====Kyrie eleison====

Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

ENG

Sākumlapa

Svētā svētlaimīgā Pēterburgas Ksenija (24. janv.)

Svētā svētlaimīgā Ksenija piedzima 18.gs. pirmajā pusē augstdzimušu un dievbijīgu vecāku ģimenē; viņas tēvu sauca Gregorijs, bet mātes vārds nav zināms.

Sasniedzot pilngadību, Ksenija Gregorevna salaulājās ar galma dziedātāju pulkvedi Andreju Feodoroviču Petrovu un dzīvoja ar vīru Sanktpēterburgā. Bet ne ilgi lēma Kungs jaunajam pārim iet kopā pa dzīves ceļu, nāves eņģelis viņus izšķīra: Andrejs Feodorovičs nomira, atstājot Kseniju Gregorevnu kā atraitni viņas 26. dzīves gadā.

Šis pēkšņais trieciens tik spēcīgi satrieca, tā ietekmēja jauno atraitni, ka viņa uzreiz it kā aizmirsa visu zemišķo, cilvēcisko, visus priekus un izpriecas un pēc šī – daudziem viņa šķita kā prātā jukusi, zaudējusi veselo saprātu…

Tā uz viņu sāka skatīties pat viņas radinieki un paziņas, un īpaši pēc tam, kad Ksenija izdalīja visu savu īpašumu nabagiem, bet māju uzdāvināja savai labai paziņai Pereskevai Antonovai.

Ksenijas radi pat lūdza mirušā Andreja Feodoroviča priekšniecībai, lai neļauj Ksenijai neprātā izdalīt visu savu īpašumu. Mirušā Petrova priekšniecība izsauca Kseniju pie sevis, bet pēc sarunas ar viņu pilnībā pārliecinājās, ka Ksenija ir pilnīgi vesela un tādēļ viņai ir tiesības ar savu īpašumu rīkoties, kā viņa vēlas.

Atbrīvojusies no visas zemes aizgādnības, svētā Ksenija izvēlējās sev ļoti grūto ģeķa Kristus dēļ ceļu. Ietērpusies vīra uzvalkā, t.i., uzvilkusi vīra veļu, kaftanu, kamzoli, viņa sāka visus pārliecināt, ka Andrejs Feodorovičs nemaz nav miris, bet mirusi ir viņa sieva Ksenija Gregorevna, un pēc tam nekad neatsaucās, ja viņu uzrunāja par Kseniju Gregorevnu, bet vienmēr atsaucās, ja viņu uzrunāja par Andreju Feodoroviču.

Kāda konkrēta dzīves vieta Ksenijai nebija. Lielākoties viņa visu dienu klaiņoja pa Pēterburgas pusi, galvenokārt Svētā apustuļa Mateja baznīcas rajonā, kur tajā laikā mazās koka mājiņās dzīvoja nabadzīgākie ļaudis. Nabagās dīvainais apģērbs, tik tikko apautās sievietes, kurai nebija vietas, kur galvu nolikt, viņas alegoriskās sarunas, viņas pilnīgā lēnprātība, pazemība, labsirdība pret ļauniem cilvēkiem un īpaši ielas puikām, deva iemeslu zoboties par svētlaimīgo. Svētlaimīgā visas šīs ķengas panesa bez kurnēšanas. Tikai vienreiz, kad jau Ksenija tika cienīta kā Dievam patīkama kalpone, Pēterburgas puses iedzīvotāji redzēju viņu stipri dusmīgu. Ielas puiku ņirgāšanās tajā reizē pārsniedza visas cilvēcīgās pacietības robežas, viņi lamājās, meta viņai ar akmeņiem un dubļiem. No tās reizes vietējie iedzīvotāji darīja galu viņas vajāšanai uz ielām. Maz pamazām pie svētlaimīgās dīvainībām pierada, viņai sāka piedāvāt siltu apģērbu un naudu, bet Ksenija neparko nepiekrita samainīt savas skrandas un visu savu dzīvi nostaigāja zaļā jakā un sarkanos svārkos. Acīmredzot tās bija viņas vīra mundiera krāsas. Žēlastības dāvanas viņa arī nepieņēma, bet ņēma no ļaudīm tikai “caru uz zirga” (kapeiku ar jātnieka attēlu) un tajā pašā stundā atdeva šo caru uz zirga tādiem pašiem nabagiem kā viņa pati.

Caurām dienām, klīstot pa netīrajām Pēterburgas ielām, Ksenija dažreiz iegāja pie saviem paziņām, pusdienoja pie viņiem, sarunājās un atkal devās klaiņot. Kur viņa pavadīja naktis, ilgu laiku nebija zināms. Par to sāka interesēties ne tikai Pēterburgas puses iedzīvotāji, bet arī vietējā policija, kurai svētlaimīgās atrašanās vieta naktīs likās pat aizdomīga. Tika izlemts uzzināt, kur naktis pavada šī dīvainā sieviete un ar ko viņa nodarbojas. Izrādījās, ka Ksenija, neskatoties uz gadalaiku vai laika apstākļiem, naktīs aizgāja uz lauku un šeit nostāvēja uz ceļiem līdz pat rītausmai, pārmaiņus paklanoties līdz zemei uz visām četrām debess pusēm.

Citu reizi strādnieki, kas veica jaunas akmens baznīcas būvi Smoļenskas kapos, sāka ievērot, ka naktī viņu prombūtnes laikā, kāds sastiepj uz augšu būvējamai baznīcai veselus ķieģeļu kalnus. Ilgi par to brīnījās strādnieki, ilgi nevarēja izdomāt, no kurienes rodas ķieģeļi. Visbeidzot nolēma izzināt, kas varētu būt šis bezmaksas, nepagurstošais strādnieks, kas katru nakti stiepj viņiem ķieģeļus. Izrādījās, ka tā bija Dieva kalpone svētlaimīgā Ksenija.

Par viņas lielajiem varoņdarbiem un pacietību Dievs vēl viņas dzīves laikā darīja slavenu savu izvēlēto. Dieva kalpone Ksenija tapa cienīga saņemt siržu un nākotnes redzēšanas dāvanu. Viņa paredzēja imperatores Elizabetes Petrovnas un Jāņa Antanoviča nāvi.

Mācot cilvēkiem patiesīgumu, svētlaimīgā Ksenija nereti atklāja to cilvēku noslēpumus, kurus viņa apciemoja. Dieva žēlastība tā apspīdēja Kseniju, ka pat tie, pie kā viņa iegāja vai pie tiem, kuriem ēda, bija laimīgi un veiksmīgi visās lietās. Gan tirgoņi, gan ormaņi, visi centās viņai kaut kā pakalpot; īpaša labklājība piemeklēja tos, kam svētlaimīgā Ksenija kaut ko iedeva.

Septiņdesmit pirmajā zemes dzīves gadā viņa aizmiga taisna cilvēka miegā. Viņas miesu apglabāja Smoļenskas kapos. Un daudz žēlastības zīmju sāka notikt pie viņas kapavietas. Pēc svētlaimīgās Ksenijas lūgšanām Kungs izglāba kādu jaunavu no briesmīgas laulības ar kādu izbēgušu katordznieku, kas uzdevās par viņa nogalināto pulkvedi. Pēc panihīdas noturēšanas pie viņas kapavietas slimojošie ir saņēmuši dziedināšanu, ģimenēs iemājoja izjauktais miers, tiem, kam kaut kas trūka, saņēma vajadzīgo.

Uz svētās kapavietas ar laiku tika uzcelta kapela, uz kuru saplūda viņas daudzskaitlīgi cienītāji. Pēc revolūcijas boļševiki kapelu aizslēdza, bet nekāda bezdievju piepūle nevarēja tautā apklusināt piemiņu par svētlaimīgo un ticību viņas lūgšanu aizstāvībai Dieva troņa priekšā.

Svētlaimīgās Pēterburgas Ksenijas, ģeķes Kristus dēļ, piemiņa ir 24.janvārī (6.februārī pēc jaunā stila).

Svētlaimīgās Ksenijas brīnumi.

Pirmais no svētās svētlaimīgās Ksenijas pēcnāves brīnumiem, kas tiek aprakstīts viņas dzīvesstāstā – palīdzība atraitnei, kas deva naudu kapelas būvei Smoļenskas kapos.

Drīz pēc kapelas uzbūvēšanas ar šo atraitni un viņas meitu- meiteni precību gados- iepazinās jauns pulkvedis; viņš sāka bieži būt viņu mājā, satuvinājās ar meiteni un izdarīja piedāvājumu viņai kļūt par viņa sievu. Piedāvājums tika pieņemts. Arī māte piekrita meitas laulībām ar pulkvedi. Nozīmēja kāzu dienu.

Līgava un līgavainis bija jauni, skaisti, bagāti. Apkārtējie uzskatīja, ka tādu līgavaini ir atsūtījusi pati svētlaimīgā Ksenija.

Pirms kāzām līgavas māte ar meitu aizbrauca uz Smoļenskas kapiem nokalpot panihīdu svētlaimīgajai Ksenijai. Panihīdas laikā viņas no visas sirds prasīja Ksenijai ar savu palīdzību nokārtot saderinātās līgavas laimi. Un palīdzība no svētās atnāca.

Tajā laikā, kad atraitne ar meitu lūdzās Smoļnskas kapsētā, līgavainis- pulkvedis devās uz Valsts galveno kasi, lai tur pēc dokumentiem saņemtu lielu naudas summu.

Valsts kasē līgavaini, izbēgušo katordznieku, atpazina apsargs, kurš nesen viņu pavadīja uz Sibīriju. Aizturētais, redzot, ka viņam nekas cits neatliek, atzinās, ka viņš tiešām nesen ir aizbēdzis no Sibīrijas. Pa ceļam viņš nogalināja oficieri, pārģērbās viņa formā, paņēma dokumentus un naudu. Ticis līdz Pēterburgai, viņš uzdevās par pulkvedi, iepazinās ar ģenerāļa meitu, ar kuru vajadzēja notikt kāzām. Slepkava tūlīt tika arestēts, nodots tiesai un viņa daudzskaitlīgo pārkāpumu dēļ notiesāts uz nāvi.

Tā sargā svētlaimīgā Ksenija no ienaidnieku tīkliem tos, kas mīl un godā viņu; tā apkauno ļaunos garus.

No tā laika svētlaimīgā Ksenija tiek godāta kā dievbijīgu jaunavu sargātāja, sargājoša viņas no nepareizām laulībām.

Īpašu svētību un palīdzību Ksenija dod bērniem un mātēm.

Divi pulkvežu dēli izturēja eksāmenus, bet nevarēja iestāties Pēterburgas kadetu korpusā, jo nebija brīvu vietu. Viņu māte, kas speciāli atveda dēlus uz Pēterburgu no provinces, krita izmisumā. Zaudējusi cerību, viņa nolēma atgriezties mājās.

Aizbraukšanas dienā viņa raudot gāja pa ielu un negaidīti satika dīvainu sievieti, tērptu vienkāršā jakā un svārkos: “Par ko tu raudi? Aizej, nokalpo panihīdu pie Ksenijas kapa un viss būs labi!”

“Bet kas tā tāda Ksenija?”- nepārstājot raudāt, jautāja māte. “Runas līdz Kijevai aizvedīs”, atbildēja nepazīstamā sieviete un pazuda. Izjautājusi, kas ir Ksenija, kur atrodas viņas kapavieta, sieviete aizbrauca uz Smoļenskas kapsētu, nokalpoja panihīdu Dieva kalponei Ksenijai un kad atgriezās dzīvoklī, viņai nodeva rīkojumu ierasties vienā no kadetu korpusiem. Tur viņa uzzināja, ka viņas abi dēli ir pieņemti.

Svētlaimīgā Ksenija vienmēr tika godāta kā nesavtīga ārste. Vēl viņas dzīves laikā mātes zināja- ja svētlaimīgā Ksenija noglāstīs bērnu, viņš izveseļosies. Un tādēļ svētlaimīgajai Ksenijai sāka īpaši lūgt par veselību pēc viņas nāves. Un dziedināšanas gadījumi pēc viņas lūgšanu palīdzības bija ne tikai vienu reiz vien.

Ir zināms, ka pēc svētās lūgšanām tika dziedināts cara dēls Aleksandrs Aleksandrovičs, nākamais imperators Aleksandrs III, un paredzējums par viņas meitiņas Ksenijas piedzimšanu.

Dāņu princese Dagmāra, kristībā Marija Feodorovna, cara dēla Aleksandra sieva, izauga protestantiskā vidē. Kļuvusi par līgavu, vēlāk par cara dēla sievu, viņai nācās pieņemt Pareizticību.

Marijai Feodorovnai bija īpašas nodarbības Pareizticības vēsturē, viņu mācīja pazīstamais teologs un rakstnieks priesteris Jānis Janiševs. Marija Feodorovna sāka ievērot paražas, iepazina ticības pamatus. Imperatoru ģimenes vēlēšanās bija, lai viņa ar visu dvēseli nodotos Pareizticībai un Baznīcai, pieķertos savai jaunajai tēvzemei un iemīlētu to… Marija Feodorovna sāka godāt Dievadzemdētāju, brīnumdarošās ikonas, lūgt svētos…

Pēc astoņiem dzīves gadiem Krievijā Marija Feodorovna uzzināja par svētlaimīgo Kseniju.

Cara dēls Aleksandrs Aleksandrovičs saslima tik stipri, ka viņa dzīvība bija nopietnās briesmās. Dienu un nakti pie slimā atradās ārsti. Galmā bija jūtama nelaimes priekšnojauta. Visi atcerējās, ka tāpat negaidīti nomira arī Aleksandra vecākais brālis Nikolajs.

Šajās briesmīgajās dienās pie Marijas Feodorovnas vērsās galminieks, kas kalpoja par krāsnkuri lielkņazu guļamistabās. Viņš teica carienei, ka tad, kad pats stipri saslima, viņam atnesa smiltis no Dieva kalpones Ksenijas kapavietas un pēc svētlaimīgās lūgšanām iestājās brīnumaina dziedināšana. Turpat, pils koridorā, kurinātājs iedeva maisiņu ar smiltīm, lūdzot to nolikt zem cara dēla spilvena un lūgt svētlaimīgo Kseniju.

Naktī, sēžot pie slimā vīra gultas, Marija Feodorovna iesnaudās un viņai bija redzējums:

Viņas priekšā nostājās paveca, dīvaina sieviete, neierastā apģērbā. “Tavs vīrs izveseļosies – teica sieviete. – Meiteni, kuru tu tagad nēsā sevī, nosauc manā vārdā – Ksenija. Un viņa sargās jūsu ģimeni no visādām nelaimēm”.

Cara dēls Aleksandrs Aleksandrovičs tiešām brīnumaini izveseļojās, bet 1875.gadā Marijai Feodorovnai piedzima meita. Viņu nosauca par Kseniju.

No šī laika svētbijīgā Marija Feodorovna sāka īpaši godāt svētlaimīgo Kseniju. Katru gadu viņa brauca uz svētlaimīgās Ksenijas kapavietu un kalpoja tur panihīdu.

Svētlaimīgās jaunie brīnumi.

Lielu daudzumu liecību pie kapelas par brīnumiem, parādīšanās reizēm pēc svētlaimīgās Ksenijas lūgšanām mūsu dienās ir savākusi L.Jakovļeva.

Lielā Tēvijas kara laikā, pašā grūtākajā pilsētas 900 dienu ielenkuma periodā, naktī svētlaimīgā Ksenija savā nemainīgi baltajā lakatiņā parādījās Martai (kura pēc tam kļuva par dziedātāju Smoļenskas baznīcas korī) un teica: “Nākamajā naktī mājās nenakšņo”, - un pazuda tikpat negaidīti kā parādījās.

Vakarā Marta devās pārnakšņot pie radiniekiem uz citu pilsētas rajonu. Bet māju tajā naktī fašisti nobombardēja līdz pamatiem. Pat patvertne, kurā centās glābties cilvēki, iebruka zem nāvējošās uguns spiediena.

Svētlaimīgā Ksenija palīdzēja gan tiem, kas palika ielenktajā pilsētā, gan tiem, kas cīnījās frontē.

Kā arī agrāk svētlaimīgā parādījās pat tiem, kas nekad nebija dzirdējuši par viņu. “Mans brālis- stāstīja svētceļniece, kas atbrauca uz kapelu- dzīvo Baltkrievijā. Šajās dienās tur pa Centrālo programmu parādīja TV raidījumu un tajā bija sižets par svētlaimīgo Kseniju. Brālis redzēja šo pārraidi un ļoti nopriecājās, ka beidzot var pateikties tai, kas izglāba viņu kara gados. Viņš bija pavisam jauns kareivis. Notika kaujas par Prāgu. Kādas mājas pagrabā, nenokurienes, viņiem blakus izrādījās sieviete lakatiņā un krieviski teica, ka viņiem nekavējoties ir jāiet prom (norādīja uz kurieni), jo šeit trāpīs šāviņš un viņi ies bojā. Abi kareivji apjuka un ar izbrīnu jautāja: “Kas jūs esat?”- “Es esmu svētlaimīgā Ksenija, atnācu jūs glābt”,- sekoja atbilde. Pēc šiem vārdiem viņa izgaisa. Karavīri izglābās, bet ļoti ilgi jaunais kareivis nezināja, kas tā tāda Ksenija, meklēja viņu; un, lūk, pēc 45 gadiem- tāds brīnums! Pēc raidījuma viņš ātri piezvanīja savai māsai uz mūsu pilsētu, lai tā nekavējoties brauktu uz kapelu- pateikties.

Nepārtrauktā plūsmā pie svētlaimīgās Ksenijas kapelas dodas sievas, kuru vīri iegrimuši vodkas un vīna straumē. Viņas gaida palīdzību, atceroties, ka svētlaimīgā Ksenija - “uz glābšanās ceļa mūs saucoša…dzeršanas grēkā esošo barga atmaskotāja”.

“Mans vīrs sāka stipri dzert- stāsta M.K. - un dzīvokļa kaimiņiene - ak, nelaime! - sākusi uz mani burties. Uzbruka melnie spēki, piespieda it kā ar netīru plāksni. Pie kapelas es atnācu ar vienu no bērniem. Man tuvojās sieviete, ģērbta melnā. “Nu, apiesim apkārt kapelai trīs reizes, izstāsti par savām bēdām, nelaimēm”. Tā es arī izdarīju. Pēc tam noliecos pie bērna, lai paņemtu viņu uz rokām. Bet, kad pacēlu galvu - sievietes jau vairs nebija. Izgaisa, pazuda mirklī…Bet mājās lietas no tā laika sāka iet uz labo pusi”.

Laiks vairo liecības par brīnumiem, kas notiek pēc svētās svētlaimīgās Ksenijas lūgšanām.

1995. gadā uz Smoļenskas Dievmātes ikonas baznīcu pastnieks atnesa telegrammu ar īsu tekstu- lūgumu: nokalpot pateicības aizlūgumu par slimā dziedināšanu no asins saindēšanās.

1995. gada decembrī Rjazonas pilsētā ceļā apgāzās autobuss. Autobusā braucošā meitene lūdzoši sauca Kseniju. Visi palika dzīvi, iztika bez nopietniem ievainojumiem.

1996. gadā uz baznīcu pēc svētā ūdens atnāca sieviete. Viņa izstāstīja savu stāstu. Atbrauca no Krasnoderskas apgabala pateikties svētajai Ksenijai par lūgšanu Glābējam. Šī sieviete pagātnē- partijas darbinieks. Dievam neticēja. Notika tā, ka viņas kājas piemeklēja smaga slimība. Slimnīcas gulta, kruķi, vairākas operācijas…

Viss bez rezultātiem. Vienreiz uzzināja par svētlaimīgo Kseniju. Izlasīja par viņas zemes dzīvi un par svētās lūgšanu palīdzības gadījumiem. Slimajai piedāvāja vēl vienu operāciju. Viņa neticēja, ka tas palīdzēs un atteicās. Naktī viņa nosapņoja sapni: guļ viņa viena slimnīcas palātā. Ienāk sieviete baltā lakatiņā, zaļā jakā un garos sarkanos svārkos. Viese teica, lai piekrīt operācijai. Slimā iebilda, bet atnācēja pārliecināja, ka pati būs klāt operācijas laikā. No rīta pamodusies, slimā ilgi domāja par redzēto un pazina nakts apmeklētājā svētlaimīgo Kseniju.

Baznīcu mums atdeva pavisam izpostītu, sabrukušu, sākumā nebija ne naudas, ne cilvēku, kas mums varētu palīdzēt, bet darbi sākās uzreiz.

Mēs sākām atjaunot kāpnes, un celtnieki pēc to uzcelšanas piestādīja briesmīgu rēķinu. Mēs ar kasieri (mantzini) bēdājāmies - no kurienes mums tāda nauda?

Mēs vilkām norēķina dienu un visbeidzot palūdzām strādniekus atnākt 7. februārī, pēc svētlaimīgās Ksenijas piemiņas dienas. Viņi vairs ilgāk nevarēja gaidīt. Un mēs, atceroties, kā svētlaimīgā Ksenija palīdzēja Smoļenskas baznīcas celšanas laikā, visu dievkalpojumu lūdzām.

Jau pēc eļļas svaidīšanas, kad sākās kanona lasīšana, pie manis pienāca starojoša kasiere- es tad stāvēju uz klirosa, dziedāju - un klusu teica: “Viss kārtībā”. Pēc dievkalpojuma es uzzināju, ka pie kasieres - viņa pārdod baznīcas literatūru - pienāca jauns vīrietis, iegrūda rokās aploksni un ātri aizgāja. Viņš pat neko nejautāja - vienkārši klusējot iedeva aploksni ar vajadzīgo summu un pazuda… Tas notika tik negaidīti, nepaspēja pat uzzināt, kā viņu sauc - mēs taču pierakstām visus ziedotājus sarakstā…”.

“Es te dzirdu ļoti daudz stāstus par brīnumiem, bet man taču nebija uzdevums visu atcerēties un pierakstīt - stāsta Gaļina, literatūras pārdevēja Smoļenskas kapsētā. – Es te trīs gadus stāvu un jau tik daudz stāstījumus esmu dzirdējusi… Ļoti daudz gadījumu, kad cilvēki saņem dziedināšanas - lūk, vajag tikai no sirds lūgt pie svētlaimīgās Ksenijas kapavietas, palūgt viņas aizstāvību Dieva priekšā - un cilvēki saņem dziedināšanas un mierinājumu. Un, lūk, cik dīvaini - lūdz Ksenijai to, no kā viņa pati labprātīgi atteicās, bet vienalga Kungs pēc svētlaimīgās Ksenijas lūgšanām gan dzīvokļus dod, gan “rīko” laulības… Bet, lūk, kas te pagājušogad bija…Man pati tā sieviete stāstīja… Viņai tik slikti bija, ka viņa nezināja, kur palīdzību meklēt. Kāds viņai teica, ka jāaiziet uz kapelu pie svētlaimīgās Ksenijas. Atnāca viņa pie kapelas, uzrakstīja zīmīti. Bet kapela bija atvērta tikai līdz četriem vakarā. Viņa pieklauvēja, iznāca matuška un teica, ka dievkalpojums vairs nav un lai viņa nāk rīt. Sieviete pagāja malā, apsēdās uz beņķīša un sāka raudāt- lūk, atnāca pie Dieva, bet viņu neielaida. Un pēkšņi viņa dzird sievietes balsi: “Ko tu raudi?” Viņa pacēla acis- viņas priekšā stāvēja sieviete, dīvaini ģērbta, ne jauna. Un šī sieviete, kuru neielaida, kaut kā uzreiz piemetās pie viņas un ļoti vaļsirdīgi, ar asarām izstāstīja, ka, lūk, atnāca uz kapelu pie svētlaimīgās Ksenijas, viņai tādas bēdas, ka vajagot uzrakstīt zīmīti, bet viņu neielaiž. Šī nepazīstamā sieviete atbild: “Nu tad neraudi, es tūlīt tavu zīmīti izlasīšu”. Sieviete apjukusi atdod viņai zīmīti un tā domīgi sēž, gaida, kamēr izlasīs, un kad pacēla acis- nebija ne dīvainās sievietes, ne zīmītes.

Bet man tajā laikā bija līdzi kserokskopija ar svētlaimīgās Ksenijas attēlu. Šis zīmējums pie manis nokļuva no Nikolaja baznīcas pārziņa (vecākā priestera) Somijā, tēva Mihaila Poļjačenko, kuram draudzē bija māte Helēna, pie kuras šis zīmējums nonāca no paša priestera Kronštates Jāņa. Pēc nostāstiem šis ir īstais (patiesais, oriģinālais) zīmējums ar svētlaimīgo Kseniju. To zīmēja vēl viņas dzīves laikā. Tas bija ļoti nodriskājies, bet pēc tam no tā uztaisīja fotogrāfiju. Šī fotogrāfija bija ar māti Helēnu visu dzīvi. Vēlāk viņa nodeva šo zīmējumu tēvam Mihailam, viņš 1998.gadā nomira, nodevis šo fotogrāfiju nākamajam priesterim, tēvam Orestam. Tēvs Orests nolēma arī mums uztaisīt no šīs fotogrāfijas kserokskopiju, bet pēc tam jau no šīs kserokskopijas šeit Pēterburgā uztaisīja šo portretu.

Un kad parādīja šai sievietei zīmējumu, jūs ziniet, vajadzēja redzēt viņas seju… Viņa iekliedzās: “No kurienes tas jums?!” Es viņu no tā laika jau vairākas reizes redzu - viņa kļuva ticīga, iet uz baznīcu un uz šejieni, uz kapelu atbrauc…

“Man kāda sieviete stāstīja - atceras māte Naģežda, - ka viņas vīram tika paralizētas kājas. Viņa nāca šurp katru dienu, nostājās pie sienas un raudāja, ka vīrs nestaigā…Viņš pat uz tualeti aiziet nevarēja, tik guļošs bija. Sieviete nāca šurp gadu, kad izdzirdēja balsi, pašu cilvēku neredz, bet balsi, stāstīja, dzird, sievietes balsi, kura liek viņai iet mājās un saka, ka vīrs kaut arī neizveseļosies, bet pamazām staigās… Kad viņa atnāca mājās- vīrs sēdēja krēslā, bija pats līdz tam ticis, gar sienu… Šeit ļoti daudz tādu stāstu..”

“Māt, bet ar jums bija kaut kādi gadījumi?”

“Nu, lūk, tas , ka es ar tādu slimību manā vecumā dzīvoju - vai tad tas nav brīnums? Man 15 gadus atpakaļ bija dziļš infarkts. Četras šuves uzreiz. Es biju šeit viena, gandrīz uz nāves sliekšņa - un meita aizveda mani uz Baltkrieviju. Es sāku dzīvot tur, meitas ģimenē un drīz sajutu, ka es tur neesmu vajadzīga, ka man jādzīvo vienai. Un es atgriezos Pēterburgā. Es atbraucu, sāku dzīvot šeit viena, un man pēkšņi parādījās vēlēšanās iet uz baznīcu. Es vienmēr esmu domājusi, ka Dievs ir, man māte bija ticīga, bet kā, kur iet, kas jādara baznīcā, kā lūgties - es nezināju. Un, lūk, es sāku iet uz baznīcu… Es sāku jau nedaudz saprast, kas ir kas, sāku saprast dievkalpojumu… Un te man arī saka - ir tāda svētlaimīgā Ksenija, viņa lūdz par cilvēkiem… No 1986. gada es sāku šurp nākt, uz Smoļenskas kapsētu… Tad te bija remonts, kapelā nevienu nelaida, bet vienalga ļoti daudz cilvēku nāca… Es bieži nācu šurp… Es lūdzu māti Kseniju, lai viņa man palīdz - es taču esmu viena, man neviens šeit nepalīdz. Pat ārsts man savā laikā teica: “Jūs esat izmisusi sieviete, ja paliekat viena ar tik dziļu infarktu”. Un tā es šurp divus gadus nācu… Un kad jau 1988.gadā atvēra kapelu, es patiesi noticēju, ka svētlaimīgā Ksenija - tā ir liela lūdzēja un aizstāve Dieva Kunga priekšā. Man tagad ir 71 gads, bet es katru dienu šurp nāku. Izdaru savas lietas un eju uz kapelu pie svētlaimīgās Ksenijas. Un pateicos Dievam, ka es normāli jūtos. Nu, mēdz būt dažreiz, bet tas vecuma dēļ un, pie tam, es strādāju tādā cehā, 26 gadus ar ķlīmikālijām, skābēm, gumijas zābakos, gumijas apģērbā - un, lūk, lūdzu, pēc tādas briesmīgas dzīves, pēc tādas nāvējošas slimības ar četrām rētām sirdī es dzīvoju, pateicoties svētlaimīgās Ksenijas lūgšanām Kungam Dievam un dzīvoju laimīgi. Esmu tā pieradusi, ka ar mani vienmēr ir matuška Ksenija, Dievs ar mani lai kas arī notiktu - es nebaidos, zinu, ka esmu ar Dievu. Lūk, tā arī dzīvojam. Mums tikai jālūdz Kungs, lai Viņš mums dod pazemību, lēnprātību un pacietību - un vairs neko. Kungs par katru zina, kas viņam vajadzīgs…”

“Es izaugu tepat tuvumā, septiņdesmito gadu sākumā, mēs šeit kapsētā pastaigājāmies” - stāsta Naģežda, stāvot rindā pēc svētītās eļļas. - “Mēs šeit pat neienācām - šeit bija sēta, viss iežogots. Nu, protams, redzējām, ka šurp nāk daudz cilvēku, bet paši nenācām. Es tad vēl biju jauna, nelūdzu. Un, lūk, kā man pēc tam svētlaimīgā Ksenija palīdzēja. Reiz mums ģimenē tādas nesaskaņas notika: vēsums ar vīru, viņš gribēja aizbraukt uz Ziemeļiem, atstāt ģimeni… Es atnācu šurp vakarā - un sāku raudāt šeit… Nekad ne mājās, ne baznīcā neraudu, bet, lūk, šeit asaras pašas sāka tecēt… Stāvu, kaunos… Noslaucīju asaras, gāju mājās… Un kas apbrīnojami, no tās dienas mūsu dzīve sāka mainīties absolūti negaidīti, pašā radikālākajā veidā. Vīrs ne tikai neaizbrauca uz Ziemeļiem, bet pat atvainojās man, lūdza piedošanu, ko es nekad nebiju gaidījusi. Lūk, tā tas izmainījās, pie tam ātri, gandrīz uzreiz. Es no tā laika šurp, uz svētlaimīgās Ksenijas kapavietu, vienmēr nāku - vienmēr taču dvēselē zinu, no kurienes nāk palīdzība..”

“Man radinieks nokļuva nelaimē, jauns, 19-gadīgs, un es lūdzu svētlaimīgajai Ksenijai, lai viņam nepiespriež ilgu termiņu, - stāsta Jurijs Vladimirovičs. - Un tiešām, cik es lūdzu, tik arī iedeva. Varēja 3-4 gadus iedot, bet iedeva, kā es arī prasīju, gadu un deviņus mēnešus - minimālo sodu šajā pantā. Es pats esmu kara jurists, tagad pensijā, un saprotu, par ko, cik dod. Es neprasīju, lai vispār viņu atlaiž, bet, lūk, minimālo sodu izlūdzu”.

“Es agrāk īpaši neticēju - stāsta Vera Petrovna. - Man arī tagad ir grūti ticēt, jo visu dzīvi neviens to nemācīja, tikai apsmēja, visi meloja… Bet atnācu šeit, pie svētlaimīgās Ksenijas - un tiešām palīdz… Es šurp savu vāšu dēļ nāku…Mana vedekla netic - it kā akla, neko neredz. Nesen mazdēls saslima, un tik stipri, ka baisi palika. Atnāku šurp, palūdzos, kad atgriezos mājās, viņš jau skraida…”

“1997. gadā mans vecākais brālis pēkšņi palika bez darba, bez jebkādas naudas, - stāsta Helēna no Piemaskavas. - Es tad saņēmu ļoti mazu naudu, vecākiem pensija un tagad brālis bija spiests dzīvot uz vecāku un manas naudas. Viņš ļoti kaunējās un cieta tā dēļ.

Ļoti slikti gāja arī man - es mācījos pēdējā kursā neklātienes nodaļā institūtā, un, lai mani pielaistu diplomdarba aizstāvēšanai, šo pēdējo gadu vajadzēja strādāt specialitātē, tas nozīmē, man vajadzēja aiziet no klostera, kur es tad strādāju, uz kādu celtniecības vai projektēšanas organizāciju. Bet es negribēju iet prom no klostera. Bija arī citas grūtības personīgajā dzīvē.

Bet brāļa neveiksmes un pārdzīvojumi mani uztrauca tik ļoti, ka es pat aizmirsu savas personīgās problēmas.

1997. gada jūnijā es nokļuvu Pēterburgā un uzreiz aizbraucu uz Smoļenskas kapiem, uz svētlaimīgās Ksenijas kapavietu. Mēs ar manu Pēterburgas draudzeni, pie kuras biju apmetusies, atbraucām agri, kapela vēl bija slēgta un es pie ieejas kapelā sāku lasīt akatistu svētlaimīgajai Ksenijai.

Es biju lasījusi akatistu arī agrāk, mājās - bet šeit pie kapelas šī lasīšana bija pavisam neparasta. Es sajutu, ka svētlaimīgā Ksenija ir blakus, viņa ir šeit klātesoša. Svētlaimīgā Ksenija it kā mani gaidīja. Pazīstami akatista vārdi “tu aizstāvi mūs no redzamiem un neredzamiem ienaidniekiem” saviļņoja mani tā, ka es sāku raudāt. Es lasīju akatistu un skaļi raudāju. Izlasu dažus vārdus un raudu. Es pat nevarēju lūgt, nevarēju ne par ko prasīt - un tikai stāvēju un raudāju.

Es dzīvoju Sanktpēterburgā nedēļu un katru dienu biju Smoļenskas kapsētā, pasūtīju aizlūgumus, rakstīju, tāpat kā visi, zīmītes. Tās bija nepārtrauktas lūgšanas dienas.

Pēc trīs dienām es piezvanīju uz mājām un uzzināju, ka brālim piedāvāja darbu. Bet es biju tik sasprindzināta, manas jūtas bija tik uzvilktas, ka es pat tad nevarēju papriecāties. Kad es atgriezos, un mēs sākām saskaņot datumus, sanāca, ka darbu brālim piedāvāja tieši tajā dienā, kad es pirmoreiz stāvēju pie kapelas durvīm.”