====Kyrie eleison====

Svētītais Pāvils piedzima un uzauga lieliskajā galvaspilsētā Maskavā[1]. Vecāki gribēja viņu salaulāt, bet svētais Pāvils to nevēlējās un, slepus pametis vecāku namu, līdzi sev neko neņemdams, aizgāja uz vietu, sauktu par Prilukiem, kas atradās Dzīvudarošās Trijādības klostera[2] īpašumā un ko bija dibinājis Radoņežas brīnumdaris, svētais Sergijs. Šeit klosterī, kas celts par godu Dieva Kunga un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus Dzimšanai[3], svētītais jauneklis tika iesvētīts mūka kārtā. Padzīvojis šeit neilgu laiku, svētais Pāvils pārgāja uz svētītā Sergija klosteri, kur, dzīvodams vientuļnieka cellē, ievērojamā mūka garīgajā vadībā pavadīja piecpadsmit gadus[4]. Pēc tam svētais Pāvils izlūdzās svētītā Sergija svētību vientuļnieka dzīvei, un dzīvoja pilnīgā vientulībā, klejodams no vienas vietas uz otru.

Pēc tam svētītais askēts devās uz Balto ezeru pie svētītā Kirilla viņa dibinātajā Svētās Dievmātes Debesbraukšanas klosterī[5]; pie svētītā Kirilla svētais Pāvils kādu laiku nodzīvoja vientuļnieka cellē, bet pēc tam atkal devās meklēt vientulību pie Odrolas upes. Pēc neilga šeit vientulībā pavadīta laika svētītais Pāvils atnāca uz Gaļičas apgabala dižo Visusvētās Dievmātes klosteri[6] un apmetās eremīta cellē, no kuras viņu izdzina klostera igumens. Pēc tam viņš pārgāja uz Gorodecu pie Volgas, kur apmetās Fjodorovas klosterī[7], pēc tam vienatnē nodevās mūku pārbaudījumiem dažādās vientuļās vietās, kamēr nenonāca Komeļas mežā[8].

Šeit upītes Grjazovicas krastā svētais apmetās liela liepas koka dobumā. Trīs gadus svētais vientuļnieks nodzīvoja šajā dobumā, dienas un naktis pavadīdams lūgšanās un gavēdams, ar asarām acīs pūlēdamies Dieva vārdā. Pēc tam svētais Pāvils pārgāja uz to vietu, kur tagad atrodas viņa taisnais klosteris[9]; tur svētais palika līdz sava mūža beigām, ievērodams stingru gavēni. Viņš pārtika no maizes un ūdens, turklāt no pavisam niecīga daudzuma; to viņš ēda sestdienās un svētdienās. Pārējās dienās svētais Pāvils neēda nemaz, visu laiku savā vientuļnieka cellē lūgšanās slavējot Dievu. Svētītais vientuļnieks Kristus dēļ pārcietis lielus zaudējumus un daudz cietis no velniem, bet to visu viņš pārcietis, pateicoties Dieva svētībai.

Reiz velni uzbruka svētā cellei un nolēma to nopostīt, bet svētītais Pāvils neizbijās no velnu viltībām, bet lika sātanam bēgt ar Kristus krusta spēku. Citreiz svētajam uzbruka laupītāji, nežēlīgi viņu piekāva un, aplaupījuši celli, atstāja vientuļnieku guļam ar sasietām rokām un kājām. Svētītais vīrs cellē nogulēja vairākas dienas, kamēr Dieva sūtīti vientuļajā vietā neieradās labi ļaudis, kas atbrīvoja svētīto tēvu. To visu Kristus vārdā svētais pacieta bez kurnēšanas. Pie svētā eremīta vientuļnieka celles pulcējās daudzi meža putni, šurp nāca arī plēsīgie meža zvēri, kuri, pateicoties svētā lūgšanām tapa bikli un izpildīja visu, ko svētais tēvs tiem lika.

Svētais Pāvils tajā vietā, kur bija apmeties, daudzas reizes dzirdēja baznīcas zvanus zvanām, un vienā vietā redzēja gaismu atmirdzam. Vēlāk tajā vietā tika uzbūvēts dievnams Visusvētās Trijādības vārdā. Sava skolnieka Aleksija pavadībā svētais devās uz Maskavu un par savu no debesīm sūtīto atklāsmi pavēstīja metropolītam Fotijam[10]. Priesteris viņu svētīja dievnama celtniecībai vientuļajā vietā, iecēla Aleksiju presbitera kārtā un, iedevis bagātīgu žēlastības dāvanu dievnama celtniecībai, atlaida ar Dievu. Atgriezies Komeļas vientulībā, svētais uzcēla Dzīvības Avota Trijādības baznīcu[11], sapulcināja brāļus un ierīkoja klosteri, par kura priekšnieku iecēla iepriekšminēto hieromūku Aleksiju. Bet pats mūsu svētītais tēvs Pāvils tāpat kā agrāk dzīvoja savā vientuļnieka cellē, klosterī ieradās tikai sestdienā un svētdienā un tad mācīja savus skolniekus; tēvs dzīvoja pēc Kunga likumiem un svēto regulām[12].

Tajā laikā Kostromas pilsētai uzbruka tatāri, nodedzināja pilsētu un atstāja tukšas apkārtējās sādžas; neticīgie toreiz nogalināja daudz pareizticīgo kristiešu, citus saņēma gūstā un kopā ar sievām un bērniem aizveda verdzībā[13]. Drīz pēc tam svētais Pāvils no šīs zemes pūliņiem aizgāja pie Dieva mūžīgajā neizsakāmajā mierā, atstājot sevi skolnieku gaišā piemiņā. Svētais miris 1429. gada 10. janvārī, nodzīvojis 112 gadus[14].

[1] Ap 1367. gadu.

[2] Tagad Trijādības Sergija Lavra.

[3] Kristus Dzimšanas klosteris Prilukos Ugļičas apriņķī atradās Sergija Svētās Trijādības Lavras pakļautībā arī vēlāk.

[4] Svētītais Pāvils Trijādības Sergija klosterī pildīja mūku klausības virtuvē un ēdnīcā. Svētīdams sv. Pāvilu vientuļnieka dzīvei, svētītais Sergija viņam pasniedza dzīvinošo krustu, kas vēl tagad glabājas svētā Pāvila Obnoras klosterī.

[5] Kirilla Belozeras klosteris, ko dibinājis sv. Kirills (viņa piemiņa 9. jūnijā), atrodas Novgorodas guberņas apriņķa pilsētā Kirillovā 602 verstis no Novgorodas; svēto Kirilla un Pāvila laikā tuvākā pilsēta tajā apvidū, Belozerska, atradās 37 verstis no klostera.

[6] Čuhlomas Abrama Visusvētās Dievmātes jostas nolikšanas klosteris (dižklosteris) atradās Kostromas guberņas Gaļičas apriņķī. To dibinājis svētītais Gaļičas Abrams, svēt. Radoņežas Sergija skolnieks. Drīz pēc dibināšanas sv. Abrams pameta šo klosteri un 13 verstis no tā ierīkoja Vočas klosteri, kurā arī miris 1375. g. Viņa piemiņa 20. jūnijā.

[7] Tagad ārštata klosteris Novgorodas guberņas Balahņinas apriņķī netālu no Gorodcu ciema (agrāk pilsētas) Volgas kreisajā krastā; dibināts 1164. gadā; dibinājis lielkņazs Georgijs Vsevolodovičs. Klosterī saglabāta celle, kurā 1263. gada 4. novembrī miris Aleksandrs Ņevskis.

[8] Komeļas mežs Obnoras pagastā pletās visā Vologdas apriņķa dienvidu daļā. To šķērsoja Obnoras, Nurmas, Komeļas upes ar daudzajām pietekām.

[9] 15 verstis no apriņķa pilsētas Grjazovicas Vologdas guberņā Nurmas upes krastā, kas ir Obnoras pieteka, kura, savukārt, šķērsojusi Vologdas un Jaroslavas guberņas, ietek Kostromas upē.

[10] Sv. Fotijs bija Viskrievijas metropolīts no 1410. līdz 1431. g.

[11] Uzcēlis dievnamu, svētais Pāvils rakstiski nosūtīja metropolītam lūgumu pēc antiminsa baznīcas iesvētīšanai un svētību klostera ierīkošanai un brāļu sapulcināšanai. Priesteris nosūtīja viņam antiminsu un vēstuli, kurā svētīja klostera ierīcību un izteica pamācības svētajam un brāļiem. "Kad biji pie manis, raksta priesteris, atceries, mans dēls, tu pats daudz runāji par to, kādam jābūt garīgajam skolotājam. Viņam jābūt par paraugu visiem: lielajā tiesas dienā viņš būs atbildīgs par viņam uzticētajām dvēselēm. Par to rakstu arī es. Pamācībās brāļiem priesteris tos pārliecina stingri un nelokāmi ievērot mūku solījumus.

[12] Svētais Pāvils novēlēja brāļiem ievērot Pahomija Lielā un Teodosija kinoviarha kopdzīves regulas, nepieļaut, lai mūki kaut ko uzskatītu par savu, bet, lai viss būtu kopējs; cellē nedrīkst atrasties nekas, izņemot svētbildi un grāmatas, pat kvass ne; slāpes mūkiem jādzesē ēdamistabā; baznīcā, pie mielasta galda un darbos svētais vēlēja ievērot klusumu, iztikšanu iegūt ar savu roku darbu un nepiemirst ubagus.

[13] Tatāri izpostīja Kostromu 1429. gada 6. janvārī. Tajā pašā dienā, kad skolnieki atnāca pie svētā, viņš nopūtās un sāka raudāt, atnācēju vaicāts par asaru cēloni, sv. Pāvils sacīja: "šajā dienā un stundā nešķīstie tatāri, ieņēmuši Kostromas pilsētu, atdeva to ugunij un zobenam, daudzus aizveda gūstā, un tas viss par mūsu grēkiem, par to, ka mūsu dvēseles klejo savvaļā.

[14] Svētais Pāvils svēto pulkam pieskaitīts Maskavas sinodē, kas notika 1547. gada 26. februārī; viņa svētie pīšļi atdusas Obnoras klostera baznīcā.