====Kyrie eleison====

Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

ENG

Sākumlapa

Svētie 40 mocekļi, kas uz Sebastijas ezera cietuši (9. marts, 9. aug.)

313. gadā svētais Konstantīns Lielais izdeva pavēli, saskaņā ar kuru kristiešiem tika atļauta ticības brīvība un viņi kļuva līdzvērtīgi savās tiesībās ar pagāniem (elku kalpiem). Bet viņa līdzvaldnieks Lukīnijs bija pārliecināts pagāns un nolēma iznīdēt kristietību savā impērijas daļā, kur tā ievērojami izplatījās. Lukīnijs gatavojās karam pret Konstantīnu, un baidoties no nodevības, nolēma iztīrīt savu karaspēku no kristiešiem.

Tajā laikā Armēnijas pilsētā Sebastijā viens no karavadoņiem bija Agrikolijs, dedzīgs pagānisma piekritējs. Viņa pakļautībā bija karadraudze no 40 kapedoķiešiem, drosmīgiem kareivjiem, kuri kā uzvarētāji atgriezās no daudzām kaujām. Viņi visi bija kristieši. Kad kareivji atteicās pienest upurus elku dieviem, Agrikolijs ieslēdza viņus cietumā. Kareivji nodevās sirsnīgai lūgšanai un kādu nakti izdzirdēja balsi: „Kas izturēs (izcietīs) līdz galam, tiks izglābts”.

Nākošajā rītā kareivjus atkal atveda pie Agrikolija. Šoreiz pagāns laida darbā glaimus un kārdināšanas. Viņš sāka slavēt viņu vīrišķību, jaunību un spēku un atkal piedāvāja viņiem atteikties no Kristus un ar to izpelnīties sev godu un labvēlību pie imperatora. Atkal izdzirdējis atteikumu, Agrikolijs pavēlēja iekalt kareivjus važās. Bet vecākais no viņiem, Kirions, teica: „Imperators nedeva tev tiesības ieslēgt mūs važās”. Agrikolijs apmulsa un pavēlēja aizvest kareivjus uz cietumu bez važām.

Pēc septiņām dienām Sebastijā ieradās dižciltīgs ierēdnis Lisijs un sarīkoja kareivjiem tiesu. Svētie stingri atbildēja: „Atņem mums ne tikai kareivja vārdu, bet arī mūsu dzīvības, mums sev nekā dārgāka par Kristus vārdu”. Tad Lisijs pavēlēja nomētāt svētos mocekļus ar akmeņiem, bet akmeņi lidoja garām. Akmens, ko meta Licijs, trāpīja pa seju Agrikolam. Mocītāji saprata, ka svētos sargā kāds neredzams spēks. Cietumā kareivji pavadīja nakti lūgšanā un atkal izdzirdēja Kunga mierinošo balsi: „Tie, kas Man tic, dzīvos pat ja mirs. Esiet drosmīgi un nebaidieties, jo saņemsiet nevīstošus vainagus”.

Nākamajā dienā tiesa un nopratināšana mocītāju priekšā turpinājās, bet kareivji palika nelokāmi.

Bija ziema un stiprs sals. Svētos kareivjus izģērba, aizveda uz ezeru, kas atradās netālu no pilsētas, un atstāja apsargātus uz ledus visu nakti. Lai salauztu mocekļu gribasspēku, netālu krastā uzcēla pirti. Pirmajā nakts stundā, kad augstums kļuva neciešams, viens no kareivjiem neizturēja un skriešus metās uz krastu, uz pirti, bet tikko pārkāpa slieksni nokrita miris. Trešajā nakts stundā Kungs sūtīja mocekļiem iepriecinājumu: pēkšņi kļuva gaišs, ledus izkusa, un ūdens ezerā kļuva silts. Visi sargi gulēja, nomodā bija tikai viens vārdā Aglajs. Palūkojies uz ezeru, viņš ieraudzīja, ka virs katra mocekļa galvas ir parādījies gaišs vainags. Aglajs saskaitīja 39 vainagus un saprata, ka aizbēgušais kareivis ir zaudējis savu vainagu. Tad Aglajs pamodināja pērējos sargus, nometa apģērbu un teica viņiem: ”Arī es esmu kristietis!”- un pievienojās mocekļiem. Stāvot ūdenī viņš lūdzās: „Kungs Dievs, es ticu Tev, Kuram tic šie kareivji. Pievieno arī mani viņiem, lai esmu cienīgs ciest kopā ar Taviem kalpiem”.

No rīta mocītāji sev par pārsteigumu ieraudzīja, ka mocekļi ir dzīvi, bet viņu sargs Aglaijs kopā ar viņiem slavē Kristu. Tad kareivjus izveda no ūdens un pārlauza viņiem apakšstilbus. Šī mocību soda laikā paša jaunākā no Sebastijas Valērijs kareivjiem, Melitona, māte pārliecināja savu dēlu nebaidīties un izciest visu līdz galam. Mocekļus salika ratos un aizveda sadedzināt. Jaunais Melitons vēl elpoja, tādēļ viņu atstāja guļot zemē. Tad māte paņēma dēlu uz saviem pleciem un nesa nopakaļ ratiem. Kad Melitons nomira, māte nolika viņu ratos blakus viņa svētajiem cīņu biedriem. Svēto kareivju miesas tika sadedzinātas, bet pārogļotos kaulus iemeta ūdenī, lai kristieši tos nesavāktu.

Pēc trīs dienām mocekļi parādījās sapnī svētlaimīgajam Pēterim, Sebastijas bīskapam, un pavēlēja apglabāt viņu mirstīgās atliekas. Bīskaps ar dažiem klēriķiem naktī savāca svēto mocekļu mirstīgās atliekas un ar godu tās apglabāja.

Ir saglabājušies mocekļu vārdi: Kirions, Kandids, Domns, Izihijs, Iraklijs (Heraklijs), Smaragds, Eunoiks, Valents, Viviāns, Klaudijs, Prisks, Teoduls, Eutihijs, Jānis, Ksantijs, Hiliāns, Sisinejs, Agejs, Aetijs, Flāvijs, Akakijs, Ekdekijs, Lisimahs, Aleksandrs, Hilijs, Gorgonijs, Teofils, Domitiāns, Gaijs, Leontijs, Atanāzijs, Kirils, Sekerdons, Nikolajs, Valērijs, Filiktimons, Severiāns, Hudions, Melitons un Aglajs.

40 svēto mocekļu piemiņa ir viena no lielākajām svētku dienām. Viņu piemiņas dienā, 9. martā, Lielais gavēnis tiek atvieglots un notiek Iepriekšiesvētīto Dāvanu Liturģija.