====Kyrie eleison====

Svētais metropolīts Filips dzimis[1] galvaspilsētā Maskavā dievbijīgā un dižciltīgā ģimenē, kas nākusi no ievērojamās bajāru Količevu dzimtas. Viņa tēvs, Stefans vārdā, piederēja pie tiem bajāriem, kas tuvu stāvēja lielkņazam Vasilijam Ivanovičam; viņa dievbijīgā māte, Barbara vārdā, savas dienas beidza kā mūķene Barsonofija. Par dievbijīgo dzīvi, kā viņu tikumības apliecinājumu, Dievs tos svētīja ar brīnišķu augli: viņiem piedzima svētītais Filips, kuram kristībās tika dots Fjodora (Teodora) vārds. Vecāki viņu audzināja dievbijīgā garā. Kad viņš mazliet paaugās, viņu atdeva mācīties grāmatu gudrības, kur viņš izcēlās ar īpašu centību, izvairoties tajā pašā laikā no spēlēm un rotaļām, kas parasti raksturīgas bērniem šajā vecumā. Tādējādi Fjodors īsā laikā apguva visas grāmatu gudrības un iemaņas garīgo tekstu lasīšanā. Vecāki, redzēdami viņa labo uzvedību, priecājās. Pēc kāda laika Fjodoram piekomandēja "otrokus"[2], lai viņš apgūtu jāšanas mākslu, bet šeit viņš nekādu centību neizrādīja, priekšroku dodot grāmatu lasīšanai par svēto un apbrīnas cienīgu vīru dzīves gaitām, tādējādi pilnveidojoties tikumībā, nevis jāšanai ar zirgu. Pēc tam viņam sāka mācīt arī kara mākslu, bet arī tas nemainīja viņa dvēseles dievbijīgo garu; viņš izvairījās no savu vienaudžu sabiedrības un viņu dīkās dzīves, daudzus pārsteidzot ar šādu dievbijību.

Pēc lielkņaza Vasilija Ivanoviča[3] nāves valdīšanas zizli pārņēma viņa dēls visas Krievzemes lielkņazs Ivans Vasiļjevičs[4]. Tajā laikā Fjodors bija sasniedzis jau pilngadību, iesaukts dienestā cara galmā, un paspējis iekarot mazgadīgā kņaza Ivana Vasiļjeviča mīlestību un labvēlību. Bet Fjodors galmā ilgi nekalpoja. Sasniedzot trīsdesmit gadu vecumu, pēc īpašas Dieva ieceres, kas bija pievērsis viņam uzmanību, Fjodoram gadījās ieiet baznīcā dievišķās liturģijas laikā. Šeit viņš izdzirdēja Evaņģēlija vārdus: Neviens nevar kalpot diviem kungiem[5]. Pārsteigts, viņš pie sevis nodomāja, ka šie vārdi attiecas arī uz viņu, un nolēma atteikties no pasaulīgās dzīves. Atcerējies par Solovku klosteri[6] un to, cik dievbijīgi dzīvo turienes mūki, viņš nolēma doties uz šo klosteri. Noskaitījis lūgšanu svētlietu priekšā, ar asarām acīs noskūpstījis brīnumdarus svēto šķirstus un svēto pīšļus, Fjodors slepeni, pametot cara galmu, tēvzemi un tuviniekus, ar lūgšanu devās ceļā, līdzi ņemdams tikai pašus nepieciešamākos apģērba gabalus[7]. Vispirms viņš nonāca līdz Lielajai Novgorodai, pie Oņegas ezera[8], un tur apmetās Hižu ciemā pie kāda zemnieka. Saimnieks, redzēdams Fjodora labdabīgo raksturu un pazemību, uzticēja viņam ganīt savas aitas: tā bija vēlējis Dievs, lai pirms saprātīgo avju ganīšanas viņš labi noganītu nesaprātīgās. Pa to laiku vecāki viņu meklēja pa visām pilsētām, un nekur neatrazdami, viņa dēļ izlēja daudz asaru. Bet dievbijīgais jauneklis, labu laiku nodzīvojis minētajā ciematā, no turienes aizgāja uz Solovku klosteri, kur Solovku klostera igumens viņu pieņēma un lika strādāt klostera darbos. Savukārt viņš, Dieva bijības sargāts, centīgi un pazemīgi, ar paļāvību sirdī, pildīja visu, ko viņam lika darīt. Viņš skaldīja malku, raka dārzā zemi, cilāja akmeņus, reizēm uz savas muguras iznesa atkritumus un darīja citus, vēl smagākus darbus. Fjodoru bieži apvainoja un pat sita daži mūki, taču viņš nekad nedusmojās un ar prieku un prātīgu pazemību pacieta visu, un neviens nezināja, kas viņš tāds ir un, no kurienes nācis. Tā pārcietis pacietības pārbaudījumu, Fjodors lūdza, lai igumens viņu iesvēta mūka kārtā. Viņu iesvētīja mūka kārtā un deva vārdu Filips. Viņu atdeva klausībā pie kāda pieredzējuša mūka, kura vārds bija Jona, un tas viņam arī mācīja visus tikumus. Pēc tam igumens viņu nosūtīja uz virtuvi, kur viņš pazemīgi strādāja brāļu labā, kurinot uguni un skaldot malku. Nokalpojis savu laiku šajā vietā, Filips no turienes pārgāja uz klostera smēdi, kur čakli strādāja, nesdams malku un ūdeni. Visi, kas strādāja smēdē viņu slavēja par labu darbu. Tad, vairīdamies no slavas, viņš aizgāja no klostera uz vientulīgu vietu un tur, vērsdams prātus uz Dievu, nepaguris vingrinājās vienīgi lūgšanās. Tā svētais Filips ilgi darbojās vientulībā Solovku mežos, bet pēc tam atkal atgriezās klosterī pie saviem agrākajiem pienākumiem. Igumens Aleksijs, redzēdams, cik ļoti viņš pilnveidojies mūku pārbaudījumos un cik dziļa pazemība viņu rotā, bija ļoti apmierināts un turēja viņu savā tuvumā par palīgu, uzticēdams viņam iesācēju mūku uzraudzību. Filips to visu pildīja ar lielu dedzību un tā pavadīja deviņus gadus, sava igumena lūgšanu un svētības balstīts. Pēc tam igumens Aleksijs, vecuma nespēka dēļ atteicies no klostera vadīšanas, sekodams brāļu ieteikumam, par igumenu iecēla svēto Filipu[9]. Svētais, lai gan pieņēma klostera priekšnieka amatu, taču ne mazākajā mērā nemainīja savu iepriekšējo dzīves veidu. Tieši otrādi, viņš vēl vairāk pakļāva sevi pārbaudījumiem un vēl vairāk strādāja fizisko darbu, bet, kad viņu par to lielīja un izrādīja pagodinājumus, uzskatīja, ka tas tiek darīts veltīgi, jo jau no jaunības viņu rotāja pazemība. Tādēļ viņš pameta igumena vietu un no jauna uzsāka vientuļnieka gaitas, klosterī ierazdamies vienīgi, lai baudītu mūsu Dieva Kristus šķīsto Miesu un Asinis. Klosteri pārvaldīt atsāka iepriekšējais igumens Aleksijs, kurš pusotru gadu pēc tam nomira. Tad, pēc brāļu lūguma, svētais Filips atgriezās igumena amatā. Viņš pakļāva sevi vēl lielākiem pārbaudījumiem un sasniedza vēl augstāku tikumisko pilnību. Bet Solovku klosteris viņa pārvaldes laikā zēla un plauka[10].

Pa to laiku svētā Filipa slava nonāca līdz taisnticīgajam caram un kņazam Ivanam Vasiļjevičam. Tobrīd Viskrievijas metropolīts atstāja savu sēdekli[11]. Cars izteica savu vēlēšanos, lai Krievijas metropoles sēdekli ieņemtu svētais Filips, un, lūk, viņš izsauc svēto uz "garīgu apspriedi" Maskavā[12]. Pareizticīgā tauta toreiz sākumā dzīvoja mierā un mīlestībā, bet ienaidnieks (sātans) to redzēdams un no laika gala ienīzdams patiesību, izsauca dumpja garu, mīlestības vietā pareizticīgajiem kristiešiem iedvesdams naidu citam pret citu. Galmā starp bajāriem sākās nesaskaņas, negants naids un ļaunas intrigas. Ar savu viltību un strīdiņiem viņi pat carā modināja dusmas un niknumu. Pateicoties bajāru ļaunprātīgajai baumošanai un aprunāšanai, viņš sāka baidīties pat no saviem uzticamajiem kalpiem, tuviem radiniekiem un draugiem un ienīda bajārus, saskatīdams viņos savus ienaidniekus, dumpiniekus un nodevējus. Un tā viņš sadalīja valsti divās daļās, iegādādams sev īpašus miesassargus, sauktus opričņikus, kuri atradās cara personīgajā dienestā un veidoja īpašu pārvaldi[13]. Opričņiki viņiem piešķirto varu izmantoja ļaunprātīgi, apspieda tautu, atņēma īpašumu; laupīšanu pavadīja slepkavības un spīdzināšanas. Taču cars ticēja viņu uzticamībai un padevībai, un tādēļ nebija, kas viņus savalda. Tobrīd cars no Solovku klostera atsauca Filipu. Ar godu viņu pieņēmis, cars Filipam pavēstīja savu gribu redzēt viņu metropolīta sēdeklī. Filips, pazemīgs būdams, atteicās no šī augstā goda, taču viņam nācās piekāpties nelokāmajai cara gribai un pieņemt metropolīta katedru[14]. Sākumā viss bija mierīgi, cars cienīja priesteri un izrādīja viņam labvēlību. Bet vēlāk, kad opričņiku zvērības sasniedza augstāko pakāpi, svētītais Filips sāka lūgt, lai cars pārtrauc opričņiku plosīšanos un pārmest caram viņa piespriestos sodus. Tad caru pārņēma liels niknums uz svēto, un viņš sāka tam draudēt ar mokām un trimdu. Taču viņš palika ciets kā dimants un, neņemot vērā cara draudus, turpināja runāt patiesību[15]. Diemžēl arī starp garīdzniekiem atradās nodevēji, kas domāja tikai par to, kā izpatikt caram. Pimens, Novgorodas arhibīskaps, un vēl daži ar viņu[16] kopā ar cara padomniekiem Maļutu Skuratovu[17] un Vasiliju Netīro[18] un viņu domu biedriem, prātoja, kā sodīt svēto, centās gāzt viņu no metropolīta sēdekļa un pierunāja caru neatteikties no sava nodoma. Taču cars negribēja vienkārši gāzt Filipu no metropolīta sēdekļa. Neilgi pēc tam, sakarā ar viltus liecinieku ziņojumu, viņš aizsūtīja uz Solovkiem Suzdaļas bīskapu Pafnuciju un kņazu Vasiliju Tjomkinu izpētīt, kāda bijusi agrākā Filipa dzīve. Nonākuši līdz Solovku klosterim sūtņi pūlējās darīt tā, lai izpatiktu caram. Vienus mūkus ar glaimiem un dāvanām, otrus ar augstu titulu solījumiem, trešos ar draudiem viņi pārliecināja apmelot svēto. Bet godīgos mūkus, kuri par Filipu runāja taisnību, viņi smagi piekāva, pavēlēdami runāt par priesteri necienīgi. Bet viņi, dievbijības pārņemti, visus šos aizskārumus uzņēma ar prieku un vienā mutē turpināja runāt par Filipu patiesību, ka viņa dzīve klosterī bijusi nevainojama, pēc Dieva likumiem. Taču cara sūtņi par to negribēja ne dzirdēt un, izdarījuši to, kas viņiem bija likts, atgriezās Maskavā. Turklāt viņi aizveda sev līdz Solovku igumenu Paisiju, kuram apsolīja bīskapa titulu, un citus apmelotājus, kas bija ar mieru nepatiesi liecināt par svēto Filipu. Nekavējoties tika sasaukta sapulce, lai priesteri tiesātu. No Solovkas atbraukušie apmelotāji lika caram priekšā vīstokļus ar savām viltus liecībām. Cars, izdzirdis par sev izdevīgām rakstiskām liecībām pret Filipu, lika tās publiski nolasīt un viltus liecinieki sāka skaļi izteikt savus apmelojumus par priesteri. Priesteris netaisnojās, bet sāka ņemt nost visas savas amata zīmes[19], bet cars lika gaidīt tiesas lēmumu. Nākamajā dienā, kad svētais metropolīts Filips vadīja dievkalpojumu Debesbraukšanas katedrālē[20], cars uz turieni nosūtīja savu bajāru Alekseju Basmanovu ar lielu skaitu opričņiku. Iegājis katedrālē, Basmanovs lika visai tautai dzirdot nolasīt tiesas spriedumu par metropolīta atcelšanu no amata. Pēc tam opričņiki kā plēsīgi zvēri metās svētajam virsū, norāva viņam priestera tērpu, ieģērba vienkāršās, saplēstās mūka drānās, ar negodu izdzina no baznīcas un, iesēdinājuši ragavās, lamādami un sizdami, aizveda uz Dieva Parādīšanās klosteri[21]. Pēc tam Filips pēc cara pavēles tika nosūtīts uz Tveras Jaunavas klosteri[22], daudz ļaunuma izciezdams no apsardzes puses. Pagāja apmēram gads,

kopš svētais atradās ieslodzījumā, turklāt apsardze par viņu visādi ņirgājās. Te cars, ceļodams uz Novgorodu[23] un tuvojoties Tverai atcerējās par svēto Filipu un nosūtīja pie viņa minēto Maļutu Skuratovu. Pēdējais negaidīti ieradās svētā cellē. Bet priesteris vēl trīs dienas pirms tam bija sacījis klātesošajiem: "Lūk, klāt mana pārbaudījuma beigas" un pieņēmis mūsu Dieva Kristus svēto vakarēdienu. Iegājis svētā Filipa cellē, Maļuta Skuratovs ar liekuļotu bijību nokrita svētajam pie kājām un sacīja:

Tad bezsirdīgais ļaundaris nosmacēja taisno vīru ar spilvenu[24]. Taču pār svētā Filipa ienaidniekiem, kuri bija pret viņu cēlušies, drīz vien nāca Dieva sods. Cars, aptvēris paša izdarīto netaisnību pret svēto vīru un viņa ienaidnieku viltību, pavēlēja viņus ieslodzīt dažādos klosteros, bet citus sodīt ar nāvi[25].

Pēc cara Ivana Vasiļjeviča nāves Krievijas troni ieņēma viņa dēls dievbijīgais cars un lielkņazs Fjodors Ivanovičs[26]. Viņa valdīšanas septītajā gadā, 21. gadā pēc svētā Filipa nāves, Solovku klostera igumens Jēkabs un brāļi griezās ar lūgumu pie dievbijīgā cara, lai pārnestu svētā miesas no Jaunavas klostera uz Solovkiem. Cars šādu atļauju deva, un viņi atrada svētā miesas sveikas un veselas. Iznīcība nebija skārusi pat viņa apģērbu, bet no svētā pīšļiem iztecēja mirres un pildīja gaisu ar jauku smaržu. Mūki ar godu pārnesa svētā Filipa miesas uz savu klosteri un apglabāja tajā vietā, kuru viņš pats sev bija sagatavojis[27]. Dievbijīgā cara Alekseja Mihailoviča[28] valdīšanas laikā svētā metropolīta Filipa iznīcības neskartās miesas Novgorodas metropolīts Nikons[29] ar godu pārveda no Solovku klostera uz galvaspilsētu Maskavu, kur Debesbraukšanas katedrālē ievietotas jaunā šķirstā atklāti redzamas vēl šodien[30].

[1] 1507. gada 11. februārī.

[2] Senajā Krievzemē par "otrokiem" (puisēniem) sauca jaunākos kņaza družīnas locekļus, vēlāk visus kņaza uzticības kalpotājus, kas lielākoties bija pieredzējuši gan kara mākslā, gan dažādu sava kunga uzdevumu izpildē. Savi otroki bija arī bajāriem.

[3] Vasilijs IV Ivanovičs Maskavas lielkņazs no 1505.1533. g.

[4] Ivans Vasiļjevičs Bargais no 1533. gada Maskavas lielkņazs, 1547. gadā pieņēma cara titulu un valdīja līdz 1584. gadam.

[5] Mateja ev., 6, 24.

[6] Solovku pirmās šķiras stavropigiālais (klosteris, kas atrodas tiešā sinodes pārziņā) klosteris atrodas galējos ziemeļos uz Solovku salas Baltajā jūrā 306 verstu attālumā no Arhangeļskas; darbojas kopš XV gs. un no pašiem darbības pirmsākumiem slavens ar savu mūku stingro askēzi.

[7] Tas notika 1537. gada vidū.

[8] Oņegas ezers atrodas Krievijas ziemeļos, Oloņecas guberņā. Tas ir lielākais ezers Eiropā pēc Lādogas ezera.

[9] Tas notika 1548. gadā.

[10] Savas astoņpadsmit gadus ilgās klostera pārvaldes laikā svētais Filips to pilnībā atjaunoja: uzcēla tajā divas akmens baznīcas Visusvētās Dievmātes Debesbraukšanas un Kristus Apskaidrošanas baznīcas, ieviesa zvanus gongu un klauvu (metāla plākšņu, kuras izmantoja, aicinot brāļus uz dievkalpojumu) vietā, uzcēla brāļiem div un trīsstāvīgas celles un slimnīcu; pavairoja un uzlaboja sāls vārītavas galveno klostera iztikas avotu, ierīkoja ūdens dzirnavas, ierīkoja lopu kūtis un ieviesa briežus, savienoja ezerus ar kanāliem un nosusināja purvus, izveidoja mežos stigas un ierīkoja ceļus. Igumena statusā Filips atjaunoja attiecības ar lielkņazu Ivanu Vasiļjeviču un iekaroja viņa labvēlību. Cars viņam piešķīra vairākus pagastus, ciemus un citus īpašumus, uzdāvināja viņam greznus ar pērlēm rotātus tērpus un divus pārklājus, ar ko pārsegt Solovku svēto kalpu Zosimas un Savatija šķirstus, bet vēlāk atsūtīja tūkstoš rubļu Apskaidrošanas dievnama celtniecībai, divus zvanus, divus zelta krustus ar dārgakmeņiem un pērlēm un jaunus dokumentus, kas apliecināja dažādus atvieglojumus klosterim.

[11] Atanasijs Maskavas un Viskrievijas metropolīts, metropolīta katedru ieņēma no 1564.1566. g.

[12] Tas nozīmē, ka Filips tiks iecelts pirmpriestera amatā, ka tāda ir cara vēlēšanās un griba.

[13] Opričņikus izraudzījās no kņaziem, muižniekiem un bajāru bērniem; viņiem piederēja muižas opričņinai īpaši nodotos pagastos; viņu uzturēšanai tika nozīmētas pat īpašas pilsētas; opričņikiem bija savas tiesības un privilēģijas. Otra Krievijas daļa ieguva "zemstnīcas" nosaukumu un tika nodota zemstes bajāru rīcībā, kuri pārvaldīja valsts un tautas vispārējās lietas.

[14] Atsacīdamies pieņemt augsto vietu, Filips sacīja: "nevaru uzņemties darbu, kas pārsniedz manas spējas, Dieva dēļ, atlaid mani, kāpēc mazai laivai uzkraut lielu smagumu?" Kad cars turpināja uzstāt, Filips pavēstīja, ka izpildīšot cara gribu, bet tikai tādēļ, lai iznīcinātu opričņinu, no kuras cieš Krievijas zeme. Ivans atbildēja, ka opričņina vajadzīga caram un valdīšanai, jo pret viņu tiekot perināti ļauni nolūki. Svēto Filipu pierunāja nejaukties galma un opričņinas lietās un neaiziet no metropolijas tāpēc vien, ka cars neatceļ opričņinu, bet apspriesties ar caru, kā apspriedušies iepriekšējie metropolīti. Tādējādi svētais Filips uz savas sirdsapziņas atstāja brīvību un pienākumu gādāt par nevainīgi vajātajiem un runāt par evaņģēlija patiesību, kas no senseniem laikiem bijusi krievu priesteru privilēģija.

[15] Cara naidu pret svēto Filipu īpaši centīgi kurināja opričņiki, apmelodami priesteri un iedvesdami caram pārliecību, ka metropolīts atrodas viņam nīstamo bajāru pusē un kalpo kā pēdējo ierocis. Bet, kad opričņiku trakošana pastiprinājās un cars ne par matu nelabojās un nepārtrauca savas ļaundarības un cietsirdīgos sodus, priesteris, pārliecinājies, ka privātas pārliecināšanas caru neietekmē, uzstājās pret viņu un opričņikiem ar publisku, vistautas pierādījumu.

[16] Tādi bija Pafnucijs, Suzdaļas bīskaps, Filotejs, Rjazaņas bīskaps un it īpaši Labās Vēsts katedrāles virspriesteris Eistatijs, cara garīdznieks, kuru Filips par kaut kādiem grēkiem bija aizliedzis un kurš nepārtraukti caram, gan slepus, gan atklāti piegādāja zaimu vēstis par metropolītu.

[17] Maļuta SkuratovsBeļskis domes muižnieks, cara Ivana IV Bargā mīļotais opričņiks, kas izcēlās ar savu cietsirdību un piedalījās gandrīz visās Bargā ļaundarībās. Atmiņas par Maļutu Skuratovu un viņa ļaundarībām saglabājušās tautas dziesmās un pat viņa vārds kļuvis par vispārēju ļaundara apzīmējumu.

[18] Vasilijs Netīrais cara Ivana IV Bargā iemīļots opričņiks un uzticamības persona.

[19] Par Paīsija nekaunīgo apmelojumu virspriesteris tikai īsi piezīmēja: "mans bērns, ko sēsi, to pļausi". Pēc tam, uzrunādams caru un visu sapulci, viņš paziņoja, ka nebūt nebaidoties nāves un labāk mirstot kā nevainīgs moceklis nekā metropolīta amatā nepretojoties ciešot visas šī laika šausmas un nelikumības. To pateicis viņš sāka ņemt nost balto kapuci un mantiju.

[20] Tas notika 1568. gada 8. novembrī.

[21] Šeit sv. metropolīts Filips veselu nedēļu nosēdēja smacīgā cietuma cellē, iekalts smagās važās un bada izvārdzināts. Pēc tam viņu pārveda uz sv. brīnumdara Nikolaja, tā saucamo Veco klosteri. Neapmierinādamies ar to, ko cieta svētais Filips, cars sāka spīdzināt un sodīt bajāru bērnus, kas viņam kalpoja; no viņa radiniekiem Količeviem viens pēc otra tika nonāvēti desmit cilvēki. No tiem priestera īpaši iemīļotā Ivana Količeva galvu cars nosūtīja pēdējam uz cietumu. Priesteris tās priekšā paklanījās līdz zemei, svētīja to, mīlestībā noskūpstīja un atdeva atnesējam.

[22] Jaunavas Debesbraukšanas otrās šķiras klosteris atrodas Tverā, dibināts pirms XIII gs. Priestera ieslodzījuma un mocekļa nāves vieta atradās mitrā, drūmā pagrabā, kur vienmēr valda mitrums, tumsa un sastāvējies gaiss. Kad XVII gadsimtā gribēja ierīkot altāri svētajam moceklim priesterim, to ierīkoja otrajā stāvā, un tikai 1833.34. g. radās iespēja piebūvēt arī lejā dievnamu sv. lielmoceklei Barbarai. Šī dievnama altāris atrodas tajā vietā, kur zem grīdas bija priestera ieslodzījuma vieta. Netālu no kopējā dievnama ziemeļrietumu stūrī, svētā Filipa kapa vietā ierīkota kapela. Kopējā dievnamā atrodas priestera Filipa šķirsts ar viņa attēlu un daļu sv. pīšļu.

[23] Tas drīzāk bija postošs uzbrukums Novgorodai, par kuras iedzīvotājiem caram bija ziņots, ka tie gatavi atdot sevi poļu karaļa varā. Sešas nedēļas cars Novgorodā rīkoja asiņainas tiesas, kā rezultātā gāja bojā vairāki tūkstoši novgorodiešu un apkārtnes iedzīvotāju. Izlaupīti tika ne tikai pilsoņu, īpaši bagāto, nami, bet arī visi klosteri un baznīcas

[24] Tas notika 1569. gada 23. decembrī.

[25] Novgorodas arhibīskaps Pimens tika atcelts tikai divas nedēļas pēc svētā Filipa nāves, pilnībā pazemots, bet pēc tam ieslodzīts Veņevas klosterī, kur drīz vien mira. Cara mīluli Maļutu Skuratovu drīz pēc viņa ļaunā darba pie Toržas pilsētas nogalināja sagūstītie krimieši, turklāt pats cars tik tikko izglābās no nāves. Igumenu Paisiju ieslodzīja Valāmas salā un tur viņš arī nomira; mūku Zosimu un vēl desmit mūkus, kas arī bija apmelojuši svēto Filipu, izsūtīja uz dažādiem klosteriem. Tāds pats sods piemeklēja vēl vairākus citus priestera ienaidniekus.

[26] Fjodors Ivanovičs valdīja no 1584.1598. g.

[27] Tas notika 1591. gadā. Sākumā svētā Filipa miesas tika novietotas viņa celtās baznīcas priekštelpā, kur, būdams Solovecas igumens, viņš pats bija izracis sev kapu blakus sava skolotāja mūka Jonas kapam, bet 1646. gadā tās tika pārnestas uz pašu dievnamu.

[28] Cars Aleksejs Mihailovičs valdīja no 1645.1676. g.

[29] Vēlāk slavenais Viskrievijas patriarhs, garīgo grāmatu un ceremoniju labotājs.

[30] Sv. metropolīta Filipa pīšļu pārnešana notika 1652. gadā. Pārnešanas svētki svinami 3. jūlijā. Bez tam, svētā Filipa piemiņa godināma vēl 5. oktobrī reizē ar Maskavas priesteru Pētera, Aleksija un Jonas piemiņu.