Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Svētā Dominika kopā ar četrām citām jaunavām ieradās Konstantinopolē no Kartāgenas imperatora Teodosija laikā[1], būdama vēl pagāniete. Viņā dega spēcīga vēlēšanās pieņemt kristietību un dzīvot pēc šķīstās debesu ticības likumiem. Pār Konstantinopoles arhibīskapu, svēto Nektāriju[2] par viņu nāca īpaša atklāsme. Tādēļ Dominiku pieņēmis, viņš ne tikai deva tai sv. Kristību, bet arī iecēla par diakonisi[3]. Imperators Leons uzdāvināja viņai zemi ārpus pilsētas robežām. Uz šīs zemes svētā Dominika nodibināja klosteri par godu svētajam Cakarijam, sapulcināja ap sevi jaunavas un sāka dzīvot kopā ar viņām, nodarbodamās ar gavēšanu. Viņa paveica ne mazums brīnumu: piemēram, izglāba bojā ejošos kuģiniekus, ielaizdama jūrā svētītu eļļu, no kuras jūra pārstāja bangoties. Viņai piemita arī pareģošanas spējas, jo viņa paredzēja ķēniņa galu. Reiz viņa redzēja, kā no debesīm nokāpa eņģelis un svētīja ūdeni, bet viņai atklājās arī citi Dievišķie noslēpumi. Svētā nodzīvoja mierā līdz sirmam vecumam un pieredzēja Leona un Zenona valdīšanu[4], turklāt paredzēja savu aiziešanu pie Kunga.
[1] Teodosijs Lielais Romas imperators no 379. līdz 395. g. Viņa valdīšanas laikā Romas impērijā pilnībā nostiprinājās kristīgā ticība. [2] Sv. patriarhs Nektārijs pārvaldīja Konstantinopoles baznīcu no 381.397. g. Viņa piemiņa godināma meteņu nedēļas sestdienā. [3] Diakonise no grieķu valodas kalpotāja. Tā sauc īpašu Baznīcas kalpotāju slāni, kura nodibināšana saistās vēl ar apustuļu laikiem (Vēst. romiešiem, 16, 1; 1. vēst Timotejam, 5, 310). Diakonišu amatam parasti tika izraudzītas padzīvojušas (ne jaunākas par 40 gadiem) jaunavas vai atraitnes. Viņu pienākumos ietilpa mācīt sievas un jaunavas, kuras nolēmušas pievērsties ticībai, kā jāuzvedas kristīšanas laikā, palīdzēt bīskapam viņu kristīšanas laikā un viņa vietā veikt arī citu ķermeņa daļu ieziešanu, bez pieres, uzraudzīt sievietes dievkalpojuma laikā, apmeklēt slimos, postā nonākušos un cietumos ieslodzītos, kalpot ticības apliecinātājiem un mocekļiem, kas atrodas sardzes uzraudzībā, palīdzēt trūkumcietējiem u.c. Uz diakonisēm attiecās vairāki kanoniskie likumi, un tieši IV Vispārējā koncila 14.,15. likums un sv. Bazīlija Lielā 44. likums. [4] Šeit domāts imperators Leons II, kas valdīja mazāk nekā gadu (474. g.); imperators Zenons valdīja no 474. līdz 491. g. Sv. Dominika nomira Zenona valdīšanas pirmajos gados, ap 474. gadu. Tā kā Konstantinopolē viņa ieradās katrā ziņā agrāk par 385. gadu, un tā kā viņai ap to laiku, neapšaubāmi, bija ne mazāk kā 20 gadu (jo patriarhs Nektārijs atrada par iespējamu drīzumā iecelt viņu par diakonisi), tad sv. Dominikai mirstot bija vairāk kā 100 gadu.
|
