Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Svētais Elija kļuva par mūku jau agrā jaunībā un septiņdesmit piecus gadus pavadīja pilnīgā vientulībā nomaļā, skarbā apvidū netālu no Tēbaidas Antinojas[1]. Vārdos nav izstāstāmi tie diženie varoņdarbi, kurus viņš paveica mežonīga, vientuļa kalna galotnē, no kurienes ne reizi nenokāpa cilvēku apdzīvotās vietās un uz kurieni pie viņa veda starp asiem akmeņiem iemīta šaura taciņa, uz kuras tik tikko bija iespējams spert kāju. Centīgie apmeklētāji atrada mūku sēžam zem klints nokares alā, kuras tumsā vientuļnieks gandrīz nebija saredzams; no vecuma viss viņa ķermenis drebēja, jo viņam bija vairāk nekā simt desmit gadu. Citi tēvi vientuļnieki par Eliju runāja, ka neviens neatceroties, kad viņš apmeties kalnā. Vecumdienās viņš apēda tikai trīs mazus maizes gabaliņus no rīta un tikpat daudz vakarā, klāt piekozdams trīs sālītas olīves; jaunībā viņš ēda tikai reizi nedēļā. Pēc pamācībām pie viņa atnākušos svētais tēvs mācīja šādi: "Neatdodiet sevi sātana varā. Pastāv trīs sātana spēka izpausmes, kuras izsauc mūka apgrēkošanās. Pirmā ir aizmiršanās, otrā laiskums, trešā iekāre. Kad mūku pārņem aizmiršanās, dzimst laiskums, bet no tā rodas iekāres, bet no iekāres cilvēks iet pazušanā. Taču, ja mūks ir uzmanīgs un bijā Dievu, viņu nepārņem ne laiskums, ne neķītras vēlmes, tāpēc sātans pret viņu ir bezspēcīgs un nespēj šādu cilvēku ievest grēkā, un šāds cilvēks ar Dieva svētību tiek pestīts". Rādīdams patiesas mūku dzīves svētīgu piemēru, svētais Elija aizgāja pie Dieva dziļā vecumā.
[1] Tēbaidas apgabals šādi nosaukts pēc Tēbām galvenās Augšēģiptes pilsētas. Antinojas tuvumā atrodas ne mazums mūku ceļļu un klosteru.
|
