Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Svētais Eustrātijs dzimis Tarsijas apgabalā[1] bagātajā un dievbijīgajā Georgija un Megetas ģimenē. Tā kā jauneklis bija tikumīgā garā audzināts, viņam, sasniedzot divdesmit gadu vecumu, radās kvēla vēlēšanās kalpot Dievam un, pametis vecākus, viņš aizbēga uz Olimpa kalnu[2], kurā atradās Augaras klosteris un kur ar savu tikumīgo mūku dzīvi ievērību bija guvuši jau divi mātes tēvoči Gregorijs un Bazilijs, no kuriem pirmais bija šī klostera igumens. Viņi pieņēma Eustrātiju pie sevis un, noskuvis galvu, viņš uzsāka grūto mūka dzīvi, un visi viņu iemīļoja par pazemību un biklumu. Par pasaulīgo viņš nerūpējās nemaz viņam nekas nepiederēja, izņemot vienu rupja auduma kreklu un aitādu, uz kuras viņš gulēja. Viņam nebija pat savas celles un īpašas vietas, kuru viņš varētu saukt par savu, tādēļ Eustrātijs parasti gulēja tur, kur pagadījās, un arī tad pavisam nedaudz. Tēvi par viņu runāja, ka kopš pašas mūka dzīves sākuma viņš ne reizes gulēdams neesot izstiepies pilnā augumā, tāpat arī viņš visas septiņdesmit piecus gadus garās mūka dzīves laikā neesot apgūlies uz kreisajiem sāniem. Eustrātijam šādi dzīvojot klosterī minētie svētie tēvi Gregorijs un Bazilijs nomira, un svētītajam Eustrātijam pēc brāļu sevišķi neatlaidīga lūguma nācās uzņemties klostera pārvaldi. Bet tad ķēniņa zizli nelikumīgi ieguva cilvēks ar zvēra vārdu, Leo (Leons) Armēnis[3], kurš, sacēlies pret ķēniņu Mihaelu, padzina to no valsts. Tā kā viņš no jauna centās atdzīvināt panīkušo ikonoklastu kustību, visi pareizticīgie, slēpdamies no ķēniņa vajāšanām, pameta mājas un klosterus. Paklausot svētā Jannikija Lielā[4] padomam, klosteri pameta arī svētītais Eustrātijs un uzsāka klejojumu pa kalniem un cilvēku neapdzīvotām vietām, kamēr bezdievīgais ķēniņš neņēma galu. Kad pēc viņa nāves svēto Baznīcu atkal rotāja svētbildes, kuras no jauna tika godātas, tad reizē ar citiem tēviem, kuri atgriezās savos klosteros, Augaras klosterī atgriezās arī svētītais Eustrātijs un sāka kā agrāk nepaguris darboties un strādāt klostera darbus kopā ar brāļiem. Viņa lūpas nebeidza skaitīt lūgšanas un pat dievkalpojuma laikā, atrazdamies svētajā altārī, viņš nepārtraukti pie sevis atkārtoja : "Kungs, apžēlojies!" Viņš veicis arī daudzus brīnumdarbus, kuri neapšaubāmi liecināja, ka viņa dzīve ir Dievam patīkama. Bet, kad Eustrātijam pienāca laiks šķirties no šīs pasaules, viņš, sasaucis brāļus, sacīja: - Pienācis manas aiziešanas laiks, tādēļ lūdzu jūs, mani mīļie bērni, saglabājiet to centību, kādu esat uzņēmušies, zinādami, ka visi šīs pasaules labumi ātri pagaist; tie ir laicīgi, bet nākamās dzīves labumi mūžīgi. Centieties, lai arī jūs pieskaitītu tiem, kas tiks pestīti. To pateicis, viņš noskaitīja lūgšanu un, svētījis brāļus ar krusta zīmi un pacēlis acis pret debesīm, teica: - Tavās rokās, Kungs, atdodu savu garu! Ar šiem vārdiem viņš iemiga Kunga Dieva mierā. Nodzīvojis deviņdesmit piecus gadus, viņš uzsāka mūžīgo dzīvi un tika pieskaitīts svēto pulkam.
[1] Ar Tarsijas apgabalu šeit domāta Kilikija Mazāzijas dienvidaustrumu province. Tarsijas vārdā tā nosaukta pēc galvenās apgabala pilsētas Tarsas, kas atrodas tās dienvidu daļā auglīgā līdzenumā pie Kidnas upes, kas netālu no pilsētas ietek Vidusjūrā. Tā bija liela un daudzapdzīvota tirdzniecības pilsēta, kas savu tirdzniecības centra nozīmi saglabājusi līdz pat mūsu dienām. [2] Olimps atrodas Bitīnijā Mazāzijas ziemeļrietumu provincē. Šajā kalnā atradās ne mazums dažādu klosteru. [3] Bizantijas imperators Leons V Armēnis, ikonoklasts, valdīja no 813. līdz 820. gadam. [4] Jannikijs Lielais, ievērojams Bitīnijas Olimpa eremīts, bija svētā Eustrātija skolnieks. Viņa piemiņa tiek godināta 4. novembrī.
|
