Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svētā lielmocekle Eufīmija Visuslavētā bija kristiešu – senatora Filofrona un Teodosijas meita. Viņa cieta par Kristu Halkedonas pilētā, kas atradās Bosfora jūras/līča krastā, pretī Konstantinopolei, ap 304. gadu.

Halkedonas valdnieks Prisks izsūtīja pavēli visiem pilsētas un apkārtnes iedzīvotājiem ierasties uz pagānu svētkiem, pielūgt un pienest upurus elkam Arejam, draudot ar lielām mocībām tiem, kas neizpildīs pavēli. Šo nešķīsto svētku laikā 49 kristieši slēpās kādā namā, kur slepeni veica dievkalpojumu Patiesajam Dievam. Starp lūdzošajiem bija arī jaunā jaunava Eufīmija. Drīz par kristiešu atrašanās vietu kļuva zināms, un viņi tika atvesti pie Priska. 19 dienu laikā mocekļus pakļāva dažādām mocībām un spīdzināšanām, bet neviens no viņiem nešaubījās ticībā un nepiekrita pienest upuri elkam. Saniknotais valdnieks, nezinot, kādā vēl veidā piespiest kristiešus atteikties no Kristus, aizsūtīja viņus uz tiesu pie imperatora Diokletiāna, bet nošķīra no viņiem pašu jaunāko – jaunavu Eufīmiju, cerot, ka viņa palikusi viena neizturēs pārbaudījumus.

Svētā Eufīmija, nošķirta no saviem ticības brāļiem, sirsnīgi lūdza Kungu Jēzu Kristu, lai Viņš Pats stiprinātu viņu gaidāmajā varoņdarbā. Sākumā Prisks centās pierunāt svēto atteikties no Kristus, apsolot zemišķus labumus, pēc tam pavēlēja mocīt viņu. Mocekle tika piesieta pie riteņa ar asiem nažiem, kurš griežoties nogrieza miesas gabalus. Svētā skaļi lūdza Dievu. Un lūk, ritenis pats no sevis apstājās un vairs nekustējās, lai kā arī bendes to centās iekustināt. No debesīm nonākušais Kunga Eņģelis nocēla Eufīmiju no riteņa un izdziedināja viņas brūces, bet svētā ar prieku pateicās Kungam.

Brīnumu redzot nenācis pie prāta, mocītājs pavēlēja kareivjiem Viktoram un Sostenam iemest svēto nokaitētā krāsnī. Bet tie, ieraudzījuši liesmās divus bargus Eņģeļus, atteicās izpildīt valdnieka pavēli un paši sāka ticēt Dievam, Kuru pielūdza Eufīmija. Drosmīgi apliecinot, ka arī viņi ir kristieši, Viktors un Sostens droši devās uz mocībām. Viņi tika atdoti saplosīšanai zvēriem. Soda izpildīšanas laikā viņi piesauca Dieva žēlsirdību, lai Kungs arī viņus pieņem Debesu Valstībā. Izdzirdējuši viņus aicinošo debesu Balsi, viņi pārgāja mūžīgajā dzīvībā. Zvēri pat nepieskārās viņu miesām.

Svētā Eufīmija, kuru citi kareivji iemeta krāsnī, palika neskarta. Ar Dieva palīdzību viņa iznāca neskarta arī pēc daudzām citām mocībām un spīdzināšanām. Domājot kā tā ir burvestība, valdnieks pavēlēja izrakt grāvi, piepildīt to ar nažiem, bet virspusi apklāja ar zemi un zāli, lai mocekle nezinātu par viņai sagatavoto sodu, bet arī šeit svētā Eufīmija palika neskarta, viegli pārgājusi pāri grāvim. Visbeidzot, viņai piesprieda zvēru saplosīšanu cirkā. Pirms nāvessoda svētā sāka lūgt, lai Kungs dara viņu cienīgu mirt. Neviens zvērs, kas tika izlaists arēnā, neuzbruka svētajai. Tikai viena lācene ievainoja viņu kājā, no rētas iztecēja asinis un svētā lielmocekle Eufīmija tūdaļ nomira. Tajā brīdī notika zemestrīce, sargi un skatītāji bailēs bēga, tā ka svētās vecāki varēja paņemt viņas miesu un ar godu apglabāt netālu no Halkedonas.

Vēlāk virs lielmocekles Eufīmijas kapa tika uzcelta baznīca. Šajā baznīcā notika IV Vispasaules Koncils 451. gadā, kura laikā svētā lielmocekle brīnumainā veidā apstiprināja pareizticīgo ticības apliecību, noliekot punktu monofizītu herēzei, par ko sīkāk ir stāstīts šī brīnuma atceres dienā 16. jūlijā.

Pēc tam, kad Halkedonu iekaroja persieši 617. gadā, svētās lielmocekles Eufīmijas mirstīgās atliekas tika pārnestas uz Konstantinopoli (ap 620. gadu). Ikonu noliegšanas (graušanas) herēzes periodā, šķirsts ar svētās Eufīmijas mirstīgajām atliekām tika iemests jūrā. Dievbijīgie jūrnieki to izvilka. Vēlāk tas nokļuva Lamnosas salā, bet 796. gadā tika atgriezts Konstantinopolē.

Svētā lielmocekle Eufīmija veica mocekļa varoņdarbu Halkedonā 304. gadā, imperatora Diokletiāna (248-305) kristiešu vajāšanu laikā. Pusotru gadsimtu vēlāk, kad Kristīgā Baznīca kļuva valdošā Baznīcu Romas impērijā, Dievs darīja cienīgu Izslavēto Eufīmiju atkal parādīties par īpašu liecinieci un apliecinātāju pareizticīgās mācības tīrībai.

451. gadā Hlakedonas pilsētā, baznīcā, kur atradās svētās lielmocekles Eufīmijas ar dažādiem brīnumiem izslavētās mirstīgās atliekas, notika IV Vispasaules Koncila (16. jūl.) sēdes. Koncils tika sasaukts, lai noformulētu precīzu Pareizticīgās Baznīcas dogmatu par Dievcilvēka Jēzus Kristus dabu, kas bija nepieciešams monofizītu plaši izplatītās herēzes dēļ, kuri pretēji pareizticīgajai mācībai par divām Jēzus Kristus dabām – Dievišķo un cilvēcisko, melīgi apliecināja Viņā vienu dabu – Dievišķo, ienesot Baznīcā apmulsumu un šķelšanos. Koncilā bija klātesoši 630 pārstāvji no visām Vietējām Kristīgajām Baznīcām. No pareizticīgo puses Koncila darbos dalību ņēma svētītājs Anatolijs, Konstantinopoles Patriarhs (piemiņa 3. jūl.), svētītājs Juvenālijs, Jeruzalemes Patriarhs (piemiņa 2. jūl.), un svētītāja Leo, Romas pāvesta (piemiņa 18. feb.), pārstāvji. Monofizīti bija klāt lielā skaitā ar Diaskoru, Aleksandrijas Patriarhu, un Konstantinopoles arhimandrītu Eutihiju priekšgalā.

Pēc ilgiem strīdiem puses tā arī nevarēja nonākt pie kopīga lēmuma.

Tad svētais Konstantinopoles Patriarhs Anatolijs ieteica Koncilam ļaut Svētajam Garam izšķirt baznīcas strīdu, caur Viņa neapšaubāmo nesēju svēto Eufīmiju Izslavēto, pie kuras brīnumdarošajām mirstīgajā atliekām notika sanākušo debates. Pareizticīgie svētītāji un viņu pretinieki uzrakstīja savu ticības apliecību atsevišķos tīstokļos un aizzīmogoja ar saviem zīmogiem. Atvēra svētās lielmocekles Eufīmijas kapu un abus tīstokļus nolika uz viņas krūtīm. Tad imperatora Markiāna klātbūtnē (450-457), Koncila dalībnieki aizvēra kapu, pielika tai imperatora zīmogu un nolika sardzi uz trīs dienām. Šajās dienās abas puses uzņēmās stingru gavēni un sirsnīgi lūdza Dievu. Pēc trīs dienām Patriarhs un imperators visam Koncilam klātesot atvēra šķirstu ar mirstīgajām atliekām: tīstokli ar Pareizticīgo ticības apliecību svētā Eufīmija turēja labajā rokā, bet herētiķu tīstoklis gulēja pie viņas kājām. Svētā Eufīmija, kā dzīva pacēla roku un nodeva tīstokli Patriarham. Pēc šī brīnuma daudzi no tiem, kas bija novērsušies no Pareizticības pieņēma pareizticīgo ticības paliecinājumu, bet tie, kas neatkāpās no herēzes tika nodoti vispārējam nosodījumam un nošķiršanai no Baznīcas.

VII gadsimtā pēc persiešu uzbrukuma svētās Eufīmijas mirstīgās atliekas tika pārnestas no Halkedaonas uz Konstantinopoli, uz jaunuzceltu dievnamu, iesvētītu viņas vārdā. Pēc daudziem gadiem, ikonu noliegšanas herēzes periodā, šķirsts ar svētās mirstīgajām atliekām pēc imperatora-ikonoklasta Leo Izaura (716-741) pavēles tika iemests jūrā. No jūras šķirstu izvilka brāļi-jūrnieki Sergijs un Sergonoms, kuri nodeva to vietējam bīskapam. Svētītājs pavēlēja glabāt svētās mirstīgās atliekas slepeni, jo ikonoklastu herēze turpināja plosīties, bet tomēr virs svētajām mirstīgajām atliekām tika uzcelta neliela baznīca un virs šķirsta tika nolikts dēlis ar paskaidrojošu uzrakstu, kā mirstīgās atliekas atrodas šķirstā. Kad ikonoklastu herēze tika galīgi/pavisam nosodīta Septītajā Vispasaules Koncilā (787. gadā), svētītāja Tarsija, Konstantinopoles Patriarha (784-806), imperatora Konstantīna VI (780-797) un viņa mātes Irīnas (797-802) laikā, svētās lielmocekles Eufīmijas mirstīgās atliekas tika atkal svinīgi pārnestas uz Konstantinopoli (796. gadā).