====Kyrie eleison====

Svētais Georgijs Hozevits[1] dzimis Kipras salā[2] ģimenē, kas izcēlās ar savu dievbijību. Viņa vecākais brālis Hiraklīds vēl vecāku dzīves laikā devās uz svēto pilsētu Jeruzalemi. Paklanījies šeit vietām, ko svētījušas Kunga Jēzus kājas un asinis, viņš pēc tam devās uz Jordānas ieleju[3] un, apmeties tā saucamajā Kolomana Lavrā[4], kļuva par mūku. Svētais Georgijs viens pats palika pie vecākiem un tika audzināts dievbijīgā garā.

Kad Georgija vecāki nomira, par bāreni kļuvušo pusaudzi kopā ar visu vecāku atstāto īpašumu aizbildnībā ņēma kāds no radiniekiem. Šis radinieks viņu tā iemīļoja, ka gribēja viņam izprecināt savu vienīgo meitu. Bet svētais, kuru apgrūtināja pasaulīgā kņada un kurš nevēlējās dzīvot ar sievieti, paslēpās pie cita radinieka, klostera igumena. Georgija atrašanās vieta kļuva zināma pirmajam radiniekam, kurš vēlējās, lai biklais jauneklis kļūtu par viņa garīgo dēlu. Atnācis pie igumena, kura klosterī slēpās Georgijs, viņš pieprasīja, lai tas viņam jaunekli atdotu. Par to uzzinājis, Georgijs slepeni atstāja klosteri un iekāpis kuģī, aizbrauca no Kipras uz svēto pilsētu Jeruzalemi. Paklanījies svētajām vietām, viņš nokāpa Jordānas ielejā un aizgāja pie sava brāļa uz Kolomana Lauru. Taču brālis, redzēdams, ka viņš vēl ir jauns un bez bārdas, pēc svēto tēvu priekšrakstiem negribēja paturēt viņu Laurā, kamēr pēdējais neapaugs ar bārdu, un, aizvedis viņu uz mūsu Visusvētās Valdnieces Huzivas[5] vārdā nosaukto klosteri, nodeva turienes igumenam. Šeit svētajam Georgijam piešķīra mūka izskatu un viņš sāka mūka dzīvi. Strādādams Dievam par slavu un savas dvēseles pestīšanai, viņš sevišķi vingrinājās pazemībā un paklausībā. Dievs cildinādams savu kalpu, apbalvoja viņu ar brīnumdara spējām. Un visi brāļi ne mazums brīnījās, redzēdami tādu pilnību un tādu tiekšanos pēc Dieva jaunajā pusaudzī un turklāt vēl iesācējā. Bet svētais, baidīdamies krist kārdinājumā dēļ pasaulīgās slavas, slepeni aizgāja no klostera un atkal ieradās pie sava brāļa Laurā.

Apmeties šeit kopā ar brāli viņš ieņēma tā saucamo Veco Baznīcu, un viņi vadīja dienas lūgšanās, domās par Dievu un vientuļniecībā. Brāļi negatavoja sev silto ēdienu, izņemot tos gadījumus, kad pie viņiem ieradās kāds apmeklētājs.

Kad brālis paņēma cirvi, vecākais brālis pavēlēja viņam nocirst neauglīgu palmu, kura auga blakus viņu cellei. Paklanījies brālim, Georgijs sāka lūgties:

- Nocērt to; palma jau vairākus gadus nedod augļus, kāpēc tā aizņem vietu?

Pēc šiem vārdiem Hiraklīds piekāpās, un palma kopš tā laika sāka dot daudzus un brīnišķīgus augļus.

Tajā laikā Jerikonā dzīvoja kāds zemes īpašnieks, kuru mīlēja svētie brāļi vientuļnieki. Šim īpašniekam nomira vienīgais mazgadīgais dēls. Ielicis mirušo groziņā un piesedzis ar sava dārza augļu aizmetņiem, tēvs steidzīgi atnesa to uz Lauru. Iegājis Hiraklīda un Georgija cellē, viņš nolika vecākā brāļa priekšā groziņu, prasīdams, lai tas svētī viņa dārza augļus, bet pats nekavējoties izgāja. Izņēmis augļus no groziņa un atradis tajā mirušo bērnu, Hiraklīds sacīja jaunākajam brālim:

- Neskumsti un nedusmojies tēvs, bet ticībā piesauksim labsirdīgo un žēlsirdīgo Dievu, un ja Viņš mūs, grēciniekus, uzklausīs un atdzīvinās bērniņu, tad tēvs viņu no mums saņems dzīvu, bet, ja Dievs negribēs viņu uzcelt, tad teiksim tēvam, kā mēs, grēcīgi būdami, neesam sasnieguši tādu Dieva labvēlību, lai viņam nelaimē palīdzētu.

Vecākais paklausīja brālim, un viņi abi sāka ar asarām un dziļā līdzjūtībā skaitīt lūgšanu. Un visžēlīgais Kungs, Kas izpilda Savu bijātāju gribu, viņus uzklausīja un bērniņu atdzīvināja. Tad, atsaukuši tēvu, brāļi atdeva viņam dzīvo bērnu un piekodināja nevienam par šo brīnumu nestāstīt.

Tā svētie Hiraklīds un Georgijs mierā un dievbijībā dzīvoja kopā dziļā pazemībā un pieticībā, un neviens nedzirdēja, ka viņi strīdētos vai pārmītu asāku vārdu, netika arī redzēts, ka viņi izrādītu viens otram vai kādam citam kaut niecīgāko nicinājuma zīmi.

Pēc kāda laika Hiraklīds, sasniedzis septiņdesmit gadu vecumu, nomira. Avva Georgijs, palicis viens pats cellē, raudāja un sēroja par brāļa nāvi, tajā pašā laikā cildeni atdarinādams viņa dzīvi un darbus. Un kurš var pavēstīt par viņa vientuļnieka dzīves varoņdarbiem, nerimtīgajām lūgšanām un domām par Dievu? Kurš var pastāstīt par viņa atturību un gavēni? Par savu askētisko dzīvi viņam tika piešķirts diakona tituls un kā diakonam viņam bieži nācās pakalpot svētajiem tēviem dievkalpojuma laikā. Gadījās, ka Laurā nomira igumens un sākās liela šķelšanās un nesaskaņas, kuru ievēlēt par jauno klostera priekšnieku. Tad svētais Georgijs, nespēdams paciest jukas, ar skumjām šķīrās no Kolomanas klostera un no jauna apmetās Huzevita klosterī, atsevišķā cellē, kuru viņam piešķīra klostera igumens.

Dzīvodams vientuļnieka dzīvi iepriekšējā vietā, svētais Georgijs neiegādājās ne vīnu, ne eļļu, ne maizi, ne apģērbu, bet apstaigādams atkritumu kaudzes, vāca lupatas un tās sašūdams, gatavoja sev apģērbu; no tādām pašām lupatām bija ierīkota arī viņa guļasvieta. Klostera mūkiem viņš prasīja savākt nedēļas ēdiena atliekas no svēto tēvu un viesu galda, vai tie būtu dārzeņi, vai augļi, vai pat kauli. Pēc tam viņš to visu sagrūda akmens piestā, taisīja bumbiņas un žāvēja saulē. No šīm bumbiņām tad viņš arī pārtika, lietodams tās kopā ar ūdeni reizi divās vai trijās dienās. Bez tam viņš lūdza, lai brāļi necepot bez viņa maizi, jo ticēja, ka tos, kas ar šo lietu nodarbojas šajās svētajās vietās, gaida liela balva debesīs, jo Palestīnā valdīja paradums atlicināt nedaudz maizes svētceļniekiem, kuri ieradās paklanīties turienes lielajiem svētumiem. Maizes ceptuvē citu darbu starpā svētais Georgijs vislabprātāk kurināja krāsni. Tajās vietās šī nodarbošanās ir sevišķi smaga, it sevišķi vasaras laikā, kad no spēcīgās tveices kūst pat sveces baznīcas svečturos. Bet svētais Georgijs, neraugoties ne uz kādu karstumu, nepaguris strādāja maizes ceptuvē divas un trīs reizes dienā, kurinādams krāsni un cepdams maizi. Citi brāļi nespēja izturēt šādu darbu un pastāvīgi mainījās. Tādēļ par Georgija nepagurstošajiem pūliņiem visi brīnījās un sacīja, ka viņš esot no dzelzs.

Tā strādāja šis zemes eņģelis un debesu cilvēks, ar savu piemēru pamācīdams arī citus.

Kad svētajai zemei uzbruka persieši[6], viņš uz laiku pameta Huzevitas Lauru un paslēpās Kolomanā. Kad briesmas bija garām, mūks atkal atgriezās Huzivā. Šeit viņš no jauna nodevās askēzes varoņdarbiem un tajā pašā laikā mācīja visus, kas ieradās paklausīties viņa Dieva apgarotās runas. Nevienu viņš neatstāja bez pamācošas sarunas, bet visiem mācīja Dieva vārdu un Dieva bijāšanu. Dievbijīgi padzīvojis un Dievam pakalpojis, svētais Georgijs dziļā vecumā tika aizsaukts uz debesu mājokļiem. Par vecā mūka svētīto galu viņa skolnieks svētais Antonijs stāsta sekojošo.

"Pēc daudzajiem darbiem mūsu svētais tēvs Georgijs saslima ar kādu kaiti, no kuras arī nomira. Tovakar, kad viņš mira, pēc Dieva ieskata, bija ieradušies daudzi viesi, un es biju aizņemts, jo man vajadzēja tiem pakalpot. Daži no brāļiem, kas palika pie sirmgalvja, bieži nāca pie manis, stāstīdami:

- Tevi aicina tēvs, prasot: "kur ir Antonijs? Ataiciniet viņu pie manis, jo es jau mirstu".

Es nespēju izšķirties, gribēdams gan kalpošanu pildīt, gan doties pie viņa. Un sirmgalvis, to garīgi juzdams, ar sūtņiem man pavēstīja:

- Neskumsti un nemokies šaubās, bērns, pildi savu paklausības pienākumu, bet es pagaidīšu, kamēr tu atnāksi.

Un kamēr viesi cēlās un viņu vietā nāca citi, laiks ievilkās gandrīz līdz pusnaktij, bet tēvs vēl bija dzīvs. Izpildījis savu klausību un atlaidis viesus, es iegāju pie viņa. Tēvs mani ieraudzījis, apskāva, noskūpstīja un svētījis, pagriezās pret austrumiem un sacīja:

Un trīs reizes to pateicis, viņš atdeva garu Kungam; tā viņš aizgāja, klusu un mierīgi, acīmredzami nodevis garu Dieva rokās kā rakstīts: taisno dvēseles Dieva rokā un tām nepieskarsies ciešanas[7] un vēl: Kungs pasargā vienbūtīgos, kas nešaubīdamies paļaujas uz Viņu[8]. Bet es, uzzinājis, ka viņš atdevis savu garu tam Kungam, pieplaku pie viņa krūtīm un raudāju un vaimanāju par svētā tēva zaudējumu. Un noturējuši aizlūgumu pie viņa miesām ar psalmiem un garīgo dziesmu dziedāšanu, mēs tās atstājām svēto tēvu kapenēs; un tagad viņš ir kopā ar svēto pulkiem, un kopā ar tiem lūdz par mums un visu pasauli." Āmen.

[1] Par hozevitiem sauc Hozevitas jeb Huzivas klostera mūkus.

[2] Kipras sala atrodas Vidusjūras ziemeļaustrumu stūrī, netālu no Sīrijas piekrastes.

[3] Jordānas ieleja stiepjas gar Jordānas upi; tā kā ieleja ir mazapdzīvota, to jau no seniem laikiem iemīļojuši vientuļnieki. Tā šeit apmetās arī sv. pravietis Jānis Priekštecis un uzstājās šeit ar sprediķi par grēku nožēlošanu. Kristiešu laikos šajā ielejā atradās ne mazums dažādu klosteru.

[4] Kolomanas Lavra atradās Nāves jūras un Jordānas tuvumā.

[5] Huzivas klosteris atrodas Huzivas jeb Hozevas tuksnesī, starp Jeruzalemi un Jerikonu, pa labi no lielā ceļa, caur kuru parasti nāk svētceļnieki, iedami no svētās pilsētas uz Jordānu, un netālu no vietas, kur sākas nogājiens Jordānas ielejā. Šis klosteris atradās mežonīgā apvidū. Baznīcas un mūku celles, karādamās 50 asu augstumā virs kraujas, bija it kā pielipinātas akmeņainām klintīm. Huzivas klosteris radies V gadsimtā. Tās dibinātāja vārds nav zināms. Vēlāk klosteri nosauca par Lavru un VI, VII un VIII gadsimtos, kad tas bija īpaši slavens ar tajā dzīvojošo mūku askētismu, klosteris sasniedza savus ziedu laikus. XII gadsimtā šis klosteris vēl pastāvēja, bet par tā tālāko likteni nekas nav zināms. Pavisam nesen klosteris tika atjaunots.

[6] Persiešu uzbrukums notika 614. g, persiešu ķēniņa Hozroja vadībā (valdīja no 580. līdz 628. gadam).

[7] Zālamana Gudrības gr., 3, 1.

[8] Psalmi, 116, 6.