====Kyrie eleison====

Romas ķēniņu Decija un Valeriāna[1] laikā Melitīnas pilsētā, kas atradās uz Armēnijas zemes[2] dzīvoja divi godājami kareivji Nearhs un Polieukts, kuru starpā valdīja tik cieša mīlestība, kāda reti mēdz būt pat starp miesīgajiem brāļiem: katrs no viņiem mīlēja draugu kā savu dzīvību un elpošanu. Nearhs bija kristietis, nelokāms savā ticībā un uzticams Kunga likuma pildītājs, bet Polieukts bija pagāns, kuru vēl nebija skārusi patiesās ticības gaisma. Tomēr šis pēdējais dzīvoja pēc kristiešu paražām un kopa dažādus tikumus tā, ka viņu varētu nosaukt par auglīgu olīves koku, un viņam atlika tikai iesaistīties Dieva Baznīcā. Nearhs centās pievērst viņu kristīgajai ticībai, bieži lasīja viņam priekšā Svētos Rakstus un stāstīja par Vienīgo Patieso Dievu, tajā pašā laikā pievērsdams viņa uzmanību elkdievības tukšumam un zemiskumam. Bet vēl nebija situsi Polieuktam no Dieva noliktā ticības un pestīšanas stunda. Drīz vien tirgus laukumos un uz ielām sāka lasīt bezdievīgo ķēniņu necienīgās pavēles, ar kurām visiem lika pielūgt viņu zemiskos dievus, nepaklausības gadījumā draudot ar dažādām mocībām un sodiem. Nearhs, būdams uzticams Kristus kalps, sāka gatavoties nāvei, bet tajā pašā laikā viņš sāka arī skumt par savu draugu Polieuktu, pārliecināts, ka tas, kuru viņš vēlējās redzēt kā kristieti, bailēs no ķēniņa draudiem paliks neticīgs un zaudēs mūžīgo pestīšanu. Pastāvīgi par to skumdams un apraudādams drauga gaidāmo bojā eju, Nearhs pat sejā izmainījās, un viss viņa izskats liecināja par dvēseles mokām. Polieukts, redzēdams drauga izmisumu, apvaicājās par skumju cēloni, bet, tā kā Nearhs neko nestāstīja, noskuma arī Polieukts, juzdams līdzi draugam lielajās bēdās. Visbeidzot Polieukts sāka viņu sevišķi uzstājīgi tincināt:

- Vai neesmu tevi kaut kā aizvainojis? Kur slēpjas mana vaina? Ko es tik briesmīgu esmu izdarījis, ka tu negribi piedot savam draugam?

- Kad es, draugs, domāju par to, ka mūsu mīlestībai un draudzībai drīz pienāks gals, tad sevī bēdājos un skumstu.

- Kā tas var notikt, draugs? Kāpēc tu runā par tādām neiespējamām lietām? Kāpēc mūsu mīlestībai būtu jābeidzas, ja to nav spējīga iznīcināt pat nāve?

- Mīļais draugs, - atteica Nearhs, - mani jau arī tas visvairāk satriec, ka mūsu šķiršanās būs ļaunāka nekā dabiskā nāve.

Polieukts, nesaprazdams Nearha vārdus, cieši apskāva draugu un vēl uzstājīgāk sāka lūgties:

- Saki, Nearh, un paskaidro man, kāda tad būs mūsu šķiršanās? Es nespēju vairs ilgāk izturēt tavu klusēšanu, un, ja tu turpināsi klusēt, un neko man neteiksi, es tūdaļ pat tavu acu priekšā nomiršu.

- Mīļais Polieukt! mūs ar tevi izšķirs ķēniņa pavēle, kura visās malās tiek lasīta, jo es piederu kristīgajai ticībai, bet tu pagānu ticībai. Un, lūk, kad mani vedīs uz nāvi, tu no manis atteiksies un mani pametīsi.

To izdzirdis, apķērīgais Polieukts uzreiz saprata, ko vēlas Nearhs, un, Dieva svētības apskaidrots, sāka domāt par Dievišķo. Viņš atcerējās pirms dažām dienām redzēto sapni un sacīja:

- Nebaidies, mans mīļotais draugs Nearh! mēs ar tevi nešķirsimies, jo es sapnī redzēju Kristu, Kuram tu kalpo, un Kurš, pie manis pienācis, novilka manas drēbes un ietērpa mani citās, jaunās, skaistās un dārgās, ar zelta cilpām, un turklāt iedeva man vēl spārnotu zirgu.

Nearhs, to dzirdēdams, nopriecājās un izskaidroja sapni tādējādi, ka veco drēbju novilkšana un jauno uzvilkšana norādot, ka dzīvē gaidāmas labas pārmaiņas:

- Tev nāksies, - viņš sacīja, - atteikties no pagānu nešķīstības un ietērpties Kristus patiesās ticības drānās, bet spārnotais zirgs norāda, ka drīzumā gaidāms ceļš uz debesīm.

- Kad tad es neesmu Viņu zinājis? Vai tad mana sirds neatsaucās, kad tu man par Viņu stāstīji? Vai es nebrīnījos par Viņa vārdiem, kad tu man lasīji svēto Evaņģēliju? Man trūka tikai kristieša vārda, bet pēc savas izjūtas es jau biju kristietis, jo es tikai par to vien esmu domājis, kā man, atstājot tukšos elkus, kļūt par Kunga Kristus kalpu. Ko mēs vēl vilcināmies, Nearh? Pierādīsim ar darbiem mūsu padevību Kristum!

Nearhs ar baudu klausījās viņa vārdos un priecājās par tiem, taču, baidīdamies, ka draugam nepaliek žēl īpašuma, sievas un bērnu, kā arī savas dzīvības, viņš sāka runāt ar viņu par šīs pasaules nīcību un attēlot debesu neredzamos labumus un godību.

- Man, Polieukt, - viņš sacīja, - ne bagātība, ne slava, ne karavīra gods, - nekas pasaulīgs neliekas tik dārgs un tik kārojams kā dzīve Jēzū Kristū; tikai pēc tās es tiecos, bet viss pārējais man liekas niecīgs.

- Manuprāt, tev Polieukt, vēl nav īsta priekšstata par patieso godu un slavu un mūžīgo svētlaimi, kuru Kungs Kristus sagatavojis Saviem uzticamajiem kalpiem.

- Tev šķiet, ka man nav priekšstata par slavu, godu un svētlaimi, kādas Kristus sagatavojis mums debesīs? Bet man liekas, ka šoreiz esmu pārspējis tevi, jo, kā jau sacīju, esmu sapnī redzējis ķēniņa tērpu. Un, lūk, ko es tev pajautāšu: vai iespējams, nesaņemot kristīgo sakramentu, pielūgt Kristu un kļūt par Viņa kareivi?

- Par to nešaubies, uzticamais draugs, - atbildēja Nearhs, - Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus[3], jo Viņš savas žēlastības vārtus neaizdara nevienam, kas Viņam pievēršas, un tiem, kas Viņa vīnadārzā ieradušies vēlāk, maksā tikpat, cik tiem, kas tajā strādājuši visu dienu[4]. Tā Viņš atvēra paradīzes vārtus krustā sistajam noziedzniekam un par īslaicīgu ticības apliecinājumu dāvāja tādu atlīdzību, kuras dēļ citi krietni nopūlējušies.

- Lai slavēts Kristus, patiesais Dievs! No šī brīža es atstāju pasaulei visu tās nīcību un atzīstu sevi par Kristus kalpu, Kuram kalpošu tā, kā Viņš man pavēlēs. Bet tagad iešu un izlasīšu pret kristiešiem un manu Kungu un Dievu Jēzu Kristu izsludināto ķēniņu pavēli.

To sacījis, Polieukts aizgāja uz laukumu un, izlasījis ķēniņu pavēli, visas tautas priekšā pavēlei uzspļāva un saplēsa to gabalos. Pēc tam, ieraudzījis, ka uz svētnīcu nes elkus, kuru priekšā ļaudis loka ceļus, viņš vispirms sāka smieties par pagānu muļķību, bet pēc tam, izlikdamies, ka grib tos pielūgt, satvēra elku tēlus vienu pēc otra un meta kā māla podus zemē, tādējādi sadauzīdams divpadsmit pagānu dievus. Tobrīd ieradās Polieukta sievastēvs Fēlikss, kuram ķēniņi bija uzdevuši kristiešu vajāšanu. Ieraudzījis, ka Polieukts iznīcinājis viņa dievus, sievastēvs ļoti noskuma un, ievaidējies sacīja:

- Posts man! Nupat es pēkšņi esmu zaudējis savus bērnus, jo ne dievi, ne ļaudis neapžēlosies par Polieuktu, kurš izdarījis tādus briesmu darbus.

Taču Polieukts, priecādamies par bezdvēselīgo elku galu, sievastēvam atteica:

- Ko pārdzīvo, tēvs? Es nupat kā skaidri parādīju, cik bezspēcīgi ir jūsu dievi; ja tev ir vēl kādi, lai atnes viņus šurp, un tu redzēsi, kā Kristus kalpi tos piesmej.

- Mūsu visuvarenie ķēniņi, atbildēja Fēlikss, pavēlējuši nekavējoties šādus cilvēkus sodīt, un tava nāve jau tuvu, tevi gaida sods, savādāk nemaz nevar būt, tāpēc, ka ķēniņu pavēli nav iespējams atcelt. Bet es tev došu nelielu atlaidi: tu drīksti aiziet uz mājām un atvadīties no sievas un bērniem.

- Vai es varu skumt par sievu un bērniem, - iebilda svētais, - ja esmu atteicies no pasaulīgā un meklēju debešķīgo, domāju par mūžību? Ja tava meita gribēs man sekot, viņa iegūs svētlaimi, bet, ja nē, tad ies bojā kopā ar jūsu dieviem.

- Posts man, mans mīļais dēls Polieukt! Arī tevi savaldzinājis Kristus burvju spēks.

- Neslēpšu, ka Kristus aicinājis mani izzināt patiesību. Ar Savu Dievišķo visuvareno roku Viņš izvedis mani no krēslas gaismā, no nāves dzīvē, vadījis mani no maldiem uz pareizo taku un pagodinājis mani, pieskaitot savu kareivju pulkam.

Tiklīdz svētais to pateica, viņu satvēra mocītāji un sāka sist pa lūpām, bet viņš tam nepievērsa uzmanību. Tad ieradās arī viņa sieva un sāka viņu apraudāt kopā ar savu tēvu Fēliksu. Bet svētais sacīja savam sievastēvam šādus vārdus:

- Tu, bezkaunīgais nešķīsto elku kalps! Kāpēc tu ar savām un savas meitas asarām gribi mani ievest kārdināšanā, lai es atteiktos no Kristus ticības? Kāpēc tu raudi par Polieuktu, kad tev daudz vairāk vajadzētu raudāt par sevi pašu, un tieši par to, ka tu, kalpodams laicīgajiem ķēniņiem, nosodi sevi uz degšanu mūžīgajās ugunīs!

- Kas ar tevi noticis, mans mīļotais vīrs Polieukt? Kā tev ienāca prātā nopostīt divpadsmit mūsu dievus?

- Ja es viens pats uzvarēju un sadauzīju tavus divpadsmit dievus, tev nav vairs pie kā griezties pēc palīdzības: tev vairs nav dievu. Klausies, ko teikšu, Paulīna, un iepazīsti Vienīgo Patieso, debesīs mītošo Dievu; loki ceļus Viņa priekšā un iemaini šo dzīvi pret mūžīgo.

Klausīdamies šo svētā sarunu ar sievu, daudzi no tuvumā esošajiem pagāniem to uztvēra ar patiku un, izzinādami patiesību, dvēselē to pieņēma un pievērsās Kristum. Bet pilsētas tiesneši un padomnieki, sapulcējušies, atsauca svēto Polieuktu pie sevis uz tiesu un, gan ar pielabināšanos, gan draudiem centās viņu no jauna pievērst elkdievībai. Kad viņu mēģinājumi izrādījās neveiksmīgi, viņi pasludināja svētajam nāves spriedumu, nocērtot viņam galvu ar zobenu.

Svētais gāja nāvē ar neizsakāmu prieku un tautai, kas viņu pavadīja, stāstīja, ka viņš sarunājoties ar kādu mirdzošu jaunekli, kurš viņu stiprinot un liekot aizmirst visu pasaulīgo, bet šo jaunekli neviens, izņemot mocekli, neredzēja. Pamanījis pūlī arī savu draugu un patiesā Dieva ticības tēvu Nearhu, viņš tam uzsauca:

- Ardievu, mans mīļotais draugs, un neaizmirsti mūsu starpā nostiprinātās mīlestības saites!

Izteicis šos vārdus, viņš nolieca zem zobena savu svēto galvu, un pārmeta krustu, mirkdams pats savās asinīs un iedams nāvē par Jēzu Kristu[5].

Armēnijas pilsētā Melitīnē Polieukts bija pirmais moceklis, un viņa nāve veicināja karojošās un triumfējošās Baznīcas skaitlisko pieaugumu par godu un slavu Dievam Kristum, Kurš ir gan vienas, gan otras Baznīcas Galva, Kuram ar Tēvu un Svēto Garu pienākas it viss gods un slava mūžīgi mūžos. Āmen.

[1] Romas imperators Decijs valdīja no 249. 251. g.; Valeriāns valdīja no 253. 259. g.

[2] Melitīnu cēlis Romas imperators Trajāns (98.117.). Tā ir galvenā pilsēta tāda paša nosaukuma zemē, kas atrodas Mazāzijas apgabalā Kapadokijā, kura kādreiz veidoja Mazarmēnijas ziemeļu daļu.

[3] Mateja ev., 3, 9.

[4] Skat. tā Kunga līdzību par strādniekiem vīna dārzā (Mat. ev., 20, 116).

[5] Tas notika 295. g.