Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Otrajā gadsimtā, imperatora Adriana (117-138) valdīšanas laikā Romā dzīvoja dievbijīga atraitne Sofija (vārds Sofija nozīmē gudrība). Viņai bija trīs meitas, kurām bija galveno kristiešu tikumu vārdi: Ticība, Cerība un Mīlestība. Esot dziļi ticīga kristiete, Sofija audzināja meitas mīlestībā uz Dievu, mācot nepieķerties zemes labumiem. Runas pat to, ka viņas ir kristietes, aizgāja līdz imperatoram, un viņš vēlējās personīgi redzēt trīs māsas un māti, kas viņas audzinājusi. Visas četras nostājās imperatora priekšā un bezbailīgi apliecināja savu ticību Kristum, kurš augšāmcēlies no mirušajiem un dod mūžīgo dzīvi visiem, kas viņam tic. Jauno kristiešu drosmes pārsteigts, viņš aizsūtīja viņas pie kādas pagānu sievietes, kurai pavēlēja pārliecināt viņas atteikties no ticības. Bet visi pagānu audzinātājas argumenti un daiļrunība izrādījās veltīga, ticībā liesmojošās māsas-kristietes nemainīja savu pārliecību. Tad viņas atkal atveda pie imperatora Adriana, un viņš sāka uzstājīgi pieprasīt, lai viņas ienestu upuri elku dieviem. Bet meitenes sašutumā atteicās pildīt pavēli.

„Mums ir Dievs Debesīs, - viņas atbildēja, - mēs gribam palikt par Viņa bērniem, bet taviem dieviem mēs uzspļaujam un no taviem draudiem nebaidāmies. Mēs esam gatavas ciest un pat mirt mūsu dārgā Kunga Jēzus Kristus dēļ”.

Tad saniknotais Adrians lika nodot bērnus dažādām mocībām. Bendes sāka ar Ticību. Viņi mātes un māsu acu priekšā sāka nežēlīgi viņu sist, atraujot viņas ķermeņa daļas. Pēc tam viņi nolika Ticību uz nokaitēta dzelzs režģa. Dieva Spēkā uguns nenodarīja nekādu kaitējumu svētās mocekles miesai. No nežēlības prātu zaudējušais Adrians nenobijās no Dieva brīnuma un pavēlēja iemest pusaudzi katlā ar verdošu darvu. Bet pēc Dieva gribas katls atdzisa un nenodarīja moceklei nekādu ļaunumu. Tad viņai piesprieda galvas nociršanu ar zobenu.

„Es ar prieku iešu pie mana mīļā Kunga”, - teica svētā Ticība. Viņa vīrišķīgi nolieca savu galvu zem zobena un nodeva savu dvēseli Dievam.

Jaunākās māsas Cerība un Mīlestība, vecākās māsas vīrišķības iedvesmotas, pārcieta līdzīgas mocības. Uguns viņām nenodarīja ļaunumu, tad viņām nocirta galvas ar zobenu. Svēto Sofiju nenodeva miesīgām mocībām, bet atstāja viņu vēl lielākām - dvēseles mokām – atšķirtību no nomocītajiem bērniem. Cietēja apglabāja savu meitu mirstīgās atliekas un divas dienas neatgāja no viņu kapavietas. Trešajā dienā Kungs sūtīja viņai klusu nāvi un pieņēma viņas daudzcietušo dvēseli debesu mājokļos. Svētā Sofija, izcietusi par Kristu lielas dvēseles mokas, kopā ar meitām ir pieskaitīta svēto kārtai. Viņas cieta 137. gadā. Vecākajai , Ticībai, tad bija 12 gadi, otrajai, Cerībai – 10, bet jaunākajai, Mīlestībai – tikai 9 gadi.

Tā trīs meitenes un viņu māte parādīja, ka cilvēkiem, kurus stiprina Svētā Gara žēlastība, miesīgā spēka trūkums nav šķērslis gara spēka un vīrišķības izpausmēm. Ar viņu svētajām lūgšanām lai Kungs stiprina mūs kristīgā ticībā un tikumīgā dzīvē.