Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Tai laikā, kad Aleksandrijas patriarhijas tronī atradās vissvētais patriarhs Jānis Žēlīgais[2], no sirdsskaidrā Sirīda klostera Aleksandrijā[3] ieradās kāds mūks vārdā Vitālijs. Šis sešdesmitgadīgais mūks izvēlējās sev tādu dzīvesveidu, kas ļaudīm, kuri cilvēkā spēj redzēt vienīgi ārējo, šķita nešķīsts un grēcīgs. Savukārt Dievam, kurš raugās uz iekšējo un pārbauda cilvēku sirdis[4], tas šķita tīkams un labvēlības vērts; jo šis starecs[5], gribēdams slepeni vest pie grēku nožēlas grēciniekus un nešķīstus cilvēkus, pats ļaužu valodās kļuva par grēcinieku un nešķīsteni. Viņš sev sastādīja visu Aleksandrijas staiguļu sarakstu un par ikvienu no tām cītīgi lūdza Dievu, lai Viņš tās novirzītu no šī grēcīgā ceļa. Viedais vīrs pilsētā mēdza salīgt darbu no rīta līdz vakaram un prasīja par to divpadsmit vara monētas. Par vienu monētu viņš nopirka sev vienu pupiņu, pēc saulrieta to apēda, jo visu dienu strādādams, gavēja; pēc tam, ierazdamies prieka mājā, atlikušo naudu atdeva kādai no netiklēm ar vārdiem: «Es tevi lūdzu no visas sirds šajā naktī par šo naudu saglabāt sevi tīru ne ar vienu negrēkojot.»

Un to pateicis, kopā ar viņu ieslēdzās viņas istabā. Viņa gulēja sava gultā, bet starecs nostājies istabas stūrī, visu nakti palika nomodā, klusītēm lasīdams Dāvida psalmus un līdz pat rītam lūgdams par viņu Dievu. No rīta, dodamies projām, viņš lūdza, lai viņa apzvēr, ka nevienam nestāstīs par viņa rīcību.

 Šādā veidā viņš rīkojās ilgu laiku, ik dienas visus spēkus ieliekot gavēnī, bet naktī ejot pie netiklēm, lai paliekot nomodā, visu nakti lūgtos. Katru nakti, savukārt, viņš gāja pie citas meičas, lai tad, kad aplis bija noslēdzies, sāktu to no jauna.

Kungs Dievs, redzēdams šādu sava kalpa garīgo varoņdarbu, palīdzēja viņam, jo dažas no netiklēm, šādu Vitālija tikumu nokauninātas, pašas stājās viņam blakus un nokritušas ceļos, lūdzās. Svētais pārliecināja viņas par nepieciešamību nožēlot grēkus, piedraudot ar bargo Dieva tiesu un mūžīgajām elles mocībām pēc nāves, gan dodot tām cerību uz Dievu žēlsirdību un mūžīgo labumu iemantošanu debesīs. Tad viņas, Dieva baiļu pārņemtas, kļuva pazemīgas un solījās labot savu dzīvi. Daudzas no viņām pameta savu agrāko grēcīgo dzīvi un izgāja par sievām pie likumīgiem vīriem. Bet citas, alkdamas dzīvot pilnīgā tīrībā, iestājās sieviešu klosteros un tur, gavēdamas un asaras liedamas, aizvadīja savu dzīvi. Citas turējās pie šķīstības, dzīvodamas pasaulē bez vīra un pārtikdamas no savu roku darba. Un neviena no staigulēm nevienam neko nestāstīja par svētā Vitālija šķīsto dzīvi. Tas tā bija tāpēc, ka ikreiz, kad kāda no viņām sāka ļaudīm stāstīt par Vitālija apmeklējumu patieso iemeslu – pazudušo dvēseļu pestīšanu, viņš kļuva ļoti bēdīgs par to, ka viņa bezgrēcīgā dzīve kļūst visiem zināma un lūdza Dievu sodīt to sievieti, lai šausmu pārņemtas arī visas pārējās neiedomātos stāstīt cilvēkiem par viņa varoņdarbiem. Tai pat mirklī Dievs pieļāva, ka šī sieviete kļūst traka. Pārējās, to redzēdamas, pārbijās līdz nāvei un neiedrošinājās cilvēkiem jebko atklāt par Vitālija dzīves svētumu. Tomēr tauta trakuma pārņemtajai sievietei sacīja: «Redzi, kā Dievs tevi soda par tevis pirmīt stāstīto, ka šis mūks pie jums ierodoties ne dēļ netiklības, - lūk skaidri atklājas, ka viņš ir netiklis.»

Visi attiecībā pret viņu krita kārdinājumā un katru dienu pārmeta viņam: «Posies, nolādētais, - tevi gaida maukas», - un spļāva uz viņu. Toties svētais, lēnprātīgais to visu pārciešot, priecājās par cilvēku zaimiem un atmaskojumiem, kā arī par to, ka ļaudis viņu uzskata par lielu grēcinieku. Bet dažkārt viņš šiem atmaskotājiem attrauca: «Vai tad es esmu savādāks par citiem, vai tad es esmu bez ķermeņa? Jeb vai Dievs mūkus ir radījis bezmiesiskus? Patiesi, arī mūki ir tādi paši cilvēki.»

Daži no viņiem deva padomu: «Tēvs,» - tie sacīja, - «ņem vienu no šīm palaistuvēm sev par sievu un velc nost mūka sutanu, lai tādejādi netiktu zaimots mūku dzīvesveids.»

Viņš, savukārt, it kā dusmodamies tiem atbildēja: «Negribu es no jums neko dzirdēt; kāds man būtu labums apņemot sievu un rūpējoties par viņu, par bērniem, māju un savas dienas aizvadot rūpēs un darbos? Kāpēc jūs nosodāt mani? Ne jau jums būtu jāatbild par mani Dieva priekšā. Rūpējieties katrs pats par sevi, bet mani lieciet mierā. Ir viens Soģis pār visiem – Dievs, Kurš katram atmaksās par viņa darbiem.»

Tā sirdsskaidrais Vitālijs slēpa savus tikumus no cilvēkiem.

Daži no garīdzniecības pārstāvjiem viņu apmeloja Aleksandrijas vissvētā patriarha Jāņa Žēlīgā priekšā, stāstīdami, ka šis starecs ved kārdinājumā visu pilsētu, katru nakti apmeklēdams prieka mājas. Taču vissvētais patriarhs apmelotājiem nenoticēja, par cik viņi to jau agrāk bija maldinājuši, kad kādu šķīstu ebrejieti, kristījušos un svētu mūku, kurš piedevām bija einuhs[6], viņš nevainīgu pakļāva fiziskam sodam, noticēdams viņa apmelotājiem. Atcerēdamies šo gadījumu, patriarhs nepaklausīja Vitālija nosūdzētājus, bet sacīja tiem: «Izbeidziet nosodīt, bet jo īpaši, neapsūdziet mūkus. Vai tad jūs nezināt, kas notika pirmajā Vispasaules Koncilā[7], kad svētīgi pieminamajam imperatoram Konstantīnam Lielajam[8] daži no bīskapiem un klēra nodeva vieniem otrus grēkos apsūdzošas vēstules? Imperators pavēlēja atnest degošu sveci un neizlasījis sadedzināja viņu rakstīto, sacīdams: - Ja es pats savām acīm redzētu bīskapu jeb mūku krītam grēkā, es viņu apsegtu ar savu apģērbu, lai neviens neredzētu, ka viņš grēko.»

Tā vissvētais patriarhs nokaunināja denunciantus. Savukārt Dieva kalps Vitālijs nepārtrauca rūpēties par grēcīgo dvēseļu glābšanu, un neviens neko nezināja par šo tikumisko dzīvi līdz pat pašai viņa nāves stundai.

Reiz, kad sirdsskaidrais Vitālijs agrā rīta stundā iznāca no netikļu mītnes, viņu satika kāds izvirtis jauneklis, kurš devās pie netiklēm, lai ar tām grēkotu. Ieraudzīdams Vitāliju, jauneklis viņam spēcīgi iesita par vaigu un teica: «Nolādētais un nešķīstais, cik gan ilgi tu vēl staigāsi grēkus nenožēlojis un kad reiz tu pārtrauksi savu netiklo dzīves veidu, lai ar tavu rīcību vēl vairāk ne-tiktu zaimots Kristus vārds?»

Svētais viņam atbildēja: «Notici man, cilvēk, ka par mani, pazemīgo, arī tu dabūsi tādu sitienu pa vaigu, ka uz tavu kliedzienu saskries visa Aleksandrija.»

Pēc neilga laika taisnprātīgais Vitālijs ieslēdzās savā mājā un šaurajā cellē, kuru viņš uzcēla līdzās tā saucamajiem «Saules vārtiem» , un tur pilnīgā mierā nodeva savu dvēseli Kungam. Pilsētā neviens par to neko nezināja. Tai brīdī pie augstākminētā izvirtušā jaunekļa, kurš iesita pa vaigu sirdsskaidrajam starecam, ieradās ļaunais gars briesmīgā etiopa izskatā un stipri iesita viņam pa vaigu, sacīdams: «Saņem sitienu, ko tev sūta mūks Vitālijs.»

Tai pat mirklī jauneklis kļuva ļaunā gara apsēsts, un nokritis zemē, vārtījās tik neprātīgās dusmās, ka par muti viņam nāca putas; tai pat laikā viņš plēsa apģērbu uz miesas un tik skaļi kliedza, ka uz šo kliedzienu saskrēja visi Aleksandrijas iedzīvotāji. Vēl ilgu laiku viņu mocīja ļaunais gars. Pēc tam, kad bija pagājušas vairākas stundas, nedaudz atguvies, jauneklis steidzās uz Vitālija celli, saukdams: «Apžēlojies par mani, Dieva kalps, ka es esmu nogrēkojies tavā priekšā un stipri tevi saskumdinājis iesizdams tev pa vaigu. Tagad es, kā tu tiki pareģojis, esmu saņēmis pienācīgu atmaksu.»

Tā kliegdams viņš ātri skrēja un viņam sekoja ļaužu pūlis. Kad viņš jau pietuvojās stareca cellei, ļaunais gars, nosviezdams jaunekli pie zemes, pazuda.

Pilnībā atlabis, jauneklis sāka stāstīt ļaudīm to, kā viņš iesita starecam pa vaigu un kā starecs viņam pareģoja, ka atmaksa par to nebūs ilgi jāgaida. Pēc tam viņi pieklauvēja pie stareca celles durvīm, taču atbildi nesa-gaidījuši, uzlauza tās un ieraudzīja starecu celles vidū uz ceļiem, it kā lūdzam Dievu. Taču viņa svētā dvēsele jau bija devusies ceļā pie Kunga. Rokā viņš turēja hartiju, uz kuras bija rakstīts: «Aleksandrijas vīri! Nenosodiet pirms laika, kamēr nav atnācis Kungs, Taisnīgais Soģis.»

Tajā brīdī tur ieradās viena apsēsta sieviete, kas pirms tam gribēja cilvēkiem pastāstīt par Vitālija svēto dzīvi, kā par to jau iepriekš tika pavēstīts. Viņa ieradās tāpēc, ka viņai par sirdsskaidrā vīra nāvi pavēstīja eņģe-lis. Pieskārusies svētā vīra godājamajiem pīšļiem viņa tūdaļ tapa izdziedināta. Tieši tādā par veidā, - pieskaroties taisnprātīgā vīra ķermenim, dziedināšanu sāka saņemt daudzi aklie un klibie.

Izdzirdējušas par sirdsskaidrā vīra nāvi, visas tās sievietes, kuras viņš ar savu pierunāšanu un pamācīšanu bija pievērsis grēku nožēlai, ar aizdegtām svecēm un lampiņām sapulcējās pie viņa kapa, raudādamas un bēdādamās par savu tēvu un skolotāju. Turklāt, visai tautai dzirdot, viņas stāstīja par stareca tikumiem, kurš ne-vienai no viņām pat netika pieskāries un nāca pie viņām nevis lai grēkotu, bet gan lai glābtu. Ļaudis, izdzirdējuši viņu stāstīto, sadusmojās uz tām un sacīja: - «Kādēļ gan jūs slēpāt no mums šī godājamā vīra svēto dzīvi, jo mēs, neko nezinādami, daudzkārt grēkojām viņu nopeldami un nosodīdami?»

Uz ļaužu pārmetumiem sievietes atbildēja tā: «Mēs baidījāmies, jo šis starecs lika mums stingri apzvērēt, ka nevienam nestāstīsim par viņa dzīvi. Un reiz, kad kāda no mūsu vidus sāka atklāt viņa noslēpumus cilvēkiem, tad tai pat mirklī tā kļuva apsēsta. Tāpēc arī ikviena no mums, bīdamās no šāda soda, klusēja.»

Nu visa tauta brīnījās par šādu Dieva kalpu, kurš savas dzīves svētumu tik pazemīgi bija pratis slēpt no cilvēkiem. Vienlaikus ļaužu domām par viņu kā par lielu grēcinieku, viņš bija Dieva draugs un tīrs, Svētā Gara piepildīts trauks. Ļaudis nosodīja viens otru, kaunēdamies par savu nesaprātīgumu - ka viņi tika apģērbuši ar pārmetumiem šo Dieva izredzēto un sagādājuši aizvaino-jumus nevainīgam, skaidras sirds cilvēkam.

Kad izsmeļošas ziņas par visu notikušo nonāca pie vissvētā patriarha Jāņa Žēlīgā, viņš ar visu sev pietuvināto garīdzniecību atnāca pie stareca celles. Ieraugot augstākminēto vēstuli, kurā starecs aicināja viņu nenosodīt, kā arī redzot notikušos brīnumus, sacīja tiem garīdzniekiem, kas viņam bija apmelojuši sirdsskaidro vīru: «Redziet, ja es būtu noticēji jūsu sacītajam un būtu apvainojis nevainīgo svēto starecu, tagad arī es saņemtu sitienus pa seju, tāpat kā to saņēma svēto vīru apmelojušais jauneklis. Taču es, pazemīgais, pateicos Dievam par to, ka neieklausījos jūsu apmelojumos un, tādejādi, izbēgu no grēka un atriebības.»

Visi apmelotāji un sūdzētāji tika stipri nokaunināti.

Pēc tam vissvētais patriarhs paņēma rokās sirdsskaidrā Vitālija godājamās mirstīgās atliekas un nesa tās cauri visai pilsētai skaļi raudošo un sērojošo, grēkus nožēlojušo sieviešu pavadīts, un svinīgi tās apglabāja, slavēdams Dievu, Kuram ir daudz cilvēkiem nezināmu, bet Viņam uzticamu kalpu.

Tas cilvēks, kurš saņēma sitienu no ļaunā gara, aizgāja no pasaules un kļuva par mūku. Un daudzi no Aleksandrijas iedzīvotājiem, Vitālija labestīgās dzīves iedvesmoti, uzlika sev par likumu – nekad nevienu nenosodīt. Mēģināsim arī mēs šai ziņā viņiem līdzināties, mūsu sirdsskaidrā tēva Vitālija lūgšanu un mūsu Kunga Jēzus Kristus svētības stiprināti. Pēdējam lai mūžam slava. Āmen.

No krievu valodas tulkojis Kārlis Kalvišs.