====Kyrie eleison====

Marciāna un Pulkerijas valdīšanas laikā[1] Konstantinopolē ar savu tikumību ievērību guva brīnumains vīrs, svētītais Marciāns, kas cēlies no senās Romas[2] un kura vecāki bija dievbijīgi, augstdzimuši un bagāti. Kad viņi no senās Romas pārcēlās uz jauno, tie paņēma līdz arī savu dēlu Marciānu, kurš centīgi apguva grāmatu gudrības un labus tikumus. Tā kā viņš mīlēja stāvēt pie dievnama sliekšņa[3], neiztrūkstoši apmeklēdams dievkalpojumus, toreizējais patriarhs viņu iemīlēja un iecēla par savu klēriķi[4]. Pēc neilga laika, redzēdams, ka Marciāns gados gan būdams jauns, bet prāta ziņā un pēc dzīves veida jau nobriedis, jo sirma galva liecina par cilvēka gudrību, bet vecums par šķīstu dzīvošanu[5], atzina viņu par presbitera amata cienīgu, bet pēc tam iecēla par lielās baznīcas[6] ekonomu[7]. Kad viņa vecāki šķīrās no šīs pasaules, viņi svētlaimīgajam Marciānam atstāja daudz īpašuma, jo viņš tiem bija vienīgais, tāpēc visa vecāku bagātība mantojumā nonāca viņa rokās. Šīs bagātības viņš izlietoja nevis sadzīvisku vajadzību apmierināšanai, bet novēlēja Dievam, žēlastības dāvanu veidā ubagiem, atjaunojot vecos dievnamus un ceļot un iekārtojot jaunus. Ar lieliem izdevumiem viņš uzcēla brīnišķīgu baznīcu par godu svētajai moceklei Anastasijai[8]. Draugam, kurš izteica izbrīnu par šādu zelta tērēšanu šīs baznīcas celtniecībā un izdaiļošanā, svētais atteica:

- Ja tev būtu bijusi meita, un tu gribētu viņu saderināt ar kādu augstas kārtas cilvēku, vai tad tu netērētu milzum daudz zelta, lai to ietērptu visdārgākajos tērpos? Tāpat tagad, gribēdams ierīkot baznīcu brīnišķīgākajai Kristus līgavai, kura saderinājusies ar skaistāko starp cilvēku bērniem[9] un lējusi par Viņu savas asinis vai tad es žēlošu savas mantas un vēl jo vairāk neparūpēšos par šādu rotājumu?

Tik dāsns un labprātīgs devējs svēto dievnamu krāšņumam bija svētītais; priekš sevis paša viņš bija skops un nežēlīgs ne tikai pilnībā noliedza rotājumus apģērbā un ģērbās sliktās drānās, bet reizēm noģērba arī šo pašu sliktāko un nepieciešamāko apģērbu un atdeva to lūdzējiem, kā tas redzams no sekojošā. Kad svētās Anastasijas baznīca bija uzcelta un daiļi izrotāta, pienāca tās iesvētīšanas diena, kas iekrita tieši šīs mocekles piemiņas dienā 22. decembrī, kurā viņa kādreiz bija Kristus dēļ devusies ciešanu pilnajā nāvē. Visusvētais patriarhs Genādijs[10] ar visu klēru un ķēniņš ar visu sinklītu un tautu devās svinīgā gājienā uz šo baznīcu, pārnesdami svētās mocekles Anastasijas pīšļus no mazas, vecas baznīciņas uz jauno, lielo, Marciāna celto baznīcu. Gājiena laikā svētais Marciāns kopā ar citiem presbiteriem, ģērbies felonē[11] gāja pa priekšu ratiem, kuros atradās svētās pīšļi, kad pie viņa pienāca kāds ubags un palūdza žēlastības dāvanu. Tā kā viņam nekā cita līdzi nebija, izņemot apģērbu (nekad savas dzīves laikā viņš neiegādājās vienlaicīgi divas apģērba kārtas), bet negribējās arī atlaist ubagu, neko tam neiedodot, viņš slepus pagāja malā un, novilcis savu apģērbu, viņš to atdeva nabagam un palika vienā felonē uz kailas miesas, gluži tā kā rakstīts: Dodi tam, kas tevi lūdz[12]. Atgriezies savā rindā, viņš turpināja iet kopā ar presbiteriem, bet neviens nezināja, ko viņš darījis. Kad visi iegāja baznīcā, iesvētīja to un ar godu nolika svētās mocekles Anastasijas pīšļus, svētais patriarhs lika, lai arī svētītais Marciāns kopā ar viņu notur dievišķo liturģiju. Pienākot roku mazgāšanas laikam, Marciāns piesedzās ar savu feloni, baidīdamies, ka kāds neievēro, ka viņš ir kails. Klātesošie presbiteri un diakoni, paskatījušies uz viņu, ieraudzīja zem Marciāna felones kādu brīnumainu apģērbu, kas mirdzēja zeltā līdzīgi dārgajam ķēniņu purpuram. To redzot, vieni brīnījās, citi izrādīja neapmierinātību, pie sevis domādami, ka presbiterim neklājas tādā apģērbā tērpties un turēt liturģiju. Šis brīnišķais apģērbs, ar kuru Dievs piesedza sava kalpa kailumu, sevišķi redzams kļuva tad, kad viņš pieņēma svēto sakramentu. Vairāki presbiteri to izstāstīja patriarham Genādijam.

Pēc dievkalpojuma viņš atsauca svētīgo Marciānu baznīcas trauku glabātuvē[13] un sāka viņam pārmest, sacīdams:

- Ko tu, brāl, dari, greznojies tērpā, kas ir krāšņāks par pieņemto? Vai ir labi turēt liturģiju tērpā, kas vairāk piedienas ķēniņam, nekā presbiterim?

- Piedod man, augsto priesteri, neesmu darījis to, ko jūs man sakāt. Es kopš jaunības neesmu radis valkāt skaistus un dārgus tērpus, vai nu tagad būtu sācis tos valkāt?

- Mēs visi tevi redzējām ķēniņa tērpā, kāpēc tu liedzies? viņam sacīja patriarhs un lika piecelties.

Attaisījuši feloni, ieraudzīja viņa kailo miesu un izbrīnījās. Svētītajam nācās pret savu gribu atbildēt uz patriarha jautājumiem un vaļsirdīgi visu izstāstīt, kā tas noticis, kā viņš Kristus vārdā atdevis ubagam savu pēdējo apģērbu. Visi, kas zem viņa felones bija redzējuši ķēniņa drānas, to dzirdot, slavēja Dievu, kurš dod šādu slepenu svētlaimi tiem, kas Viņu mīl. No tā laika daudziem kļuva zināma viņa žēlsirdības piepildītā dzīve.

Svētītais tādā mērā cieta labprātīgu trūkumu un nicināja mantu, ka reiz, ticis lietū un samērcējis apģērbu, viņš atgriezās savā istabā un aizslēdzis durvis, sāka pie uguns žāvēt samirkušās drēbes, jo viņam nebija citas, ko pārģērbt. Gadījās, ka tieši tobrīd patriarham ievajadzējās ekonomu, lai nokārtotu kādas lietas. Sūtņi, atnākuši pasaukt Marciānu, atrada, ka viņa istaba aizslēgta, un ārpusē stāvēdami, sāka saukt, lai viņš ātrāk ejot pie patriarha. Marciāns solījās nākt, bet nenāca, jo viņa drēbes vēl nebija izžuvušas. Viens no sūtņiem, paskatījies pa atslēgas caurumu, ieraudzīja, ka viņš virs oglēm žāvē savu apģērbu un pateica to saviem biedriem. Atgriezušies, viņi visu izstāstīja patriarham.

- Par to nebrīnieties, sacīja patriarhs, Marciāns kopš jaunības pieradis pie labprātīga trūkuma un pazemības, pilnībā veltīdams sevi Vienīgajam Dievam; viņš darbos pilda Apustuļu vārdus: kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim[14].

Tie, kuri to dzirdēja, slavēja Dievu, Kuram ir tādi kalpi. Par šādu tikumīgu dzīvi Dievs piešķīra Marciānam brīnumdara spējas izdzīt velnus un dziedēt slimos. Reiz, kad svētās Anastasijas baznīcā notika svētki un sapulcējās daudz ļaužu, kāda sieviete, būdama grūta, uzkāpa uz baznīcas jumta, jo nevarēja tikt iekšā, taču nejauši no jumta nokrita un nomira. Svētais Marciāns, nespēdams pieļaut, ka svētkus aptumšo vaimanas, pacēla rokas pret debesīm un cītīgi pielūdza Dievu. Un piepeši sieviete atdzīvojās un sveika un vesela piecēlās kājās, dzīvs izrādījās arī auglis viņas klēpī, bet tauta nespēja vien nobrīnīties par šādu brīnišķīgu notikumu.

Reiz Konstantinopolē izcēlās liels ugunsgrēks, un kad uguns jau ielenca svētās Anastasijas baznīcu, svētītais Marciāns uzkāpa uz baznīcas jumta un, pacēlis rokas pret debesīm, skaitīja lūgšanas. Uguns tūdaļ pat atkāpās un apturēja savas nevaldāmās liesmas, un svētā lūgšanas kā lieli ūdeņi pilnībā apdzēsa uguni, kurš nenodarīja baznīcai ne mazāko ļaunumu.

Svētītais Marciāns uzcēla dievnamu vēl vienai moceklei, svētajai Irīnai[15], tajā vietā pie jūras, kur atradās veca, jau pussagruvusi viņai veltīta baznīciņa, kā arī atjaunojis citas turpat tuvumā esošās baznīcas, vienu svētajam Teodoram un otru svētajam Izidoram, apgādādams tās ar visu nepieciešamo. Nodzīvojis līdz sirmam vecumam, pirms savas svētītās nāves viņš mēdza staigāt naktīs pa ielām un kur redzēja guļam mirušo, apmazgāja to un apģērba. Turklāt viņš mironim sacīja:

Mironis, piecēlies, kā svētais bija licis, noskūpstīja viņu uz lūpām un atkal aizmiga. Svētais izglāba daudzas ielas meitas, gan ar pierunāšanu, gan dāsnu palīdzību pamudinot tās izvēlēties vīru un dzīvot saskaņā ar likumu: tās, kuras šādu dzīves veidu bija izvēlējušās trūkuma spiestas, viņš pievērsa nevainojamai dzīvei slepeni piešķirdams un nodrošinādams tām iztiku no minētajiem vecāku īpašumiem. Šo svētīto vīru pie Sevis pieņēma Dievs, slavēja Eņģeļi, godāja priesteri, bijāja ķēniņi, tautas viņu apbrīnoja un slavēja par viņu Dievu, bet velni no viņa baidījās un vairījās no viņa. Svētais Marciāns aizgāja pie Dieva pirms vēl bija pabeigta par godu svētajai Irīnai celtā baznīca. Aizejot viņš teica:

- Kungs! Tavās rokās es nododu šos abus: dvēseli, kuru Tu pats esi radījis, un baznīcu, kuru es uzcēlu, pildīdams Tavu gribu.

Svētā Marciāna miesas ar cieņu tika apglabātas svētā Jāņa Priekšteča klosterī, kurš saucas arī par Daniela klosteri, netālu no baznīcas svētajam moceklim Mokijam. Bet par svētās Irīnas baznīcas pabeigšanu pēc svētītā nāves parūpējās dievbijīgā ķēniņiene Verīna, ķēniņa Leona Lielā[16] laulātā draudzene, kurš tronī bija kāpis pēc Marciāna un Pulkerijas. Viņa pabeidza baznīcas būvi, izrotāja tās jumtu zeltā un iekšpusi izrotāja nepārspējamā krāšņumā par piemiņu svētajam Marciānam un godu Pašam Dievam Kristum, Kuram ar Tēvu un Svēto garu mūžīga slava, āmen.

[1] Marciāns valdīja no 450.457. g. Viņa valdīšanas laikā notika IV vispārējais koncils (451. g.). Pulkerija bija iepriekšējā imperatora Teodosija II (no 408.450. g.) māsa un imperatora Marciāna sieva. Viņa ievērojami un labvēlīgi ietekmēja valsts pārvaldi. Baznīca pieskaitījusi Pulkeriju pie svēto pulka. Viņas piemiņa godājama 10. septembrī.

[2] Šeit domāta grieķu romiešu impērijas un tagadējās Itālijas karalistes galvaspilsēta. Šo Romu sauc par "seno" atšķirībā no Konstantinopoles, kuru sv. Konstantīns padarīja par savu galvaspilsētu, un kuru vēlāk sāka saukt par "jauno" Romu.

[3] T.I., mīlēja apmeklēt dievnamu un atrasties tajā. Izteikums ņemts no 84. psalma, 11.

[4] Klēriķis cēlies no vārda "klērs", kas tulkojumā no grieķu val. nozīmē (Dieva) mantojums. Tā no seniem laikiem sauc baznīcas hierarhiju kopā ar personām, kas ieņem baznīcā arī zemākus amatus dievkalpojuma laikā (dziedātājus, lasītājus u.c.), jo tās visas ir personas, kas sevi atdevušas īpašai un nepastarpinātai kalpošanai Dievam.

[5] Salamana gudrības gr., 4, 9. Šis izteikums nozīmē, ka cilvēka patieso (garīgo) vecumu nosaka nevis nodzīvoto gadu skaits, bet sasniegtā gudrības pakāpe un dzīves tikumiskā skaidrība. Lielu pilnību gan vienā, gan otrā jomā var sasniegt arī jaunībā tāpat kā sirmi mati cilvēkā var sadzīvot ar bērnišķu nesaprātību un pilnīgu tikumisku atpalicību.

[6] T.i. Konstantinopoles sv. Sofijas katedrāle.

[7] Ekonoma amats Baznīcā parādījās IV gs., palielinoties Baznīcas īpašumam, un 4. vispārējais koncils 26. regulā runā par to, kā jau par sen pastāvošu. Ekonoma pienākumos ietilpa baznīcas īpašuma, sevišķi nekustamā, un baznīcas saimniecības pārraudzīšana bīskapa uzraudzībā. Šajā amatā izraudzīja gan presbiterus, gan diakonus un pat klēriķus bez hierarhiskas pakāpes, ja tie bija pazīstami ar savu godīgumu un izdarību.

[8] Šeit domāta svētā lielmocekle Anastasija Važu Rāvēja, kas mirusi mocekles nāvē Diokleciāna valdīšanas laikā ap 304. g.

[9] Ar skaistāko (vēl vairāk) no cilvēku bērniem Kristu (Psalmi, 45, 3).

[10] Svētais Genādijs bija patriarhs no 458.471. g.

[11] Par feloni senatnē sauca garu virsējo apģērbu bez piedurknēm, kas apņēma ķermeni no visām pusēm un līdzinājās tai, ko nēsāja Kristus un Apustuļi (2. Tim., 4, 13), tādēļ baznīca to arī pieskaitīja svētiem ietērpiem. Turklāt Krievijā ērtību labad tās priekšējā daļa tiek nogriezta, Grieķijā tā arī tagad saglabājusi seno formu, un sv. Marciāns tādējādi ar to pilnībā varēja piesegt ķermeņa kailumu, kamēr dievkalpojuma laikā nenācās darboties ar rokām.

[12] Mateja ev., 5, 42.

[13] Telpa, kurā tiek uzglabāti baznīcas rezerves trauki un garīdznieku ietērpi.

[14] 1. vēst. Timotejam, 6, 8.

[15] Šeit domāta svētā lielmocekle Irīna, kas cietusi Efezā I gs. beigu vai II gs. sākuma 5. maijā. Viņas piemiņu sevišķi godāja Konstantinopolē, kur viņai tika veltīti vairāki lieliski dievnami.

[16] Leons I Lielais miris 474. gadā. Tā kā, pēc dzīves stāsta, Verīna pabeidza baznīcas celšanu vīram dzīvam esot un tā kā iepriekšminētā ugunsgrēka apstādināšana pēc sv. Marciāna lūgšanas attiecināma uz 471. g., tad, jādomā, ka svētais miris starp 471.474. g.