====Kyrie eleison====

Svētā svētlaimīgā Matrona piedzima 1885. gadā Tulas apgabala Sabino ciemā nabadzīgā Dimitrija un Natālijas Ņikonovu ģimenē. No dzimšanas Matrona bija nevis vienkārši akla, bet viņai pavisam nebija acu, bet Kungs deva viņai garīgo redzi. No agriem gadiem svētlaimīgajai Matronai bija redzami ne tikai cilvēku grēki, pārkāpumi, bet arī domas. Viņa juta briesmu tuvošanos, iepriekš paredzēja stihiskas un sabiedriskas nelaimes (katastrofas). Pēc viņas lūgšanām ļaudis saņēma dziedināšanas no slimībām un mierinājumu bēdās. Pie Ņikohovu būdas, pie aklās meitenes gāja ļaudis, stiepās pajūgi, rati ar slimajiem no apkārtējiem ciemiem, no visa apriņķa, no citiem apriņķiem un pat guberņām. Veda guļošus slimniekus, kurus meitene piecēla kājās.

Vēloties pateikties Matronai, viņi atstāja viņas vecākiem pārtikas produktus un dāvanas. Tā meitene, tā vietā, lai kļūtu par nastu savai ģimenei, kļuva par tās apgādnieci.

1925. gadā Matrona pārcēlās uz Maskavu un nodzīvoja tur gandrīz līdz savas dzīves dienu beigām. Dzīvojot apmēram 30 gadus Maskavā, viņa veica to garīgo-lūdzējas kalpošanu, kas daudzus atgrieza no pazušanas un veda uz glābšanu.

Palīdzībai, ko Matrona sniedza slimajiem, nebija nekā kopīga ar vārdošanu, zīlēšanu, tā saucamo tautas dziedniecību un līdzīgām buršanām, bet tai bija īsts kristīgs raksturs. Tieši tādēļ Matronu tā neieredzēja visi iespējamie burvji, par to liecina cilvēki, kas viņu pazina Maskavas dzīves periodā. Pirmkārt, Matrona lūdza par cilvēkiem. Esot Dieva kalpone, apveltīta ar garīgām dāvanām no augšienes, viņa izprasīja Kungam brīnumainu palīdzību slimojošajiem.

Matrona varēja garīgi būt klāt dažādās vietās, viņas garīgajam skatienam telpa nepastāvēja. Viņa bieži teica, ka neredzami ir bijusi frontes līnijās, palīdzējusi kareivjiem.

Dienā Matrona pieņēma līdz 40 cilvēkus. Ļaudis nāca ar savām bēdām, dvēseles un miesas sāpēm. Viņa nevienam neatteica palīdzību, izņemot tiem, kas nāca ar ļauniem nodomiem. Citi redzēja mātē[1] tautas dziednieci, kuras spēkos ir noņemt lāstu vai ļaunu aci, bet pēc sarunas ar viņu saprata, ka viņu priekšā ir Dieva cilvēks, un vērsās pie Baznīcas, pie tās glābjošiem Noslēpumiem. Viņas palīdzība cilvēkiem bija nesavtīga, viņa ne no viena neko neņēma.

Lūgšanas māmuļa vienmēr lasīja skaļi. Viņa pasvītroja, ka palīdz ne pati, bet Dievs palīdz pēc viņas lūgšanām: “Ko Matronuška - Dievs, vai? Dievs palīdz!”

Dziedinot slimos, Matrona prasīja no viņiem ticību Dievam un grēcīgās dzīves labošanu. Tā vienai apmeklētājai viņa jautā, vai viņa tic, ka Dieva spēkā ir viņu dziedināt. Citam, slimam ar krītamo kaiti, liek neizlaist nevienu svētdienas dievkalpojumu, katrā izsūdzēt grēkus un piedalīties svētajos Kristus Noslēpumos. Dzīvojošiem civillaulībā viņa dod svētību obligāti salaulāties baznīcā. Visiem obligāti nēsāt kakla krustiņu.

Matrona bieži teica: “Ja tauta zaudē ticību Dievam, tad tai uzbrūk nelaimes (posts), ja nenožēlo, tad iet bojā un izzūd no zemes virsas. Cik tautas ir izzudušas, bet Krievija eksistēja un eksistēs. Lūdziet, prasiet, nožēlojiet! Kungs jūs neatstās.”

Savus pēdējos gadus Matrona dzīvoja Piemaskavā – Shodnajas stacijā pa Oktobra dzelzceļu.

1952. gada 2. maijā viņa atdusējās mierā. Pirms savas nāves svētlaimīgā Matrona teica: “Visi, visi nāciet pie manis un stāstiet kā dzīvai par savām bēdām, es jūs redzēšu, dzirdēšu un palīdzēšu jums”.

Apdziedāšana un apglabāšana svētajai bija sākums viņas izslavēšanai tautā kā Dieva patīkamai kalponei.

“Pēc manas nāves uz manu kapu nāks maz cilvēku, tikai tuvākie, bet, kad viņi nomirs, paliks vientuļš mans kapiņš, tikai no tālienes kāds atbrauks”- paredzēja svētlaimīgā Matrona, “bet pēc daudziem gadiem cilvēki uzzinās par mani un nāks pūļiem pēc palīdzības savās bēdās un ar lūgumiem lūgt par viņiem Kungu Dievu, un es visiem palīdzēšu un visus dzirdēšu.”

Vēl māmuļa teica, ka visi, kas uzticēs sevi un savu dzīvi viņas gādībai pie Kunga, glābsies. “Visus, kas vērsīsies pēc palīdzības pie manis, es sastapšu katru viņa nāves brīdī.”

Svētlaimīgās Matronas piemiņas diena ir 19. aprīlis (2. maijs pēc jaunā stila). 2001. gada 2. maijā pie Dzīvudarošās Trijādības baznīcas Shodnajas stacijā tika svinīgi atvērta kapela par piemiņu svētajai svētlaimīgajai starecei Matronai. Kapelā ir ikona ar lielās, Dievam tīkamās kalpones mirstīgo atlieku daļiņu.

Vēl esot meitene, Matrona sāka lūgt ciematniekus, lai viņi savāc naudu: viņa nolēma pasūtīt baznīcai Dievmātes ikonu “Mirušo meklētāja”. Daudziem tā bija iespēja pateikties Matronai, kas viņiem nesavtīgi palīdzēja. Bet daži no Sabiono iedzīvotājiem bija noskaņoti skeptiski, viens no viņiem iedeva rubli negribot, bet viņa brālis iedeva kapeiku- gribēja pasmieties. Kad naudu atnesa Matronai, viņa pārcilāja naudu, atrada šo rubli un kapeiku: “Mamma, atdod viņiem, viņi man visu naudu bojā”.

Starece bija absolūti neredzīga (zem plakstiem viņai nebija acu), bet, neskatoties uz to, viņai bija priekšstats par krāsām. (Piemēram, viņa mācīja, ka nevajag ģērbties tumšā apģērbā, atdarinot mūkus).

Zinaīda Ždanova reiz teica viņai: “Žēl, māt, ka jūs neredzat, kāda ir zeme un kāda ir pasaule”. Un viņa atbildēja: “Dievs man vienreiz atvēra acis un parādīja gan pasauli, gan savu radību. Gan saulīti redzēju, gan zvaigznes debesīs, gan visu, kas ir uz zemes, zemes skaistumu: kalnus, upes, zaļu zālīti, ziedus, putniņus”.

Svētlaimīgā redzēja ne tikai to, kas notika blakus, bet arī tālos nākotnes notikumus. Viņai pieder interesants paredzējums, kurš, kā redzams, jau ir piepildījies: “Sāksies nemieri, izrēķināšanās…Viena partija ies pret otru…Ies pa mājām, jautās – par kuru? Būs graizīšana”.

Starecei bija zināms par viņas izslavēšanu par svēto nākotnē. B. Ždanova kādu reiz teica svētlaimīgajai: “Matuška, cik žēl, ka neviens neuzzinās, kādus brīnumus jūs darāt Dieva vārdā”.

Svētlaimīgā nebija daudzvārdīga. Viņai nebija izglītības, visu dzīvi nodzīvoja starp vienkāršiem ļaudīm. Un arī viņas pamācības ir ļoti vienkāršas. Tā viņa bieži atkārtoja: “Kāpēc nosodīt citus cilvēkus? Domā biežāk par sevi. Katra aitiņa tiks pakārta aiz savas astītes”.

Un vēl: “Ja vecie, slimie vai kāds bez prāta palikušais jums teiks kaut ko nepatīkamu, apvainojošu, tad neklausieties, vienkārši palīdziet viņiem. Palīdzēt slimajiem vajag ar visu sirdi un piedot viņiem vajag, lai ko viņi arī neteiktu un nedarītu”.

“Kādi nervi, lūk, karā vai cietumā nav nekādu nervu… Ir jāvalda pār sevi, jāpacieš”, atbildēja svētlaimīgā. Viņai bija tāds sakāmvārds: “Cilvēks cilvēku saliec (ar varu) – Dievs palīdzēs. Dievs saliec – neviens nepalīdzēs!”

Starece brīdināja cilvēkus no vēršanās pie zīlniekiem, dziedniekiem: “Nedrīkst vērsties pie tantiņām, kuras miesu izārstēs, bet dvēselei nodarīs ļaunu”.

Atradināja no māņticīgas attieksmes pret sapņiem: “Nepiegrieziet viņiem nekādu vērību: sapņi mēdz būt no ļaunā – sarūgtināt cilvēku, sapīt domās”.

Saviem garīgajiem bērniem viņa lika: “Ej uz baznīcu un ne uz vienu neskaties, lūdzies ar aizvērtām acīm vai skaties uz kādu ikonu. Neinteresējies par priesteriem un par viņu dzīvi un neskraidi, nemeklē gaišredzīgos vai starecus”.

Tagad šķirsts ar svētlaimīgās stareces Matronas mirstīgajām atliekām atrodas kreisajā pusē Dievmātes Patvēruma baznīcā. Tur atrodas arī otrs svētums – Dievmātes ikona “Mirušo meklētāja”, ko mākslinieks zīmējis ar svētlaimīgās stareces svētību.

Svētā teica: “Ja tauta zaudē ticību Dievam, tad tai uzbrūk posts, bet, ja nenožēlo, tad iet bojā un izzūd no zemes virsas…”

Zemāk ir pieraksti par pēdējo gadu brīnumiem, sākot no 1994. gada, kurus pie Matronas kapa savākusi Antoņina Borisovna Malohova. Katrā no liecībām ir uzrakstīta adrese vai telefona numurs.

*Priesteris Sergijs ar draudzes locekļiem no baznīcas par godu Kazaņas Dievmātes ikonai Kolomenskā (Maskavā) atbrauca lūgt un nokalpot aizlūgumu pie svētlaimīgās Matronas kapavietas 1994. gada pavasara sākumā, Lielā gavēņa laikā. Viņi lūdza pēc palīdzības: baptisti taisījās celt savu centru tuvu Kolomenskai, vietā, kur pareizticīgajiem bija pacelts krusts un turpmāk vajadzēja uzcelt kapelu. Priesteris aizbrauca no kapavietas ar smiltiņām no Matronas kapa. Ar lūgšanu izkaisīja smiltis apkārt krustam, tāpat apgāja apkārt Kunga pacelšanas un Georga baznīcām, kuras ticīgajiem negribēja atdot muzejs. Pēc tā jautājums par baznīcu atdošanu tika atrisināts nedēļas laikā, bet tēvs Sergijs saņēma atvieglojumu no saaukstēšanās slimības, kas viņu mocīja visu laiku.

* Pēc svētlaimīgās mātes Matronas lūgšanām Kungs darīja cienīgu manu brāli, narkomānu, pieņemt svēto kristību un ņemt dalību svētajos Kristus Noslēpumos.1994. gada 24. jūnija vakarā es atbraucu uz mātes kapavietu. Tur priesteris Igors (no Luškinu ciema, Maskavas apgabalā) kalpoja litiju , un es sāku lūgt Matronai par brāli, lai Kungs darītu viņu cienīgu kristīties. Mans brālis pēc Matronas lūgšanām pats aizgāja uz baznīcu un kristījās, kaut agrāk par to pat dzirdēt negribēja. (Novice Marija, Belonesockija klosteris, Smupinas pilsēta, Maskavas apgabals)

*Liecinu par brīnumu, kas notika ar Dieva kalponi Olgu Garpenko. Viņa cieta no smagas slimības – ļaundabīga audzēja (vēža). Viņai bija jāiet uz operāciju. Pirms operācijas viņa aizgāja uz kapelu un lūdza palīdzību svētlaimīgajai Matronai. Slimnīcā notika pirms operācijas izmeklēšana, kura parādīja, ka audzējs ir pilnībā izzudis. No slimnīcas viņu izrakstīja bez operācijas (Priesteris Sergijs Sokolovs, Maskava).

* Man smagi saslima māte, viņai atklāja tropu čūlu. Bija vajadzīga ātra hospitalizēšana. Es aizgāju pie Matronas un sāku lūgt par dziedināšanu vai kaut vai par slimības atvieglošanu manai mātei. 1993.gada 8.jūnijā mamma ar nosūtījumu ieradās slimnīcā, bet sanākušie ārsti neapstiprināja diagnozi, kas bija norādīta nosūtījumā, hospitalizāciju uzskatīja par nevajadzīgu. Mammu aizsūtīja mājās. Visas brūces drīz aizvilkās ciet un pārstāja tecēt. Tā pēc svētlaimīgās Matronas lūgšanām Kungs Dievs, Laba Devējs mūsu dvēselēm un miesām, izdziedināja manu māti. (Natālija Semina, Maskava).

* Es biju pie svētlaimīgās Matronas sestdienā, 2.jūnijā un prasīju palīdzību manam dēlam noformēt dzīvokli, ko viņš saņēma mantojumā. Pēc svētlaimīgās Matronas lūgšanām dēlam pa divām stundām noformēja dokumentus un visas izziņas trijās vietās, kaut sākumā juristi teica, ka tas ir neiespējami, jādod tiesā. Notārs teica, ka tas esot pirmais gadījumus viņa dzīvē, kad viss tik labi nokārtojas. (N.P.Molohova, Maskava).

* Par Matronu izdzirdēju no savas draudzes locekļiem Dzīvudarošās Trijādības baznīcā. 1994.gada 1.jūlijā man pazuda dēls. Devu ziņojumu meklēšanai milicijā, bet nebija nekādu rezultātu. 9.septembrī es aizbraucu uz Matronas kapavietu un lūdzu viņas palīdzību. 11.septembrī braucu ar autobusu un pēkšņi pieturā iekāpj mans dēls, dzīvs un vesels. Viņš bija pazudis divus mēnešus un 10 dienas. (N.P.Serova, Maskava).

* Mans vīrs stipri dzēra. Izlasījusi grāmatiņu par māti Matronu, sāku pie viņas braukt un lūgt palīdzību un aizstāvību Dieva priekšā. Kādu dienu vīrs atkal sāka dzert. Darbā nav, mājās nav nācis, kur meklēt, neviens nezina. Es uzreiz sajutu- kaut kas briesmīgs ar viņu noticis. Aizbraucu pie mātes Matronas uz kapavietu. Atbraucu un sāku lūgt: “Māt, palīdzi man viņu atrast!” Aizbraucu no turienes nomierināta. Mans vīrs jau izrādījās pārnācis mājās. Viņu sasita un apzaga, bet viņš spēja atnākt mājās. Pēc šī viņš beidza dzert, sāka iet uz baznīcu un lūgt. Gods Dievam par visu. (L.V.Saļņikova, Maskava).

* Kad es biju pie Matronas kapavietas, atnāca sieviete ar meitenīti Kseniju. Viņas bija bēdīgā situācijā, atbrauca no Baltkrievijas – meitenei vajadzīga operācija. Operācijai trūka 900 tūkstoši rubļu, ķirurgs atteicās taisīt operāciju, cits bērns guļ slimnīcā, palika dzelzceļa stacijā, nakšņot nav kur. Sieviete ļoti rūgti raudāja, visi cilvēki viņu mierināja kā vien mācēja. Pēkšņi uz kapavietu atnāca priesteris. Viņš sāka prasīt sievietei, kas noticis. Tad iedeva viņai telefona numuru, kur var sarunāt aizbraukt pārnakšņot, teica, ka piezvanīs un parunās ar ārstu. Turklāt priesteris pasniedza sievietei 200 tūkstošus rubļus. Sieviete apjuka, teica, ka nevarēs atdot naudu, bet priesteris atbild: “Pieņemiet Dievam par godu”. Tas notika 1994.gada 26.jūlijā 17.35. Mēs visi nokritām ceļos, pateicāmies svētlaimīgajai Matronai par viņas labdarību. (Svetlana Avbiševa, Maskava).

* Es biju pie svētlaimīgās Matronas uz kapavietu un pēc tam man vajadzēja iet uz bērnudārzu pēc bērna. Eju pāri ielai – mani notriec mašīna, trīs reizes apmeta riņķī no trieciena. Es tikai domās paspēju atcerēties par svētlaimīgo Matronu, pie tam man bija sajūta it kā mani kāds paceltu uz rokām. Es piecēlos, tikusi cauri ar izbīli un zilumiem – mani izglāba svētlaimīgā Matrona. (Elena Temerkina, Maskava).

* Mana paziņa ieteica man aiziet uz svētlaimīgās Matronas kapavietu un paprasīt palīdzību mums ar dēlu iekārtoties darbā. Mūsu darba meklējumi bija neveiksmīgi, bet materiālais stāvoklis- nožēlojams. Atnākot uz kapavietu, es sāku mātei Matronai visu stāstīt un lūgt, lai viņa palīdz. Nākamajā dienā es gāju garām kādam uzņēmumam un nolēmu apjautāties par darbu. Aizgāju pie direktora, un, par brīnumu, viņa piedāvāja man vadošu amatu un labu algu. Tāpat arī manam dēlam māte Matrona palīdzēja ar darbu. (V.S.Veprinceva, Maskava).

* Par svētlaimīgo Matronu es uzzināju Kunga Parādīšanās baznīcā no viena dievbijīga cilvēka. Katrā atbrīvojumā centos iet uz baznīcu. Vienu reizi piektdienā es atprasījos mūsu kapteinim V., lai atlaiž mani svētdien uz baznīcu. Viņš apsolīja. Es sāku lūgt svētlaimīgajai Matronai, lai viņa palīdz man ar atbrīvojumu. Svētdienā pieeju pie dežūrējošā leitnanta M., lūdzu atbrīvojumu, pie sevis lūdzoties, un mani atbrīvoja līdz 21.00, kaut cerības uz atbrīvojumu nebija nekādas, jo kapteinis V. neprasīja par mani dežūrējošajam leitnantam M. Lūk, ko man izdarīja māte Matrona. Es tagad katrā atbrīvojumā nākšu pie viņas uz kapavietu. (Ierindnieks M.J.Kušnirs).

* Mēs ar vīru sešus gadus dzīvojām kopā, bet mums nebija bērnu. Mēs nebijām laulājušies baznīcā. Kad uzzinājām par mātes Matronu, atbraucām uz viņas kapavietu un lūdzām, lai viņa ar savām lūgšanām sakārto mūsu dzīvi. Un uzreiz saņēmām no viņas palīdzību. Pirmkārt, viņa deva prātu salaulāties baznīcā, un drīz mums piedzima dēls. Pie ārstiem es negāju, vai tad viņi var palīdzēt? Viss ir Dieva varā. Tā Dievs caur svētās mātes Matronas lūgšanu parādīja mums brīnumu. Pateicamies tev, māt! Neatstāj mūs savās lūgšanās. (Elēna un Georgijs, Maskava).

* Liecinu par palīdzību, ko svētlaimīgā Matrona izrādīja manam tēvam. Tēvs nebija kristīts. Vecumā smagi slimoja. Es no paziņas izdzirdēju par svētlaimīgo Matronu un viņas brīnumaino palīdzību, atbraucu pie viņas un lūdzu par to, lai viņa izlūdz Dievam, lai mans tēvs kristītos. Līdz tam viņš par kristību nevēlējās ne dzirdēt. Bet pēc svētlaimīgās Matronas lūgšanām mans tēvs kristījās (ar Kunga pravieša Mozus vārdu) neilgi pirms nāves. (Anna Vainberga, Maskava).

[1] Матушка (krievu val.) – tā Krievijā parasti dēvē un uzrunā mūķenes, priesteru sievas un vecas, ticīgas, pieredzējušas sievas (atraitnes u.tml.), kurām var arī prasīt padomu garīgos jautājamos.