Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Mūsu svētais tēvs Mina dzīvojis sestajā gs. p. Kristus vienā no Sinaja kalna[1] klosteriem. Piecdesmit gadus viņš tajā pildīja dažādas mūku klausības. Trešajā dienā pēc šī askēta nāves, visi klostera brāļi sapulcējās dievnamā, lai pēc baznīcas likumiem aizgājējam noturētu dvēseles aizlūgumu. Šī dievkalpojuma laikā dievnamu pēkšņi pildīja brīnišķīga smarža, kas nāca no tās vietas, kur gulēja mirušais. Kad šķirstu ar svētā Minas mirstīgajām atliekām pēc klostera priekšnieka pavēles atvēra, visi klātesošie ieraudzīja, ka viņam pa abām kājām straumē plūst smaržīgās mirres. Tad priekšnieks sacīja brāļiem: Skatieties, tie ir it kā to darbu sviedri, ko aizgājējs iznesis dzīves laikā; tie smaržo tik jauki par zīmi, ka Dievs viņa darbus pieņēmis. Pildiet arī jūs no tīras sirds un uzcītīgi visas jums uzliktās klausības, lai jums par pūlēm tiktu atdarīts no Dieva Kunga un mūsu Pestītāja.
[1] Sinajs kalns, no kura Kungs caur Mozu devis likumus ebreju tautai. Tā ir viena no Horiba kalnu grēdas virsotnēm Sarkanās (Melnās) jūras pussalā. Šī kalnu grēda, ko izvago šauras, klinšainas aizas, kuru sienās izveidojušās daudzas alas, jau no kristietības sākumiem kļuva par vienu no iemīļotākajām askētu vientuļnieku apmešanās vietām. Tur viņi izveidoja vairākas apmetnes un klosterus. No Sinajas vientuļniekiem īpaši pazīstami: sv. Jānis Gavētājs, vēlāk Konstantinopoles patriarhs, sv. Jānis Pakāpnieks ("Debesu Kāpņu" autors), kurš dzīves nogalē bijis Sinajas kalna, t.i. tur esošā klostera, igumens, un daudzi citi.
|
