====Kyrie eleison====

Svētais Simeons Jaunais Teologs piedzima 946. gadā, Galates pilsētā (Paflegonijā) un Konstantinopolē ieguva laicīgo izglītību. Tēvs viņu gatavoja galminieka karjerai un kādu laiku jauneklis ieņēma augstu amatu imperatora galmā, bet 25 gadu vecumā viņš izjuta vēlmi pēc mūka dzīves, aizbēga no mājām uz Studijas klosteri, kur paklausības laikā bija, tajā laikā slavenā, stareca Simeona Dievbijīgā vadībā. Svētā galvenais varoņdarbs bija nepārtrauktā Jēzus lūgšana tās īsajā veidā: „Kungs, apžēlojies!” Lai koncentrētos lūgšanai, viņš vienmēr meklēja vientulību, pat Liturģijā viņš stāvēja atsevišķi no brāļiem, bieži palika baznīcā pa nakti, pavadīja naktis kapličā, lai pieminētu nāvi[1]. Viņa uzcītības auglis bija īpašas sajūsmas stāvoklis: šajās stundās Svētais Gars mirdzošam mākoņa veidā nonāca uz viņu un viņa acīm apslēpa visu apkārtesošo. Ar laiku viņš sasniedza pastāvīgi augstu apskaidrošanos, kas sevišķi atklājās, kad viņš kalpoja Liturģiju.

Apmēram 980. gadā svēto Simeonu iecēla par svētā Mamanta klostera igumenu un šajā amatā viņš bija 25 gadus. Svētais Simeons saveda kārtībā nolaisto klostera saimniecību un uzcēla baznīcu.

Svētajam Simeonam laipnība savienojās ar stingrību un nelokāmu Evaņģēlija baušļu ievērošanu. Tā, piemēram, kad viņa mīļotais māceklis Arsēnijs apsita vārnas, kas knābāja maizi, igumens lika viņam mirušos putnus uzvērt uz striķa, aplikt šo „rotaslietu” ap kaklu un stāvēt pagalmā. Svētā Mamanta klosterī grēku piedošanu izlūdzās kāds bīskaps no Romas, kas nejauši bija nogalinājis jauno brāļadēlu, un svētais Simeons nemainīgi izrādīja viņam laipnību un uzmanību.

Stingrā mūku disciplīna, kuru visu laiku ieviesa Svētais, noveda pie lielas neapmierinātības klostera brāļu vidū. Reiz pēc Liturģijas, īpaši sakaitinātie no brāļiem uzbruka viņam un gandrīz nogalināja. Kad Konstantinoples Patriarhs izdzina viņus no klostera un gribēja nodot pilsētas varai, Svētais izlūdzās viņiem piedošanu un palīdzēja viņiem pasaulīgajā dzīvē (dzīvot pasaulē).

Ap 1005. gadu svētais Simeons nodeva igumena amatu Arsēnijam, bet pats apmetās pie klostera. Tur viņš rakstīja savus Teoloģiskos darbus, daļa no kuriem ir atrodama „Labestības” piektajā sējumā. Viņa galvenā darbu tēma – slēptā darbība Kristū. Svētais Simeons māca par iekšējo cīņu, garīgo iespēju pilnveidošanu, cīņu pret kaislībām un grēcīgām domām. Viņš uzrakstīja pamācību mūkiem „Darbīgās Teoloģiskās nodaļas”, „Runa par trīs lūgšanu veidiem”, „Runa par ticību”. Bez tam svētais Simeons bija izcils baznīcas poēts. Viņam pieder „Dievišķās mīlestības himnas”, apmēram 70 dzejoļi pilni ar dziļām lūgšanu pārdomām.

Svētā Simeona mācību par jauno cilvēku, par „miesas dievišķošanu” ar kuru viņš vēlējās nomainīt mācību par „miesas nogalināšanu” (tādēļ viņu arī nosauca par Jauno Teologu), laikabiedri pieņēma ar grūtībām. Daudzus no viņa mācībām viņiem izklausījās nesaprotamas un svešas. Tas noveda pie konflikta ar augstāko Konstantinopoles garīdzniecību un svēto Simeonu izdzina. Viņš apmetās Bosforas jūras krastā un dibināja tur svētās Marinas klosteri.

Svētais ar mieru aizgāja pie Dieva 1021. gadā. Vēl dzīvs būdams viņš ieguva brīnumdarīšanas dāvanu. Daudzkārtīgi brīnumi notika arī pēc viņa nāves – brīnumainā viņa tēla (ikonas) atrašana. Viņa dzīvesstāstu uzrakstīja cellinieks un māceklis, svētais Nikita Stifāts.

[1] Nāves pieminēšana, domas par nāvi jeb atcerēšanās par nāvi ir viens garīgās cīņas ieročiem pret lepnību, netiklību, rijību, grūtsirdību, naudaskāri un citām kaislībām. Atceroties savu nāvi un stāšanos Dieva priekšā mazinās „drosme” grēkot un ļauties kaislībām.