Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Laikā, kad, pateicoties apustuļu sludināšanai, svētās kristīgās  ticības gaisma sāka mirdzēt starp elku pielūgšanas tumsībā grimušajiem ļaudīm, Magedonas[1] pilsētā dzīvoja kņazs Likīnijs. Viņam bija sieva, kuru, tāpat kā pašu ķēniņu, sauca Likīnija. Savai meitai viņi deva vārdu Pēnelope[2]. Kad meitenei apritēja seši gadi, viņa kļuva tik neparasti skaista, ka ar savu ārējo izskatu aizēnoja visas vienaudzes. Tēvs izraudzījās skaistu vietu tālu no pilsētas un uzcēla tur meitai torni, kurā bija daudzas ar vislabāko gaumi iekārtotas un bagātībā zaigojošas istabas. Krēsli, galdi, gaismekļi, gulta un visi trauki šeit bija klāti ar vistīrāko zeltu. Tornī kņazs nomitināja savu meitu Pēnelopi kopā ar trīspadsmit skaistām meitenēm un novietoja tur zelta elkus, lai tie viņu sargātu.

Tēvs lika Pēnelopei dzīvot tornī, līdz viņa sasniegs precību vecumu. Par meitas audzinātāju Likīnijs norīkoja dievbijīgu sievu vārdā Karija un lika viņai vienmēr būt kopā ar meitu, kopā ar viņu ēst, kā arī uzticēja Karijai būt noteicējai pār visām meitenēm. Vēl turklāt Likīnijs uzticēja godājamam un gudram sirmgalvim vārdā Apeliāns ik dienas iet pie Pēnelopes un mācīt viņu grāmatu gudrībās.

Tā meitene pavadīja sešus gadus un trīs mēnešus, un, kad viņai apritēja 12 gadu, tēvs sāka prātot, kuram no brašākajiem kņazu dēliem atdot viņu par sievu[3].

Reiz jaunava sēdēja savā istabā, un pie viņas pa atvērto uz austrumpuses logu ielaidās balodis, kas knābī turēja sīku zariņu; nolicis to uz galda, putns tūdaļ pa logu izlidoja no istabas. Pēc brīža istabā ielaidās ērglis ar dažādu ziedu vainagu, un arī viņš, nolicis vainagu uz galda, tūdaļ aizlaidās. Pēc tam pa otru logu ielidoja krauklis, kas knābī turēja mazu čūsku; arī to putns nolika uz galda un, tāpat kā iepriekšējie, aizlidoja.

To redzēdamas, meitene un viņas audzinātāja ļoti brīnījās, nesaprazdamas, ko gan putnu atlidošana varētu pareģot. Kad ieradās skolotājs Apeliāns, viņas tam izstāstīja par notikušo. Apeliāns slepenībā bija kristietis, turklāt viņam piemita gaišredzības spēja. Padomājis viņš Pēnelopei sacīja:

— Balodis, meit, nozīmē tavus labos tikumus, tavu lēnprātību, pazemību un jaunavīgo šķīstību. Olīvkoka zars apzīmē Dieva žēlastību, kas tev tiks sniegta kristībā. Debesu augstumus mīlošais ērglis attēlo ķēniņu un uzvarētāju, šis putns apzīmē to, ka tu valdīsi pār savām kaislībām un, sasniegusi dievzinības augstumus, uzvarēsi neredzamos ienaidniekus kā ērglis uzvar pārējos putnus. Ziedu vainags nozīmē atmaksu, ko tu par saviem gara varoņdarbiem no Ķēniņa Kristus saņemsi Viņa Debesu Valstībā, kur tev tiek gatavots nevīstošais mūžīgās godības vainags. Krauklis ar čūsku apzīmē ienaidnieku sātanu, kas centīsies sagādāt tev skumjas, bēdas un vajāšanu. Zini, jel, jaunava, ka varenais Ķēniņš, kas Savā varā tur debesis un zemi, grib saderināt tevi par Savu līgavu, un Viņa Vārda dēļ tev nāksies pieredzēt daudz ciešanu.

Klausoties skolotājā, pusaudze viņa vārdus uzņēma savā sirdī, un tajā pamazām sāk ieplūst Dievišķās mīlestības uguns.

Nākamajā dienā pie Pēnelopes ieradās viņas tēvs kņazs Likīnijs ar kņazieni un saviem galminiekiem. Likīnijs gribēja satikt meitu un parunāt ar Pēnelopi par viņas kāzām. Ieraudzījis, ka meitas seja daiļumā mirdz kā saules stars, viņš kļuva ļoti priecīgs un sacīja:

— Raug, mans dārgais bērns, tu jau esi sasniegusi precību vecumu. Saki man tagad, kurš no kņazu dēliem tev tīk labāk par citiem. Tam jauneklim es arī atdošu tevi par sievu. Un nosauca meitai vairāku tuvāko kņazu dēlu vārdus.

Pēnelope tēvam atbildēja:

— Mans tēvs! Dod man, lūdzu, septiņas dienas pārdomām, tad es tev atbildēšu.

Tēvs izpildīja viņas vēlēšanos un devās mājās.

Kad Likīnijs bija prom, Pēnelope piegāja pie elku statujām un sacīja:

— Ja jūs esat dievi, tad uzklausiet mani: mans tēvs grib izdot mani pie vīra, bet es vēlos palikt jaunavībā, jo sadzīves rūpes traucē no visas sirds kalpot Dievam. Sakiet, vai man iziet pie vīra, vai nē?

Bet mēmie elki klusēja, jo tie bija nedzīvi. Uzspļāvusi tiem, Pēnelope pavērsās uz austrumiem un, debesu augstumos raudzīdamās, sacīja:

— Ja Tu esi patiesais Dievs, Kuru apliecina kristieši, lūdzu Tev, saki man, vai man labāk ņemt vīru, vai uz visiem laikiem palikt jaunavai?

Tā kā bija jau vakars, meitene iesnaudās. Sapnī viņa redzēja Dieva eņģeli, kas sacīja:

— Pēnelope! No šī brīža tevi sauks nevis par Pēnelopi, bet par Irīnu, jo daudziem tu būsi patvērums un miera osta[4], un, pateicoties tev, daudzu ļaužu dvēseles pievērsīsies Dievam un tiks glābtas. Tavs vārds būs liels un brīnišķīgs visā pasaulē. Tas, ko starecs Apeliāns sacīja par tevis redzētajiem putniem, ir taisnība, jo ar viņa lūpām runāja Dieva Gars. Šonakt pie tevis ieradīsies Dieva cilvēks vārdā Timotejs[5], kas no apustuļa Pāvila saņēmis kristīgo mācību un priestera svētību[6]. Viņš sniegs tev svēto kristību un pateiks, kas tev jādara.

To pateicis, eņģelis pazuda. Pamodusies ķēniņa meita juta neizskaidrojamu prieku un sāka gaidīt prezbitera ierašanos.

Drīz vien pie[7] torņa patiešām ieradās Dieva eņģeļa vestais Dieva cilvēks Timotejs. Meitenes līksmi sagaidīts, viņš apsēdās un sāka mācīt Pēnelopi, viņas audzinātāju un draudzenes kristīgajā mācībā, un visām patika klausīties viņa vārdos. Pietiekami mācījis viņas ticībā un atklājis viņām visu, kas jāzina par patieso Dievu Jēzu Kristu, svēto ticību Viņam un kristīgajiem sakramentiem, viņš kristīja Pēnelopi Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Kristībās Timotejs viņai deva Irīnas vārdu, pasludināja viņu par Kristus līgavu un novēlēja līdz pat dzīves beigām šķīstībā saglabāt jaunavību. Timotejs kristīja arī Irīnas audzinātāju Kāriju un visas viņas kalpones. Pēc tam viņš mācīja un pārliecināja Irīnu būt vīrišķīgai gaidāmajā mocekles varoņdarbā, ko viņai nāksies uzņemties par mūsu Kunga Jēzus Kristus, patiesā Dieva un viņas nemirstīgā Līgavaiņa vārda apliecināšanu. Pēc tam Timotejs svētīja Irīnu un viņas vienaudzes un, uzticējis viņas Dieva žēlastībai, atvadījās.

Svētīgā Irīna kopā ar savām kalponēm dienām un naktīm slavēja Dievu un pateicās Viņam, kā arī centīgi mācījās svētā Timoteja atstātos apustuļu rakstus. Paņēmusi tēva uzstādītos zelta elkus, viņa tos pa vienam meta pa logu lejā, sacīdama:

— Ja jūs esat dievi, glābieties paši.

No lielā augstuma pret zemi krītot, elktēli sašķīda, bet svētā tikai smējās par to bezspēcību un priecājās par patieso Dievu, mūsu Kungu Jēzu Kristu. Kad septiņas dienas bija pagājušas, ieradās Irīnas tēvs un māte runāt ar meitu par precībām. Irīna viņiem atbildēja:

— Tagad es esmu Kristus kalpone; Viņam es ticu, un Viņu, debesu Ķēniņu, arī mīlu. Es esmu atdevusi sevi par līgavu šķīstajam un nemirstīgajam debesu Līgavainim. Citu līgavaini es nevēlos un nepielūgšu nevienu citu Dievu, jo cita Dieva, kā tikai Viņš, nemaz nav. Vai gan jūs neredzējāt, — Irīna turpināja, — mirušus savus dievus, kas no loga nokrituši zemē? Paši sev tie nespēja palīdzēt – kā gan lai tie varētu palīdzēt jums? Veltīga ir jūsu paļaušanās uz tiem, nīcīgas ir visas jūsu pūles un tēriņi elku dēļ. Zeltu un sudrabu vajadzēja izdalīt lūdzējiem, nabagiem, bāreņiem un atraitnēm, taču jūs, amatniekus saaicinājuši, nokalāt sev nedzīvus elkus, atņemot nabagiem žēlastības dāvanas; ar šādu rīcību jūs esat kļuvuši par dzīvā Dieva ienaidniekiem un ļauno garu kalpiem. Cik ilgi jūs vēl turpināsiet trakot kā neiejāti zirgi? Kad jel jūs iepazīsiet dzīvo Dievu – To, Kurš spēj nonāvēt un atdzīvināt? Kad Dieva gaisma beidzot iemirdzēsies jūsu sirdīs, tad sātans, kas ievilinājis cilvēku no gaismas tumsā un nāvē un novērš ļaudis no taisnā ceļa uz netaisno, atstāsies no jums. Bet jūs tagad pirmie pacentieties bēgt no sātana, jo tas ir ļauns, briesmīgs un nežēlīgs. Tas ir kārdinātājs, kas aizmālē jūsu sirds acis, lai jūs vairs nepazītu patiesību.

Es aicinu un lūdzu tevi, tēvs – ļoti lūdzu: iepazīsti patieso Dievu, kas visu radījis ar Savu vārdu. Kad tu sadomāji celt man šo torni, tu šim darbam sapulcēji daudz ļaužu: strādnieku vien bija ap trīstūkstoš piecsimt, un vēl trīssimt uzraugu; tomēr viņi tik tikko paguva uzcelt šo ēku desmit mēnešos... Toties mūžīgais Dievs ar vienu vienīgu Savu vārdu radīja debesis un sauli, mēnesi un zvaigznes, gaismu un tumsu, un nosauca gaismu par dienu un tumsu – par nakti; Viņš notur zemi gaisā, viņš ir licis ūdeņiem tecēt mūsu labā, ir izaudzējis dažādus kokus, izkārtojis gadalaikus, gadus un mēnešus, radījis zvērus uz zemes, putnus gaisā un zivis ūdeņos, un visbeidzot ar Savām visšķīstajām rokām paņēmis zemes piku, radījis cilvēku un nolicis viņu par pasaules kungu, it visu viņam pakļaudams. Un to visu sešās dienās paveica Dievs ar vienu Savu Vārdu, kas ir Viņa Viendzimušais Dēls Jēzus Kristus, kas dzimis no Viņa bez mātes, ir ar Tēvu vienādas būtības un kopā ar Viņu sēž godības tronī. Viņš, iedarbojoties Svētajam Garam, bez tēva iemiesojās un piedzima Šķīstajai Mūžamjaunavai Marijai, dzīvoja kopā ar cilvēkiem un darīja neskaitāmus brīnumus: dāvāja redzi aklajiem, šķīstīja spitālīgos, augšāmcēla mirušos un piecēla no gultas paralizētos. Jūdi aiz skaudības piesita Viņu krustā – tas notika pēc Viņa paša gribas, lai Viņš ciestu mūsu pestīšanas dēļ. Bet Viņš pēc nāves un apglabāšanas, Dievišķīgs būdams, trešajā dienā augšāmcēlās, uzkāpa debesīs un, apsēdies pie Dieva Tēva labās rokas, nolaida Svēto Garu pār Saviem mācekļiem un sūtīja tos pasaulē, lai viņi apgaismotu tos, kas atrodas gara tumsībā, pievērstu apmaldījušos un glābtu bojāejošos; jo Viņš vēlas, lai it visi tiktu pestīti, un Viņa mīlestība pret cilvēku cilti nekad neizsīks.

Tā runāja svētā, un viņas teiktais visiem patika. Kņazs un kņaziene ņēma savu mīļoto meitu un veda viņu sev līdzi uz pilsētu. Viņai pretī iznāca visas pilsētas jaunavas ar vainagiem galvā un noliecās viņas priekšā, un visi ļaudis, sapulcējušies uz pilsētas mūriem un māju jumtiem, ar līksmiem saucieniem daudzināja brīnumdaiļo jaunavu. Kad viņi tuvojās kņaza pilij, Irīna ieraudzīja dēmonu, kas viņai sauca:

— Man šai pilsētā nav nekā kopīga ar tevi, pusaudze; ej prom no mūsu pilsētas, jo te nedzīvo neviens kristietis.

Svētā viņam atbildēja:

— Es Kunga Jēzus Kristus vārdā pavēlu, saki man, kas tu tāds esi!

Un tas atbildēja:

— Es esmu elkos mītošais dēmons, netikļu un laulības pārkāpēju padomdevējs, burvju līdzskrējējs, ienaidnieku vadonis, pļēguru draugs, man prieku sagādā asinsizliešanas, es esmu nepatiesības, melu un visa ļaunuma tēvs. Un es vēlreiz saku tev: bēdz prom no mūsu pilsētas, citādi es samusināšu pret tevi tavu tēvu, uzkurināšu viņā naidu, un viņš tevi nogalinās.

Daudzi ļaudis dzirdēja dēmona balsi, taču viņu pašu neredzēja. Bet svētā Irīna tam sacīja:

— Kunga Jēzus Kristus vārdā pavēlu tev iziet no šīs pilsētas.

Un dēmons tajā pašā brīdī nodrebēja un kļuva neredzams.

Pēc tam dēmons iegāja kņaza sirdī un sakūdīja viņā dusmas uz meitu. Atsaucis kņazieni, Likīnijs viņai sacīja:

— Ko lai mēs tagad darām?! Mūsu meita ir iekļuvusi kristiešu tīklos. Ak, kādēļ gan es uzbūvēju to torni! Es gribēju savu bērnu pasargāt, bet esmu viņu pazudinājis.  Visas manas cerības ir zudušas.

Kņaziene viņam atbildēja:

— Tu nu gan dīvaini runā! Kādā gan kārdinājumā mūsu meita ir kritusi, ko gan viņa sliktu izdarījusi?

Kņazs atbildēja:

— Viņa tic Kristum un noliedz mūsu dievus.

— Lai taču iet bojā dievi, kas nav radījuši ne debesis, ne zemi, — iebilda kņaziene, — toties mūsu meita lai iemanto Ķēniņa Kristus godību, jo Viņš viņu aicinājis mūžīgajā dzīvē!

Niknumā Likīnijs pavēlēja izraidīt kņazieni no pils. Kalpone par notikušo pavēstīja Irīnai, un viņa devās pie tēva. Ieraudzījis mīļoto meitu, kņazs nolieca galvu. Taču sātana apmelojuma dēļ viņa dvēselē plosījās dusmas. Svētā Irīna vaicāja:

— Mans tēvs, kādēļ tu esi tik noskumis? Tavā valstī ir miers, karš tev nedraud, un es, tava meita, esmu ieradusies pie tevis; kādēļ gan tavs vaigs ir tik skumjš?

Likīnijs atbildēja:

— Man būtu labāk, ja tu nemaz nebūtu dzimusi. Es par tevi tā rūpējos, uzcēlu tev brīnišķīgu torni, saliku tur zelta dievekļus, lai tie tevi sargātu, tev par prieku ar zeltu izrotāju kolonnas un gultu, bet tu man labu atmaksāji ar ļaunu.

— Paskaidro man, tēt, ko ļaunu es tev esmu nodarījusi? — viņam sacīja svētā Irīna.

— Bet vai gan man nav bēdas tādēļ, ka mana meita atzīst par Dievu Kristu un atsakās no maniem dieviem?

Svētā atbildēja:

— Tēvs! Noticēdama patiesajam Dievam un cerot uz Viņu, nevis uz taviem elkiem, es neesmu izdarījusi nekā ļauna.

— Nes upuri dieviem, Pēnelope! — atskanēja skaļš kņaza kliedziens.

— Nemaini manu vārdu, tēvs: mani nesauc par Pēnelopi, bet gan par Irīnu; šo vārdu man redzējumā pasludināja eņģelis, un priesteris mani tajā nosauca kristot, — Likīnijam lēnprātīgi atbildēja svētā Irīna.

— Upurē dieviem, tu, kas neesi mans, bet gan svešs bērns! — atkal iesaucās Likīnijs.

— Es tiem neupurēšu. Tie ir viņi, kas kūda tevi uz naidu; viņu dēļ tu kopā ar pagāniem cietīsi mokas ugunī.

Aiz dusmām kļuvis vai traks, kņazs lika sasaistīt jaunavu un pamest viņu zem kājām nevaldāmiem, nešpetniem zirgiem. Kad Likīnija pavēli sāka izpildīt, viņš pats ieradās, lai redzētu meitas nāvi. Taču pats nešpetnākais zirgs izrāvās no saitēm, metās virsū Likīnijam un, sagrābis viņa labo roku, izrāva to no pleca, līdz nāvei samīdīja kņazu un rāmi nostājās savā vietā. Visi pārējie zirgi bija kļuvuši lēnprātīgi kā jēri un svēto Irīnu neaizskāra. Bet zirgs, kas bija nogalinājis Likīniju, pēc Dieva pavēles cilvēka balsī augsti teikdams svēto mocekli, iesaucās:

— Svēta esi tu, čūsku uzvarējusī Kristus dūja. Tu esi slavēta zemes virsū un ar mīlestību tiksi uzņemta debesīs. Tavs vaigs mirdzēs Dieva taisno vidū. Tevi, gudro un drosmīgo jaunavu, gaida mūžīgā gaisma un nemirstīgā Līgavaiņa pils: pēc dabas būdama sieviete, tu izrādi karotāja drosmi un vīrišķību.

Kad svētajai Irīnai noņēma važas, jaunava ar lūgšanu atdzīvināja mirušo tēvu un izdziedināja viņa roku. Tādu brīnumu piedzīvojuši, Kristum sāka ticēt arī kņazs un kņaziene, kā arī viss viņu nams un daudzi citi ļaudis – kopā ap trīstūkstoš cilvēki.

Likīnijs drīz atteicās no kņazistes pārvaldīšanas, lai varētu brīvāk kalpot Kristum, un kopā ar dzīvesbiedri un tuvākajiem ļaudīm apmetās tajā pašā tornī, ko savulaik bija cēlis meitai; savukārt svētā Irīna palika pilsētā, lai mācītu tautai ticību Kristum, un daudzus pievērsa Dievam Kristum. Dzīvoja viņa sava skolotāja Apeliāna namā.

Pēc Likīnija valsti sāka pārvaldīt cits kņazs vārdā Sedeķijs. Padzirdējis par Irīnu, viņš ataicināja pie sevis Apeliānu un vaicāja, vai pie viņa atrodas jaunava, kņaza meita Irīna. Apeliāns atbildēja apstiprinoši. Sedeķijs vaicāja:

— Vai tu zini, kā viņa dzīvo?

Starecs atbildēja:

— Viņa dzīvo tāpat kā es un visi citi, kas tic patiesajam Dievam. Viņas dzīve aizrit tā, ka ik dienas viņa līdz vakaram gavē, vakarā apēd mazu maizes gabaliņu un izdzer krūzīti ūdens; gultas viņai nav, atpūšas viņa uz kailas zemes, dienu un nakti pavada lūdzot Dievu un lasot dievišķās grāmatas.

Kņazs bija pārsteigts un sūtīja vietvaldi, lai tas ar godu atved jaunavu pie viņa. Ieradusies svētā Irīna sacīja:

— Esi sveicināts, kņaz!

Sedeķijs viņai atbildēja:

— Esi sveicināta arī tu, brīnišķā jaunava!

— Kādēļ tu mani aicināji? — jautāja Irīna.

— Apsēdīsimies, mierīgi un mīļi parunāsimies, — skanēja kņaza atbilde.

Svētā jaunava atteica:

— Es pildu Svēto Rakstu vārdus, un tie saka: "Es nesēžu pie bezgožiem un nepinos ar viltniekiem" (Ps.26:4).

— Ko tad mēs esam noziegušies? — vaicāja Sedeķijs.

Un svētā jaunava atbildēja:

— Ikviens pagāns, kas nezina patieso Dievu un pielūdz elkus, ir noziedznieks.

— Lai arī negribu to darīt, tu spied mani, lai es tevi, kņaza meitu, nežēloju un nododu mokām, — atcirta Sedeķijs.

— Tad kādēļ tu velti tērē laiku sarunām, — drosmīgi atbildēja svētā Irīna, — sāc jel mani mocīt: Kristus dēļ es esmu gatava uz jebkurām mokām.

— Liec malā savu neprātību, jaunava, upurē dieviem!

Svētās atbilde uz šiem vārdiem bija:

— Velti tu pūlies, sātana sakūdītais kņaz: zini, ka es nekalpošu ļaunajam garam un nežēlošu savu miesu mana Kunga Kristus dēļ.

Dusmu pārņemts, kņazs sāka konsultēties ar vietvaldi, ar kādu nāvi svēto sodīt. Pēc mocītāja pavēles tika izrakts dziļš grāvis, ko piepildīja ar čūskām, rāpuļiem un citām nejaukām radībām un iemeta tur svēto jaunavu. Tomēr viņa veselas desmit dienas palika tur sveika un neskarta, jo Kunga eņģelis nolaidās pie viņas grāvī un saglabāja Irīnu neskartu, toties visi tur bijušie rāpuļi un citi radījumi nobeidzās.

Sedeķijs, uzzinājis, ka mocekle grāvī palikusi dzīva, brīnījās un nosprieda, ka viņa ar savu burvju spēku rāpuļus nobūrusi un nogalinājusi. Kņazs lika izvilkt Irīnu no alas un atvest pie viņa uz nopratināšanu. Apsēdies tiesneša krēslā, viņš tai sacīja:

— Upurē dieviem, kas tevi pažēloja: tie bija viņi, kas nogalināja čūskas un saglabāja tevi dzīvu, lai tu iepazītu viņu spēku un žēlsirdību un viņus pielūgtu!

Svētā atteica:

— Neprātīgais, sātana noburtais, es tevi ienīstu! Vai gan šie koka vai akmens elki jel kad ir nogalinājuši čūskas? Tu pats drīz tiksi iemests elles grāvī līdz ar taviem dieviem, kam tu kalpo, un iegrimsi "galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana" (Mt,25:30).

Kņazs niknumā atsauca namdarus ar dzelzs zāģi un lika svēto jaunavu pārzāģēt. Kad svēto piesēja pie koka un sāka zāģēt, zāģis nepieskārās jaunavas augumam un palika truls, it kā ar to būtu zāģēts ciets akmens, līdz beidzot vidū pārlūza. Atnesa citu zāģi, taču pārlūza arī tas, turklāt zāģētāji nokrita un savainoja sevi ar zāģa atlūzām. Visbeidzot atnesa trešo – pašu asāko un stiprāko zāģi, un Sedeķijs pavēlēja zāģēt jaunavu pušu gurnos. Sasietu viņu nolika zemē, krūtis piespieda ar lielu akmeni un sāka zāģēt lielmocekles svēto miesu; šoreiz zāģis skāra augumu, un no tā sāka tecēt asinis. Sedeķijs tūdaļ smiedamies sacīja moceklei:

— Nu, kur tad ir tavs Dievs? Ja Viņam ir spēks, Viņš tagad atnāks un tev palīdzēs.

Tiklīdz izskanēja šie Sedeķija vārdi, tajā pašā mirklī uzplaiksnīja zibens, nogranda briesmīgs pērkons, gaisā sacēlās virpulis, un tie, kas bija plosījuši svētās mocekles miesu, zaudēja samaņu. Kņazs šausmās metās uz pili, bet laukumā sapulcējušies ļaudis – uz mājām. Nolija kā straume spēcīgs lietus, spēra pērkons, un daudzi mocītāji pakrita nedzīvi, zibens nosisti. Bet Dieva eņģelis, no debesīm nolaidies, noņēma akmeni no svētās mocekles krūtīm, sadziedēja viņas brūces un piecēla jaunavu sveiku un veselu.

Astoņi tūkstoši ļaužu, šo brīnumu redzēdami, sāka ticēt Kristum. Taču kņazs, sātana sakūdīts, atkal lika sagrābt svēto un atkal kopā ar vietvaldi prātoja, kā viņu nogalināt. Mocītāji izdomāja šādu sodu: piesēja jaunavu pie dzirnakmeņa, lai tas griezdamies viņu samaltu. Bet, tiklīdz dzirnavu ratā ielaida ūdeni, ūdens apstājas kā pārakmeņojies tā, ka ne pilīte nenotecēja, un svētā palika neskarta.

Kņazs ar saviem padomdevējiem iesaucās:

— Cik gan liels ir viņas burvju spēks, kas ūdens stihiju pārvērtis citā vielā!

Bet vienkāršie ļaudis, brīnumā skatīdamies, sadumpojās pret bezgodīgo kņazu un, skaļos kliedzienos izteikdami savus pārmetumus un nepatiku, sāka apmētāt viņu ar akmeņiem un padzina no pilsētas. Atgriezies savā dzimtenē, viņš nodzīvoja tur septiņas dienas un nomira aiz bēdām, dusmām un kauna.

Pēc Sedeķija nāves viņa dēls Savahs, gribēdams atriebt tēva kaunu, sapulcināja ap simttūkstoš karavīru un devās karagājienā uz Magedonu. Pilsētas iedzīvotāji, par Savaha tuvošanos uzzinājuši, šausmās nocietinājās pilsētā un sacīja svētajai Irīnai:

— Tevis dēļ mēs tagad iesim bojā.

Taču viņa tiem teica, lai no ienaidniekiem nebaidās, un sāka lūgt Dievu, sacīdama:

— Tu, kas reiz uzklausīji Savu kalpu pravieti Elīsu[8], uzklausi manu lūgšanu un neredzami uzveic šos ļaudis, kas nāk pazudināt pilsētu; dari aklus mūsu ienaidniekus, lai tie saprot, ka Tu esi vienīgais patiesais Dievs.

Un, viņas lūgšanu uzklausījis, Kungs tajā pašā brīdī padarīja aklus kņazu un visus viņa karotājus.

Savahs saprata, ka aklumu viņam un kareivjiem uzsūtījusi Irīna, un sūtīja pie viņas vēstnesi ar lūgumu:

— Tagad es zinu, ka tava Dieva spēks nav uzvarams; lūdzu tev, palūdz savam Dievam pa mani un manu karaspēku, lai mēs atgūstam redzi!

Svētā apžēlojās un raidīja centīgu lūgšanu visa Valdītājam, un kņazs un visi, kas boja ar viņu, atguva redzi. Tad Savahs sūtīja uz pilsētu pateikt tās iedzīvotājiem miera vārdus:

— Ņemiet mani par savu valdnieku tāpat kā jūsu valdnieks bija mans tēvs; un es jums piedošu negodu, ko jūs nodarījāt manam tēvam.

Iedzīvotāji, redzēdami, cik liels ir kņaza karaspēks, noslēdza ar viņu mieru, atvēra pilsētas vārtus, noliecās viņa priekšā un atzina par savu valdnieku. Bet Savahs, valsti dabūjis, sātana sakūdīts, juta naidu pret svēto Irīnu un, viņu ataicinājis, sacīja:

— Es piedodu pilsētai tās nodarījumu, bet uz tevi dusmojos, jo tu biji tā, kas sacēla dumpi pret manu tēvu. Bet, ja vēlies, lai es tev piedotu, izpildi manu gribu; nes upuri dieviem, un tu būsi brīva.

Svētā sāka pārmest kņazam viņa neprātību un tā darīja viņu vēl niknāku.

Savahs pavēlēja iemest Irīnu cietumā un sāka apspriesties ar galminiekiem, kādas mocības viņai lai izgudro. Tikmēr svētā palika cietumā septiņas dienas. Tur viņai parādījās Kristus un sacīja:

— Nebaidies, mana meita, jo Es esmu ar tevi un tevi stiprinu.

Savahs pavēlēja izvest mocekli no cietuma, sadzina viņai pēdās dzelzs naglas un lika dzīt viņu līdz noteiktai vietai, kas atradās piecas jūdzes[9] no pilsētas. Kalpi ielika svētajai mutē grožus un dzina viņu tā, kā mēdz dzīt zirgus. Bet svētā, šādi pazemota, vērsās pie Dieva, sacīdama:

— Patiesi, "es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā", Kungs. "Bet es pie Tevis palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas. Tu vadi mani pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā" (Ps.73:22-24).

Paskatījusies pa labi no sevis, viņa ieraudzīja sev sekojošos Dieva eņģeļus un juta dvēselē ielīstam prieku. Kad mocītāji nonāca līdz noteiktajai vietai, kalpi, kas grožos veda svēto mocekli, pagriezās atpakaļ uz pilsētu. Daudz ļaužu viņiem sekoja, bet svētā savā priekšā ieraudzīja eņģeli ar zizli sitam pa zemi un pie sevis nodomāja:

— Dieva ienaidnieki ies bojā.

Kad viņi nonāca līdz vietai, kur stāvēja eņģelis, zeme piepeši atvērās un aprija mocītāja kalpus. Svētā sajuta sevi esam brīvu no važām, un neredzamas rokas noņēma viņai no pleciem smilšu maisu; naglas no viņas kājām izkrita, kājas kļuva veselas, un viņa gāja, Dievu slavēdama. Kņazs, par to uzzinājis, sacīja:

— Dievi atvēra zemi un aizveda manus kalpus pazemē prom no šīs burves.

Taču citi iebilda, sacīdami:

— Ar svēto mocekli Irīnu ir Dzīvais Dievs!

Bet vēl citi par svēto jaunavu ķengājās neglītiem vārdiem. Tad eņģelis, kas bija atvēris zemi, lika pēkšņai nāvei piemeklēt daudzus neticīgos, kuru bija ap desmit tūkstoši; bet dzīvi palikušie pagāni sauca:

— Irīnas Dievs, apžēlo mūs, jo mēs ticam Tev un steidzamies pie Tevis!

Toreiz Kristum patiešām sāka ticēt ap trīsdesmit tūkstoši cilvēku. Taču Dievam joprojām neticēja kņazs Savahs, un Dieva eņģelis viņu tāpēc piemeklēja ar nāvi.

Irīna turpināja pilsētā sludināt Kristus vārdu un ar Kristus spēku darīja daudz brīnumu. Viņa ne vien dziedināja slimos, šķīstīja spitālīgos un izdzina no cilvēkiem ļaunos garus, bet arī piecēla no mirušajiem jaunekli, par kuru rūgti raudāja viņa vecāki, un pievērsa Kristum ap desmittūkstoš ļaudis.

Pilsētā tolaik, pildīdams Dieva pavēli, ieradās svētais Timotejs – prezbiteris, kas bija kristījis svēto Irīnu. Priecīgi viņu sagaidījusi, svētā kopā ar viņu un citiem ļaudīm, kas bija sākuši ticēt Kristum, devās pie torņa, kur, klusumā strādādami Dieva darbus, dzīvoja Irīnas tēvs un māte; tur arī visi, kas ticēja Kristum, saņēma svēto kristību.

Trīs gadus svētā Irīna pavadīja Magedonā, mācīdama ļaudis un stiprinādama viņus ticībā Kristum. Pēc tam viņa devās uz citu pilsētu – Kalipoli, kur valdīja ķēniņš Numeriāns, Irīnas vajātāju kņazu Sedeķija un Savaha radinieks.

Kad Irīna ieradās pilsētā, pagāni tur svinēja nešķīstus svētkus par godu savai dievībai Artemīdai un ķēniņš upurēja elkiem. Svētā Irīna nostājās viņa priekšā, atmaskoja viņa nešķīstību un apliecināja Kristu esam patieso Dievu. Ķēniņš saviem augstmaņiem sacīja:

— Šī jaunava pēc sejas un auguma līdzinās savam tēvam Likīnijam, taču nekrietni bērni ir savu vecāku nelaime. Šī pusaugu skuķa dēļ viņas krietnais tēvs zaudēja kņazisti. Esmu dzirdējis, ka viņa vainojama arī mana brāļa Sedeķija nāvē, arī viņa dēlu Savahu tā esot nomirdinājusi ar savām burvestībām; patiesi, šī meiča ir valdnieku pazudinātāja. Tad sacīja svētajai Irīnai:

— Ko teiksi, burve? Vai nesīsi upuri dieviem, vai arī paliksi savos postošajos maldos?

Svētā apzīmēja sevi ar krusta zīmi un atbildēja:

— Es nesīšu slavinājuma upuri Augstajam Dievam, bet taviem ļaunajiem gariem un nedzīvajiem elkiem es upuri nenesīšu. Bet kas attiecas uz taviem radiem kņaziem, tad zini, ka nevis es, bet mans Dievs, kam pieder ikvienas radības dzīvība un nāve, bija Tas, kurš lika tiem iet bojā; bīsties arī tu mana Dieva, jo daudz dienu tev nav palicis, ko dzīvot; drīz gals būs klāt arī tev.

To dzirdēdams, Numeriāns iedegās niknumā, sāka griezt zobus, ierēcās kā lauva un lika kalpiem izkausēt trīs vara vēršus, spriezdams: ja svētā tiks galā ar uguns spēku vienā vērsī, tiks iemesta otrā, ja to pašu paveiks otrajā, tiks iemesta trešajā. Tā arī notika. Kad vara vērši bija nokaitēti sarkani kā kvēlojošas ogles, svēto iemeta vienā no tiem. Tur viņa sāka skaļi lūgties ar vārdiem:

— Kungs! Steidz man palīgā, jo es ciešu Tava svētā vārda dēļ!

Un viņai parādījās Kunga eņģelis. Pamācīdams nebaidīties no mokām, tas atdzesēja uguns liesmu. Bet ļaudis kurnēja pret Numeriānu, sacīdami:

— Veltīgi tu nobendēji jaunībā ziedošo meiteni.

Kad varš atdzisa, svēto atrada dzīvu un veselu, uguns nemaz neskartu, un ķēniņš apkārtējiem sacīja:

— Vai gan es jūs nebrīdināju, ka šī jaunava ir burve? Vai redzat, kā viņa nodzēsa uguni; metiet viņu otrā vērsī!

Kad arī tas bija brīnumaini atdzesēts, viņa tika iemesta trešajā. Un tad trešais vērsis pēc Visuspēcīgā un Visuvarošā Dieva pavēles izkustējās no vietas ka dzīvs, nogāja ceturtdaļjūdzes un, atgriezies savā vietā, sašķīda. Bet svētā iznāca no tā neskarta. Ļaudis, tādu brīnumu redzēdami, skaļi sauca:

— Varens tu esi, Irīnas Dievs! Apžēlo mūs Savā lielajā žēlastībā! Tu esi mūsu Dievs – varenais un spēcīgais, kas dari lieliskus un slavējamus brīnumus!

Simttūkstoš ļaudis tad sāka ticēt Kristum. Taču ķēniņš Numeriāns ne vien palika neticīgs, bet pat zaimoja Visaugstāko Dievu; tāpēc Dieva eņģelis neredzami skāra ķēniņu, un viņš neārstējami saslima. Mirdams Numeriāns pavēlēja vietvaldim Vavodānam Irīnu visvisādi mocīt un tad likt viņai mirt visbriesmīgākajā nāvē.

Kad bezgodīgais ķēniņš Numeriāns bija miris, svētā Irīna, palikusi pilsētā, turpināja mācīt ļaudīm kristīgo ticību un dziedināja dažādas kaites; savukārt prezbiteris Timotejs, kurš tolaik bija tur ieradies, kristīja tos, kas ticēja Kristum.

Vietvaldis, redzēdams ka tauta pret Irīnu ir labvēlīgi noskaņota, nevēlējās viņu pakļaut mocībām šajā pilsētā, jo baidījās izraisīt tautā kurnēšanu un dumpi. Viņš devās uz citu pilsētu – Konstantīnu, un lika kareivjiem, lai tie mocekli ved līdzi. Nonācis Konstantīnā, viņš sēdās tiesas vietā un sacīja svētajai:

— Vai zini, ka man ir dota vara pār tevi? Nāc taču pie mūsu dieviem un upurē tiem, citādi es tevi nodošu šausmīgām mokām.

Bet svētā viņam atbildēja:

— Klausies manu atbildi! Pakļauj mani visām mokām, kādas vien tu spēj izdomāt, un tu redzēsi Dieva spēku.

Vietvaldis lika atnest dzelzs restes un, uzlicis uz tām mocekli, lika viņu ar dzelzs ķēdēm piesiet pie restēm, tad salika uz restēm malku un lika to aizdedzināt. Kad uguns sāka spēcīgi liesmot, pēc vietvalža pavēles moceklei lēja virsū eļļu, taukus un sveķus; tā svēto turpināja mocīt vairākas stundas; režģis un dzelzs ķēdes tika nokaitētas sarkanas, taču svētā joprojām bija neskarta un dziedāja, Dievu slavēdama, tā, it kā pār viņu lītu vēsa rasa. Beidzot dzelzs ķēdes nokrita, un viņa piecēlās vesela un neskarta.

Vietvaldis un viņa padomnieki, to redzēdami, bija ļoti izbrīnīti. Vavodāns krita svētajai pie kājām un sacīja:

— Patiesā Dieva kalpone! Lūdzu tev, nenogalini mani, kā esi nogalinājusi mūsu kņazus, jo es ticu Dieva Dēlam un gribu kļūt par kristieti.

Tā Kristum sāk ticēt arī vietvaldis Vavodāns un līdz ar viņu daudz ļaužu. Dieva eņģelis atveda uz šo pilsētu prezbiteri Timoteju, un viņš kristīja visus, kas ticēja Kristum.

Palikusi pilsētā piecdesmit dienas, svētā Irīna izgāja no tās, un viņu sagrāba kņaza Savorija karotāji. Kņazs dzīvoja Traķijas pilsētā Mesembrijā, un Irīna tika aizvesta pie viņa, jo kņazs bija par viņu dzirdējis un jau sen bija gribējis viņu notvert. Svēto ieraugot, Savoriju pārņēma niknums, viņš cirta Irīnai ar zobenu un viņu nogalināja; svēto apglabāja ārpus pilsētas. Tad Savorijs visiem dzirdot sacīja:

— Par šo burvi klīda briesmīgas runas, jo viņa ar savām burvībām bija valdniekus nogalinājusi. Tad kāpēc gan viņa tagad nevarēja nogalināt mani, bet gan es nogalināju viņu – kur gan ir viņas palīgs Kristus? Kāpēc gan Viņš to neglāba no manām rokām?

Tā neticīgais kņazs pulgoja Kristus spēku un lepojās esam Irīnas uzvarētājs.

Bet vai gan ir kas tāds, ko nespētu visuvarošais Dieva spēks? Viņš, Kurš Savas labprātīgās nāves laikā uzcēla no mirušajiem "daudzu svēto miesas, kas dusēja", un "tie izgāja no kapiem pēc Viņa augšāmcelšanās, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem" (Mt.27:52-53). Vai gan Viņš nevarēja piecelt no mirušajiem arī šo svēto, lai viņa ieietu Mesembrijā un parādītos ķēniņam? Patiesi, spēcīgs ir Kristus Dievs debesīs un uz zemes, un dara visu, ko vēlas. Viņš sūtīja Savu eņģeli un piecēla svēto Irīnu no kapa dzīvu; un eņģelis viņai sacīja:

— Lai arī tu savu ciešanu varoņdarbu jau esi paveikusi un tev pienāktos dusēt Dieva mierā, jo tu esi pelnījusi debesu svētlaimi, taču, lai bezgoži un nešķīstie netiktu slavināti, ka viņi pārspējuši mūsu Dieva spēku, ej uz pilsētu, lai viņi redz tevi dzīvu, un lai nokaunas visi bezgoži, lai saprot, ka mūsu Dievs ir visuvarošs; vairāk tu ne no viena nekādas ciešanas nepieredzēsi.

Un svētā iegāja Mesembrijā, turēdama rokā olīvkoka zariņu. Kad pilsētnieki ieraudzīja Irīnu, tos pārņēma lielas šausmas un izbrīns. Tauta pulcējās ap svēto, skaļi saukdami:

— Brīnumains ir Irīnas Dievs, un nav cita Dieva, kā vienīgi Viņš.

Kņazam paziņoja, ka Irīna ir piecēlusies no mirušajiem. To dzirdot, viņš ļoti izbijās un, svēto ieraudzījis, krita viņai pie kājām, sacīdams:

— Tagad es saprotu, ka tavs Dievs ir varens. Lūdzu tevi, paliec mūsu pilsētā un padari mūs par kristiešiem.

Svētā palika pie viņiem septiņdesmit dienas, mācīdama viņus svētajā ticībā, un visi pilsētas iedzīvotāji sāka ticēt Kristum; bet svētais prezbiteris Timotejs, pēc Dieva pavēles tur ieradies, kristīja kņazu un pārējos ļaudis.

Pēc tam svētā Irīna devās uz savu dzimto pilsētu Magedonu, kur tolaik bija miris viņas tēvs. Viņa apraudāja tēva nāvi un lūdza Dievu par viņu. Kādu laiku Irīna palika kopā ar māti, tad mākonī tika aiznesta uz Efezu[10], kur viņa gāja pa pilsētu, kā apustuļi sludinādama Kristus vārdu, un darīja daudzus brīnumus, dziedinādama dažādas kaites. Ar savu sludināšanu svētā Irīna daudzus pagānus no elkdievības pievērsa Kristum.

Pēc kāda laika pie svētās Irīnas Efezā Dieva sūtīts ieradās viņas kādreizējais skolotājs starecs Apeliāns. Viņu ieraugot, svētā ļoti nopriecājās. Pēc dažām dienām viņa sacīja:

— Priecājieties mani brāļi! Lai Kunga Jēzus Kristus miers ir ar jums; Priecājieties Kungā, līksmojiet par mūsu Kungu un esiet stingri savā ticībā. Es aizeju no jums un pateicos, ka pieņēmāt mani, svētceļnieci. Ziniet, ka ikviens, kurš pieņem ceļinieku, ir Debesu Dieva draugs.

Ļaudis, viņas vārdus noklausījušies, sāka vaicāt cits citam:

— Kurp gan dodas mūsu skolotāja?

Citi runāja:

— Vai tikai viņa negrib nomirt?

Trešie sludināja:

— Viņa ir Dieva cienīga, viņa tika paņemta prom no mūsu acīm, jo mēs esam grēcīgi.

Nākamajā dienā svētā Irīna ņēma starecu Apeliānu un sešus godbijīgus vīrus, kopā ar viņiem izgāja no pilsētas un, klintī atradusi jaunu, tukšu kapu, kurā nekad neviens nebija gulējis, iegāja šajā kapā un sacīja Apeliānam un citiem vīriem:

— Lūdzu, cieši aizsedziet mani no augšas ar akmeni tā, lai neviens nevarētu atvērt ātrāk kā tikai ceturtajā dienā.

Tad viņa atsveicinājās no Apeliāna un kopā ar viņu esošajiem vīriem, apzīmēja sevi ar krusta zīmi un apgūlās. Vīri uzlika kapam smagu akmeni un atgriezās pilsētā.

Ceturtajā dienā Apeliāns kopā ar tiem pašiem vīriem devās pie kapa, bet, svētās Irīnas miesas tur neatraduši, nolēma, ka Kristus Dievs ir uzņēmis viņu paradīzē. Viņi devās uz pilsētu un paziņoja par notikušo. Daudzi sapulcējās pie kapa un, redzēdami, ka tas ir tukšs, pārsteigti un bijības pilni slavēja Dievu.

Tā beidzās svētās jaunavas Irīnas ciešanas; tādi bija viņas – Kristus līgavas – gara varoņdarbi. Viņa bija apliecinājusi savu ticību Kristum vispirms pašas tēva Likīnija, tad – Sedeķeja un tā dēla Savaha, pēc tam – Numeriāna, vietvalža Vavodāna un, visbeidzot, Savorija priekšā. Svētā Irīna bija cietusi mokas šādās pilsētās: savā dzimtajā Magedonā, Kalipolē (jeb Kalinikā), Konstantīnā un Traķijas Mesembrijā. Viņa aizgāja mūža dusā pie Kunga Efezā maija piektajā dienā.

Stājusies Kristus priekšā, Irīna aizlūdz Viņam par visu pasauli. Stāstījumu par viņas gara varoņdarbiem un ciešanām uzrakstījis starecs Apeliāns par godu Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, Vienīgajam Trijādībā slavējamajam Dievam, Kuram no ikvienas radības pienākas gods un pielūgšana tagad, vienmēr un mūžīgi mūžos. Āmen.

Tropārs, 4. balss

Jēzu, Tava avs Irīna sauc skaļā balsī: Tevi es mīlu, mans Līgavaini, Tevi meklēdama, ciešu un situ sevi krustā, un tieku aprakta Tavā kristībā, un ciešu Tevis dēļ, jo mana ķēniņvalsts ir Tevī, un es mirstu par Tevi, un dzīvoju ar Tevi, bet Tu kā šķīsto upuri pieņem mani, kas mīlestībā tev ziedojos; — ar viņas lūgšanām, jo Tu esi žēlsirdīgs, glāb mūsu dvēseles.

Kondaks, 4. balss

Ar jaunavības tikumiem bagātā jaunava, upurējoties tu, skaistā Irīna, tiki sārta no savām asinīm; tu esi bezdievības pievilcību sagrāvusi, tādēļ uzvaras godību guvusi no sava Radītāja rokas.