Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Svētā
sirdsskaidrā mocekle lielkņaze Elizabete Fjodora (Teodora) meita bija otrais
bērns Essenes-Darmštates lielhercoga Ludviga IV un princeses Alises –
Anglijas karalienes Viktorijas meitas – ģimenē. Vēl viena šī pāra meita –
Alise – vēlāk kļūs Krievijas imperatrise Aleksandra Fjodorovna. Bērnus
audzināja vecās Anglijas tradīcijās, viņu mūžs ritēja saskaņā ar mātes
iedibinātu stingru kārtību. Bērnus ēdināja un ģērba ļoti vienkārši. Vecākās
meitas pašas veica savu mājas soli: uzkopa istabas, gultas, kurināja kamīnu.
Vēlāk Elizabete Fjodorovna teiks: «Mājās man iemācīja visu.» Māte uzmanīgi
vēroja, kādi talanti un noslieces piemīt katram no septiņiem bērniem,
centās tos audzināt uz kristiešu baušļu stingrā pamata, viņu sirdīs viešot
mīlestību uz tuvākiem, īpaši uz cietējiem.
Elizabetes Fjodorovnas
vecāki lielu sava īpašuma daļu izdalīja labdarībai, turklāt bērni pastāvīgi
braukāja mātei līdzi uz hospitāļiem, patversmēm, invalīdu namiem. Sev līdzi
atnesuši
lielus ziedu pušķus, salika tos vāzēs, iznēsāja pa slimo palātām.
Kopš bērna kājas Elizabete mīlēja
dabu un īpaši puķes – tās meitene aizrautīgi zīmēja. Viņai piemita
gleznotājas dotības, un visu mūžu viņa daudz laika veltīja šai nodarbei.
Mīlēja klasisko mūziku. Ikviens, kas Elizabeti pazina kopš bērna gadiem,
izcēla viņas reliģiozitāti un mīlestību uz tuvākiem. Kā vēlāk stāstīja pati
Elizabete Fjodorovna, viņu jau visagrīnākajā jaunībā milzīgi iespaidoja
svētās Tīringenas Elizabetes mūžs un upurdarbi – par godu tai viņa nesa savu
vārdu.
1873. gadā mātes acu priekšā
nositās Elizabetes trīsgadīgais brālis Frīdrihs. 1876. gadā Darmštatē saka
plosīties difterijas epidēmija, un saslima visi bērni, izņemot Elizabeti.
Māte naktis pavadīja pie saslimušo bērnu gultām. Drīz vien nomira četrgadīgā
Marija, bet tūlīt pēc viņas saslima un 35 gadu vecumā nomira pati
lielhercogiene Alise.
Togad beidzās Elizabetes bērnībai
atvēlētais laiks. Bēdas stiprināja viņas lūgšanu. Viņa saprata, ka dzīve
virs zemes ir Krusta ceļš. Bērns visiem spēkiem centās atvieglināt tēva
sāpes, atbalstīt viņu, mierināt, bet jaunākajām māsām un brālim cik spēdama
aizstāt māti.
Mūža divdesmitajā gadā princese
Elizabete kļuva lielkņaza Sergeja Aleksandroviča – imperatora Aleksandra II
un imperatora Aleksandra III brāļa – līgava. Ar nākamo laulāto draugu viņa
iepazinās bērnībā, kad viņš uz Vāciju atbrauca kopā ar savu māti,
imperatrisi Mariju Aleksandrovnu, kura arī nākusi no Essenes dinastijas.
Līdz tam visi pretendenti uz viņas roku saņēma atteikumu: princese Elizabete
jaunībā deva jaunavības solījumu – nedoties laulībā. Atklāti izrunājoties ar
Sergeju Aleksandroviču, meitene noskaidroja, ka viņš slepus devis šķīstības
solījumu. Saskaņā ar abpusēju vienošanos viņu laulība bija garīga,
dzīvesbiedri dzīvoja kā brālis ar māsu.
Visa ģimene pavadīja princesi
Elizabeti, kad viņa devās laulāties uz Krieviju. Kopā ar līgavu ieradās arī
divpadsmitgadīgā māsa Alise un šeit sastapa nākamo laulāto draugu –
cezarēviču, troņmantnieku Nikolaju Aleksandroviču.
Laulības noritēja
Sanktpēterburgas Lielās pils baznīcā saskaņā ar pareizticīgo ritu, bet pēc
tam kādā no pils viesistabām – arī protestantu tradīcijā. Lielkņaze cītīgi
pūlējās apgūt krievu valodu, vēlēdamās dziļāk iepazīt savas jaunās dzimtenes
kultūru un jo īpaši ticību.
Lielkņaze Elizabete bija
apžilbinoši skaista. Tais laikos runāja, ka Eiropā ir tikai divas
skaistules, turklāt abas Elizabetes: imperatora Franča Jozefa laulātā
draudzene Austrijas Elizabete un Elizabete Fjodorovna.
Lielāko gada daļu lielkņaze kopā
ar laulāto draugu dzīvoja viņu Iļjinas muižā ap sešdesmit kilometru tālāk no
Maskavas, Maskavas upes krastā. Viņa mīlēja Maskavu ar tās senajiem
dievnamiem, klosteriem un patriarhālo dzīves veidu. Sergejs Aleksandrovičs
bija dziļi reliģiozs cilvēks, stingri ievēroja visus baznīcas kanonus,
gavēņus, jo bieži apmeklēja dievkalpojumus, brauca uz klosteriem. Lielkņaze
visur sekoja vīram un izstāvēja garus baznīcas kalpojumus. Šeit viņa izjuta
apbrīnojamas jūtas, tik atšķirīgas no protestantu kirhē piedzīvotām.
Redzēja, kāds prieks pārņem Sergeju Aleksandroviču pēc Svēto Kristus
Noslēpumu uzņemšanas, un viņa pašā dzima vēlēšanās iet pie Svētā Biķera, lai
dalītos šai priekā. Elizabete Fjodorovna sāka lūgt vīram, lai sagādā viņai
garīga rakstura grāmatas, pareizticīgo katehismu, Rakstu skaidrojumus, lai
ar prātu un sirdi aptvertu, kura reliģija ir patiesa.
1888. gadā imperators Aleksandrs
III uzdeva Sergejam Aleksandrovičam pārstāvēt valdnieku Ģetzemanē - svētās
Marijas Magdalēnas dievnama iesvētīšanā. Baznīcu uzcēla Svētajā Zemē viņu
mātes - imperatrises Marijas Aleksandrovnas - piemiņai. Sergejs
Aleksandrovičs jau tika apmeklējis Svēto Zemi 1881. gadā, tur piedalīdamies
Pareizticīgās Palestīnas biedrības dibināšanā un kļūdams tās priekšsēdētājs.
Šī biedrība meklēja līdzekļus, lai palīdzētu Krievu misijai Palestīnā un
svētceļniekiem, plašumā vērstu misionāru darbu, iegādātos zemes un ar
Pestītāja dzīvi saistītos pieminekļus.
Vēsti par iespēju apmeklēt Svēto
Zemi Elizabete Fjodorovna uztvēra kā Dieva Providenci un lūdzās, lai pie
Kunga kapa Pestītājs Pats viņai atklātu Savu gribu.
Palestīnā lielkņazs Sergejs
Aleksandrovičs
ar laulāto draudzeni ieradās
1888. gada oktobrī. Svētās Marijas Magdalēnas dievnams slējās Ģetzemanes
dārzā, Eļļas kalna pakājē. Šī piecjumolu baznīca ar zelta kupoliem vēl līdz
pat šai dienai ir viens no skaistākajiem Jeruzālemes dievnamiem. Eļļas kalna
virsotnē slējās milzīgs zvanu tornis, saukts par “krievu sveci”. Šo
skaistumu un svētību ieraudzījusi, lielkņaze teica: “Kā es vēlētos, lai mani
apglabā šeit.” Toreiz viņa neapjauta, ka izsaka pareģojumu, kam lemts
piepildīties. Svētās Marijas Magdalēnas dievnamam Elizabete Fjodorovna
atveda veltes – dārgus traukus, Evaņģēliju un dievkalpojuma trauku pārsegus.
Pabijusi Svētajā
Zemē, lielkņaze Elizabete Fjodorovna stingri izlēma pāriet pareizticībā. No
šī soļa viņu atturēja vienīgi bailes darīt sāpes tuviniekiem, pirmām kārtām
tēvam. Visbeidzot 1891. gada 1. janvārī viņa uzrakstīja vēstuli tēvam,
pavēstot savu lēmumu.
Šī vēstule rāda,
kādu ceļu nogājusi Elizabete Fjodorovna.
Mēs to citējam gandrīz pilnībā:
«… Bet tagad, dārgais Tēti, vēlos
Jums kaut ko pateikt un gauži lūdzu Jūs dot savu svētību. Jūs noteikti
pamanījāt, cik dziļu godbijību jūtu pret šejienes reliģiju kopš tā laika,
kad Jūs šeit bijāt pēdējoreiz – pirms vairāk nekā pusotra gada. Visu laiku
domāju un lasīju, un lūdzos Dievu, lai parāda man pareizo ceļu, līdz nonācu
pie atziņas, ka vienīgi šai reliģijā varu pilnībā rast īsto un stipro ticību
uz Dievu, kas nepieciešama cilvēkam, lai būtu labs kristietis. Tas būtu
grēks palikt tā kā tagad – piederēt vienai baznīcai pēc formas un ārpasaules
acīs, turpretī dvēselē lūgties un ticēt tāpat kā mans vīrs. Jūs nespējat
iedomāties, cik labestīgs viņš bija, nekad un nekādiem līdzekļiem
necenzdamies mani piespiest, atstājot visu tikai un vienīgi manas
sirdsapziņas ziņā. Viņš zina, cik nopietns ir šis solis un ka jābūt pilnīgi
pārliecinātai, pirms izšķiros par to. Būtu to izdarījusi pat vēl agrāk,
tikai mani mocīja apziņa, ka ar to sagādāju Jums ciešanas. Taču Jūs, vai gan
Jūs nesapratīsiet, mans dārgais Tēti? Jūs tik labi mani pazīstat, Jums
jāspēj redzēt, ka izlēmu spert šo soli tikai dziļā ticībā un ka jūtu, ka
Dieva priekšā man jānostājas ar tīru un ticīgu sirdi. Cik vienkārši gan būtu
– palikt tā, kā tagad, taču cik liekulīgi, cik neīsti tad tas būtu, un kā
gan varu melot visiem – izlikties, ka esmu protestante visos ārējos
rituālos, kad man dvēsele pilnībā pieder šejienes reliģijai. Iedziļinādamās
domāju un domāju par to, šai valstī atrazdamās jau vairāk nekā sešus gadus
un zinādama, ka reliģija «atrasta». Tik ļoti vēlos Kristus Augšāmcelšanās
svētkos saņemt Svēto Sakramentu daļu kopā ar savu vīru.
Varbūt Jums tas liksies pēkšņi,
tomēr es par to domāju jau tik ilgi un tagad visbeidzot vairs nespēju šo
soli atlikt. Man sirdsapziņa to nepieļauj. Lūdzu, lūdzu, pēc šo rindu
saņemšanas piedodiet Jūsu meitai, ja vēstule Jums darīs sāpes. Bet vai gan
ticība uz Dievu un ticības apliecināšana nepieder pie galvenajiem
šīspasaules iepriecinājumiem, mierinājumiem? Lūdzu, kad saņemsiet šo
vēstuli, telegrafējiet man tikai vienu rindiņu. Lai Kungs Jūs svētī. Tas man
būs tik liels mierinājums, jo zinu, ka gaidāmi daudzi nepatīkami mirkļi,
tāpēc ka neviens šo soli nesapratīs. Lūdzu tikai nelielu, laipnu vēstuli.»
Tēvs neatsūtīja vis ilgoto
telegrammu ar svētību, bet gan uzrakstīja vēstuli, teikdams, ka meitas
lēmums nes viņam sāpes un ciešanas – viņš nevar dot svētību. Tad Elizabete
Fjodorovna parādīja vīrišķību un, par spīti morālajām ciešanām, stingri
izlēma pāriet pareizticībā. Vēl daži fragmenti no viņas vēstulēm
tuviniekiem:
«… Sirdsapziņa man neļauj
turpināt tādā pašā garā – tas būtu grēks; visu šo laiku meloju, visu acīs
palikdama manā vecajā ticībā … Man nebūtu iespējams turpināt dzīvot tā, kā
dzīvoju agrāk…
… Pat slāviski saprotu gandrīz
visu, nekad šo valodu nemācījusies. Bībele ir gan slāvu, gan krievu valodā,
bet pēdējā vieglāk lasīt.
… Tu saki … baznīcas ārējais
spožums mani apbūris. Te nu tu kļūdies. Nekas no ārējā mani dievkalpojumā
nepiesaista – bet ticības pamats gan. Ārējās pazīmes man tikai atgādina par
iekšējo…
… Pāreju tīras pārliecības dēļ;
jūtu – tā ir visaugstākā reliģija un to daru ticībā, dziļā pārliecībā un
būdama droša, ka Dievs to svētījis.»
13. (25.) aprīlī, Lācara
sestdienā,
norisa lielkņazes Elizabetes
Fjodorovnas Mirrēm svaidīšanas sakraments, viņai atstājot iepriekšējo vārdu,
bet nu jau svētajai taisnajai Elizabetei – svētā Jāņa Priekšteča mātei – par
godu (viņu Pareizticīgā baznīca atceras 5. (18.) septembrī). Pēc Mirrēm
svaidīšanas imperators Aleksandrs III svētīja savu brāļasievu ar dārgu
Pestītāja ikonu, ko Elizabete Fjodorovna svēti godāja visu mūžu. Nu viņa
varēja teikt savam laulātajam draugam Bībeles vārdiem: “Tava tauta kļuvusi
mana tauta, tavs Dievs – mans Dievs!” (Rute, 1, 16).
1891. gadā
imperators Aleksandrs III kņazu Sergeju Aleksandroviču iecēla par Maskavas
ģenerālgubernatoru, un viņa sievai nācās izpildīt milzum daudz pienākumu –
piedalīties pastāvīgās pieņemšanās, koncertos, ballēs. Vajadzēja smaidīt
viesiem un klanīties, dejot un uzturēt sarunas neatkarīgi no garastāvokļa,
veselības stāvokļa un vēlēšanās. Pārcēlusies uz Maskavu, Elizabete
Fjodorovna pārdzīvoja tuvu cilvēku - karsti mīļotās princeses Aleksandras
(Pāvela Aleksandroviča sievas) un tēva – nāvi. Tas bija viņas dvēseliskās un
garīgās izaugsmes laiks.
Maskavieši drīz
vien novērtēja viņas žēlsirdību. Lielkņaze apstaigāja slimnīcas
trūkumcietējiem, nabagmājas, nespējnieku patversmes, bezpajumtes bērnu
patversmes. Visur viņa centās atvieglot ļaužu ciešanas: dalīja ēdienu,
drēbes, naudu, uzlaboja nelaimīgo dzīves apstākļus.
Pēc tēva nāves
viņa ar Sergeju Aleksandroviču devās kuģojumā pa Volgu, piestājot Jaroslavļā,
Rostovā, Ugļičā. Visās šais pilsētās laulātie draugi lūdzās vietējās
baznīcās.
Pēc daudzu
šķēršļu pārvarēšanas 1894. gadā tika izlemts par lielkņazes Alises
saderināšanos ar Krievijas troņmantnieku Nikolaju Aleksandroviču. Elizabete
Fjodorovna priecājās, ka jaunie mīlētāji galu galā varēs savienoties un ka
māsa dzīvos viņas pašas sirdij dārgajā Krievijā. Princesei Alisei bija 22
gadi, un Elizabete Fjodorovna cerēja – māsa, dzīvodama Krievijā, sapratīs
krievu tautu un iemīlēs to, pilnībā apgūs krievu valodu un spēs sagatavoties
augstajai kalpošanai – būt Krievijas imperatrisei.
Tomēr viss notika citādi.
Mantinieka līgava Krievijā ieradās tad, kad imperators Aleksandrs III gulēja
uz nāves gultas. 1894. gada 20. oktobrī imperators nomira. Nākamajā dienā
princese Alise pārgāja pareizticībā, pieņemot Aleksandras vārdu. Imperatora
Nikolaja II un Aleksandras Fjodorovnas laulību ceremonija norisa nedēļu pēc
bērēm, bet 1896. gada pavasarī Maskavā notika koronācija. Svinības aptumšoja
briesmīga nelaime: Hodinskas laukā, kur tautai izsniedza dāvanas, sākās
drūzmēšanās, spiešanās, un tūkstošiem cilvēku guva ievainojumus vai tika
nospiesti.
Tā aizsākās šī traģiskā valdīšana
– panihīdu un bēru atmiņu ieskauta.
1903. gada jūlijā svinīgi
kanonizēja sirdsskaidro Sarovas Serafimu. Sarovā ieradās visa imperatora
ģimene. Imperatrise Aleksandra
Fjodorovna lūdza sirdsskaidro, lai Dievs viņai dāvātu dēlu. Kad
troņmantnieks nāca pasaulē, saskaņā ar imperatoru pāra vēlēšanos Carskoje
Selo uzceltās apakšējās baznīcas altāri iesvētīja par godu sirdsskaidrajam
Sarovas Serafimam.
Uz Sarovu atbrauca arī
Elizabete Fjodorovna ar laulāto draugu. Vēstulē no Sarovas viņa raksta: “…
Kādu vārgumu, kādas slimības redzējām, tomēr arī kādu ticību. Šķita – mēs
dzīvojam Pestītāja zemes dzīves laikā. Un kā lūdzās, kā raudāja šīs nabaga
mātes ar slimajiem bērniem, un, paldies Dievam, daudzi atveseļojās. Kungs
pagodināja mūs redzēt, kā mēma meitene sāka runāt, bet kā par viņu lūdzās
māte…”
Kad sākās
krievu-japāņu karš, Elizabete Fjodorovna nekavējoties sāka organizēt
palīdzību frontei. Viens no viņas brīnišķīgajiem pasākumiem bija darbnīcu
izveide, lai sniegtu palīdzību kareivjiem – un darbnīcas aizņēma visas
Kremļa zāles, izņemot Troņa zāli. Tūkstošiem sieviešu pūlējās pie šujmašīnām
un darbgaldiem. No visas Maskavas un no provinces pienāca milzīgi ziedojumi.
No šejienes uz fronti aizceļoja saiņi ar pārtiku, formas tērpiem,
medikamentiem un dāvanām kareivjiem. Lielkņaze uz fronti sūtīja pārgājienu
baznīcas ar ikonām un visu dievkalpojumam nepieciešamo. No sevis personiski
sūtīja Evaņģēlijus, ikoniņas un lūgšanu grāmatas. Par pašas līdzekļiem
lielkņaze saformēja vairākus sanitāros vilcienus.
Sergejs Aleksandrovičs uzskatīja
– nepieciešams bargāk sodīt revolucionārus un ziņoja par to imperatoram,
teikdams, ka tādā situācijā vairs nevar būt Maskavas ģenerālgubernators.
Valdnieks demisiju pieņēma, un laulātie draugi atstāja gubernatora namu, uz
laiku pārceldamies uz Ņeskučnoje.
Pa to laiku militārā eseru
organizācija piesprieda lielkņazam Sergejam Aleksandrovičam nāvessodu. Tas
aģenti sekoja viņam, gaidot izdevīgu brīdi, lai izpildītu nāvessodu.
Elizabete
Fjodorovna zināja, ka laulātajam draugam draud nāves briesmas. Anonīmās
vēstulēs eseri brīdināja lielkņazi, lai nepavada savu vīru, ja negrib
piedzīvot viņa likteni. Tādēļ Elizabete Fjodorovna jo sevišķi centās
neatstāt viņu vienu un, cik iespējams, visur pavadīja laulāto draugu.
1905. gada 5.
(18.) februārī Sergeju Aleksandroviču nogalināja terorista Ivana Kaļajeva
mestā bumba. Kad Elizabete Fjodorovna nokļuva sprādziena vietā, tur jau
sapulcējās pūlis. Kāds centās viņu nelaist pie laulātā drauga mirstīgajām
atliekām, tomēr viņa savām pašas rokām uz nestuvēm savāca sprādziena
izmētātos vīra ķermeņa gabalus. Pēc pirmās panihīdas Čudova klosterī
Elizabete Fjodorovna atgriezās pilī, uzvilka melnu sēru kleitu un sāka
rakstīt telegrammas, vispirms - māsai Aleksandrai Fjodorovnai, lūdzot viņu
nebraukt uz bērēm, jo teroristi to laikā varētu sarīkot atentātu pret
imperatora pāri. Lielkņaze, rakstīdama telegrammas, vairākas reizes
apvaicājās, kāds ir Sergeja Aleksandroviča ievainotā kučiera veselības
stāvoklis. Viņai atbildēja – kučiera stāvoklis ir bezcerīgs un viņš var drīz
mirt. Lai mirstošo nesarūgtinātu, Elizabete Fjodorovna novilka sēru kleitu,
uzvilka to pašu zilo, kuru nēsāja līdz tam, un tad devās uz slimnīcu. Tur,
noliekusies pār nāvīgi ievainotā gultu, viņa, sevi pārvarējusi, laipni tam
uzsmaidīja un teica: «Viņš mani nosūtīja pie jums.» Kundzes vārdu
nomierināts, domādams, ka Sergejs Aleksandrovičs palicis dzīvs, uzticīgais
kučieris Jefims nomira tai pašā naktī.
Trešajā dienā pēc
vīra nāves Elizabete Fjodorovna aizbrauca uz cietumu, kurā ieslodzīts
slepkava. Kaļajevs teica: «Negribēju nogalināt jūs, vairākas reizes redzēju
viņu, kad bumba bija gatava sprādzienam, taču jūs bijāt viņam līdzās, un es
neiedrošinājos viņu aiztikt.»
-«Un jūs
neiedomājāties, ka jūs mani nogalinājāt kopā ar viņu?» – atraitne atbildēja.
Pec tam viņa teica, ka atnesusi piedošanu no Sergeja Aleksandroviča un lūdza
teroristu nožēlot slepkavību, tomēr viņš atteicās. Tomēr Elizabete
Fjodorovna kamerā atstāja Evaņģēliju un maziņu ikonu, cerēdama uz brīnumu.
Iznākusi no cietuma, viņa teica: «Mans mēģinājums izrādījās neveiksmīgs,
kaut gan, kas lai zina, iespējams, viņš pēdējā mirklī apzināsies savu grēku
un nožēlos to.» Lielkņaze lūdza imperatoru Nikolaju II apžēlot Kaļajevu,
tomēr šo lūgumu noraidīja.
Bērēs no lielkņaziem piedalījās
vienīgi Konstantīns Konstantinovičs (K. R.) un Pāvels Aleksandrovičs. Viņu
paglabāja mazā baznīcā Čudova klosterī, kur četrdesmit dienu laikā ik dienu
kalpoja panihīdas par dvēseles mieru; katrā kalpojumā lielkņaze bija klāt un
bieži šeit ieradās naktī, lūdzot par aizgājēju. Te viņa sajuta svētīgu
palīdzību no svētītāja Aleksija, Maskavas metropolīta svētajām relikvijām,
un kopš tā laika īpaši godināja lielo Krievu Baznīcas priekšstāvi. Lielkņaze
nēsāja sudraba krustiņu ar svētītāja Aleksija relikviju daļiņu. Viņa
uzskatīja, ka metropolīts Aleksijs viņas sirdī izraisījis vēlēšanos veltīt
Dievam visu palikušo mūžu.
Vīra nogalināšanas vietā
Elizabete Fjodorovna uzcēla pieminekli – mākslinieka Vasņecova projektēto
krustu. Tajā rakstīti Pestītāja vārdi pie Krusta: «Tēvs, piedod viņiem, jo
tie nezina, ko dara.»
Kopš vīra nāves Elizabete
Fjodorovna vairs nenovilka sēru drēbes, uzsāka stingru gavēni, daudz lūdzās.
Viņas guļamistaba Nikolaja pilī sāka līdzināties mūķenes cellei. Greznās
mēbeles iznesa, sienas pārkrāsoja baltā krāsā, pie tām atradās tikai ikonas
un garīga rakstura gleznas. Uz laicīgām pieņemšanām lielkņaze vairs negāja,
ieradās tikai dievnamā uz radinieku un draugu laulībām un kristībām, uzreiz
pēc tām dodoties uz mājām vai darīšanās. Tagad ar laicīgo dzīvi vairs nekas
viņu nesaistīja.
Atraitne
savāca visas savas dārglietas, daļu atdeva valsts kasei, daļu - radiniekiem,
bet palikušo izlēma izlietot žēlsirdības klostera uzcelšanai. Maskavā
Lielajā Ordinkā Elizabete Fjodorovna iegādājās īpašumu ar četrām mājām un
dārzu. Pašā lielākajā divstāvu namā izvietoja ēstuvi māsām, virtuvi un citas
saimniecības telpas, otrajā – baznīcu un slimnīcu, blakus – aptieku un
ambulanci uz šejieni nākošiem slimniekiem. Ceturtajā ēkā atradās dzīvoklis
priesterim – klostera biktstēvam, patversmes meiteņu skolas klases un
bibliotēka.
1909. gada 10.
februārī lielkņaze sapulcināja pašas dibinātā klostera 17 māsas, novilka
sēru kleitu, ietērpās mūķenes drēbēs un teica: «Atstāju spožo pasauli, kurā
ieņēmu spožu stāvokli, taču kopā ar jums visiem ieeju diženākā pasaulē –
nabago un cietēju pasaulē.»
Pirmo klostera dievnamu
(«slimnīcas») iesvētīja bīskaps Trifons 1909. gada 9. (21.) septembrī
Vissvētās Dievadzemdētājas Piedzimšanas svētku dienā par godu svētajām mirru
nesējām sievām Martai un Marijai. Otro dievnamu par godu Vissvētās
Dievadzemdētājas Patvērumam iesvētīja 1911. gadā (arhitekts A. Ščusevs, M.
Ņēsterova gleznojumi). Tas tika celts pēc Novgorodas-Pleskavas arhitektūras
paraugiem un saglabāja nelielu draudzes baznīcu siltumu un mājīgumu. Tomēr
tajā varēja sanākt vairāk nekā tūkstoš dievlūdzēju. M. Ņesterovs teicis par
šo baznīcu: «Patvēruma dievnams ir labākais no Maskavas laikmetīgajām
celtnēm, kam citos apstākļos bez tiešajām draudzes vajadzībām varētu būt arī
mākslinieciski audzinoša nozīme visas Maskavas mērogā.» 1914. gadā zem
dievnama uzcēla baznīcu – atdusas vietu par godu Debesu Spēkiem un Visiem
Svētajiem, ko igumene iecerēja kā savu atdusas vietu. To izgleznoja P.
Korins, M. Ņesterova māceklis.
Iezīmīgs ir izveidotā klostera
veltījums svētajām mirru nesējām sievām Martai un Marijai. Klosterim jākļūst
it kā svētā Lācara – Dieva drauga – namam, kurā tik bieži viesojās
Pestītājs. Klostera māsas tika aicinātas savienot Marijas cildeno tiesu –
uzklausīt mūžīgās dzīvības vārdus – ar Martas kalpojumu Kungam, kalpojot
savam tuvākajam.
Martas-Marijas žēlsirdības
klostera kārtību noteica klosteru kopdzīves tipikons. 1910. gada 9. (22.)
aprīlī svēto Martas un Marijas baznīcā bīskaps Trifons (Turkestanovs)
iesvētīja mīlestības un žēlsirdības krusta māsu pakāpē 17 klostera māsas ar
liekņazi Elizabeti Fjodorovnu priekšgalā. Svinīgā dievkalpojuma laikā
bīskaps Trifons, vērsies pie jau mūķenes drēbēs tērptās lielkņazes, teica: «šis
tērps Jūs paslēps no pasaules, un jums pasaules vārti aizvērsies, taču tas
vienlaikus kļūs Jūsu labdarības liecinieks, kura atmirdzēs Kunga priekšā
viņam par godu.» Valdnieka Trifona vārdi piepildījās. Svētā Gara svētības
apspīdētā lielkņazes darbība ar Dievišķās mīlestības uguni apgaismoja
pirmsrevolūcijas gadus Krievijā un Martas-Marijas klostera dibinātāju
aizveda līdz mocekles vainagam kopā ar viņas cellinieci inokiņu Varvaru
Jakovļevu.
Martas-Marijas klosterī diena
sākās sešos no rīta. Pēc kopējā lūgšanu noteikuma! Slimnīcas dievnamā
lielkņaze māsas norīkoja paklausības darbos. No tiem brīvās palika dievnamā,
kur sākās Dievišķā Liturģija. Dienas maltīte pagāja, klausoties svēto
dzīvesstāstu lasījumus. Piecos vakarā baznīcā kalpoja vakara un rīta
dievkalpojumu, kurā piedalījās visas no paklausības darbiem brīvās māsas.
Svētku un svētdienu priekšvakarā kalpoja visnakts dievkalpojumu. Deviņos
vakarā slimnīcas dievnamā lasīja vakara lūgšanu noteikumu, pēc tā visas
māsas, saņēmušas klostera priekšnieces svētību, devās katra uz savu celli.
Četrreiz nedēļā vakara dievkalpojumā lasīja akatistus: svētdienās –
Pestītājam, pirmdienās – erceņģelim Mihailam un visiem Bezmiesīgajiem Debesu
Spēkiem, trešdienās – svētajām mirru nesējām sievām Martai un Marijai, bet
piektdienās – Dievmātei vai Kristus Ciešanām. Dārza galā uzbūvētajā kapelā
lasīja Psalmu grāmatu nelaiķiem. Bieži naktīs tur lūdzās pati klostera
priekšniece. Māsu dvēseles dzīvi vadīja brīnišķīgs priesteris un avju gans –
klostera biktstēvs virspriesteris Mitrofans Serebrjanskis. Divreiz nedēļā
viņš noturēja pārrunas ar māsām. Bez tam viņas ik dienas noteiktās stundās
varēja nākt pēc padoma un pamācības pie biktstēva vai pie klostera
priekšnieces. Lielkņaze kopā ar tēvu Mitrofanu māsām mācīja ne tikai
medicīnas zinības, bet arī to, kā garīgi pamācīt nolaidušos, nomaldījušos un
izmisušos ļaudis. Ik svētdienu pēc vakara dievkalpojuma Dievmātes Patvēruma
dievnamā sarīkoja pārrunas tautai ar lūgšanu kopīgu dziedāšanu.
«Visu klostera iekārtojumu un
paša tā iekšējo sadzīvi, un visu, ko radīja lielkņaze, it kā apzīmogoja
daiļums, smalkums, elegance un kultūra nevis tādēļ, ka viņa tam piešķirtu
kādu patstāvīgu nozīmi, bet gan tādēļ, ka tāda bija viņas radošā gara netīša
darbība,» – atmiņās raksta metropolīts Anastasijs.
Dievkalpojums klosterī vienmēr
noritēja spožā līmenī, pateicoties klostera priekšnieces izraudzītajam
biktstēvam ar ārkārtējām draudžu gana dotībām. Uz šejieni noturēt
dievkalpojumus nāca labākie priesteri un sludinātāji ne tikai no Maskavas,
bet arī no daudzām tālākām Krievijas vietām. Kā bite klostera priekšniece
savāca nektāru no visiem ziediem, lai cilvēki izjustu īpašu garīguma
aromātu. Klosteris, tā dievnami un dievkalpojums sajūsmināja laikabiedrus.
To veicināja ne tikai klostera baznīcas, bet arī skaists parks ar
oranžērijām pēc XVIII – XIX gadsimta labākajām dārzniecības tradīcijām. Tas
bija vienots ansamblis, kas harmoniski apvienoja ārējo un iekšējo skaistumu.
Lielkņazes laikabiedre Nonna
Greitone, viņas radinieces - princese Viktorijas - galma dāma, liecina:
«Viņai piemita brīnišķīga īpašība – cilvēkos redzēt labo un īsto, un
lielkņaze centās to atklāt. Viņai nepavisam nebija augstās domās par savam
īpašībām… Viņa leksikā nekad nebija vārda «nevaru», un nekad nekā
grūtsirdīga nebija Martas-Marijas klostera dzīvē. Tur viss bija pilnīgs kā
no iekšpuses, tā no ārpuses. Kas tur pabija, projām devās ar skaistām
jūtām.»
Martas-Marijas klosterī lielkņaze
dzīvoja askētes - Kristus cīnītājas - dzīvi. Gulēja koka gultā bez matrača.
Stingri ievēroja gavēņus, uzturā lietojot vienīgi augu barību. Rītos cēlās
uz lūgšanu, pēc tās norīkoja māsas paklausības darbos, strādāja klīnikā,
pieņēma apmeklētājus, izskatīja lūgumus un vēstules.
Vakaros – slimo apgaita, kura
beidzās pēc pusnakts. Nakti viņa lūdzās lūgšanu istabā vai baznīcā,
lielkņzes miegs reti kad ieilga vairāk par trim stundām. Ja slimais
svaidījās pa gultu un viņam bija nepieciešama palīdzība, viņa nosēdēja pie
tā gultas lidz pat rīta ausmai. Slimnīcā Elizabete Fjodorovna uzņēmās
visatbildīgāko darbu: asistēja operāciju laikā, pārsēja brūces, rada
mierinājuma vārdus, centās atvieglot slimnieku ciešanas. Slimie teica, ka no
lielkņazes izplūst dziedinošs spēks, kas palīdz pārciest sāpes un ļauj
piekrist smagām operācijām.
Kā galveno līdzekli pret vainām
un kaitēm klostera priekšniece allaž piedāvāja grēksūdzi un Svēto Sakramentu
daļas saņemšanu. «Ir netikumiski mierināt mirstošos ar melīgu cerību uz
atveseļošanos, labāk palīdzēt viņiem kā kristiešiem pāriet mūžībā.»
Klostera māsas izgāja medicīnas
apmācības kursu. Viņu galvenais uzdevums – apmeklēt slimos, trūkumcietējus,
pamestos bērnus, sniegt viņiem medicīnas, materiālo un morālo palīdzību.
Klostera slimnīcā strādāja
labākie Maskavas speciālisti, visas operācijas veica bez maksas. Šeit
izdziedināja tos, no kuriem ārsti atteicās.
Aizejot no Martas-Marijas
slimnīcas, izdziedētie pacienti raudāja, šķirdamies no dižās māmuļas, ka
viņi dēvēja klostera priekšnieci. Klosterī darbojās svētdienas skola
fabrikas strādniecēm. Kas vien vēlējās, varēja izmantot lieliskās
bibliotēkas fondus. Trūcīgos te ēdināja bezmaksas ēdnīcā.
Martas-Marijas klostera
priekšniece uzskatīja – galvenais tomēr nav slimnīca, bet gan palīdzība
nabagiem un trūkumcietējiem. Klosteris saņēma līdz pat 12000 lūgumiem gadā.
Ko tikai nelūdza: ārstēt, atrast darbu, pieskatīt bērnus, kopt guļošos
slimniekus, sūtīt mācīties uz ārzemēm.
Viņa rada iespēju palīdzēt
garīdzniecībai – deva līdzekļus nabadzīgo lauku draudžu vajadzībām, kuras
nespēja remontēt dievnamu vai uzcelt jaunu. Elizabete Fjodorovna
uzmundrināja, stiprināja, materiāli palīdzēja garīdzniekiem-misionāriem, kas
sūri grūti pūlējās galējo ziemeļu pagānu vidū vai sludināja citautiešiem
Krievijas malienēs.
Viena no galvenajām nabadzības
vietām, kurai lielkņaze veltīja īpašu uzmanību, bija Hitrovas tirgus.
Elizabetes Fjodorovna cellinieces Varvaras Jakovļevas vai klostera māsas
kņazes Marijas Oboļenskas pavadībā, nepagurdamas pārejot no viena midzeņa
pie otra, savāca bāreņus un pierunāja vecākus, lai atdod bērnus viņas
audzināšanā. Visi Hitrovas iedzīvotāji cienīja viņu, dēvējot par māsu
Elizabeti vai māmuļu. Policija pastāvīgi brīdināja, ka nespēj garantēt viņas
drošību.
Atbildot lielkņaze vienmēr
pateicās policijai par darbu un teica, ka dzīve nav vis viņu, bet gan Dieva
rokās. Elizabete Fjodorovna centās glābt Hitrovkas bērnus. Viņu nebiedēja
netīrība, lamas, cilvēku veidolu zaudējušas sejas. Lielkņaze teica: «Dieva
līdzību reizēm var aptumšot, taču to nekad nevar iznīcināt.»
No Hitrovkas izrautos
bērnus viņa ierīkoja kopmītnēs. No vienas tādu neseno skrandaiņu grupas
izveidojās Maskavas izpildu darbos sūtāmo
zēnu
artelis. Meitenes iekārtoja slēgtās mācību iestādēs vai patversmēs, kur
tāpat sekoja viņu veselībai – garīgai un fiziskai.
Elizabete Fjodorovna organizēja
nespējnieku patversmes bāreņiem, invalīdiem, smagi slimajiem, atrada laiku
viņus apmeklēt, pastāvīgi pabalstīja materiāli, veda viņiem dāvanas. Zina
stāstīt šādu gadījumu: reiz lielkņazi gaidīja atbraucam uz mazo bāreņu
patversmi. Visi gatavojās pienācīgi sagaidīt savu labdari. Meitenēm pateica,
ka atbrauks lielkņaze: ar viņu jāsaveicinās un jānoskūpsta rociņas. Kad
Elizabete Fjodorovna atbrauca, viņu sagaidīja mazie bērniņi baltās
kleitiņās, draudzīgi sasveicinājās un visas pastiepa savas rociņas
lielkņazei, sacīdamas: «Skūpstiet rociņas.» Audzinātājas šausminājās: kas nu
būs. Taču lielkņaze piegāja katrai meitenītei klāt un visām noskūpstīja
rociņas. To redzot, raudāja visi – tāds aizkustinājums un godbijība valdīja
sejās un sirdīs.
Diženā māmuļa cerēja, ka viņas
izveidotais Martas-Marijas Žēlsirdības klosteris izplauks kā liels augļus
nesošs koks. Viņa plānoja ar laiku izveidot klostera filiāles arī citās
Krievijas pilsētās.
Lielkņazei piemita īsteni
krieviska mīlestība uz svētceļošanu.
Ne reizi vien brauca uz
Sarovu un priecīgi steidzās uz dievnamu, lai lūgtu Dievu pie sirdsskaidrā
Serafima relikviju šķirsta. Brauca uz Pleskavu, uz Optinas, Zosimas
klosteriem, pabija Solovecku klosterī. Tāpat apmeklēja arī pašus mazākos
klosterus Krievijas tālākos nostūros un nomalēs. Piedalījās visās garīgajās
svinībās par godu Dievam tīkamo Viņa gribas pildītāju relikviju atvēršanā
vai pārnešanā. Slimie svētceļnieki
gaidīja izdziedināšanu no tikko kanonizētiem svētajiem, un lielkņaze slepus
palīdzēja viņiem, kopa tos. 1914. gadā viņa apmeklēja Alapajevskas klosteri,
kam vēlāk bija lemts kļūt viņas ieslodzījuma un mocekļa nāves vietai.
Viņa kļuva uz
Jeruzālemi ceļojošo krievu svētceļnieku labvēle. Elizabetes Fjodorovnas
organizētās biedrības sedza svētceļnieku biļešu cenas no Odesas līdz Jafai.
Tāpat viņa uzcēla lielu viesnīcu Jeruzālemē.
Vēl viens slavas
cienīgs lielkņazes darbs – krievu pareizticīgā dievnama uzcelšana Itālijā,
Bari pilsētā, kur atdusas Likijas Miru arhibīskapa Nikolaja relikvijas.
1914. gadā iesvētīja dievnamu par godu svētītājam Nikolajam un ceļinieku
uzņemšanas namu.
Pirmā pasaules
kara gados lielkņazes darbi un pienākumi auga augumā: vajadzēja kopt
ievainotos lazaretēs.
Klostera māsu vienu daļu atlaida
strādāt lauka hospitālī. Sākotnēji Elizabete Fjodorovna, kristīgu jūtu
pamudināta, apmeklēja arī sagūstītos vāciešus, taču izplatījās apmelojumi
par ienaidnieka slepenu atbalstīšanu, un lielkņaze no šīm aktivitātēm
atteicās.
1916. gadā pie klostera vārtiem
sanāca satracināts pūlis, pieprasīdams izdot vācu spiegu - Elizabetes
Fjodorovnas brāli, kurš it kā te slēpjoties. Klostera priekšniece viena
iznāca pie pūļa, piedāvājot apskatīt visas kopienas telpas. Kungs neļāva
viņai todien iet bojā. Policijas jātnieku vienība pūli izklīdināja.
Drīz vien pēc Februāra
revolūcijas pie klostera atkal sadrūzmējās pūlis ar šautenēm, sarkaniem
karogiem un lentām. Pati klostera priekšniece atvēra vārtus. Lielkņazei
paziņoja: atbraukuši, lai viņu arestētu un nodotu tiesai kā vācu spiedzi,
kura turklāt klosterī glabājot ieročus.
Atnākušie pieprasīja nekavējoties
braukt viņiem līdz, bet lielkņaze atbildēja – viņai vēl jādod rīkojumi un
jāatvadās no māsām. Klostera priekšniece sapulcināja visas māsas klosterī un
lūdza tēvu Mitrofanu kalpot aizlūgumu. Tad aicināja revolucionārus baznīcā,
tikai atstāt ieročus pie ieejas. Viņi negribīgi noņēma šautenes un iegāja
līdzi dievnamā.
Visu aizlūgumu Elizabete
Fjodorovna nostāvēja uz ceļiem. Kad kalpojums beidzās, viņa teica – tēvs
Mitrofans parādīs iebrucējiem visas klostera būves, un viņi var meklēt to,
ko grib atrast. Saprotams, neatrada neko, izņemot māsu celles un hospitāli
ar slimniekiem. Kad pūlis aizgāja, Elizabete Fjodorovna teica māsām:
«Acīmredzot mēs vēl neesam mocekļa vainaga cienīgas.»
1917. gada pavasarī pie
lielkņazes ķeizara Vilhelma uzdevumā atbrauca zviedru ministrs un piedāvāja
palīdzēt izbraukt pāri robežai. Elizabete Fjodorovna atbildēja, ka izlēmusi
arī pati piedzīvot tās valsts likteni, ko uzskata par savu jauno dzimteni,
un nespēj šai grūtajā laikā pamest klostera māsas.
Nekad klostera dievkalpojumos
nesanāca tik daudz cilvēku kā pirms oktobra apvērsuma. Nāca ne tik daudz pēc
zupas šķīvja vai medicīniskas palīdzības, cik pēc diženās māmuļas
mierinājuma un padoma. Elizabete Fjodorovna visus pieņēma, uzklausīja,
stiprināja. Cilvēki no viņas projām devās miera pilni un uzmundrināti.
Sākotnēji pēc oktobra apvērsuma
Martas-Marijas klosteri neaiztika. Gluži otrādi, māsām izrādīja cieņu,
divreiz nedēļā pie klostera piebrauca kravas mašīna ar pārtiku: rupjmaizi,
kaltētām zivīm, dārzeņiem, nedaudz taukiem un cukuru. No medikamentiem
ierobežotā daudzumā izsniedza pārsējus un pirmās nepieciešamības zāles.
Tomēr visapkārt valdīja
bailes, labvēļi un turīgie dāvinātāji tagad neuzdrošinājās klosterim
palīdzēt.
Lielkņaze, vairoties no
provokācijām, aiz vārtiem negāja, arī māsām bija aizliegts iziet uz ielas.
Tomēr klostera dienas kārtība nemainījās, tikai kalpojumi ieilga, māsu
lūgšana kļuva dedzīgāka. Pārpildītajā baznīcā tēvs Mitrofans katru dienu
kalpoja Dievišķo Liturģiju, daudzi saņēma Svēto Dāvanu daļu. Kādu laiku
klosterī atradās Dievmātes Majestātiskā brīnumdarošā ikona, kuru atrada
Piemaskavas Kolomenskas ciemā tai dienā, kad imperators Nikolajs II atteicās
no troņa. Ikonas priekšā kalpoja aizlūgumus, visiem piedaloties.
Pēc
Brestļitovskas miera noslēgšanas vācu valdība panāca padomju varas
piekrišanu lielkņazes Elizabetes Fjodorovnas izbraukšanai pāri robežai.
Vācijas sūtnis grāfs Mirbahs divkārt pūlējās tikties ar lielkņazi, tomēr
klostera priekšniece grāfu nepieņēma un kategoriski atteicās aizbraukt no
Krievijas. Viņa
teica: «Nevienam neko ļaunu neesmu darījusi. Lai notiek pēc Dieva gribas!»
Miers klosterī bija klusums pirms
vētras. Vispirms atsūtīja anketas – aptaujas lapas tiem, kas izgāja
ārstēšanās kursu: vārds, uzvārds, vecums, sociālā izcelsme utt. Pēc tam dažu
cilvēkus no slimnīcas arestēja. Vēlāk paziņoja, ka bāreņus pārvedīšot uz
bērnu namu. 1918. gada aprīlī, Pashas trešajā dienā, kad Baznīca svin
Dievmātes Ibērijas ikonas svētkus, Elizabeti Fjodorovnu arestēja un
nekavējoties izveda no Maskavas. Tai dienā vissvētākais patriarhs Tihons
apmeklēja Martas-Marijas klosteri, kur kalpoja Dievišķo Liturģiju un
aizlūgumu. Pēc kalpojuma patriarhs līdz četriem dienā uzkavējās klosterī,
runāja ar klostera priekšnieci un māsām. Tā bija Krievijas Pareizticīgās
Baznīcas galvas pēdējā svētība un atvadu vārdi pirms lielkņazes krusta ceļa
uz Golgātu.
Gandrīz tūdaļ pēc patriarha
Tihona aizbraukšanas pie klostera piebrauca mašīna ar komisāru un
sarkanarmiešiem. Elizabetei Fjodorovnai pavēlēja braukt viņiem līdz.
Pusstundu atvēlēja, lai sakravātos. Klostera priekšniece paguva vien
sapulcināt māsas svēto Martas un Marijas baznīcā un pēdējo reizi svētīt.
Visi klātesošie raudāja, apzinoties, ka savu māti un klostera priekšnieci
redz pēdējo reizi. Elizabete Fjodorovna pateicās māsām par pašaizliedzību un
uzticību un lūdza tēvu Mitrofanu nepamest klosteri un kalpot tajā, kamēr
vien būs iespējams.
Lielkņazei līdz brauca divas
māsas – Varvara Jakovļeva un Jekaterina Janiševa. Pirms iesēšanās mašīnā
klostera priekšniece visiem pārmeta krusta zīmi.
Uzzinājis par notikušo, patriarhs
Tihons vērsās dažādās organizācijas, ar kurām rēķinājās jaunā vara, lai
panāktu lielkņazes atbrīvošanu. Tomēr viņa pūliņi izrādījās veltīgi. Visi
imperatora nama locekļi bija nāvei nolemti.
Elizabeti Fjodorovnu un viņas
pavadones pa dzelzceļu nosūtīja uz Permu.
Klostera priekšnieces
pavadītājas māsas aizveda uz rajona padomi un piedāvāja atlaist brīvībā.
Abas gauži lūdza atļaut atgriezties pie lielkņazes, tad čekisti biedēja ar
spīdzināšanu un mocībām visiem, kas paliks pie Elizabetes Fjodorovnas.
Varvara Jakovļeva teica - esot gatava pat ar savām asinīm parakstīties, ka
vēlas piedzīvot to pašu likteni, ko lielkņaze. Tā Martas-Marijas klostera
krusta māsa izdarīja savu izvēli un pievienojās savu likteni gaidošiem
cietumniekiem.
1918. gada 5. (18.) jūlija dziļā
naktī, sirdsskaidrā Radoņežas Sergija relikviju atrašanas dienā lielkņazi
Elizabeti Fjodorovnu kopā ar citiem imperatora nama pārstāvjiem iemeta vecu
raktuvju šahtā. Kad zvēriski satrakojušies bendes grūda lielkņazi melnajā
bedrē, viņa lūdzās to pašu lūgšanu, ko mums dāvājis Krustā Sistais pasaules
Pestītājs: «Kungs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara» (Lk. 23, 34). Pēc
tam čekisti šahtā sāka mest rokas granātas. Kāds zemnieks – slepkavības
liecinieks – stāstīja, ka no šahtas dziļumiem skanējusi Ķerubu dziesmas
dziedāšana. To Krievijas jaunmocekļi dziedāja pirms pārejas mūžībā. Viņi
dzīvi beidza briesmīgās ciešanās no slāpēm, bada un ievainojumiem.
Lielkņaze neiekrita šahtas
dibenā, bet uzkrita uz izciļņa 15 metru dziļumā. Viņai blakus atrada Joana
Konstantinoviča ķermeni ar pārsietu galvu. Kaut pati visa lauzumos un
smagākajos sasitumos, Elizabete Fjodorovna pat šeit centās atvieglot tuvākā
ciešanas. Lielkņazes un inokiņas Varvaras labās rokas pirksti izrādījās
salikti krusta zīmei.
Martas-Marijas klostera
priekšnieces un viņas uzticamās cellinieces Varvaras atliekas 1921. gadā
pārveda uz Jeruzalemi un novietoja Ģetzemanē - svētās apustuļiem
pielīdzināmās Marijas Magdalēnas dievnama kapenēs.
Jeruzālemes patriarhs Diodors
svētīja relikvijas no atdusas vietas svinīgi pārnest uz pašu svētās Marijas
Magdalēnas dievnamu. Noteica dienu – 1982. gada 2. maiju, svēto mirru nesēju
sievu svētkus. Todien dievkalpojumā lietoja Svēto Biķeri, Evaņģēliju un
trauku pārsegus, kurus dievnamam dāvājusi pati lielkņaze Elizabete
Fjodorovna, kad viņa šeit bija 1888. gadā.
Krievu Pareizticīgās Baznīcas Arhiereju Koncils 1992. gadā kanonizēja lielkņazi Elizabeti un inokiņu Varvaru kā svētās Krievijas jaunmocekles, noteikdams svētkus nāves dienā – 5. (18.) jūlijā.
Teksts no www.pareizticiba.lv
|
Pēdējos
mūža mēnešus lielkņaze aizvadīja apcietinājumā, skolā, Alapajevskas pilsētas
nomalē kopā ar lielkņazu Sergeju Mihailoviču (imperatora Aleksandra II brāļa
– lielkņaza Mihaila Nikolajeviča jaunāko dēlu), viņa sekretāru – Fjodoru
Mihailoviču Remezu, trim brāļiem – Joanu (Jāni), Konstantīnu un Igoru
(lielkņaza Konstantīna Konstantinoviča dēliem) un kņazu Vladimiru Paleju
(lielkņaza Pāvela Aleksandroviča dēlu). Beigas pienākušas pavisam tuvu.
Māmuļa-klostera priekšniece gatavojās šai aiziešanai, visu laiku veltīdama
lūgšanām.