Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svētais Makarijs Lielais piedzima Ēģiptē 300. gadā. Viņa vecāki bija kārtīgi kristieši, cēlušies no vienkāršās tautas. Jaunības gadus Makarijs pavadīja, palīdzot tēvam un ganot lopus. Viņa dzīves aprakstā nav ziņu par to, vai viņš ir mācījies kādā skolā, kaut gan viņa sace­rējumi, kas nonākuši līdz mums viņa rokrak­stos, liecina par to, ka izglītību viņš ir saņēmis.

Jau no bērnu dienām Makarijā dega vēlēša­nās atstāt pasaulīgo dzīvi, lai pilnīgā vientulī­bā, gavējot un lūdzoties, kalpotu Dievam. Taču vecāki bija iecerējuši viņu apprecināt, un jauneklis paklausīgi izpildīja viņu vēlēšanos. Viņa sieva neilgi pēc kāzām nomira. Tāds pats liktenis piemeklēja arī Makarija vecākus. Tad aptuveni 30 gadus vecais Makarijs apmetās uz dzīvi kāda cienījama, svētības pilna mūka mitekļa tuvumā, lai ar nepārtrauktām lūgša­nām, loti stingru gavēni un Svēto Rakstu studēšanu mācītos no šī gudrā vīra. Bet nepie­ciešamo barību Makarijs sagādāja, pinot un pārdodot grozus. Tā dzīvojot, pagāja pāris gadu. Netālu no tās vietas, kur dzīvoja svētais, atradās ciemats. Un, lūk, Dievs sūtīja viņam grūtu pārbaudījumu - šī ciema iedzīvotāji sāka apvainot Makariju kāda nozieguma izdarīšanā, taču viņš šo nepelnīto nosodījumu bez kurnēšanas pieņēma, nekādi nemēģinot sevi attaisnot.

Kad pēc kāda laika atklājās, ka viņš nav vainīgs, cilvēki nāca pie svētā, lai izlūgtos viņa piedošanu, brīnoties par viņa lēnprātību un pazemību. No tā laika viņš iemantoja vietējo iedzīvotāju cieņu. Taču bailes no cilvēku uzslavu indes lika Makarijam doties uz tuksnesi. Sākumā viņš apmetās Svitrijas tuksnesī. Dzīvojot tur, viņš apciemoja Svēto Antoniju, kas viņu sirsnīgi, ar lielu mīlestību uzņēma un deva daudz labu padomu. Vēlāk Makarijs devās dzīvot vēl dziļāk tuksnesī - mežonīgā, smilšainā vietā, pavisam tālu no cilvēkiem. Taču šīs grūtības Makariju nebiedēja, jo viņa mērķis bija aizmirst par visiem šīs pasaules labumiem, lai pilnība nodotos Dievam un iemantotu Viņa tuvumu.

Taču drīzumā arī šī tuksnešainā vieta kļuva cilvēku apdzīvota. Vēsts par Makarija svēto dzīvi atveda uz šejieni daudz dievbijīgu cilvē­ku, kas vēlējās dzīvot viņam līdzās, klausoties viņa padomus un mācoties no viņa. Kad cilvē­ku bija saradies pietiekami daudz, šīs zemes bīskaps iesvētīja Makariju par priesteri, lai viņš varētu sākt noturēt dievkalpojumus. No tā laika viņš uzņēmās pastāvīgu vadību pār brāļiem - vientuļniekiem. Viņa pamācības bija pilnas dziļas gudrības un tajā pašā laikā ļoti vienkāršas. Reiz kāds cilvēks viņam jautāja: "Kā man lūgties?" Makarijs viņu pamācīja: "Lūdzies tā: Kungs, kā tu uzskati par labu esam, tā apžēlojies par mani! Un viņš, jau ie­priekš zinot visas mūsu vajadzības, palīdzēs tev." Reiz viens no Makarija mācekļiem tik ļoti apvainoja kādu pagānu priesteri, ka tas šo ļauno vārdu dēļ savā naidā bija gatavs mācekli nogalināt. Tēvs Makarijs turpretī, šo cilvēku saticis, sarunu sāka dziļi lēnprātīgi un sirsnīgi.

To redzot un dzirdot, elkukalps nokritis pie vi­ņa kājām un lūdzies: "Es redzu, ka tu esi Dieva cilvēks, es lūdzu tevi no visas sirds, palīdzi man kļūt par kristieti!" Atceroties šo gadījumu, Makarijs mēdza atgādināt: "Ļauns vārds pat labu cilvēku spēj darīt ļaunu, bet labs vārds – taisni otrādi – ļaundaru dara labus." Ir kāds notikums svētā dzīvē, kas ir īpaši nozīmīgs un pamācošs mums visiem. Reiz Dievs Kungs Makarijam atklāja, ka tuvējā pilsētā dzīvo divas sievietes, kas ar saviem nopelniem Dieva priekšā ir pārākas par viņu. Tas lika Makarijam posties ceļā uz šo pilsētu, lai no šīm sievietēm pamācītos. Viņas atradis, svētais sāka tās izjau­tāt par dzīvi, domādams, ka tās paveikušas ko īpašu. Taču viņu stāsts izrādījās pavisam vienkāršs. Bija pagājuši jau piecpadsmit gadi, kopš viņas bija apprecējušās ar diviem brāļiem un visu šo laiku bija dzīvojušas saticīgu, mīles­tības pilnu dzīvi, nekad nebija strīdējušās, vienmēr uzcītīgi veikušas visus savus pienāku­mus. Bija laiks, kad abas esot gribējušas iet dzīvot klosterī, taču, kad viņu vīri nebija devuši tam piekrišanu, tās bez kurnēšanas pakļāvu­šās viņu gribai. Tā, mierā dzīvojot, viņas centās pildīt visus Kristus dotos baušļus, seko­jot savai uzvedībai, neizrunājot nevienu lieku, nevienu ļaunu vārdu. Par to arī saņēma no Dieva lielu žēlastību, jo Dievam ir mīļi tie, kas lēnprātībā un sirds vienkāršībā pilda savus pienākumus, kādi nu kuram uzlikti. Jebkurā sabiedriskajā, mantiskajā stāvoklī mēs vienlīdz labi varam kalpot Dievam. Viss ir atkarīgs tikai no tā, vai mūsu sirdīs ir dzīva ticība un mīlestība, vai mēs esam Dievam paklausīgi, un no tā, cik dedzīgi mēs esam savā kalpošanā Dievam. Iepazinis šo divu sieviešu dzīvi, Sv. Makarijs sirsnīgi lūdza Dievu, lai Tas iemācītu viņam tikpat dievbijīgi un paklausīgi dzīvot tuksnesī.

Jāpiemin arī tie daudzie brīnumi, kurus šis svētais vīrs paveicis savas dzīves laikā.

Reiz kādam izlaidīgam ēģiptietim iepatikās sveša precēta sieviete. Taču savaldzināt viņu šis vīrietis nespēja. Sieva palika uzticīga savam vīram. Tad šis bezgodis meklēja palīdzību pie kāda burvja, lūgdams tam: "Vai nu liec viņai iemīlēt mani, vai ari izdari tā, lai vi­ņas vīrs viņu pamestu!" Burvis, saņēmis no ēģiptieša labu samaksu, lika lietā visas savas burvju spējas un zināšanas, taču mīlestību sievietes sirdī radīt viņš nespēja. Tad viņš nobūra šo sievieti tā, ka visi, kas uz viņu paska­tījās, redzēja viņu nevis kā cilvēku, bet gan kā zirgu. Kad viņas vīrs vakarā ieradās mājās, viņš patiesi sievas vietā atrada zirgu. Sasaucis pie sevis ciemos cienījamus mācītājus, viņš pavēstīja tiem notikušo, taču viņi nekā nesa­prata un palīdzēt nespēja. Beigu beigās, lai sla­vēts Dievs un viņa kalpam Makarijam liels gods, šim cilvēkam ienāca prātā savu sievu-zirgu aizvest uz tuksnesi pie svētā. Kad viņš ieradās, brālības mūki sastājās ap sv. Makarija celli, nelaižot atnācēju tai klāt, un jautāja: "Kamdēļ tu esi atvedis šurp šo zirgu?" - "Lai viņam palīdzētu svētā lūgšanas," atbildēja nelaimīgais cilvēks. Kad sargi viņam jautāja, kas tad zirgam lēcies, vīrs sāka tiem skaidrot: "Zirgs, kuru jūs redzat, patiesībā bija mana nelaimīgā sieva. Es nezinu, kāda veida, taču viņa pārvērtās par zirgu. Ir pagājušas nu jau trīs dienas, kopš viņa neko nav ēdusi." Mūki, to izdzirdējuši, aizsteidzās pie Makarija un viņam visu izstāstīja. Taču svētais jau pirms tam, laikā, kad vīrs vēl bija ceļā pie viņa, saņēma no Dieva par visu notikušo atklāsmi un sirsnīgi lūdzās par noburto sievieti un par to, lai Dievs viņam atklātu arī visa notikušā cēloni. Dievs viņam to neliedza, un Makarijs uzzināja, kā viss īstenībā notika. Kad brāļi sacīja viņam, ka kāds atvedis pie viņa savu zirgu, svētais teica: "Jūs skatāties ne savām acīm - tas nav zirgs, tā ir sieviete. Es viņā neredzu nekā dzīvnieciska. Tas, ko jūs redzat, nav vis īstenība, bet gan jūsu acu apmāns - dēmonu burvestības." Kad sievieti-zirgu atveda pie viņa, Makarijs iesvē­tīja ūdeni un aplēja ar to sievietes galvu, pielū­dza Dievu un ar to arī paveica brīnumu - visi apkārtstāvošie zirga vietā beidzot ieraudzīja sievieti viņas patiesajā būtībā. Svētais pavēlēja atnest ēdienu un sievieti pabaroja. Kad viņš izdziedināto atlaida uz mājām, tad cieši tai piekodināja: "Cītīgi apmeklē baznīcu un biežāk ņem dalību pie Kristus noslēpumiem. Nelaime ar tevi gadījās tikai tāpēc, ka tu nu jau piecas nedēļas kā neesi baudījusi svēto vakarēdienu."

Lūk, vēl kāds no svētā vīrā varoņdarbiem. Lielu daļu no savas dzīves viņš pavadīja, izbū­vējot pazemes tuneli, kas sniedzās pusstadiju tālumā no viņa celles. Šī tuneļa galā viņš ierī­koja lielu pazemes alu. Kad Makariju sāka traucēt apkārtējā sabiedrība, viņš klusībā devās pa tuneli prom no savas celles uz alu, un tur vairs it neviens viņu nevarēja atrast. Kāds no viņa skolniekiem vēlāk stāstīja, ka svētais, dodoties uz šo alu, ceļā veicis 24 lūgšanas un tikpat daudz, dodoties atpakaļ.

Gadījās, ka blakusciematā kāds tika noslepkavots un šajā ļaundarībā apvainoja nevainīgu cilvēku. Apsūdzētais, palīdzību meklēdams, atsteidzās pie sv. Makarija. Pie vi­ņa ieradās arī apsūdzētāji. "Mēs taču pakļau­jam sevi briesmām, ja atstājam slepkavu brīvībā un nesodām viņu pēc likuma stingrī­bas." Apsūdzētais turpretī apgalvoja, ka nav vainīgs. Starp abām pusēm iedegās karsts strīds. "Kur aprakts nosistais?" beidzot pavai­cāja Makarijs. Kad viņam šī vieta tika parādī­ta, svētais nometās pie kapa ceļos, piesauca Jēzu Kristu un, paskatījies apkārtstāvošajos, noteica: "Tagad pats Kungs jums parādīs, vai jū­su apsūdzība pret šo cilvēku ir patiesa vai ne." Tad viņš skaļā balsī nosauca apraktā vārdu. "Jēzus Kristus vārdā pavēlu tev runāt! Saki, vai tiešām tevi nogalināja šis visu apsūdzētais cilvēks?" Un no kapa dziļumiem atskanēja atbil­de: "Nē! Šis cilvēks nav mans slepkava!" Šī brīnuma apstulbināti, apkārtējie krita pie svē­tā kājām un lūdza viņu pajautāt, kurš tad ir īstais slepkava. "Nē, par to es nejautāšu," atbildēja Makarijs, "pietiks ar to, ka tiks atbrī­vots nevainīgs cilvēks. Tas nav manā ziņā -meklēt un izdot vainīgo."

Šeit vēl kāds brīnumains nostāsts. Pie sv. Makarija reiz ieradās raudoša māte un atveda sev līdzi savu apsēsto dēlu. No abām pusēm viņu cieši turēja divi citi jaunekļi. Puisī mīto­šais dēmons bija tik stiprs, ka licis apēst 3 mērus maizes un izdzert spaini ūdens; viņš visu to izvēma ārā, pārvēršot tvaikā. Apēsto un izdzerto viņš sadedzināja sevī kā ar uguni. (Patiesi ir īpaša dēmonu grupa, kurus sauc par ugunīgajiem dēmoniem. Ļauno garu, tāpat kā cilvēku, starpā arī ir atšķirības.) Ja šis apsēstais jauneklis netika pabarots, viņš ēda savus mēslus un dzēra urīnu. Uzklausījis sievietes izmisīgo lūgšanos pēc palīdzības, neuzvara­mais Kristus kareivis Makarijs ņēma jaunekli pie sevis un cītīgi sāka lūgt Dievu - pēc pāris dienām dēmons beidza jaunekli mocīt. Tad svētais jautāja jaunekļa mātei: "Cik daudz, pēc tavām domām, tavam dēlam vajadzētu ēst?" Viņa atbildēja: "Es lūdzu tevi, liec viņam ēst pa 10 mārciņām maizes dienā!" Tad Makarijs viņu stingri norāja par to, ka pārāk daudz lūgu­si, un teica: "Sieva, sieva, ko tu runā!" Septi­ņas dienas svētais gavēja un lūdzās par jaunekli, līdz izdzina no viņa ļauno rijības dēmonu un atdeva to mātei, likdams tam lietot iztikai pa 3 mārciņām maizes dienā.

Valenta, ariāņu ķecerības aizstāvja, valdī­šanas laikā Makarijs tika izsūtīts uz kādu Ēģiptē esošu salu, taču drīz, pēc īslaicīgas piespiedu trimdas, viņš atkal atgriezās savā tuksnesī. Līdz mūsu dienām nav nonācis īpaši daudz ziņu par to, kā viņš tur dzīvoja. Viņa dzīve, cik var spriest, ir aizritējusi darbā, nepārtrauktā lūgšanā, stingrā atturībā un rūpēs par brāļu dvēselēm. Svētais ir atstājis 50 pierakstītas sarunas - pārspriedumus, kas mūs iepazīstina ar viņa iekšējo dzīvi.

Galvenais šo sarunu priekšmets ir Dieva žēlastība. Bez šīs no augšienes dāvātās Dieva palīdzības mēs nevaram ne izglābties, ne vispār paveikt ko labu. Bet, ja mēs visā patiesī­bā lūgsim Dievu, centīsimies Viņu iepriecināt ar labiem darbiem, Dievs savā labvēlībā mums dāvās šo visspēcīgo palīdzību. "Kungs pazīst tavu prātu," raksta Makarijs, "arī slepenās domu kustības un nodomus viņš redz. Dievs klusībā vēro, kā tu Viņu meklē. Viņš skatās, vai tu to dari no visas sirds, vai neslinko, nekurni. Un, kad beidzot Dievs ierauga tavu sirsnīgo tiekšanos pēc Viņa, Tas atklājas un dāvina tev savu palīdzību."

Sv. Makarijs mums māca, ka sarunās ar Dievu ir apslēpta mūsu dvēseles mūžīgā dzīvī­ba, ka Dieva žēlastība, t.i., Dieva spēks un palī­dzība, ir mūsu dvēselēm nepieciešama tikpat lielā mērā, cik barība mūsu miesai. Bez šīs žēlastības mūsu dvēseles nespētu dzīvot.

Bēdas tai dvēselei, kas neredz tālāk par sevi, visu savu cerību liek tikai uz sevi un nepazīst Dieva klātbūtni. Viņa mirst, tā arī neiepazinusi dievišķo mūžīgo dzīvi, - viņa ir līdzīga pamestai zemei, kuru neapstrādā zemnieka rokas, nelaista lietus un nesilda saule; zemei, kas lēnām kļūst tukša un neauglī­ga. Tāda ir arī cilvēka dziļākā būtība - viņš nav spējīgs nest labā augļus pats no sevis; viņā dziļi mīt nepieciešamība pēc Kopēja - Kristus Gara.

Sv. Makarijs atgādina, ka tuvoties Jēzum Kristum mums vajadzētu pilniem ar cerību. Tas, kas mūsu glābšanas dēļ ir miris, protams, neatstās nepamanītas mūsu karstās ilgas pēc Viņa un palīdzēs mums. Zīdainis taču ir tik vārgs un nespējīgs pats atrast un aizkļūt līdz mātei, tomēr viņš grozās, kustas un, māti meklējot, raud; viņa iežēlojas, nāk pie sava mazuļa, ceļ pie krūtīm un ar lielu maigumu baro. Tāpat rīkojas arī Dievs ar tiem, kas Viņu mīl un no sirds meklē. Meklēt Dievu ar visu savu dvēseli - tas nozīmē ne tikai pastāvīgi Viņu lūgt, bet arī censties to iepriecināt ar labiem darbiem. Parā­dīsim taču Viņam savu mīlestību, centīgi pildot Viņa baušļus un izrādot pienācīgu uzmanību Viņa vārdiem.

Bez 50 sarunām vēl mēs esam mantojuši no sv. Makarija arī dažas lūgšanas - starp tām arī lūgšanu sv. sargeņģelim: "Svētais Eņģeli, kas stāvi klāt manai kārīgajai dvēselei..."

Sv. Makarijs miris tuksnesī 90 gadu vecumā.