![]() |
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
LV |
|
Svētais lielmoceklis Merkūrijs, pēc izcelsmes skits, bija kareivis romiešu armijā. Pagānu imperatori Dekijs (249-251) un Valeriāns (253-259) izdeva likumu, kur bija pavēlēts visiem Romas pilsoņiem pielūgt pagānu dievus un sodīt ar nāvi visus kristiešus. Tajā laikā Romas impērijai uzbruka barbari, un imperators Dekijs devās karagājienā ar lielu armiju. Vienā no kaujām svētajam Merkūrijam parādījās Kunga Eņģelis un sniedza viņam zobenu sakot: „Nebaidies, droši dodies pret ienaidniekiem. Kad uzvarēsi, neaizmirsti savu Dievu”. Ar šo zobenu svētais kareivis izgāja caur barbaru lielajiem karapulkiem, sakāva lielu skaitu ienaidnieku un nogalināja pašu barbaru ķēniņu, nodrošinot uzvaru romiešiem. Pateicīgais imperators dāsni apbalvoja svēto Merkūriju par drosmi un iecēla viņu par karavadoni. Svētajam kareivim, kas saņēma lielu godu un bagātības, atkal parādījās Kunga Eņģelis, atgādinot viņam par To, Kurš dāvāja uzvaru, un aicinot viņu kalpošanai Kungam. Svētais Merkūrijs atcerējās, ka arī viņa tēvs Gordiāns apliecināja kristīgo ticību. Viņš kristījās un ar visu dvēseli pievērsās Kristum. Svētais atteicās piedalīties svinīgajā upurēšanā pagānu dieviem un tika izsaukts pie bargā imperatora. Atklāti nosaucis sevi par kristieti, Merkūrijs nometa pie imperatora kājām kareivja jostu un mantiju un atteicās no visiem pagodinājumiem. Cietumā svētajam Merkūrijam atkal parādījās Kunga Eņģelis, stiprināja viņu un aicināja vīrišķīgi paciest visas mocības Kristus dēļ.
Arī pēc savas nāves Kristus kareivis, kurš savienojās ar Debesu Baznīcu, kalpoja kareivja darbu zemes Baznīcas labā. Pēc svētītāja Bazīlija Lielā lūgšanas Vissvētās Dievmātes ikonas priekšā par kristiešu atbrīvošanu no vajāšanām Juliāna Atkritēja valdīšanas laikā (361-363), kristīgo ļaužu Aizstāve sūtīja svēto kareivi Merkūriju no triumfējošās Baznīcas palīdzēt karojošajai Baznīcai. Svētā lielmocekļa Merkūrija attēls, kas bija attēlots ikonā līdzās Vissvētās Dievmātes attēlam, kļuva neredzams, bet tad atkal atgriezās ar asinīm notraipītu šķēpu. Šajā pašā brīdī Juliāns Atkritējs Persijas karā tika sadurts ar nezināma kareivja šķēpu, kareivis tūdaļ kļuva neredzams. Nolādētais Juliāns, mirstot, izsaucās: „Tu esi uzvarējis, Galilieti!”
|