====Kyrie eleison====

Sirdsskaidrais Antonijs, mūku tuksnesīgās dzīves pamatlicējs, kam Svētā Baznīca devusi pievārdu Lielais, dzimis Ēģiptē, Komas ciemā 251. gadā. Viņa vecāki, koptu kristieši, audzināja dēlu vientulīgām lūgšanām un labsirdīgiem paklausības darbiem. Pusaudzis būdams Antonijs izcēlās ar tikumiem, bija koncentrējies un nopietns, cītīgi apmeklēja Dievnamu un tik uzmanīgi klausījās dievkalpojumu, ka dzirdēto iegaumēja un paturēja atmiņā.

Divdesmit gadu vecumā svētais Antonijs zaudēja vecākus, un viņa gādībā palika mazgadīgā māsa. Pildīdams Pestītāja bausli, svētais Antonijs pārdeva īpašumu, iegūto naudu izdalīja nabagiem, iekārtoja dzīvi māsai, uzticēdams viņas audzināšanu tikumīgām jaunavām, un pats pameta vecāku namu. Jauneklis apmetās Komas ciema apkaimē, kur nodevās inoka[1] upurdarbiem, paša rokām pelnīdams iztiku. Garīgās pamācības viņš smēlās no kāda pieredzējuša stareca, kas ilgus gadus bija dzīvojis nošķirtībā.

Cilvēku dzimuma ienaidnieks nekavējās sākt uzbrukumus jaunajam cīnītājam. Viņam uzmācās šaubas par izvēlētā ceļa pareizību, skumjas pēc atstātās māsas, miesiskas iedomas. Svētais Antonijs lielā stingrībā cīnījās pret vilinājumiem un kārdinājumiem. Viņš pastiprināja miesas askēzi, barību uzņēma reizi dienā, 2-3 dienas palika nomodā un tikai pēc tam uz neilgu laiku iemiga, nepārtraukti lūdzās, stingrā ticībā lūdza sev palīdzību no Kunga.

Nelabais, cenzdamies sirdsskaidro Antoniju iebiedēt, parādījās dažādu briesmoņu izskatā, taču svētais atsita visus viņa uzbrukumus ar Taisnā un Dzīvudarošā[2] Krusta zīmes spēku.

Pēc kāda laika sirdsskaidrais Antonijs atstāja savu būdu un apmetās kapenēs, kur bezbailīgi turpināja karošanu ar ļaunajiem gariem. Reiz šī upurdarba pašā karstumā sirdsskaidrais Antonijs ieraudzīja gaismas staru, kas krita uz viņu. Līdz ar tā parādīšanos dēmoni izgaisa. Sirdsskaidrais Antonijs izsaucās: „Kur Tu biji, žēlsirdīgais Jēzu? Kāpēc jau no paša sākuma neieradies dziedēt manas rētas?” Kungs atbildēja: „Antonij, Es biju te, tikai gaidīju, gribēdams redzēt tavu vīrišķību; tagad gan, pēc tam, kad tu esi nelokāmi izturējis cīņu, Es vienmēr palīdzēšu tev un tevi darīšu slavenu visā pasaulē.” Sirdsskaidrais piecēlās , izdziedēts no brūcēm un būdams jauniem upurdarbiem. Viņam tad bija 35 gadi.

Guvis pieredzi cīņā ar tumsas gariem, sirdsskaidrais Antonijs devās tuksnesī, saņēmis tam svētību no sava stareca.

Velns pūlējās svēto apstādināt, mezdams viņa ceļā sudrabu un zeltu, bet velti. Svētais Antonijs apmetās tālu tuksnesī, vietā, kuru zināja tikai viens viņa draugs, kas divreiz gadā atnesa svētajam maizi.

20 gadus sirdsskaidrais pavadīja pilnīgā vientulībā, cīniņos guvis dižu gara mieru un nodomu tīrību. Tad nu Kungs atklāja viņa apmešanās vietu cilvēkiem, un pie sirdsskaidrā sāka plūst tie, kas vēlējās līdzināties viņam cīnītāja dzīvē.

Drīz vien kalnu, uz kura dvēseles pestīšanas darbu veica lielais cīnītājs, ielenca inoku apmetnes; to apdzīvotājus mīlestībā vadīja sirdsskaidrais Antonijs.

Svētais pamācībās pārliecināja inokus gūt stingru ticību Kristum, šķīstību, nedusmošanos, gatavību uzņemt ceļiniekus un citus tikumus.

Brīdinādams no sevis paaugstināšanas pašapmāna, viņš teica: „Lai neviens, kas atteicies no pasaules, neuzskata, ka viņš pametis ko ievērojamu, jo salīdzinājumā ar Debesu valstību visa zeme ir niecīga un maza.”

Tāpat viņš piekodināja, ka, lai sasniegtu Debesu Valstību, kristietim vispirms nepieciešama laba griba, jo, pēc Kunga vārdiem, „Dieva Valstība ir jūsos pašos” (Lk. 17:21).

311. gadā imperators Maksimilians uzsāka nežēlīgu kristiešu vajāšanu. Sirdsskaidrais Antonijs pameta savu vientulību un ieradās Aleksandrijā, lai pakalpotu mocekļiem un , ja Kungam labpatiktu, arī pats varētu ciest Kristus dēļ. Svētais atklāti kalpoja mocekļiem, apmeklēja viņus cietumos, aizstāvēja tiesā. Kungs pasaudzēja viņa dzīvību, lai daudzi citi varētu gūt labumu no sirdsskaidrā, un neviens vajātājs neuzdrošinājās Svēto aiztikt. Kad šie pārbaudījumi beidzās, Antonijs Lielais atkal nodevās tuksnesīgajai nošķirtībai un vientulībai. Lai neapgrūtinātu citus ar rūpēm nest viņam ēdienu, sirdsskaidrais izraks sev ūdens avotu, iesēja tam blakus nedaudz graudzāles un pārtika no tās.

No Kunga saņēmis svētīgas gara dāvanas, viņš izdziedēja slimos, izdzina ļaunos garus, pasargāja ceļiniekus no briesmām. Svētā Antonija lūgšanu rezultātā atveseļojās karavadoņa Martiniāna apsēstā meita. Svētā Antonija vārds kļuva plaši pazīstams, un pie viņa pēc padoma un palīdzības plūda ļaužu bari. Vēlēdamies izvairīties no slavas, sirdsskaidrais Antonijs devās vēl tālāk tuksnesī un tur vēl kādu laiku pavadīja nošķirtībā. Reiz svētajam ienāca prātā, ka pirms viņa neviens nav uzņēmies tik stingru vientuļnieka dzīvi.

Dievs tad nu svētajam atklāja, ka tuksnesī dzīvo sirdsskaidrais Tibērijas Pāvils (miris 341. gadā), kas jau 91 gadu cīnījies tuksneša dziļumos. Sirdsskaidrais Antonijs ar Dieva palīgu uzmeklēja viņu un guva iespēju cīņas brāli apbedīt.

Tuksneša apmetņu inoki, zaudējuši sirdsskaidrā Antonija vadību, sāka viņu meklēt; atraduši izlūdzās kaut paretam viņus apraudzīt, kam svētais arī piekrita.

Ariāņi[3], zinādami, kāda sirdsskaidrajam Antonijam ir autoritāte pareizi ticošo kristiešu vidū, sāka izplatīt viltus ziņas, it kā viņš esot to melu mācības piekritējs. Uzzinājis par to, svētais ieradās Aleksandrijā un arhibīskapa un daudzu kristiešu klātbūtnē nolādēja ķecerus, nodeva viņus anatēmai.

Lielā cīnītāja neilgās uzturēšanās laikā Aleksandrijā milzums pagānu pievērsās Kristus ticībai.

Imperators Konstantīns Lielais un viņa dēli patiesi godināja svēto un lūdza viņus apmeklēt Konsatantinopolē. Nevēlēdamies pamest skolniekus, sirdsskaidrais Antonijs valdniekam un viņa dēliem uzrakstīja vēstuli, kurā sniedza tiem garīgo ievirzi, pamācības, mācot tīrībā turēt Ortodoksālo[4] ticību, turēt prātā Pastaro Tiesu, ievērot taisnību spriedumos un lēmumos, būt nabago un bāreņu tēvam. Sirdsskaidrais uzrakstīja vēl vienu vēstuli imperatoram Konstantīnam – Svētnieka Aleksandrijas Atansija (miris 373. gadā) aizstāvībai no ariāņiem.

Apritēja 85 gadi kopš viņa atrašanās tuksnesī. Reiz nokāpdams no kalna un apmeklēdams inoku apmetnes, sirdsskaidrais Antonijs paziņoja brāļiem, ka redzot tos pēdējo reizi, jo pienākusi viņa nāves stunda. Svētais pārliecināja viņus neatslābinoties veikt upurdarbus un stingri glabāt Pareizticību. Atgriezies nošķirtībā, sirdsskaidrais Antonijs 105 gadu vecumā salima. Diviem tuvākajiem mācekļiem, kas pēdējos 15 gadus bija viņa tuvumā, sirdsskaidrais novēlēja nepieļaut paša apbedīšanu Aleksandrijā, bet gan lūdza to veikt savu tuksnesīgo upurdarbu veikšanas vietā.

Vienu savu mantiju svētais Antonijs lūdza atdot svētniekam Aleksandrijas Atanasijam, citu Tmuitas svētniekam Serapionam. Mūžībā sirdsskaidrais Antonijs aizgāja 356. gadā.

Svētā Antonija Lielā dzīvesstāstu drīz vien pierakstīja Aleksandrijas Svētnieks Atansijs. Līdz mūsdienām saglabājušies daudzi sirdsskaidrā Antonija sacerējumi: 20 pamācības par kristiešu tikumiem; 7 vēstījumi un 13 vēstules – par tikumisko pilnveidi un garīgo cīņu; dzīves noteikumi un sludinājumi mūkiem.

561. gadā, Bizantijas imperatora Justiniāna valdīšanas laikā, sirdsskaidrā Antonija mirstīgās atliekas tika pārnestas no Ēģiptes tuksneša uz Aleksandriju, 7. gadsimtā – uz Konstantinopoli, bet 10. gadsimtā uz Galliju (Franciju). Pašlaik sirdsskaidrā Antonija mirstīgās atliekas atdusas Arlā (Francijas dienvidaustrumos) svētā Juliāna baznīcā, kur tika nogādātas 1491. gadā.

[1] Inoks – jauns iesācējs mūks

[2] Kristus ar Savu Krusta nāvi iznīcināja cilvēka garīgo nāvi, deva iespēju glābties no elles un ieveda mūžīgajā dzīvošanā.

[3] Sekta, kuras vadonis bija Ārijs. Tā noliedza, ka Jēzus Kristus ir Dievs.

[4] No grieķu val. orto – taisns, doksija – slavēšana. No tā burtiski iztulkots krievu (baznīcslāvu) val. vārds православие, latviski - pareizā ticība, pareizticība.