Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svētais apustulis un evaņģēlists Matejs, saukts arī par Leviju (Mk. 2:14, Lk. 5:27), apustulis no divpadsmit (Mk. 3:18, Lk. 6:45, Ap.d. 1:13), apustuļa Jēkaba Alfeja dēla brālis (Mk. 2:14). Bija muitnieks, t.i. nodokļu iekasētājs Romai, jo ebreji atradās Romas impērijas pakļautībā, dzīvoja Galilejas pilsētā Kapernaumā. Matejs, izdzirdējis Jēzus Kristus aicinājumu: „Seko man” (Mt. 9:9), atstāja savu amatu un sāka sekot Glābējam. Kristus un Viņa mācekļi nenoraidīja Mateja ielūgumu un apmetās viņa namā, kur dalīja maltīti ar muitnieka draugiem un paziņām – tādiem pašiem kā saimnieks, muitniekiem un grēciniekiem. Šis notikums satrieca farizejus un rakstu mācītājus.

Muitnieki iekasējot nodevas no ciltsbrāļiem, darīja to ar lielu izdevīgumu savā labā. Jūdi viņus uzskatīja par mantkārīgiem un nežēlīgiem ļaudīm, par tautas un reliģijas nodevējiem un neuzticīgajiem. Vārds „muitnieks” jūdiem skanēja tāpat kā vārdi „grēcinieks” un „elku kalps/pagāns”. Sarunas ar nodokļu iekasētājiem tika uzskatītas par grēku, satikšanās ar viņiem – par apgānīšanos. Bet jūdu mācītāji nevarēja saprast, ka Kungs „nav nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus” (Mt. 9:13).

Matejs, apzinājies savus grēkus, atmaksāja četrkārtīgi tiem, kurus agrāk apkrāpa, pārējo īpašumu izdalīja nabagiem un kopā ar citiem apustuļiem sekoja Kristum. Svētais Matejs uzklausīja Dievišķā Skolotāja pamācības, redzēja Viņa neskaitāmos brīnumus, gāja kopā ar 12 apustuļiem sludināt „pie Izraēla cilts pazudušajām avīm” (Mt. 10:6), bija liecinieks Kunga ciešanām, nāvei, Augšāmcelšanai un Debesbraukšanai.

Saņēmis Svētā Gara dāvanas, kas nonāca pār apustuļiem Vasarsvētku dienā, apustulis Matejs pirmos 8 gadus sludināja Palestīnā. Pirms došanās uz tālākām zemēm, pēc Jeruzalemē palikušo jūdu lūguma, svētais apustulis Matejs Evaņģēlijā uzrakstīja pasaules Glābēja – Dievcilvēka Jēzus Kristus zemes dzīvi un pamācības.

Kā vietu, kur tika uzrakstīts Evaņģēlijs, min Palestīnu. Svētais Matejs to uzrakstīja 42. gadā (pēc Kristus Dzimšanas) viņa laika mūsdienīgā ebreju valodā ar tulkojumu grieķu valodā. Ebreju valodas teksts līdz mūsu dienām nav saglabājies, bet to uzrāda daudzas lingvistiskās un kultūrvēsturiskās grieķu valodas tulkojuma īpatnības.

Apustulis Matejs sludināja tautas vidū, kurai bija pilnībā noteikti reliģiski priekšstati par Mesiju. Viņa Evaņģēlijs ir spožs pierādījums tam, ka Jēzus Kristus ir patiesais Mesija, par kuru papravietoja pravieši, un cita nebūs (Mt. 11:3). Glābēja runas un darbus evaņģēlists izklāsta trīs veidos, atbilstoši Mesijas kalpošanas trīs pusēm: kā Pravieša un Likumdevēja (5-7. nod.), Ķēniņa pār redzamo un neredzamo pasauli (8-25. nod.), un Pimpriestera/Virspriestera, kas pienes Upuri par visu cilvēku grēkiem (26-27. nod.).

Svētais apustulis Matejs izstaigāja Sīriju, Mīdiju, Persiju, Parfiju sludinot Labo Vēsti, beidzis savu sludināšanas darbu ar mocekļa nāvi Etiopijā. Šo zemi apdzīvoja kanibālu ciltis ar rupjām tradīcijām un ticībām. Svētais apustulis Matejs ar savu sludināšanu pievērsa ticībai Kristum nedaudzus elku kalpus, dibināja Baznīcu, uzcēla dievnamu Murmenas pilsētā un iecēla tur par bīskapu savu pavadoni Platonu.

Kad svētais apustulis lūdza Dievu par visu etiopiešu atgriešanos, lūgšanas laikā viņam parādījās Pats Kungs jaunekļa izskatā un, iedevis zizli, pavēlēja to uzstādīt pie dievnama ieejas. Kungs teica, ka no šī zižļa izaugs koks un tas nesīs augļus, bet no saknēm iztecēs avots. Nomazgājušies ūdenī un nobaudījuši augļus, etiopieši mainīs savu mežonīgo dabu un kļūs labsirdīgi un lēnprātīgi.

Kad svētais apustulis nesa zizli uz baznīcu, viņš pa ceļam satika šīs zemes valdnieka Fulviāna sievu un dēlu, kas bija ļauno garu pasēsti. Svētais apustulis Kunga Jēzus Kristus vārdā viņus dziedināja. Šis brīnums pievērsa Kungam lielu daudzumu elku kalpu. Bet valdnieks negribēja, ka viņa padotie kļūst par kristiešiem un pārstāj kalpot pagānu dieviem. Viņš apsūdzēja apustuli buršanā un pavēlēja viņu sodīt. Svēto Mateju nolika ar seju uz leju, apbēra ar žagariem un aizdedzināja. Kad ugunskurs izdega, visi ieraudzīja, ka uguns svētajam Matejam nenodara nekādu ļaunumu. Tad Fulviāns pavēlēja salikt daudz vairāk žagarus ugunskurā, apliet tos ar darvu un apkārt ugunskuram nolikt 12 elkus. Bet liesmas izkausēja elkus un svilināja Fulviānu. Pārbiedētais etiopietis vērsās pie svētā ar lūgumu saudzēt viņu, un, pēc mocekļa lūgšanas, liesmas apdzisa. Svētā apustuļa miesa palika neskarta, bet viņš aizgāja pie Kunga († 60).

Valdnieks Fulviāns rūgti nožēloja padarīto, bet savas šaubas vēl neatstāja. Pēc viņa pavēles, svētā Mateja miesu ielika dzelzs zārkā un iemeta jūrā. Pie tam Fulviāns teica, ja Mateja Dievs saglabās apustuļa miesu ūdenī, kā saglabāja ugunī, tad ir jāpielūdz Viņš Vienīgais, Patiesais Dievs.

Tajā naktī bīskapam Platonam sapnī parādījās apustulis Matejs, pavēlēja viņam ar klēru (svētkalpotājiem) iet uz jūras krastu un tur atrast viņa miesu. Kopā ar bīskapu uz jūras krastu devās arī valdnieks Fulviāns ar savu svītu. No ūdens izskalotais zārks tika ar godu aiznests uz baznīcu, kuru uzcēla pats apustulis. Tad Fulviāns lūdza svētajam apustulim piedošanu, pēc kā bīskaps Platons kristīja viņu ar vārdu Matejs, kuru viņam deva paklausot Dieva pavēli. Drīz svētais Fulviāns-Matejs atteicās no varas un kļuva par presbiteri. Pēc bīskapa Platona nāves viņam parādījās apustulis Matejs un uzticēja pārvaldīt Etiopijas Baznīcu. Pieņēmis bīskapa amatu, svētais Matejs-Fulviāns daudz paveica Dieva Vārda sludināšanā, turpinot sava debesu aizstāvja darbu.