Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Kā Jauncēzareja lepojas ar savu Gregoriju Brīnumdari[1], tā arī svētā un dižā Pečoru Lavra[2] lepojas ar šā svētā vārdabrāli. Kad Dievs savu varenību parādīja savos svētajos Antonijā un Teodosijā[3], kas kļuvuši slaveni, pateicoties daudziem brīnumiem, tajā pašā laikā Viņš brīnumu darīšanai izraudzīja arī svēto Gregoriju, kuru ataicināja uz Savu svēto Lavru. Un tā šis svētītais, tolaik, kad svētais Antonijs vadīja vientuļnieka dzīvi alā, atnāca pie svētā Teodosija, kas pārvaldīja klosteri un, pieņēmis no viņa iesvētīšanu mūka kārtā, apliecināja savu vienaldzību pret laicīgo mantu, šķīstību, pazemību, paklausību un citus tikumus, taču vairāk par visu vingrinājās lūgšanās. Neilgā laikā veicis daudzus varoņdarbus, viņš tika apveltīts ar brīnumdara spējām un, pirmām kārtām, saņēma no Dieva varu pār velniem, kuri, jau no tālienes viņu ieraugot, sauca:

- Ai, Gregorij! tu mūs izdzīsi ar savu lūgšanu.

Gregorijam tiešām bija paradums pēc katra dievkalpojuma skaitīt garu izdzīšanas lūgšanas. Uzvarētais ienaidnieks, kuru no visurienes izdzina, tomēr sāka perināt pret svēto ļaunus nodomus, gribēdams ierobežot viņa tikumības varoņdarbus. Tā kā viņam pašam nebija spēka to izdarīt, viņš sūtīja ļaunus cilvēkus, lai tie apzagtu svēto, kuram, starp citu, nebija nekādas mantas, izņemot lūgšanu un dziesmu grāmatas. Un tā reiz naktī Gregorija cellē ienāca zagļi un paslēpušies gaidīja brīdi, kad mūks aizies uz rīta dievkalpojumu baznīcā, lai paņemtu visu viņa īpašumu. Taču svētītais uzzināja par viņu atnākšanu, jo mēdza caurām naktīm negulēt, celles vidū lūgdams Dievu. Viņš sāka lūgties arī par zagļiem šādiem vārdiem:

- Dievs! atsūti miegu Saviem kalpiem, kuri veltīgi nīkst, izdabājot ienaidniekam.

Dievs uzklausīja mūka lūgšanu, un zagļi nogulēja piecas dienas un piecas naktis, kamēr svētītais daudziem brāļiem klātesot viņus nepamodināja, uzrunādams tos šādiem vārdiem:

- Cik ilgi jūs veltīgi mani vaktēsiet, gribēdami apzagt? Ejiet ātrāk katrs uz savām mājām!

Taču viņi, pamodušies, nespēja pakustēties, jo tik ilgu laiku bez ēšanas būdami, bija pavisam zaudējuši spēkus. Tad svētītais piedāvāja viņiem ēdienu un paēdinājis, atlaida. Par to uzzinājis, pilsētas pārvaldnieks pavēlēja šos ļaudis sodīt, bet Gregorijs, noskumis, ka viņa dēļ tie pakļauti ciešanām, aizgāja pie pārvaldnieka, uzdāvināja viņam vairākas savas grāmatas un atbrīvoja zagļus. Citas grāmatas viņš pārdeva un saņemto naudu izdalīja ubagiem, sacīdams:

- Ka tik vēl kāds nenonāk nelaimē, mani apzagt gribēdams! Un tā, lai tiek izpildīta Dieva prasība: pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt[4].

Bet zagļi, notikušā brīnuma iespaidā, vairs neatgriezās pie savas agrākās nodarbošanās, nožēloja grēkus un, ieradušies tajā pašā Pečoru klosterī, sāka kalpot brāļiem. Taču ienaidnieks neatteicās no saviem ļaunajiem nodomiem. Tā kā svētajam Gregorijam bija savs dārziņš, kurā viņš sēja dārzeņus un stādīja augļu kokus, ienaidnieks reiz samācīja citus zagļus ielīst šajā dārzā un piepildīt savus maisus ar dārzeņiem. Taču, kad viņi gribēja celt maisus plecos un doties projām, tad nespēja to izdarīt un veselas divas dienas un divas naktis stāvēja uz vietas zem maisu smaguma. Tad viņi sāka vaimanāt:

- Svētais tēvs Gregorij! laid mūs vaļā; mēs nožēlojam savu grēku un vairāk tā nedarīsim.

Viņu kliedzienus izdzirduši, saskrēja mūki un saņēma viņus ciet, bet nevarēja dabūt no vietas. Tad viņi vaicāja zagļiem:

- Kad jūs šeit ieradāties?

Zagļi atbildēja:

- Jau divas dienas un divas naktis mēs šeit stāvam.

Melnsvārči viņiem sacīja:

- Bet mēs jau cik reižu neesam šeit garām gājuši un tomēr neesam jūs pamanījuši.

Zagļi atteica:

- Arī mēs, ja būtu jūs redzējuši, ar asarām acīs lūgtu, lai jūs izprasāt tēvam piedošanu. Mēs sākām kliegt tikai tad, kad jau bijām pavisam palikuši bez spēka. Palūdziet mūsu vārdā svētajam brīnumdarim, lai laiž mūs vaļā.

Tobrīd pienāca Gregorijs un sacīja viņiem:

- Tā kā jūs visu dzīvi esat pavadījuši dīkā, zagdami svešu mantu, bet paši negribējāt pūlēties, tad tagad atlikušās dzīves dienas stāvēsiet šajā vietā.

Bet zagļi ar asarām acīs sāka lūgties mūku, lai laiž viņus vaļā un apsolīja vairāk nezagt.

Svētais tēvs par viņiem apžēlojās un teica:

- Es jūs atlaidīšu, ja apsolāt strādāt un ar savu roku darbu citus barot.

Kad zagļi apzvērēja, ka viņam klausīšot, Gregorijs viņiem sacīja:

- Lai slavēts Dievs, kas jūs stiprina! no šī brīža jūs strādāsiet svētās brālības vārdā un ar saviem darbiem gādāsiet to, kas brāļiem nepieciešams.

Pēc šiem vārdiem viņš tos atlaida. Bet zagļi, lai izlīdzinātu dārziņā pastrādāto ļaunumu, sāka centīgi strādāt Pečoru klostera sakņu dārzos un pie šī darba arī beidza savas dzīves dienas.

Taču viltīgais kārdinātājs vēl trešo reizi mēģināja svētajam kaitēt ar šādu viltīgu paņēmienu. Reiz pie Gregorija ieradās trīs apmeklētāji, kuri izlikās, ka viņiem nepieciešama palīdzība, gribēdami svēto pārbaudīt. Divi no viņiem, uz trešo rādīdami, stāstīja šādus melus:

- Tēvs! šis mūsu draugs ir nosodīts uz nāvi. Mēs lūdzam, lai tu viņam iedod kaut ko, lai viņš varētu iemaksāt izpirkumu un izvairīties no nāves.

Bet svētlaimīgais, paredzēdams, ka šī izdomātā pasaciņa pārvērtīsies īstenībā, no bēdām apraudājās un teica:

- Posts šim cilvēkam, jo pienākusi viņa bojā ejas diena!

Bet viņi sacīja:

- Ja tu, tēvs, kaut ko iedosi, tad viņš nemirs.

Tā viņi runāja, gribēdami no svētā kaut ko izkrāpt, lai pēc tam sadalītu savā starpā. Bet brīnumdaris, gaišredzīgs būdams, atteica:

- Ja arī es iedošu, viņš vienalga nomirs! Starp citu, sakiet man: kādā nāvē viņam jāmirst?

- Viņu pakārs kokā, ­ atbildēja krāpnieki.

- Jūs runājat taisnību, ­ piezīmēja gaišredzīgais, ­ rīt tieši tā arī notiks.

Ar šiem vārdiem viņš iegāja alā, kurā mēdza slēpties no ziņkāriem skatieniem un pasaulīgās kņadas un kurā parasti skaitīja savas lūgšanas. Iznesis no turienes atlikušās grāmatas, viņš atdeva tās atnācējiem un sacīja:

- Ņemiet šo, bet, ja jums tās nebūs vajadzīgas, atnesīsiet man atpakaļ.

Krāpnieki, paņēmuši grāmatas, aizgāja un smiedamies runāja:

- Pārdosim tās un sadalīsim to, ko dabūsim.

Ieraudzījuši svētajam piederošos augļu kokus, viņi sacīja:

- Šonakt vēl atnāksim un noplūksim šos augļus.

Naktij iestājoties, trīs zagļi atkal atgriezās. Gregorijs tobrīd savā alā skaitīja lūgšanas, un viņi aizsprostoja alas durvis no ārpuses. Viens no viņiem, kurš bija pieminēts kā ar pakāršanu sodītais, uzrāpās kokā un sāka plūkt ābolus. Tobrīd zars, pie kura viņš turējās, nolūza, un viņš nokrita, bet abi pārējie zagļi, kas viņu sargāja, lielās bailēs aizbēga. Bet nokritušais aizķērās aiz cita zara, turklāt tā, ka drīz vien nosmaka, jo nebija neviena, kas viņu atbrīvotu.

Gregorijs, ieslēgts būdams, nevarēja kopā ar brāļiem piedalīties rīta dievkalpojumā baznīcā, tādēļ brāļi, no baznīcas iznākuši, gāja skatīties, kādēļ svētais nav kā parasti ieradies uz rīta dievkalpojumu. Te viņi ieraudzīja kokā karājamies mirušu cilvēku un izbijās. Tūdaļ pat viņi atrada arī alā ieslēgto Gregoriju, kurš, iznācis no alas, pavēlēja mirušo noņemt no koka. Pēc tam, pamanījis līdzdalībniekus, kas kopā ar pārējiem bija ieradušies un skatījās uz mironi, viņš tiem sacīja:

- Paskatieties, kā jūsu riebīgie meli pārvērtušies par īstenību, jo Dievs neļaujas apsmieties[5]. Ja jūs mani nebūtu ieslēguši, es būtu atnācis un viņam palīdzējis, bet, tā kā ienaidnieks jūs samācījis jūs turēties pie nīcības un maldiem, tad jūs arī savu žēlastību zaudējuši esat[6].

Nekaunīgie krāpnieki, redzēdami, ka svētlaimīgā vārdi piepildījušies, krita viņam pie kājām, lūgdami piedošanu. Gregorijs piesprieda viņiem strādāt Pečoru klostera labā, lai no šī laika viņi ēstu savu maizi, strādādami vaiga sviedros, un ar savu roku darbu spētu pabarot arī citus ļaudis. Tā arī viņi beidza savas zemes gaitas, kopā ar saviem bērniem strādādami Pečoru klosterī Visusvētās Dievmātes kalpiem un mūsu svēto tēvu Antonija un Teodosija mācekļiem.

Bet pienācis jau laiks stāstīt par svētā tēva ciešanu pilno nāvi.

Reiz klostera ūdens tvertnē iekļuva nešķīsts dzīvnieks, un svētais tēvs, lai to attīrītu no apgānīšanas, nokāpa pie Dņepras, pasmelt ūdeni. Tobrīd tur nonāca arī kņazs Rostislavs Vsevolodovičs[7], lai palūgtos klosterī un saņemtu svētību karagājienam pret polovciešiem[8], kurā viņš grasījās piedalīties kopā ar brāli Vladimiru Monomahu[9]. Rostislava kalpi, senā ienaidnieka samācīti, sāka smieties par sirmgalvi un aizskart viņu nepieklājīgām runām. Vecais mūks, būdams gaišredzīgs, saskatīja, ka viņiem draud nāve un sacīja:

- Ak, bērni! jums vajadzētu ar pazemību sirdī prasīt, lai visi lūdz par jums, bet jūs darāt Dievam nepatīkamu ļaunumu. Raudiet par savu bojā eju un nožēlojiet savus grēkus, lai jums būtu kāds iepriecinājums pastarās tiesas dienā. Jo par jums jau Dieva tiesā izlemts, ka noslīksiet kopā ar savu kņazu.

Kņazs Rostislavs, izdzirdis šos svētā vārdus, tiem nenoticēja, domādams, ka tie ir tikai draudi, nevis pareģojums, nikni viņam sacīja:

- Tu man paredzi nāvi no ūdens, kad es esmu labs peldētājs? Nē, tu pats mirsi šādā nāvē!

Un tūdaļ pat, aizmirsis bailes no Dieva, viņš lika sasiet mūkam rokas un kājas, pakārt viņam kaklā akmeni un iemest ūdenī.

Tā tika noslīcināts svētais tēvs!

Brāļi divas dienas viņu meklēja, bet nevarēja atrast. Kad viņi trešajā dienā ieradās viņa cellē, lai paņemtu šādas tādas mantas, ko svētais bija atstājis, tad negaidīti atrada viņu cellē mirušu, ar sasietām rokām un kājām un akmeni kaklā. Viņa drānas vēl bija slapjas, seja ­ gaiša, bet viss ķermenis ­ kā dzīvs. Brāļi nobrīnījās, kas un kā būtu varējis viņu turp atnest, jo celle bija aizslēgta, bet pēc tam, slavinādami Dievu, ar godu iznesa šīs svētā brīnumdarītājas miesas un noguldīja tās alā, kur tās laika neskartas atrodas vēl tagad.

Bet Rostislavs, neuzskatīdams nodarīto par grēku, bet niknuma pārņemts, negribēja pat iegriezties klosterī, pretēji savam solījumam, lai saņemtu svētību, ­ un Dieva svētība viņu pameta. Tikai Vladimirs Monomahs pabija klosterī, lai izlūgtos par sevi lūgšanas un svētību. Kad krievu kņazi nonāca pie Tripoles[10] un pārcēlās pāri Stugnas upei[11], tie sūtīja savus karapulkus pret polovciešiem. Karapulki nenoturējās un bēga; bēga arī kņazs Vladimirs un, pateicoties Pečoru svēto lūgšanām un svētībai, laimīgi atkal nonāca Stugnas otrā krastā, bet Rostislavs ar visu savu karapulku noslīka. Tā piepildījās svētā pareģojums: ar kādu mēru mērīja ļaunais slepkava, ar tādu viņam tapa atmērots[12]. Bet neļaunprātīgais Gregorijs brīnumdaris ieguva dzīvības avotu un, dzerot no mūžīgās saldmes ūdeņiem, kas pāri debesīm augšā[13], slavē Kunga vārdu, Kuram pienākas slava un gods, tagad un vienmēr un mūžīgi mūžos. Āmen.