Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

VII. gadsimtā pēc Kristus Tēbu tuksnesī Ēģiptē bija apmetušies daudzi cilvēki, kas bēga no tās kņadas, trokšņa, greznības un izvirtības, kas valdīja Aleksandrijā – šajā ostā un tirdzniecības centrā, varas un naudas kārajā pilsētā.

Starp tiem bija sirmgalvis Jānis, kura pamācības gribēja dzirdēt pārējie brāļi. Un viņš rakstīja tiem vēstījumu, ko nosauca – „Debesu kāpnes”. Tā viņš ieguva Jāņa Pakāpnieka vārdu.

Kādā ievērības cienīgā pilsētā dzimis un audzis šis izcilais vīrs, līdz devis uz varoņdarbu kaujas laukā, nevar pilnīgi precīzi pateikt. Kādā pilsētā viņš tagad atdusas un kura netrūdošo barību dod šim dzīvajam cilvēkam, tas man ir zināms. Viņš tagad atrodas tai pilsētā, par kuru runā apustulis Pāvils, izsaucoties: „Mūsu dzīvošana ir debesīs.” (Filip.3:20).

Pārdabiskā izjūtā viņš smeļas labo, ar kuru pilnībā nevar piepildīties, un veldzējas neredzamā labestībā, gūst garīgo mierinājumu garīgajā, saņemdams balvas, kas varoņdarbu cienīgas, un godalgu par darbiem – tās valstības mantojumu, un uz mūžīgiem laikiem savienojies ar tiem, kuru „kāja stāv uz taisna ceļa” (Ps.26:12).

Bet kā šis miesīgais sasniedzis pārdabiskus spēkus un savienojies ar viņiem, te es iespēju robežās pacentīšos izskaidrot.

16 gadu vecumā, prāta pilnības ziņā būdams tūkstošgadīgs, šis svētīgais ziedoja pats sevi kā kādu tīru un labprātīgu upuri Dižajam Virspriesterim, un miesā uzkāpa Sinajas, bet dvēselē – debesu kalnā, domājams, tai nolūkā, lai no šīs redzamās vietas gūtu labumu un labāko pamācību neredzamā sasniegšanai. Tātad, vientuļnieka ceļā atbrīvojies no negodīgas pārdrošības, šo mūsu domu augļu – kaislību – īpašnieces, turpretim uzņemdams sevī labvēlīgo pazemības gudrību, viņš, tikko uzsācis varoņdarbu, visai saprātīgi aizdzina lišķīgo iztapību sev un pašpārliecinātību, nolieca savu galvu, uzticēja sevi vispieredzējušākajam skolotājam, lai viņa uzticamajā vadībā spētu bezgrēcīgi pārpeldēt vētraino kaislību jūru. Nonāvējis savu ego, viņš guva sevī dvēseli it kā bez prāta un bez gribas, pilnīgi brīvu arī no dabiskās esības. Bet jo apbrīnojamāk ir tas, ka saglabājot pasaules gudrību, viņš mācījās debesu vienkāršību. Brīnumaini! Jo filozofijas dižošanās nav savienojama ar pazemību. Pēc 12 gadiem, kad viņa skolotājs kā lūdzējs un aizstāvis aiziet pie Debesu Ķēniņa, arī viņš pats uzsāk klusuciešanas ceļu, nesot stiprus ieročus – sava dižā tēva lūgšanas, un izvēlējies vientulības varoņdarbam piemērotu vietu 5 stadijās no dievnama (šī vieta saucas Fola), viņš tur pavadīja 40 gadus nepārtrauktos varoņdarbos, vienmēr kvēlojot dedzībā un dievišķā ugunī. Bet, kas var vārdos izteikt viņa darbus? Un kā skaidri attēlot ikvienu viņa veikumu, kas uzdīga slepenībā? Tomēr, kaut ar dažiem galvenajiem tikumiem pavēstīsim par šī svētīgā vīra garīgo bagātību.

Viņš lietoja visus barības veidus, kas atļauti mūkam, taču ēda visai maz, tādējādi satriecot dižošanās smaili. Tātad, maz ēdot, viņš apspieda šo kundzi – miesu, kas daudz ko kārīgi vēlas, ar badu, viņai uzsaucot: „Ak, klusē, izbeidz”, tāpat, ēdot no visa pa druskai, viņš paverdzināja slavas mokošo tieksmi. Bet ar tuksnesīgu dzīvi un nošķiršanos no ļaudīm viņš apdzēsa šīs (ķermeniskās) krāsns liesmas tā, ka pavisam izplēnēja un apdzisa. Ar žēlastību un pieticību visās vajadzībās šis vīrišķīgais cīnītājs izvairījās no elkdievības, proti, naudas kāres (Kolos.3:5), ik brīdi izvairīdamies no dvēseles nāves, grūtsirdības un vājuma, un atjaunināja dvēseli, nesot sevī nāves piemiņu. Bet kaislīgās pieķeršanās un visādu juteklisku iedomu pinumu atšķetināja ar svēto skumju palīdzību.

Mokošās dusmas viņš jau agrāk bija sevī nonāvējis ar paklausības zobenu; ar bezizejas vientulību un pastāvīgu klusēšanu viņš nonāvēja tīmekļainās godkārības dēli. Ko gan teikšu par lielo uzvaru, kuru šis cīnītājs slepenībā guva pār lepnumu! Ko teikšu par galēju attīrīšanos, kuru Debesu Jeruzalemes Valdnieks atnācis paveica ar savu klātbūtni, jo bez tā sātans ar sev līdzīgo pulkiem nevar tikt uzvarēts! Kur novietošu, pinot šo vainagu, viņa asaru avotu (dāvanu, ko rod nedaudzi), kura slepenībā paveiktais paliek arī līdz šim laikam, - tā ir neliela ala, kas atrodas kāda kalna pakājē. Tā atradās tik tālu no viņa celles un no jebkura cilvēka mitekļa, cik bija nepieciešams, lai dzirdi pasargātu no godkāres. Bet Debesīm tā ir tuva ar raudām un izsaucieniem, kādus parasti izkliedz zobena sadurtie un nokaitētas dzelzs dedzinātie, vai tādi, kuriem atņemt redze. Aizmidzis viņš gulēja tikai tik ilgi, lai uzturēšanās nomodā nekaitētu saprātam, bet pirms miega daudz lūdzās un rakstīja grāmatas. Šī nodarbība kalpoja viņam kā vienīgais līdzeklis pret grūtsirdību. Kaut gan viss viņa dzīves tecējums bija nepārtraukta lūgšana un kvēla mīlestība uz Dievu, viņš nespēja tapt piepildīts.

Kāds no mūkiem vārdā Mozus, gribēdams līdzināties Jānim, neatlaidīgi lūdzās, lai viņš pieņemtu to par savu skolnieku un apmācītu Dieva mīlestībā. Ar starecu palīdzību Mozus pārliecināja dižo vīru sevi pieņemt. Kādu reizi avva (tēvs) pavēlēja šim Mozum pārnest no vienas vietas uz otru zemi, kurai bija nepieciešams mēslojums; sasniedzis norādīto vietu, Mozus neslinkodams izpildīja pavēli, taču pusdienā kļuva ārkārtīgi karsti (bija pēdējais vasaras mēnesis), tāpēc viņš nolikās liela akmens paēnā, apgūlās un aizmiga. Taču Kungs, kas ne ar ko nevēlas apbēdināt savus kalpus, kā paradis brīdina par draudošajā briesmām. Jo dižais starecs sēdēdams cellē un domādams par sevi un par Dievu, ieslīga trauslā miegā un redzēja ar svētību apveltīto vīru, kas uzmodināja viņu un, pasmējies par viņa miegu, teica: „Jāni, kā tu bezrūpīgi guli, kamēr Mozus ir briesmās?” Tūlīt uztrūcies no miega, Jānis ņēma talkā lūgšanas ieročus un lai palīdzētu skolniekam, sāka par viņu lūgt. Kad pēdējais vakarā atgriezās, vaicāja, vai ar viņu nav notikusi kāda nelaime vai nejaušība. Skolnieks atbildēja: „milzīgs akmens bezmaz vai nospieda mani, kad es pusdienā zem tā gulēju, bet man likās, it kā tu mani sauktu, un es izlēcu no tās vietas.” Tēvs tomēr, būdams īsteni gudrs pazemībā, nekā no redzējuma neatklāja skolniekam, bet slepeniem izsaucieniem un mīlestības nopūtām slavēja vislabo Dievu.

Šis sirdsskaidrais tāpat bija tikumu paraugs un ārsts, kas dziedināja slēptas kaites. Kāds vārdā Isākijs, ko visai spēcīgi nomāca kārības dēmons un kas tādēļ jau bija garā izsīcis, steidzās pie dižā vīra un ar asarām acīs pavēstīja savu cīņu. Dīvais vīrs, izbrīnījies par Isākija ticību, sacīja: „Celies, draugs, abi lūgsimies!” kad abu lūgšana beidzās, un, cietējam vēl guļot ar seju pret zemi, Dievs izpildīja sava kalpa gribu. Un čūska, ko mocīja īstenas lūgšanas sitieni, aizbēga, bet izvārgušais redzēdams, ka no kaites atbrīvojies, ar lielu izbrīnu izteica pateicību Tam, kas cēlis slavā un tam, kas slavā celts.

Citi, turpretī, skaudības kūdīti, dēvēja viņu (sirdsskaidro Jāni) par pārlieku runīgu un tukšvārdīgu. Bet tieši ar darbiem viņš tos apskaidroja un parādīja visiem, ka „visu spēj tajā, kas dara spēcīgu, proti Kristū”.

Svētais veselu gadu klusēja, tā, ka viņa nievātāji kļuva lūdzēji un teica: „Mās aizsprostojām labuma avotu, kaitējot visu mūsu pestīšanai.” Jānis, kam ķildas bija svešas, apklausīja un no jauna ievēroja agrāko dzīves veidu!

 Vēlāk visi, kurus izbrīnīja viņa panākumi tikumu piepildīšanā, iecēla svēto brālības igumena kārtā, un tādējādi paaugstinājuši šo gaismas avotu, nesagrēkoja, jo Jānis tuvojās noslēpumainajam kalnam. Iegājis tumsā, kurā neiekļūst neiesvētītie, pa garīgiem pakāpieniem augšup vadīts, viņš pieņēma Dieva nozīmēto likumu kārtību un redzējumu.

Svētais Gars runāja ar viņa lūpām. To var apliecināt dadzi no tiem, kas glābušies un vēl joprojām glābjas caur viņu. Šis glābiņu visiem sniedzošās gudrības liecinieks bija jaunais „Dāvids[3]”. Tās liecinieks bija arī labestīgais Jānis, mūsu sirdsskaidrais gans (Raifas igumens). Viņš tad arī lūdza brālības labā nokāpt savos nodomos svēto Jāni no Sinaja kalna un mums parādīt savus Dieva rakstus. Šai vēstījumā esmu mēģinājis īsos vārdos iekļaut lielu saturu, jo vārda īsumam un kodolīgumam arī daiļrunības mākslā piemīt skaistums.

Par augšminēto avvu Jāni, Sinaja kalna igumenu, t.i. Pakāpnieku

Vēsta kāds Sinajas kalna mūks, kas arī kā Raifas Daniels, bija sirdsskaidrā Jāņa laikabiedrs.

Savulaik avva Martīrijs  ar avvu Jāni atnāca pie dižā Anastasija, un šis, uzlūkojot viņus, saka avvam Martīrijam: „Teic, avva Martīrij, no kurienes šis pusaudzis, un kas viņu iesvētījis mūka kārtā?” – „Viņš ir tavs kalps, tēvs, un es viņu iesvētīju,” Anastasijs saka: „Ak, avva Martīrij, kas būtu domājis, ka tu iesvētīji Sinajas igumenu?” un svētais vīrs nesagrēkoja – pēc 40 gadiem Jānis kļuva mūsu igumens.

Citā laikā avva Martīrijs, arī, ņemdams sev līdz Jāni, devās pie dižā Jāņa Savaīta, kas tolaik bija apmeties Gudas tuksnesī. Viņu ieraudzījis, starecs piecēlās, ielēja ūdeni, nomazgāja avvas Jāņa kājas un noskūpstīja viņa roku; avvam Martīrijam turpretī kājas nemazgāja, un, kad viņa skolnieks Stefans pavaicāja, kādēļ viņš tā rīkojies, atbildēja: „Tici man, bērns, es nezinu, kas ir šis pusaudzis, bet es uzņēmu Sinajas igumenu un mazgāju kājas igumenam.”

Avvas Jāņa iesvētīšanas dienā (bet viņš tika iesvētīts mūža divdesmitajā gadā) avva Stratīgijs paredzēja, ka viņš kādreiz būs diža zvaigzne.

Tai pašā dienā, kas Jāni iecēla par mūs igumenu un kad pie mums sanāca ap sešsimts apmeklētāji un visi viņi sēdēja, ieturot azaidu, Jānis redzēja vīru īsiem matiem, tērptu pēc jūdu parašas. Viņš staigāja visur kā kāds izrīkotājs un, šo un to pavēlēja pavāriem, ekonomiem un citiem kalpotājiem. Kad šie ļaudis izklīda un kalpotāji apsēdās pie kopgalda, visur sāka meklēt šo izkārtotāju un pavēlētāju, bet nekur neatrada. Tad sirdsskaidrais Jānis mums saka: „Lieciet viņu mierā; Mozus kungs nav paveicis neko savādu, savā laikā pakalpojot.”

Savulaik Palestīnas valstīs nelija lietus. Avva Jānis, turienes iedzīvotāju aicināts, lūdza Dievu, un nolija bagātīgs lietus. Un te nav nekā neticama, jo „to cilvēku gribu, kas Viņu bīstas, Dievs piepilda un viņu lūgšanu uzklausīs” (Ps.145:19).

Nāktos zināt, ka Jānim Pakāpniekam bija miesīgs brālis, brīnumainais avva Gregorijs, kuru viņš vēl dzīvs būdams, iecēla Sinajas igumena kārtā, jo pašam patika bezvārdu klusums, kuram arī sākotnēji, šis sevišķi gudrais, nodevās. Kad nu mūsu sirdsskaidrais igumens Jānis devās pie Kunga, tad avva Gregorijs, viņa brālis, stāvēja viņa priekšā un ar asarām runāja: „Tātad tu nu atstāj mani un aizej; es tiku lūdzies, lai tu pavadi mani, jo es bez tevis nespēšu, man kungs, vadīt šo kopienu, bet tagad man tevi jāpavada pēdējā gaitā.” Avva Jānis viņam uz to teica: „Nesēro un nerūpējies, ja man būs iedrosme pie Dieva, tad neatstāšu tevi pat gadu šeit nodzīvot pēc manis.” Kas arī notika, jo pēc tam desmitajā mēnesī arī brālis devās pie Kunga.

Lūgšana sirdsskaidrajam Jānim Pakāpniekam