Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Septiņi Efezas pusaudži: Maksimiliāns, Jamblihs, Martiniāns, Jānis, Dionīsijs, Eksakustodiāns (Konstantīns) un Antonins, dzīvoja III gadsimtā. Svētais Maksimiliāns bija Efezas pilsētas valdnieka dēls, pārējie seši jaunekļi citu dižciltīgu Efezas pilsoņu dēli. Jaunekļi bija draugi no bērnības un visi bija armijas dienestā. Kad imperators Dekijs (249-251) ieradās Efezā, viņš pavēlēja visiem pilsoņiem ierasties pienest upurus elku dieviem; nepaklausīgos gaidīja mocības un nāvessods. Tie, kas centās iegūt augstu stāvokli imperatora galmā pienesa ziņas par septiņiem jaunekļiem un viņi tika saukti uz tiesu. Nostājušies imperatora priekšā, svētie jaunekļi apliecināja savu ticību Kristum. Viņiem uzreiz tika atņemtas armijas atšķirības zīmes karavīru jostas. Bet Dekijs atlaida viņus brīvībā, cerot, ka viņi izmainīs savu lēmumu līdz tam laikam, kamēr imperators pēc ceļojuma atgriezīsies pilsētā. Jaunekļi aizgāja no pilsētas un noslēpās alā Ohlonas kalnā, kur pavadīja laiku lūgšanās gatavojoties mocekļu varoņdarbam. Pats jaunākais no viņiem svētais Jamblihs, ģērbies nabagu kreklā, gāja uz pilsētu un pirka maizi. Vienā no tādiem gājieniem uz pilsētu viņš izdzirdēja, ka imperators ir atgriezies un meklē viņus, lai sauktu tiesas priekšā. Svētais Maksimiliāns iedvesmoja draugus iziet no alas un brīvprātīgi ierasties tiesā. Uzzinājis, kur slēpjas jaunekļi, imperators pavēlēja aizkraut alas ieeju ar akmeņiem, lai jaunekļi tajā nomirtu no bada un slāpēm. Divi no augstmaņiem, kas bija klāt alas aizmūrēšanas brīdī, bija slepeni kristieši. Vēloties saglabāt svēto jaunekļu piemiņu, viņi ielika starp akmeņiem aizzīmogotu šķirstiņu, kurā atradās divas alvas plāksnītes. Uz tām bija uzrakstīti septiņu jaunekļu vārdi un viņu ciešanu un nāves apstākļi. Bet Kungs deva jaunekļiem brīnumainu miegu, kas turpinājās gandrīz divus gadsimtus. Uz to laiku kristiešu vajāšanas bija pārtrauktas, bet svētā taisnticīgā ķēniņa Teodosija Jaunākā (408-450) valdīšanas laikā parādījās herētiķi, kas noliedza mirušo augšāmcelšanos un Kunga Jēzus Kristus Otro atnākšanu. Viens no viņiem teica: Kā tad var būt mirušo augšāmcelšanās, ja nebūs ne dvēseles, ne miesas, jo tās tiks iznīcinātas? Citi apgalvoja: Tikai dvēselēm būs atmaksa, jo nav iespējams miesām piecelties un atdzīvoties pēc tūkstoš gadiem, kad no tām nepaliek pāri pat pīšļi. Tad arī Kungs atklāja mirušo augšāmcelšanās un nākamās dzīves noslēpumu caur Saviem septiņiem jaunekļiem.
Otrreiz septiņu
svēto jaunekļu piemiņu svin
|
Zemes
gabala īpašnieks, uz kura atradās Ohlona kalns, sāka būvēt akmens celtni un
strādnieki atvēra ieeju alā. Kungs atdzīvināja jaunekļus un viņi pamodās it
kā no parasta miega, neiedomājoties, ka ir pagājuši gandrīz 200 gadi. Viņu
miesas un apģērbs nebija satrūdējuši. Gatavojoties pieņemt mocības, jaunekļi
uzticēja svētajam Jambliham vēlreiz nopirkt viņiem maizi pilsētā, lai
stiprinātu spēkus. Aizejot uz pilsētu, jauneklis bija pārsteigts,
ieraudzījis virs vārtiem svēto krustu. Izdzirdējis brīvi izrunāto Jēzus
Kristus Vārdu, viņš sāka šaubīties, vai ir atnācis uz savu pilsētu. Maksājot
par maizi, svētais jauneklis deva tirgotājam monētu ar imperatora Dekija
attēlu un tika aizturēts par to, ka slēpis vecu monētu atradumu. Svēto
Jambliju aizveda pie pilsētas valdnieka, pie kura tajā brīdī atradās Efezas
bīskaps. Klausoties izbrīnītā jaunekļa atbildes, bīskaps saprata, ka Dievs
caur viņu atklāj kādu noslēpumu, un pats kopā ar tautu devās uz alu. Pie
alas ieejas bīskaps izņēma no akmeņu kaudzes aizzīmogoto šķirstiņu un to
atvēra. Viņš izlasīja uz alvas plāksnītēm septiņu jaunekļu vārdus un alas
aizmūrēšanas apstākļus, pēc imperatora Dekija pavēles. Ieejot alā un
ieraugot tajā dzīvos jaunekļus, visi kļuva priecīgi un saprata, ka Kungs,
caur viņu pamodināšanu no ilgā miega, atklāj Baznīcai mirušo augšāmcelšanās
noslēpumu. Drīz pats imperators ieradās Efezā un sarunājās ar jaunekļiem
alā. Tad svētie jaunekļi visu acu priekšā nolika galvas uz zemes un atkal
iemiga, šoreiz līdz Vispārējai Augšāmcelšanai. Imperators vēlējās katru no
jaunekļiem ielikt dārgā šķirstā, bet svētie jaunekļi parādījās viņam sapnī
un teica, lai viņu miesas atstātu alā uz zemes. XII gadsimtā krievu
svētceļnieks igumens Daniels redzēja alā šo svēto jaunekļu mirstīgās
atliekas.