====Kyrie eleison==== Svēto dzīves apraksti

Svētais moceklis Bonifācijs bija jaunas bagātas romietes Aglaīdas vergs un dzīvoja ar viņu nelikumīgā kopdzīvē. Bet viņi abi juta sirdsapziņas pārmetumus un gribēja kaut kā nomazgāt savu grēku. Un Kungs apžēlojās par viņiem un deva viņiem iespēju nomazgāt grēkus ar savām asinīm un noslēgt grēcīgo dzīvi ar grēknožēlu.

Aglaīda uzzināja, ja ar godbijību mājās glabā svēto mocekļu relikvijas, tad ar viņu lūgšanām vieglāk saņemt glābšanu, jo to labajā iedarbībā samazinās grēki un sāk valdīt tikumi. Viņa sagatavoja Bonifāciju ceļam uz Austrumiem, kur tajā laikā notika nežēlīgas kristiešu vajāšanas un lūdza atvest kāda mocekļa mirstīgās atliekas, lai viņš kļūtu par viņu vadītāju un aizstāvi. Bonifācijs uz atvadām, smejoties, jautāja: „Bet kas, kundze, ja es neatradīšu relikvijas, bet pats cietīšu par Kristu, vai pieņemsi manu ķermeni ar godu?” Aglaīda izturējās nopietni pret viņa vārdiem un pārmeta viņam to, ka viņš, dodoties uz svētu darbu, atļaujas vaļības. Bonifācijs aizdomājās par viņas vārdiem un visu ceļojuma laiku bija koncentrējies.

Atbraucis uz Kalīkiju, uz Tarsas pilsētu, Bonifācijs atstāja viesnīcā savus pavadoņus un aizgāja uz pilsētas laukumu, kur mocīja kristiešus. Satriekts par šausmīgo mocību skatu, redzot svēto mocekļu sejās atspīdam Kunga svētību, Bonifācijs, pēc savas līdzjūtīgās sirds tieksmes, metās pie viņiem, skūpstīja viņiem kājas un lūdza viņu svētās lūgšanas, lai arī viņš tiktu darīts cienīgs ciest kopā ar viņiem. Tad tiesnesis jautāja Bonifācijam, kas viņš ir. Bonifācijs atbildēja: „Es esmu kristietis” - un pēc tam atteicās pienest upuri elkiem. Viņu tūlīt nodeva mocībām: sita tā, ka miesa atleca no kauliem, dūra adatas zem nagiem, visbeidzot, lēja rīklē izkausētu alvu, bet ar Dieva spēku, viņš palika neskarts. Soda vietā apkārtstāvošie ļaudis nonāca sašutumā, viņi sāka apmētāt tiesnesi ar akmeņiem, bet pēc tam devās uz pagānu elku svētnīcu, lai izmestu ārā elkus.

Nākošajā rītā, kad satraukums nedaudz pierima, tiesnesis pavēlēja iemest svēto mocekli katlā ar verdošu darvu, bet arī tas cietējam nenodarīja nekādu ļaunumu: viņu apklāja ar rasu no debesīm nonākušais Eņģelis, bet darva izlija no katla, uzliesmoja un apdedzināja pašus mocītājus. Tad svēto Bonifāciju notiesāja uz galvas nociršanu. No brūces iztecēja asinis un piens. Redzot tādu brīnumu, apmēram 550 cilvēki sāka ticēt Kristum.

Tajā laikā svētā Bonifācija pavadoņi, velti nogaidījuši viņu viesnīcā divas dienas, sāka viņu meklēt, domājot, ka viņš ir nodevies vieglprātīgai laika pavadīšanai. Sākumā meklējumi bija nesekmīgi, bet visbeidzot, viņi satika cilvēku, kas bija aculiecinieks svētā mocekļa nāvei. Šis liecinieks viņus aizveda uz turieni, kur vēl gulēja ķermenis ar nocirsto galvu. Svētā Bonifācija pavadoņi ar asarām lūdza viņam piedošanu par nepareizajām domām par viņu un par lielu naudu izpirkuši mocekļa mirstīgās atliekas, aizveda tās uz Romu.

Viņu ierašanās priekšvakarā Aglaīdai sapnī parādījās Eņģelis un lika viņai sagatavoties pieņemt viņas bijušo vergu, bet tagad kungu un aizstāvi, kas tagad kalpo līdz ar eņģeļiem. Aglaīda uzaicināja klēriķus (svētkalpotājus), ar lielu godu pieņēma relikvijas, bet pēc tam uzcēla uz viņa kapa vietas baznīcu svētā mocekļa vārdā un nolika tajā viņa pīšļus, kas izslavējās ar daudziem brīnumiem. Izdalījusi nabagiem visu savu īpašumu viņa nošķīrās klosterī, kur grēknožēlā pavadīja 80 gadus un dzīves laikā saņēma brīnišķīgi dāvanu izdzīt ļaunos garus. Svēto apglabāja mocekļa Bonifācija kapa tuvumā.