====Kyrie eleison====

Svētais lielmoceklis Solunas Dimitrijs bija romiešu prokonsula dēls Tesalonikos Grieķijā (mūsdienās Solonika, slāvu nosaukums – Soluna). Bija trešais kristietības gadsimts. Romiešu pagāni/elku kalpi, Krustāsistā Glābēja mocekļu un apliecinātāju saimes garīgi novājināti un uzvarēti, pastiprināja vajāšanas. Dimitrija tēvs un māte bija slepeni kristieši. Slepenajā mājas baznīcā, kas atradās prokonsula namā, puisēns tika kristīts un mācīts kristīgajā ticībā. Kad nomira tēvs, bet Dimitrijs jau sasniedza pilngadību, imperators Galerijs Maksimiāns, kurš kā tronī 305. gadā, izsauca viņu pie sevis un, pārliecinājies par viņa izglītotību un armijas-administratīvajām spējām, nozīmēja viņu tēva vietā par Tesaloniku apgabala prokonsulu. Galvenie uzdevumi, kas tika uzdots jaunajam stratēģim, bija pilsētas aizsargāšana no barbariem un kristietības iznīdēšana. Interesanti, ka starp romiešiem uzbrūkošajiem barbariem svarīgu vietu ieņēma slāvi, kuriem īpaši patika apmesties Tesaloniku pussalā. Pastāv viedoklis, ka arī Dimitrija vecāki bija slāvu izcelsmes. Attiecībā pret kristiešiem imperatora griba bija izteikta viennozīmīgi: „Nogalini katru, kas piesauc Krustāsitā vārdu”. Imperators, ieceļot amatā Dimitriju, nenojauta kādu plašu ceļu apliecinātāja varoņdarbā viņš paver slepenajam ticības censonim. Pieņēmis amatu, Dimitrijs atgriezās Tesalonikos un tūdaļ visu priekšā apliecināja un slavēja mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tā vietā, lai vajātu un sodītu kristiešus, viņš sāka atklāti mācīt pilsētas iedzīvotājiem par kristīgo ticību un izskaust pagāniskos paradumus un elku pielūgšanu. Dzīves stāsta sastādītājs Metafrasts, saka, ka viņš savā centībā kļuva Tesalonikos par „otro apustuli Pāvilu”, jo tieši „valodu/tautu apustulis” šajā pilsētā dibināja pirmo ticīgo kopienu (1.Tes., 2.Tes.). Svētajam Dimitrijam Kungs bija paredzējis sekot svētajam apustulim Pāvilam arī mocekļa nāvē.

Kad Maksimiāns uzzināja, ka viņa jaunnozīmētais prokonsuls ir kristietis un arī daudzus Romai padotos, viņa piemēra sajūsminātus, viņš ir pievērsis kristietībai, imperatora naidam nebija robežu. Atgriezies no karagājiena pret sarmatiem (ciltis, kas dzīvoja stepēs Melnās jūras piekrastē), imperators nolēma vest armiju caur Tesalonikiem, pārpilns ar vēlēšanos atriebties Solunas kristiešiem.

Par to uzzinājis, svētais Dimitrijs jau laikus pavēlēja savam uzticamajam kalpotājam Luppam izdalīt visus savus īpašumus ar vārdiem: „Izdali pasaulīgo bagātību starp viņiem – meklēsim sev debesu bagātības”. Bet pats nodevās gavēnim un lūgšanai, gatavojot sevi pieņemt mocekļa vainagu.

Kad imperators ienāca pilsētā, pie viņa izsauca Dimitriju, un viņš drosmīgi apliecināja sevi par kristieti un atmaskoja romiešu daudzdievības nepatiesību un nīcību. Maksimiāns pavēlēja ieslēgt apliecinātāju cietumā un Eņģelis nonāca pie viņa mierinot un stiprinot varoņdarbā. Pa to laiku imperators nodevās drūmajām gladiatoru cīņu izklaidēm cirkā, baudot, kā viņa mīļākais spēkavīrs, ģermānis Lijs, no paaugstinājuma uz kareivju pīķiem meta cīņā uzvarētos kristiešus, kas tika meklēti visā pilsētā un vesti uz arēnu. Drošsirdīgs jauneklis, Nestors no Solunas kristiešiem, atnāca uz cietumu pie sava skolotāja Dimitrija un lūdza viņa svētību divcīņai ar barbaru. Ar Dimitrija svētību un svētā Dieva kalpa lūgšanu spēku Nestors uzvarēja neganto ģermāni un nometa viņu no paaugstinājuma uz kareivju šķēpiem, tāpat kā pagāns-slepkava meta kristiešus. Nestoru nācās apbalvot par uzvaru cīņā, bet saniknotais valdnieks pavēlēja nekavējoties sodīt svēto mocekli kā kristieti (piemiņa 27. okt.) un aizsūtīja kareivjus uz cietumu sadurt ar pīķiem uz šo cīņu viņu svētījušo svēto Dimitriju.

306. gada 26. oktobra rītausmā pazemes cietumā ieradās kareivji un nodūra svēto ar pīķiem. Uzticamais kalpotājs svētais Lupps saslaucīja audumā svētā lielmocekļa Dimitrija asinis, noņēma no viņa pirksta imperatora gredzenu, viņa augstā titula zīmi, un arī to apslacīja viņa asinīs. Ar gredzenu un citiem svētumiem, kas bija iesvētīti ar svētā Dimitrija asinīm, svētais Lupps sāka dziedināt slimos. Imperators pavēlēja viņu notvert un nogalināt.

Svētā lielmocekļa Dimitrija miesa tika izmesta saplosīšanai savvaļas zvēriem, bet Solunas kristieši to paņēma un slepeni apglabāja. Svētā apustuļiemlīdzīgā Konstantīna valdīšanas laikā (324-337) virs svētā Dimitrija kapavietas tika uzcelta baznīca. Simts gadus vēlāk, vecās baznīcas vietā ceļot jaunu majestātisku dievnamu, tika atklātas svētā mocekļa netrūdošās mirstīgās atliekas. No VII gadsimta pie svētā lielmocekļa Dimitrija šķirsta notiek brīnumaina svēto mirru izdalīšanās, par ko raksta laikabiedri, tādēļ lielmoceklis Dimitrijs tiek saukts par Mirresizdalošo. XIV gadsimtā Dimitrijs Hrizologs rakstīja par to: mirres „pēc sava īpašībām nav ūdens, bet biezākas par to un nav līdzīgas nevienai no mums pazīstamajām vielām...Tās ir brīnumainākas par visiem aromātiem, ne tikai mākslīgajiem, bet arī dabā Dieva radītajiem”.

Vairākas reizes Solunas brīnumdarītāja godinātāji ir mēģinājuši pārnest viņa mirstīgās atliekas vai to daļas uz Konstantinopoli. Bet svētais Dimitrijs ir noslēpumaini parādījis savu gribu palikt par aizbildni un aizstāvi savai dzimtajai plisētai – Tesalonikai. Vairākkārt pilsētai uzbrūkošie slāvi-pagāni tika padzīti no pilsētas mūriem redzot bargu gaišu jaunekli, kas apgāja apkārt sienām un iedvesa šausmas kareivjiem. Iespējams tādēļ svētā Solunas Dimitrija vārds ir īpaši godāts slāvu tautās pēc to apgaismošanas ar Evaņģēlija gaismu. Imperatora Maurīcija valdīšanas laikā arābi, kas dzīvoja pie Donas, ielenca Solunu. Svētais Dimitrijs parādījās uz pilsētas mūra un 100 tūkstošu karaspēks metās bēgt. Citā reizē svētais izglāba pilsētu no bada. Svētā Dimitrija dzīves stāstā ir vēstīts, ka viņš ir atbrīvojis gūstekņus no neticīgo jūga un palīdzējis tikt līdz Solunai.

Svētā Dimitrija piemiņa jau no seniem laikiem saistījās ar karavīra varoņdarbu, patriotismu aizsargājot Tēvzemi. Svētais ikonās tiek attēlots kā kareivis zvīņotās bruņās, ar šķēpu un zobenu rokā. Tīstoklī (vēlākos attēlos) rakstīja lūgšanu, ar kuru svētais Dimitrijs vērsās pie Dieva par dzimtās Solunas glābšanu: „Kungs, neļauj iet bojā pilsētai un ļaudīm – ar viņiem arī es tikšu glābts, ja pazudināsi ar viņiem arī es iešu bojā”. ("Господи, не погуби град и людей. Если град спасешь и людей - с ними и я спасен буду, если погубишь - с ними и я погибну".)