Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Lielmoceklis Teodors Stratilats bija cēlies no Euhaitas pilsētas[1]. Viņš bija apdāvināts ar daudziem talantiem/spējām/dotumiem un pievilcīgu ārieni. Viņa žēlsirdības dēļ Dievs apgaismoja viņu ar pilnīgu kristīgās patiesības atziņu. Svētā kareivja drosme daudziem kļuva zināma pēc tam, kad viņš ar Dieva palīdzību nogalināja milzīgu čūsku, kas dzīvoja bezdibenī netālu no Euhaitas pilsētas. Čūska aprija daudzus cilvēkus un lopus, turot bailēs visu apkārtni. Svētais Teodors, apbruņojies ar zobenu un lūgšanu Kungam, uzvarēja to, izdaudzinot ļaužu starpā Kristus Vārdu. Par drosmi svētais Teodors tika iecelts par karavadoni (stratilatu[2]) Heraklejas pilsētā[3], kur veica dubultkalpošanu, savienojot savu atbildīgo kareivja kalpošanu ar apustulisko Evaņģēlija sludināšanu viņam padotajiem pagāniem. Viņa dedzīgā pārliecība, personīgās kristīgās dzīves piemēra stiprināta, novērsa daudzus no postošajiem „bezdievības meliem”. Drīz gandrīz visa Herakleja pieņēma kristietību. Šajā laikā imperators Likinijs (307-324)[4] sāka nežēlīgās kristiešu vajāšanas. Vēloties atstāt bez galvas/vadītāja jauno ticību, viņš sāka vajāt izglītotos kristietības cīnītājus, kuros ne bez pamata redzēja galveno draudu mirstošajam pagānismam. To skaitā bija arī svētais Teodors. Svētais pats uzaicināja Likiniju uz Herakliju, apsolot viņam, ka pienesīs upurus pagānu dieviem. Šīs greznās ceremonijas veikšanai viņš pavēlēja savākt savā namā visas zelta un sudraba dievu statujas, kuras bija Heraklejā.

Apmāts ar naidu pret kristietību, Likinijs noticēja svētā vārdiem. Bet viņa cerības tika piekrāptas: ieguvis visas elku statujas, svētais Teodors sasita tās gabalos un izdalīja nabagiem. Tā viņš apkaunoja nīcīgo ticību nedzīvajiem elkiem un burtiski uz pagānisma drupām/šķembām nostiprināja kristīgās žēlsirdības likumus. Svētais Teodors tika notverts un nodots nežēlīgām un izsmalcinātām mocībām. To liecinieks bija svētā Teodora vergs, svētais Uārs, kurš tik tikko atrada sevī spēkus aprakstīt sava kunga milzīgās ciešanas. Svēto Teodoru izstiepa uz zemes, sita ar dzelzs nūjām, ēvelēja viņa miesu ar asu dzelzi, dedzināja ar uguni un visbeidzot piesita krustā un izdūra acis. Nojaušot drīzu nāvi, svētais Teodors jau vērsa pie Dieva pēdējās lūgšanas.

Bet Kungs, pēc savas lielās žēlastības, vēlējās, lai svētā Teodora nāve būtu tikpat augļus nesoša viņa tuvajiem, kā visa viņa dzīve: Viņš dziedināja svētā sakropļoto miesu un nonesa viņu no krusta, uz kura viņš bija atstāts uz visu nakti. No rīta ķēniņa kareivji, kas ieradās, lai svētā miesu iemestu jūrā, atrada svēto Teodoru dzīvu un veselu, paši savām acīm redzējuši un pārliecinājušies par kristiešu Dieva bezgalīgo visspēcību, viņi turpat, netālu no nepabeigtā soda vietas, pieņēma svēto Kristību. Tā svētais Teodors parādījās „kā mirdzoša diena”, tiem, kas atradās pagānu elku kalpošanas tumsā un apgaismoja viņu dvēseles „ar savu ciešanu gaišajiem stariem”. Nevēloties izvairīties no mocekļa nāves par Kristu, svētais Teodors labprātīgi nodeva sevi Likinija rokās, apstādinot pret mocītājiem sacēlušajos tautu, kas bija sākusi ticēt Kristum, ar vārdiem: „Pārstājiet, mīļotie! Mans Kungs Jēzus Kristus, karājoties Krustā, apturēja Eņģeļus, lai viņi neatmaksātu cilvēka dzimumam”. Ejot uz sodu, svētais moceklis ar vienu vārdu atdarīja cietumu durvis un atbrīvoja ieslodzītos no važām. Ļaudis, pieskārušies viņa apģērbam un ar Dieva brīnumu dziedinātajai miesai, vienā mirklī tika dziedināti no slimībām un ļauno garu apsēstības. Pēc ķēniņa pavēles svētajam Teodoram ar zobenu tika nocirsta galva. Pirms nāvessoda viņš pavēlēja Uāram: „Nenoslinko pierakstīt manas nāves dienu, bet manu miesu apglabā Euhaitā”. Ar šiem vārdiem viņš lūdza ikgadēju pieminēšanu. Pēc tam, pateicis „āmen”, viņš nolieca galvu zem zobena. Tas notika 319. gada 8. februārī, sestdienā, dienas trešajā stundā.

Svētā lielmocekļa Teodora Stratilata mirstīgo atlieku pārnešana (8.feb., 8. jūn.)

Svētais lielmoceklis Teodors Stratilats cieta par Kristu Heraklijā 319. gada 8. februārī. Ciešanu laikā svētais Teodors pavēlēja savam kalpam Uāram apglabāt viņa miesu savu vecāku īpašumā Euhaitā. Lielmocekļa Teodora Stratilata mirstīgo atlieku pārnešana notika 319. gada 8. jūnijā.

Tajā dienā tiek pieminēts arī brīnums ar lielmocekļa Teodora attēlu viņa vārdā nosauktajā baznīcā, vietā sauktā par Karsatu, pie Damaskas. Šo baznīcu saracēņi pārvērta par dzīvojamo ēku. Kāds no saracēņiem iešāva bultu lielmocekļa attēlā. No svētā vīra pleca, kur bulta ieurbās sienā, visu acu priekšā iztecēja asinis. Drīz saracēņi, kuri bija apmetušies baznīcā, viens pēc otra gāja bojā. Par šo brīnumu liecina svētais Antiohijas Patriarhs Anastasijs († 599; piemiņa 20. apr.) un sirdsskaidrais Jānis Damaskietis († ap 780; piemiņa 4. dec.)