Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Kādā palestīniešu klosterī, Cēzarejas apkārtnē, dzīvoja svētais mūks Zosima. Atdots klosterī jau pašā bērnībā, viņš tajā darbojās līdz 53 gadiem, kamēr tika sakārdināts ar domu: “Vai atradīsies pat vistālākajā tuksnesī tāds svēts vīrs, kas pārsniegtu mani mierīgā garā un svētdarbos?” Kad viņš tā iedomājās, tā viņam parādījās Kunga Eņģelis un teica: “Tu, Zosima, pēc cilvēciskā mēra esi labi cīnījies, bet no cilvēkiem nav neviena taisna (Rom. 3,10). Lai tu saprastu, cik daudz ir tādi paši un vēl augstāki glābšanās piemēri, izej no šī klostera kā Abrahāms izgāja no sava tēva mājām (1.Moz.12,1) un ej uz klosteri, kas atrodas pie Jordānas”. Tajā pašā brīdī tēvs Zosima izgāja no klostera un, sekojot Eņģelim, atnāca uz Jordānas klosteri, un apmetās tajā. Šeit tēvs Zosima ieraudzīja starecus, kas patiesi mirdzēja varoņdarbos. Tēvs Zosima sāka sekot svēto mūku garīgajās darbībās. Tā pagāja daudz laika, un tuvojās svētā Četrdesmitniece (Lielais gavēnis). Klosterī pastāvēja paraža, kuras dēļ Dievs arī atveda uz šejieni svēto Zosimu. Lielā gavēņa pirmajā svētdienā igumens nokalpoja Dievišķo Liturģiju, visi saņēma svēto Kristus Miesu un Asini, pēc tam baudīja pieticīgo maltīti un atkal sanāca kopā baznīcā. Pabeiguši lūgšanas un zemās paklanīšanās, stareci, lūguši viens no otra piedošanu, saņēma svētību no igumena, un kopīgi dziedot psalma dziedājumu: “Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?” (Ps. 27,1), atvēra klostera vārtus un izgāja tuksnesī. Katrs no viņiem ņēma līdzi mērenu daudzumu barības, kas nu kuram bija nepieciešams. Daži pat neņēma neko līdzi un pārtika tikai no saknītēm. Mūki pārgāja Jordānu un izklīda pēc iespējas tālāk viens no otra, lai neredzētu, kā kurš gavē un cīnās. Kad Lielais gavēnis gāja uz beigām, mūki atgriezās klosterī uz Palmu svētdienu ar sava darba augļiem (Rom.6, 21-22), pārbaudot savu sirdsapziņu (1Pēt.3,16). Pie tam, neviens otram neprasīja, kā viņš ir pūlējies un paveicis savus varoņdarbus. Arī tēvs Zosima šajā gadā pēc klostera tradīcijas pārgāja Jordānu. Viņam gribējās dziļāk ieiet tuksnesī, lai satiktu kādu no lielajiem un svētajiem stareciem, kas tur glābās un lūdzās par pasauli. Viņš gāja pa tuksnesi 20 dienas un reiz, kad viņš dziedāja sestās stundas psalmus un lūdzās parastās lūgšanas, pēkšņi labajā pusē viņam parādījās it kā cilvēka ēna. Viņš sabijās, domājot, ka redz ļauno garu parādību, bet pārkrustījies pārstāja baidīties un, pabeidzis lūgšanu, pavērās uz ēnas pusi un ieraudzīja kailu cilvēku, kas gāja pa tuksnesi, kura ķermenis bija melns no saules svelmes, bet izdegušie, īsie mati izbalējuši kā jēra vilna. Tēvs Zosima nopriecājās, jo pa visām šīm dienām nebija redzējis nevienu dzīvu radību, un tūlīt devās uz viņa pusi. Bet kolīdz basais tuksneša vientuļnieks ieraudzīja, ka tēvs Zosima dodas uz viņa pusi, tūlīt pat sāka bēgt. Tēvs Zosima aizmirsa savu vecuma nespēku un nogurumu, paātrināja soļus. Bet drīz vien viņš aiz nespēka apstājās pie izžuvušas upītes un sāka ar asarām lūgties attālinošos svētcīnītāju: “Kāpēc tu bēdz no manis, veca un grēcīga vīra, kas glābjas šajā tuksnesī? Pagaidi mani nespēcīgu un necienīgu un dod man savu lūgšanu un svētību Dieva dēļ, Kurš nenicina nekad nevienu.” Nepazīstamais nepagriezies atkliedza viņam: “Piedod, tēvs Zosima, nevaru pagriezties un parādīties tev acīs. Es esmu sieviete un uz mani, kā redzi, nav nekāda apģērba ķermeņa kailuma apsegšanai. Bet, ja tu vēlies, lūdzies par mani, lielu un nolādētu grēcinieci, pamet savu apmetni, lai varu apsegties, tad varēšu pieiet tev klāt, lai saņemtu svētību”. “Viņa nezinātu manu vārdu, ja ne ar svētumu un nezināmiem varoņdarbiem nebūtu ieguvusi no Dieva gaišredzības dāvanu”,- nodomāja tēvs Zosima un pasteidzās izpildīt viņam teikto. Aplikusi apmetni, svētcīnītāja vērsās pie Zosimas: “Kas tev ienācis prātā, runāt ar mani, grēcīgu un neievērojamu sievieti? Ko tu gribi iemācīties no manis un, nežēlojot spēkus, iztērēji tik daudz pūliņu?” Bet viņš, nometies ceļos, lūdza no viņas svētību. Tieši tāpat viņa nometās ceļos viņa priekšā, un ilgi viņi prasīja viens no otra: “Svētī.” Beidzot cīnītāja teica: “Tēvs Zosima, tev pienākas svētīt un lūgties, tā kā tu esi svētīts presbitera kārtā un, daudzus gadus stāvot Kristus altāra priekšā, pienes Svētos Noslēpumus[1]”. Šie vārdi vēl vairāk nobaidīja svēto Zosimu. Ar dziļu nopūtu viņš atbildēja: “O, garīgā māt! Skaidrs, ka tu no mums abiem esi tuvāk pietuvojusies Dievam un nomirusi pasaulei. Tu mani pēc vārda pazini un nosauci par presbiteri, kaut gan iepriekš mani nekad nebiji redzējusi. Tev arī pienākas mani svētīt, Dieva dēļ.” Beidzot, piekāpusies Zosimas neatlaidībai, svētā teica: “Svētīts ir Dievs, kas vēlas glābšanu visiem cilvēkiem.” Tēvs Zosima atbildēja: “Āmen,” un viņi piecēlās no zemes. Svētcīnītāja atkal prasīja starecam: “Kāpēc tu esi atnācis pie manis grēcinieces, kas zaudējusi visus tikumus? Tomēr, kā redzams Svētajam Garam labpatika uzlikt tev nokalpot vienu dievkalpojumu, kas vajadzīgs manai dvēselei. Bet vispirms, tēvs, pasaki, kā dzīvo kristieši, kā aug un dzīvo laimē svētie Dieva Baznīcā?” Tēvs Zosima atbildēja: “Ar jūsu svētajām lūgšanām Dievs mums ir dāvājis baznīcas un pilnīgu pasauli. Bet tu arī piemini lūgšanās necienīgo veco vīru, māt, lūdzies Dieva dēļ par visu pasauli un par mani, grēcinieku, lai nebūtu man neauglīgs šis tuksneša gājiens.” Svētā svētcīnītāja atbildēja: “Tev drīzāk, tēvs Zosima, kā priesterim pienākas lūgties par mani un visiem. Tam tev arī dots tāds amats. Tomēr, visus tavus lūgumus es ar prieku izpildīšu paklausības dēļ, Patiesībā un no tīras sirds.” Pateikusi to, svētā pagriezās uz austrumiem un pacēlusi acis un rokas uz debesīm, sāka čukstus lūgties. Starecs ieraudzīja, kā viņa pacēlās gaisā no zemes par olekti. Šo brīnumu ieraudzījis, Zosima nokrita ar pieri pie zemes, sāka sirsnīgi lūgties, neuzdrošinoties neko citu izteikt kā tikai “Kungs, apžēlojies!” Viņam ienāca dvēselē doma – vai tikai parādība neved viņu apmānā? Svētā svētcīnītāja pagriezusies, piecēla viņu no zemes un teica: “Ko tevi, tēvs Zosima, tā samulsina domas? Neesmu es parādība. Es grēcīga un necienīga sieviete, kaut arī esmu aizsargāta ar Svēto Kristību.” Pateikusi to, viņa sevi pārkrustīja. To redzot un dzirdot, starecs krita raudot pie svētcīnītājas kājām: “Es tevi lūdzu Kristus, mūsu Dieva dēļ, neslēp no manis savu svētcīnītājas dzīvi, pastāsti to visu, lai visiem darītu skaidru Dieva varenumu. Jo ticu manam Kungam Dievam, Kam arī tu dzīvo, ka tā dēļ biju arī sūtīts šajā tuksnesī, lai visus tavus gavēņa darbus Dievs darītu zināmus pasaulei.” Un svētā cīnītāja teica: “Kaunos, tēvs, tev stāstīt par saviem nekaunīgajiem darbiem. Jo tad tev būs jābēg no manis, aizvērtām acīm un ausīm, kā bēg no indīgas čūskas. Bet tomēr es tev pateikšu, tēvs, nenoklusējot nevienu no saviem grēkiem, bet tu svēti apsolies, ka nepārtrauksi lūgties par mani, grēcinieci, kaut Soda Dienā vērsīšos ar nekaunību. Es piedzimu Ēģiptē un, kad man vēl bija dzīvi vecāki, es viņus pametu 12 gadu vecumā un aizgāju uz Aleksandriju. Tur es pazaudēju savu šķīstību un nodevos neatturamai un nepiesātināmai netiklībai. Vairāk par septiņpadsmit gadiem es nodevos grēkam bez kavēkļiem un darīju visu par velti. Es neņēmu naudu ne jau tāpēc, ka biju bagāta. Es dzīvoju nabadzībā un pelnīju ar vērpšanu. Es domāju, ka visas dzīves jēga sastāv no miesas kārību apmierināšanas. Dzīvojot tādu dzīvi, es kādu reizi ieraudzīju daudz cilvēku no Lībijas un Ēģiptes, kas devās uz jūru, lai kuģotu uz Jeruzalemi uz Svētā Krusta Pacelšanas svētkiem. Man arī iegribējās kuģot kopā ar viņiem. Bet ne jau dēļ Jeruzalemes un ne jau dēļ svētkiem, bet, piedod man, tēvs, lai būtu vairāk, ar kuriem varētu nodoties izvirtībai. Tā arī es uzkāpu uz kuģa. Tagad, tēvs, tici man, es pati brīnos, kā jūra pacieta manu izlaidību un netiklību, kā zeme neatvēra savas dzīles un nenoveda mani dzīvu ellē, kas tik daudzas dvēseles pavedināja un pazudināja…Bet acīmredzot Dievs vēlējās manu grēku nožēlu, nevēloties grēcinieka nāvi un ar pacietību gaidot atgriešanos. Tā es nokļuvu Jeruzalemē un visas dienas, līdz pat svētkiem, tāpat kā uz kuģa es nodarbojos ar netiklību. Pienāca Cienījamā Kunga Krusta Pacelšanas svētki, bet es joprojām staigāju, velkot jauno dvēseles grēkā. Redzot, ka visi ļoti agri ir devušies uz baznīcu, kurā atradās Dzīvudarošais Krusta Koks, es devos kopā ar visiem un iegāju baznīcas priekštelpā. Kad pienāca Svētās Pacelšanas stunda, es gribēju kopā ar visu tautu ieiet baznīcā. Ar lielām grūtībām tikusi līdz durvīm, es, bezdievīgā, mēģināju iespraukties iekšā. Bet tiklīdz es uzkāpu uz sliekšņa, tā mani apstādināja kaut kāds dievišķs spēks, kas neļāva man ieiet un atmeta tālu prom no durvīm, tajā pašā laikā visi cilvēki gāja iekšā bez šķēršļiem. Es domāju, ka varbūt savas sievišķīgās nespēcības dēļ es nevarēju iespraukties pūlī, un atkal mēģināju ar elkoņiem izgrūstīt pūli un tikt līdz durvīm. Lai kā es pūlējos, es nevarēju ieiet. Kā tikko mana kāja pieskārās baznīcas slieksnim, es apstājos. Baznīca pieņēma visus, nevienam neliedza ieiet, bet mani – bezdievi neielaida. Tā bija trīs vai četras reizes. Mani spēki iznīka. Es nogāju malā un nostājos baznīcas priekštelpas stūrī. Tur es sapratu, ka tie ir mani grēki, kas neļauj man redzēt Dzīvudarošo Krusta Koku, manai sirdij pieskārās Kunga svētība, es sāku raudāt un nožēlā sist sev pa krūtīm. Nopūšoties Kungam no sirds dziļumiem, es ieraudzīju savā priekšā svētās Dievmātes ikonu un vērsos pie Viņas ar lūgšanu: “O, Jaunava, Valdniece, dzemdējusi miesā Dievu – Vārdu! Zinu, ka esmu necienīga skatīties uz Tavu ikonu. Taisnīgi man, neieredzētai netiklei, būt atgrūstai no Tavas tīrības un būt Tev par riebumu, bet zinu arī to, ka tā dēļ Dievs arī kļuva cilvēks, lai aicinātu grēciniekus uz grēknožēlu. Palīdzi man, Vissvētā, lai tiktu man atļauts ieiet baznīcā. Neaizliedz man redzēt Koku, uz kura tika krustā sists Kungs, Kurš izlējis Savas nevainīgās Asinis arī par mani, grēcinieci, lai atbrīvotu mani no grēka. Pavēli, Valdniece, lai arī man atveras durvis, ka varu paklanīties svētajam Krustam. Esi man drošsirdīga Galvotāja pie no Tevis Dzimušā. Apsolu Tev, ka no šī brīža es vairs neaptraipīšu sevi ne ar kādām miesas netiklībām, bet tiklīdz ieraudzīšu Tava Dēla Krusta Koku, atteikšos no pasaules un tajā pašā brīdī aiziešu tur, kur Tu kā Galvotāja liksi man iet.” Un kad es beidzu tā lūgties, pēkšņi sajutu, ka mana lūgšana ir uzklausīta. Ticības aizgrābtībā un uzticoties Dievmātes žēlsirdībai, es atkal pievienojos tiem, kas gāja iekšā baznīcā, un neviens man neaizliedza ieiet. Es gāju, bailēs trīcēdama, līdz kamēr tiku līdz durvīm un biju cienīga redzēt Dzīvudarošo Kunga Krustu. Tā es iepazinu Dieva noslēpumus un ka Dievs ir gatavs pieņemt grēku nožēlotājus. Es kritu pie zemes, palūdzos, noskūpstīju svētumus un izgāju no baznīcas, steidzoties atkal nostāties savas Galvotājas priekšā, kur bija dots mans apsolījums. Nometoties ceļos pie ikonas, es lūdzos tā Viņas priekšā: “O, Labumīlošā mūsu Valdniece, Dievadzemdētāja! Tu nenovērsies ar riebumu no manas necienīgās lūgšanas. Slava Dievam, Kas pieņem no Tevis grēcinieku nožēlu. Ir pienācis laiks izpildīt solījumu, kuram Tu biji par Galvotāju. Tagad, Valdniece, virzi mani uz grēknožēlas ceļa.”
Es tūlīt noticēju, ka šīs balss teiktais bija domāts man, un raudot saucu uz Dievadzemdētāju: “Kundze, Valdniece, nepamet mani netiklu grēcinieci, bet palīdzi man”, - un tajā pašā brīdī izgāju no baznīcas priekštelpas un aizgāju prom. Viens cilvēks man iedeva trīs vara monētas. Par tām es nopirku trīs maizes un pie pārdevēja uzzināju ceļu uz Jordānu. Saulrietā es aizgāju līdz svētā Jāņa Kristītāja baznīcai, kas atradās netālu no Jordānas. Vispirms, paklanījusies baznīcai, es tūlīt nogāju lejā pie Jordānas un apmazgāju seju un rokas ar tās svēto ūdeni. Pēc tam svētā Jāņa Kristītāja baznīcā es baudīju Dzīvudarošos Kristus Noslēpumus, apēdu pus maizi no savām maizēm, uzdzēru svētās Jordānas ūdeni un tajā naktī gulēju zemē pie baznīcas. No rīta, atradusi netālu nelielu laiviņu, es pārcēlos pāri upei uz otru krastu un atkal es karsti lūdzos savai Audzinātājai, lai Viņa mani virza, kā Viņai Pašai labpatīk. Tūlīt pēc tā es atnācu uz šo tuksnesi.” Tēvs Zosima jautāja svētajai: “Cik tad daudz gadu ir pagājis no tā laika, kad tu apmeties šajā tuksnesī?”- “Domāju,- atbildēja viņa,- ka ir pagājuši 47 gadi kopš izgāju no svētās Pilsētas.” Tēvs Zosima atkal pajautāja: “Kas tev ir, ko ēst, vai kā tu sameklē sev ēdamo šeit, māte?” Un viņa atbildēja: “Kad pārcēlos pāri Jordānai, man līdz bija divas ar pusi maizes, pamazām tās izžuva un pārakmeņojās un, pamazām ēdot, es pārtiku no tām daudzus gadus.” Tēvs Zosima atkal jautāja: “Vai patiešām tu dzīvoji šeit tik ilgus gadus bez slimībām? Un nepieņēmi nekādas kārdināšanas no pēkšņiem piedāvājumiem un vilinājumiem?” - “Tici man, tēvs Zosima,- atbildēja svētā, - 17 gadus es pavadīju šajā tuksnesī, cīnoties ar savām domām kā ar plēsīgiem zvēriem… Kad es sāku ēst, tūlīt atnāca doma par gaļu un zivi, pie kā es biju pieradusi Ēģiptē. Man gribējās arī vīnu tāpēc, ka daudz dzēru, kad biju pasaulē. Šeit bieži man nebija pat vienkāršs ūdens un pārtika, es ļoti cietu no slāpēm un izsalkuma. Es cietu arī daudz lielākas bēdas: mani pārņēma vēlme uz netiklām dziesmām, tās it kā varēja dzirdēt manī, mulsinot sirdi un dzirdi. Raudot es situ pa krūtīm, tad es atcerējos solījumus, kurus devu svētās Dievadzemdētājas ikonas priekšā, kad devos uz tuksnesi, un raudāju, lai aizdzen domas, kas plosa dvēseli. Kad pēc raudāšanas un lūgšanas iestājās nožēla, es ieraudzīju no visurienes man spīdošu Gaismu, un tad vētras vietā mani apņēma liels klusums. Netiklas domas, piedod, tēvs, kā lai tev izsūdzu? Manas sirds dziļumos iedegās kaisles uguns un mani visu apdedzināja, uzbudinot miesas kaislības. Kad parādījās grēcīgas domas, es metos zemē un burtiski redzēju, ka man priekšā stāv Pati Vissvētā Galvotāja un tiesā mani, kas pārkāpu dotos solījumus. Es necēlos, guļot uz zemes dienu un nakti, kamēr atkal neiestājās grēknožēla un mani apņēma tā pati dievišķā Gaisma, kas izgaiņā ļaunos uzbudinājumus un domas. Tā es dzīvoju šajā tuksnesī pirmos 17 gadus. Tumsa aiz tumsas, bēdas man grēciniecei bija visapkārt. Bet no tā laika līdz pat šodienai Dievmāte, mana Palīdze, visā vada mani.” Tēvs Zosima atkal iejautājās: “Vai patiešām tev nebija nepieciešama ne pārtika, ne apģērbs?” Viņa tad atbildēja: “Kā jau teicu, manas maizes beidzās šajos 17 gados. Pēc tam es sāku pārtikt no saknītēm un no tā, ko varēju atrast tuksnesī. Kleita, kas bija man mugurā, kad pārgāju Jordānu, sen jau saplīsusi un satrūdējusi, un man pēc tam daudz nācās ciest gan no karstuma, kad mani dedzināja saule, gan no sala, kad es trīcēju no aukstuma. Cik gan reizes es kritu zemē kā beigta. Cik gan laika es nepavadīju nebeidzamā cīņā ar dažādām nelaimēm un kārdinājumiem. Bet kopš tās dienas līdz pat šodienai Dieva spēks nemanot un daudzveidīgi uzturēja manu grēcīgo dvēseli un pazemīgo ķermeni. Pārtiku un apģērbos ar Dieva Vārdu, kas visu satur (Deut. 8,3), jo ne jau no maizes vien cilvēks pārtiek, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes (Mt. 4,4; Lk.4,4), un bez pajumtes būdami, tie pieglaužas klintīm (Ījab. 24,8), ja novilks grēcīgo apģērbu (Kol.3,9). Kā atcerējos, no kāda liela ļaunuma un kādiem grēkiem Kungs mani atbrīvoja, tad tajā es atradu neizsīkstošo pārtiku.” Kad tēvs Zosima izdzirdēja, ka svētā svētcīnītāja no galvas citē Svētos Rakstus – no Mozus un Ījaba grāmatas un no Dāvida psalmiem – tad viņš jautāja svētajai: “Kur tu, māt, iemācījusies psalmus un citas grāmatas?” Viņa pasmaidīja, izdzirdot šo jautājumu, un atbildēja tā: “Tici man, Dieva cilvēk, kopš tā laika, kad pārgāju Jordānu, neesmu redzējusi nevienu cilvēku, izņemot tevi. Arī agrāk grāmatas neesmu mācījusies, kā arī baznīcas dziedājumus neesmu dzirdējusi, ne Dievišķo lasīšanu. Tikai Pats Dievs Vārds, dzīvais un visuradošais, māca cilvēkiem visu gudrību (Kol. 3,16; 2.Pēt. 1,21; 1Tes. 2, 13). Nu gan pietiek, visu savu dzīvi jau esmu tev izstāstījusi, bet ar ko es sāku, ar to arī beigšu: svēti apsolies pie Dieva Vārda iemiesošanās – lūdzies, svētais tēvs, par mani diženo grēcinieci. Un vēl es tevi lūdzu Glābēja, mūsu Kunga Jēzus Kristus dēļ – visu to, ko tu dzirdēji no manis, nevienam nestāsti līdz tam laikam, kamēr Dievs nepaņems mani no zemes. Un izpildi to, ko es tev tagad teikšu. Nākošajā gadā Lielajā gavēnī neej aiz Jordānas kā jūsu mūku paraža to pavēl”. Atkal tēvs Zosima izbrīnījās, ka pat klostera kārtība svētajai svētcīnītājai ir zināma, kaut gan par to nebija teicis nevienu vārdu. “Uzturies, tēvs, - turpināja svētā, - klosterī. Starp citu, kaut gan arī gribēsi iziet no klostera, tu to nevarēsi… Bet, kad iestāsies Lielā Ceturtdiena, Kunga Noslēpumu vakars, ieliec svētā traukā Dzīvudarošās Kristus Miesas un Asini un atnes man. Gaidi mani tajā pusē Jordānai, tuksneša malā, lai es atnākusi varētu saņemt svētos Noslēpumus. Bet tēvam Jānim – jūsu klostera igumenam – saki tā: Uzmani sevi un savu ganāmpulku (Ap.d. 20,23; 1.Tim.4,16). Vispār, negribu, ka tu viņam to pasaki tagad, bet tad, kad Dievs to norādīs.” Tā pateikusi un vēlreiz izprasījusi lūgšanu, svētā pagriezās un aizgāja tuksneša dziļumos. Tēvs Zosima visu gadu pavadīja klusēšanā, neuzdrošinoties nevienam atklāt to, ko Kungs viņam parādīja, un cītīgi lūdzās, lai Kungs turētu viņu par cienīgu vēl vienu reizi ieraudzīt svēto ticības censoni. Kad atkal iestājās Lielā gavēņa pirmā nedēļa, tēvam Zosimam slimības dēļ vajadzēja palikt klosterī. Tad viņš atcerējās svētās pravietiskos vārdus par to, ka viņš nevarēs iziet no klostera. Pēc nedaudzām dienām tēvs Zosima izārstējās no slimības, bet tomēr palika klosterī līdz Ciešanu nedēļai. Pietuvojās Noslēpumu vakara atcerēšanās diena[2]. Tad tēvs Zosima izpildīja viņam uzticēto: vēlu vakarā izgājis no klostera, aizgāja pie Jordānas un gaidot apsēdās uz krasta. Svētā kavējās un tēvs Zosima lūdza Dievu, lai Viņš neliegtu tikšanos ar svētcīnītāju. Beidzot svētā atnāca un nostājās upes pretējā krastā. Priecājoties tēvs Zosima piecēlās un slavēja Dievu. Viņam ienāca prātā doma: kā viņa bez laivas varēs tikt pāri Jordānai? Bet svētā, ar krusta zīmi pārkrustījusi Jordānu, ātri gāja pa ūdeni. Kad starecs gribēja viņai paklanīties, viņa to aizliedza viņam, no upes vidus kliedzot: “Ko dari, tēvs? Tu taču priesteris, diženo Dieva Noslēpumu turētājs.”
Pēc tā svētā prasīja viņam nolasīt “Ticu” un “Mūsu Tēvs”. Pēc lūgšanām viņa baudīja svētos briesmīgos Kristus Noslēpumus, pastiepa pret debesīm rokas un ar asarām un trīcēšanu izteica svētā Simeona Dievsaņēmēja lūgšanu: “Kungs, lai nu tavs kalps aiziet mierā, kā Tu to esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu” (Lk. 2,29). Pēc tam svētā atkal vērsās pie stareca un teica: “Piedod, tēvs, izpildi vēl vienu manu vēlēšanos. Ej tagad uz savu klosteri, bet nākamajā gadā atnāc pie tās izžuvušās upītes, kur mēs pirmo reizi sarunājāmies.” “Ja tas man būtu iespējams, - atbildēja tēvs Zosima, - nepārtraukti staigāt tev pakaļ, lai varētu skatīt tavu svētumu!” Svētā atkal lūdza starecam: “Lūdzies, Dieva dēļ, lūdzies par mani un atceries manu grēcīgumu.” Un, ar krusta zīmi pārkrustījusi Jordānu, viņa kā iepriekš pārgāja pāri ūdeņiem un pazuda tuksneša tumsā. Bet starecs Zosima atgriezās klosterī ar garīgu līksmību un trīcēšanu un tikai vienu sev pārmeta, ka nepaprasīja svētajai viņas vārdu. Bet viņš cerēja, ka nākamo gadu beidzot uzzinās viņas vārdu. Pagāja gads un tēvs Zosima atkal devās uz tuksnesi. Lūdzoties viņš aizgāja līdz izžuvušajai upītei austrumu pusē, kur ieraudzīja svēto ticības censoni. Viņa gulēja mirusi ar, kā pienākas, uz krūtīm saliktām rokām, ar seju pret austrumiem. Tēvs Zosima apmazgāja ar asarām viņas kāju pēdas, neuzdrošinoties pieskarties ķermenim. Viņš ilgi raudāja pie svētās ticības censones un sāka dziedāt psalmus, pienācīgus bēdām par taisno nāvi un lasīt apglabāšanas lūgšanu. Bet viņš sāka šaubīties, vai svētajai būs patīkami, ja viņu apglabās. Kā tikko viņš to iedomājās, tā ieraudzīja, ka virs viņas galvas ir uzrakstīts: “Apglabā, tēvs Zosima, šajā vietā pazemīgās Marijas ķermeni. Atdod pīšļus pīšļiem (zemi zemei). Lūdz Dievu par mani, šķīrušos no pasaules aprīļa mēneša pirmajā dienā, pašā Kristus pestījošo ciešanu naktī, pēc Dievišķā Vakarēdiena Noslēpumu baudīšanas.” Izlasījis uzrakstu, tēvs Zosima no sākuma izbrīnījās, kas gan to varēja uzrakstīt, ja jau pati svētcīnītāja nemācēja ne lasīt, ne rakstīt. Bet viņš bija priecīgs, ka beidzot uzzināja viņas vārdu. Tēvs Zosima saprata, ka svētā Marija baudījusi no viņa rokas svēto Noslēpumu pie Jordānas, acumirklīgi veica savu tālo tuksneša ceļu, kuru viņš – Zosima – gāja divdesmit dienas, un tajā pašā brīdī aizgājusi pie Kunga.
Atnācis uz klosteri, tēvs Zosima izstāstīja mūkiem un igumenam, ko redzēja un dzirdēja no svētās Marijas. Visi brīnījās, klausoties par Dieva diženumu, un ar bailēm, ticību un mīlestību nolēma pieminēt svēto Mariju, godāt viņas aiziešanas dienu pie Dieva. Tēvs Jānis – klostera igumens – ar Dieva palīdzību izlaboja klosterī to, ko vajadzēja. Tēvs Zosima, vēl padzīvojis tajā pašā klosterī Dievam pa prātam un, nedaudz trūkstot līdz simtajam gadam, beidza savu laicīgo dzīvi, pārejot uz mūžīgo. Tā mums nodeva šo brīnumaino vēsti par svētās Ēģiptes Marijas dzīvi senie svētcīnītāji no godājamā un visuslavējamā Kunga Priekšteča Jāņa klostera, kas atradās pie Jordānas. Pašā sākumā šī vēsts netika pierakstīta, bet svētie stareci to dievbijīgi nodeva skolotājiem, bet viņi nodeva skolniekiem. Bet es – saka svētītājs Sofronijs, Jeruzalemes arhibīskaps (piem. 11. martā), pirmais dzīves uzrakstītājs, - kas saņēma savu kārtu no svētajiem tēviem, visu nodevu rakstiskā vēstī. Dievs, Kas dara diženus brīnumus un Kas dāvina diženas dāvanas visiem, kas ar ticību vēršas pie Viņa, lai Viņš apbalvo gan lasītājus, gan klausītājus, gan tos, kas nodeva mums šo vēsti, un darītu cienīgus labajai daļai ar Ēģiptes Mariju un ar visiem svētajiem, kas ar domāšanu par Dievu un ar savām pūlēm labpatīk Dievam mūžīgi. Dosim arī mēs godu Mūžīgajam Ķēniņam, lai arī mūs darītu cienīgus iemantot žēlastību Tiesas Dienā par Jēzu Kristu mūsu Kungu, Viņam pienākas visa slava, gods, vara un pielūgšana ar Tēvu un Vissvēto un Dzīvudarošo Garu tagad, vienmēr un mūžīgi mūžam, āmen.
|
Un, lūk, vēl
nepabeidzot savu lūgšanu, es izdzirdēju balsi, kas runāja it kā no tālienes:
“Ja pāriesi pār Jordānu, tad iegūsi dievišķu mieru.”
Pārgājusi upi,
svētā teica tēvam Zosimam: “Svētī, tēvs.” Viņš atbildēja viņai ar trīcēšanu,
nobijies no brīnumainā redzējuma: “Patiešām, patiess ir Dievs, Kas apsolījis
Sev pielīdzināt visus attīrījušos, cik nu tas ir iespējams mirstīgajiem.
Slava Tev, Kristu mūsu Dievs, Kas parādīji man caur Savu svēto kalpu, cik
tālu es esmu no pilnības mēra.”
Slavējis Dievu
un slacījis zemi un svētās Marijas ķermeni ar asarām, tēvs Zosima sev teica:
“Ir laiks tev, Zosima, izpildīt uzticēto. Bet kā tu, grēciniek, varēsi
izrakt kapu, ja tev rokās nekā nav?” To pateicis, viņš ieraudzīja netālu
tuksnesī guļošu nogāzušos koku. Paņēmis to, viņš sāka rakt. Bet zeme bija
pārāk sausa, lai kā viņš raka, nolijis sviedriem, tomēr neko nevarēja
izdarīt. Iztaisnojies tēvs Zosima ieraudzīja pie svētās Marijas ķermeņa
lielu lauvu, kas laizīja viņai kājas. Starecu pārņēma bailes, bet viņš
pārkrustīja sevi ar krusta zīmi, ticot, ka, pateicoties svētās lūgšanām,
paliks neskarts. Tad lauva sāka glausties starecam klāt, un tēvs Zosima,
garā iededzies, pavēlēja lauvai izrakt kapu, lai varētu nodot zemei svētās
Marijas ķermeni. Pēc viņa vārdiem lauva ar ķepām izraka grāvi, kurā arī tika
apglabāts svētās ķermenis. Izpildījuši uzticēto, katrs aizgāja savu ceļu:
lauva – uz tuksnesi, bet tēvs Zosima – uz klosteri, pateicoties un slavējot
Kristu mūsu Dievu.