====Kyrie eleison====

Reiz imperators Diokleciāns, paša izsludinātās kristiešu vajāšanas pirmajā gadā, ceļojuma laikā nonāca Nikomīdijas pilsētā un, uzstādījis daudzus elku tēlus, tos pielūdza.

Pēc dažām dienām pilsētas apkārtnē tika sagūstīts Nikomīdijas bīskaps Teopempts (viņš bija pirmais kristietis, kas cieta Diokleciāna izsludinātajās vajāšanās), kurš imperatora tiesas priekšā atvests, teica:

- Šie dievi, no sudraba un zelta, no koka un akmens, kurus tu pielūdz, nemaz nav dievi, jo viņi nevar ne elpot, ne runāt, nedz arī izdarīt ko labu vai ļaunu. Bet Visvarenais Debesu Dievs ir radījis debesis, zemi un jūru un visu, kas tajās atrodas.

Kad svētais tā runāja un vēl daudz ko citu par kristīgo ticību, ķeizars sadusmojās un teica viņam:

- Es tevi neatsaucu tāpēc, lai spriedelētu, bet, lai tu bez ierunām upurētu dievam Apolonam.

- Tādiem dieviem es nekad neupurēšu un nekad neizbīšos moku, kuras tu vari man piespriest, jo rakstīts: nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut[1]. Bet tu, kam ir vara pār manu miesu, dari, kā tev patīk!

Tad ķeizars lika sakurināt krāsni, lai pēc tam tajā iemestu svēto bīskapu, un kareivji kurināja krāsni pēc iespējas karstāku no paša rīta līdz vakaram. Bīskaps viņiem sacīja:

- Mazliet uzgaidiet un es jums parādīšu sava Dieva Kunga spēku, kura svētā vārda dēļ šī krāsns tiek man kurināta.

To teicis, svētais metās degošajā krāsnī un apsēdās pašā tās vidū, bet kareivji, domādami, ka viņš tūdaļ pat sadegs, aizgāja. Taču pusnaktī svētais vīrs iznāca no krāsns un, iegājis ķeizara guļamistabā, kuras durvis pašas atvērās viņa priekšā, pamodināja imperatoru un sacīja viņam:

- Es esmu Teopempts, bīskaps, Jēzus Kristus kalps: es neesmu miris, bet dzīvs, kaut arī tu pavēlēji mani nonāvēt.

To pateicis, viņš iegāja atpakaļ krāsnī. Ķeizaru, ieraugot svēto un dzirdot viņa vārdus, pārņēma šausmas, un viņš no lielajām izbailēm bija it kā valodu zaudējis. No rīta, pasaucis savus kareivjus, viņš tiem vaicāja:

- Mēs izdarījām, valdniek, kā tu mums liki iemetām viņu, un viņš vakar sadega ugunī.

Tad Diokleciāns piecēlās, piegāja ar kareivjiem pie krāsns un izdzirda, kā svētais bīskaps degošajā krāsnī dzied un slavina Dievu. Ķeizars ārkārtīgi izbrīnījās un, kad svētais neskarts iznāca no krāsns, sacīja apkārtējiem:

- Skatieties, cik stipras ir kristiešu burvestības; esmu dzirdējis, ka kristieši savas burvestības veicot kaut kāda Jēzus vārdā.

Pēc tam ķeizars tūdaļ pat lika noķert suni un iemest krāsnī, lai paskatītos, vai suns arī nepaliks dzīvs tāpat, kā brīnumainā kārtā dzīvs bija palicis bīskaps; taču suns tūdaļ pat sadega. To ieraudzījis, ķeizars sacīja Dieva cilvēkam:

- Es tevi likšu sodīt ar nežēlīgākajām mocībām kā bezdievi, jo esmu pārliecinājies, ka tu esi krāpnieks un burvis.

Viņš pavēlēja ieslēgt Teopemptu šaurā cietuma kamerā un nedot viņam ne maizi, ne ūdeni līdz tai dienai, kamēr ķeizaram sagribēsies viņu sodīt, un Dieva cilvēks sabija cietumā divdesmit divas dienas bez ēdiena un dzēriena. Viņu stiprināja tikai Dievs. Kad divdesmit divas dienas bija pagājušas, ķeizars sacīja saviem kareivjiem:

Atradis, ka kristietis ir dzīvs un priecīgs kā pēc ķēnišķīgas maltītes, Diokleciāns saniknojās un, izvedis svētlaimīgo bīskapu no cietuma, saplēsa savas drēbes, iepleta rokas un teica:

- Cik ilgi, nelaimīgais, tu paliksi akls un cik ilgi neatzīsi patieso Dievu, kuram es ticu? Jo viņš ir tas, kas deva man spēku un izturību, lai es tevi uzvarētu un nicīgi paceltos pāri visām mocībām, kādas vien tu man izgudrosi.

Ķēniņš, to dzirdot, pavēlēja izraut svētajam labo aci un ielikt to moceklim labajā rokā, bet pēc tam aizvest viņu uz cietumu. Kad svētais sāka skaitīt lūgšanu, viņam virs galvas cietuma cellē atmirdzēja spoža gaisma un acumirklī viņa acs atvērās un tapa vesela tāpat kā otrā. Uzzinājis par to un ieraudzījis svēto, ķeizars saskaitās vēl vairāk un sacīja:

- Zvēru pie romiešu Apollona[2], ka nerimšos, kamēr nesameklēšu spēcīgāku burvi, kurš spētu izjaukt visas tavas viltības un burvestības!

To pateicis, ķeizars lika no jauna aizvest viņu uz cietumu, bet pats pa visām valstīm, kas atradās viņa pakļautībā izsūtīja šāda satura rīkojumus:

- Ja kāds burvis, rakstīja ķeizars, spēj izjaukt kristiešu burvestības, tad, cik vien ātri spēj, lai ierodas; viņš saņems lielu godu un lielas dāvanas.

Un, lūk, ieradās kāds burvis, vārdā Teons, kurš nostājies Diokleciāna vaiga priekšā, sacīja:

- Esmu ieradies pēc jūsu pavēles, lai pēc iespējas ātrāk iznīcinātu kristiešu burvestības, un es apņemos izdarīt to, ko esmu solījis.

- Man cietumā ir viens kristiešu augstmanis. Kad izjauksi viņa burvju spēku, mēs tevi turēsim augstā godā.

- Lai šis kristietis manu acu priekšā izdara kādu brīnumu, un es tavā klātbūtnē, iznīcināšu viņa paveikto.

Tad Teons palūdza, lai viņam atved pašu niknāko vērsi. Kad vērsis bija atvests, Teona iečukstēja viņam ausī kādus vārdus, un vērsis tajā pašā acumirklī sadalījās divās daļās, un katra daļa gulēja atsevišķi.

- Pagaidi vēl mazliet, ķeizar, viņam atbildēja Teons, un tu sapratīsi visu notikušā brīnuma diženumu!

To teicis, viņš lika, lai viņam atnes svarus un uzlika uz tiem abas vērša puses, kas izrādījās pēc svara vienādas. Tūdaļ pēc tam Diokleciāns lika atvest pie sevis svēto bīskapu Teopemptu un, nostādījis viņu burvim pretī, sacīja:

- Zinu, ka tu esi krāpnieks un burvis! Lūk, šis burvis atnācis no Ēģiptes, un es tagad gribu zināt, kura burvestības ir stiprākas.

- Es pie tevis parādīšu divas savas burvestības, un, ja tās tev nespēs kaitēt, tad arī es sākšu ticēt tavam Dievam.

Pagatavojis no miltiem divus apaļus plācenīšus, viņš piedāvāja, lai bīskaps tos apēd. Bīskaps tos apēda, un tie viņam šķita saldi kā medus un nenodarīja nekādu ļaunumu.

- Es izmēģināšu pie tevis vēl vienu burvestību, un, ja tā tev nespēs kaitēt, tad sākšu ticēt tavam Dievam.

Paņēmis ūdens krūzi, viņš ielika tajā kādu indīgu zālīti un sev palīgā ataicināja visvarenākos ļaunos garus, lai inde iedarbotos spēcīgāk, un tad deva ūdeni svētajam izdzert.

Kad svētais ūdeni izdzēra un tas viņam nenodarīja ne mazāko ļaunumu, Teons tūdaļ pat nokrita svētajam bīskapam pie kājām un sacīja:

Un lika abus aizvest uz cietumu. Tur svētais bīskaps mācīja Teonam ticību, pārdēvēja viņu par Sinēziju (kas nozīmē: saprātīgais, jo viņš ar skaidru sirdi bija pazinis un sapratis Dievu un Kungu Kristu) un nokristīja viņu:

No rīta ķeizars pavēlēja atvest pie sevis svēto bīskapu un, noliecis viņa priekšā galvu, sacīja:

Bet pēc tam sāka pārliecināt, lai viņš pievēršas bezdievīgajai ellīnu ticībai. Kad svētais atteicās upurēt dieviem, ķeizars pavēlēja guldīt viņu zemē ar seju uz augšu un aiz rokām un kājām piesiet pie četriem kokiem, bet pēc tam atnest krietni lielu klints bluķa atlūzu, kuru tik tikko varēja panest astoņi vīri, un uzlikt to svētajam uz vēdera. Bet svētais bīskaps griezās ar lūgšanu pie Dieva un akmens, kas bija uzlikts viņam uz vēdera, acumirklī pats no sevis pacēlās gaisā un tika aizsviests diezgan tālu projām. Tad Diokleciāns pavēlēja pakārt svēto aiz kājām, ar galvu uz leju, bet kaklā piesiet smagu akmeni un atstāt viņu karājamies šādā stāvoklī no rīta līdz trijiem pēcpusdienā. Pēc tam viņš pavēlēja pēkšņi pārgriezt virvi, kurā viņš karājās. Ķeizars bija domājis, ka viņu krītot nospiedīs smagais akmens un, tādējādi, viņš ies bojā kaunpilnā nāvē. Taču, kad tas bija izdarīts, svētais bīskaps, ar Dieva palīgu, nostājās pats uz savām kājām. Pēc tam mocītājs izteica viņam nāves spriedumu.

- Lai slavēts Dievs, mana Kunga Jēzus Kristus Tēvs, ka viņš ļāvis man sagaidīt šo dienu, kuru es vienmēr esmu gaidījis. Un tā, lūdzu Tevi, Kungs, piemini mani mūžīgi un tagad!

To teicis, viņš nometās ceļos un, ļāvis nocirst galvu, aizgāja Dieva valstībā, ticēdams Svētajai Trejādībai.

Pēc tam ķeizars lika atvest pie sevis burvi Teonu, kurš bija sācis ticēt Kristum, un kad ne ar labu, ne ar ļaunu viņam neizdevās piespiest, lai Teons upurē elku dieviem, viņš lika to iemest dziļā grāvī un grāvi aizrakt. Turp atveda arī mežonīgus zirgus, kuri ar kājām mīdīja zemi, ar kuru bija aprakts svētais. Tā svētais Teons, apbērts ar zemi un zirgu kāju sabradāts, aizgāja pie tā Kunga[3].

Savu ciešanu varoņdarbu svētie mocekļi, bīskaps Teopempts un Teons, viņš arī Sinēzijs, veica Nikomīdijā, imperatora Diokleciāna valdīšanas laikā, atrazdamies augstākā Ķeizara, mūsu Kunga Jēzus Kristus varā. Lai Viņam ar Tēvu un Dēlu un Svēto garu mūžīga slava, āmen.

[1] Mateja ev., 10, 28.

[2] Grieķu - romiešu dievs, kuru godāja kā gara gaismas aizbildni un saules dievu.

[3] Viņš miris 303. gadā.