Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Pēc grieķu ķēniņa Arkādija[1] nāves viņa dēls Teodosijs[2] vēl bija mazs, astoņgadīgs zēns un nevarēja pārvaldīt valsti, tādēļ Arkādija brālis, imperators Honorijs[3] uzticēja aizbildnību pār jauno ķēniņu un visas grieķu valsts pārvaldi vienam no ievērojamākajiem ierēdņiem, antipātam[4], vārdā Antēmijam[5], gudram un dievbijīgam vīram. Šo antipātu, līdz laikam, kamēr Teodosijs izauga, visi godāja kā ķēniņu, tādēļ arī svētais Simeons Metafrasts[6], sākdams rakstīt šo dzīvesstāstu, raksta: "dievbijīgā ķēniņa Atntēmija valdīšanas laikā", ­ un visā savā stāstījumā sauc viņu par ķēniņu. Šim Antēmijam bijušas divas meitas, no kurām vienā, jaunākajā, jau no mazām dienām mitis nešķīstais gars, bet vecākā jau jaunībā laiku pavadīja baznīcās un lūgšanās. Otrās meitas vārds bijis Apollinārija. Kad viņa bija sasniegusi pilngadību, vecāki sāka domāt, kā meitu izprecināt, bet viņa no precībām atteicās, sacīdama:

- Es gribu aiziet klosterī, klausīties tur Svētajos Rakstos un redzēt klosteru dzīves kārtību.

Vecāki viņai teica:

- Mēs gribam tevi izprecināt.

Bet viņa uz to atbildēja:

- Es negribu precēties un ceru, ka Dievs arī mani saglabās bailēs no Viņa šķīstu, kā šķīstas Viņš saglabā Savas svētās jaunavas!

Vecāki bija pārsteigti, ka viņa vēl tik jauna būdama, saka šādus vārdus, un ka viņas mīlestība pret Dievišķo ir tik stipra. Taču Apollinārija no jauna sāka lūgties vecākus, lai tie pie viņas atvestu kādu mūķeni, kas viņai iemācītu psalmus un svēto rakstu lasītprasmi. Antēmijs ne mazums bēdājās par meitas nodomiem, jo viņam gribējās to izprecināt. Taču, kad meitene savu lēmumu nemainīja un atteicās no visām dāvanām, ko viņai sūtīja dižciltīgi jaunekļi, kas lūdza viņas roku, vecāki viņai teica:

- Ko tad tu, meit, vēlies?

Viņa tiem atbildēja:

- Es lūdzu, atdodiet mani Dievam ­ un jūs gūsiet atalgojumu par manu jaunavību.

Redzēdami, ka viņas vēlēšanās ir nelokāma, stipra un dievbijīga, viņi atteica:

- Lai notiek tā Kunga prāts!

Un atveda pie meitas pieredzējušu mūķeni, kas viņai iemācīja lasīt dievišķās grāmatas. Pēc tam viņa sacīja vecākiem:

- Lūdzu, ļaujiet man doties ceļojumā, lai es varētu skatīt Jeruzalemes svētās vietas. Tur es paklanīšos un palūgšos par godu skaidrajam Krustam un Kristus Svētajai Augšāmcelšanai!

Vecāki negribēja viņu laist, jo Apollinārija mājās bija vienīgais viņu mierinājums un viņi meitu stipri mīlēja, jo otra māsa bija velna apsēsta. Taču Apollinārija viņus ilgi lūdzās, kamēr vecāki pret savu gribu, beidzot piekrita meiteni atlaist. Viņi tai deva līdzi daudzus vergus un verdzenes, ne mazums zelta un sudraba, un sacīja:

- Ņem šo te, meit, un ej, izpildi savu solījumu, jo Dievs grib, lai tu būtu Viņa kalpone!

Iesēdinājuši meitu kuģī, viņi no tās atvadījās un sacīja:

- Piemini arī mūs, meit, savās lūgšanās, kad būsi nonākusi svētajās vietās!

Viņa tiem atbildēja:

- Tāpat kā jūs esat izpildījuši manu sirsnīgāko vēlēšanos, tā lai arī Dievs izpilda jūsu lūgumus un pasargā jūs no bēdām!

Un tā, šķīrusies no vecākiem, viņa devās ceļojumā. Sasniegusi Askalonu[7], viņa nemierīgās jūras dēļ vairākas dienas pavadīja šajā pilsētā un lūgdamās un dalīdama žēlastības dāvanas, apstaigāja visas pilsētas baznīcas un klosterus. Šeit viņa atrada ceļabiedrus tālākajam ceļojumam uz Jeruzalemi un, nonākusi svētajā pilsētā, apsveica Kristus Augšāmcelšanos un Skaidro Krustu, cītīgi lūgdamās par saviem vecākiem. Šajās svētceļojuma dienās Apollinārija pabija arī sieviešu klosteros, ziedojot lielas naudas summas to vajadzībām. Tajā pašā laikā viņa sāka laist brīvībā liekos vergus un verdzenes, turklāt dāsnu roku dalīja viņiem balvas par kalpošanu un nodeva sevi viņu lūgšanām. Pēc vairākām dienām, beidzot savu ceļojumu pa svētajām vietām, Apollinārija aizgājusi pie Jordānas upes, sacīja atlikušajiem vergiem:

- Mani brāļi, es gribu atbrīvot arī jūs, bet vispirms dosimies uz Aleksandriju un paklanīsimies svētajam Minam[8].

Viņi tai sacīja:

- Lai notiek tā, kā tu, kundze, pavēli!

Kad viņi tuvojās Aleksandrijai, par viņas ierašanos uzzināja Aleksandrijas prokonsuls[9] un izsūtīja godājamus ļaudis Apollinārijai kā ķēniņa meitai ar sveicieniem pretī. Taču viņa, vairīdamās no jebkādiem pagodinājumiem, naktī iegāja pilsētā un, pati ieradusies prokonsula mājā, sveica viņu un viņa laulāto draudzeni. Prokonsuls ar sievu nokrita viņai pie kājām, sacīdami:

- Kāpēc tu tā darīji, kundze? mēs sūtījām tevi sveicināt, bet tu, mūsu kundze, atnāci pati pie mums ar sveicienu.

Svētlaimīgā Apollinārija viņiem atteica:

- Vai jūs gribējāt sagādāt man prieku?

Viņi atbildēja:

- Protams, kundze!

Tad svētā viņiem teica:

- Atlaidiet mani tūdaļ pat, nenogurdiniet mani ar pagodinājumiem, jo es vēlos iet pielūgt svēto mocekli Minu.

Un viņi, apveltījuši Apollināriju ar dārgām dāvanām, atlaida. Svētlaimīgā izdalīja šīs dāvanas nabagiem. To izdarījusi viņa vairākas dienas pavadīja Aleksandrijā, apstaigājot baznīcas un klosterus. Turklāt mājā, kurā Apollinārija bija apmetusies, viņa atrada kādu vecu sievu, kurai, pasniegusi dāsnu žēlastības dāvanu, palūdza, lai tā slepeni nopērk viņai mantiju, paramandu[10], mūku kapuci, ādas jostu un visus mūku vīriešu apģērba piederumus. Vecā sieva, piekritusi, visu to nopirka un, atnesusi svētlaimīgajai, sacīja:

- Lai Dievs tev palīdz, māt!

Dabūjusi mūku drēbes, Apollinārija tās paslēpa pie sevis, lai neuzzinātu viņas pavadoņi. Pēc tam viņa atlaida atlikušos vergus un verdzenes, izņemot divus ­ kādu vecu vergu un vēl kādu einuhu, un, uzkāpusi uz kuģa, aizkuģoja līdz Limnai. Tur viņa noīrēja četrus dzīvniekus un devās uz svētā mocekļa Minas kapu. Atdevusi godu svētā pīšļiem un noskaitījusi lūgšanas, Apollinārija slēgtos ratos devās apciemot svētos tēvus vientuļniekus. Viņa devās ceļā vakarā, un einuham bija jāatrodas ratu aizmugurē, bet vergs, kurš sēdēja priekšā, vadīja dzīvniekus. Svētlaimīgā, sēdēdama ratos ar līdzpaņemto mūka apģērbu, skaitīja slepenu lūgšanu, kurā izlūdzās Dieva palīdzību iecerētajā pasākumā. Satumsa, tuvojās pusnakts, arī rati piebrauca pie kāda purva, pie kura atradās avots, kuru vēlāk sāka saukt par Apollinārijas avotu. Atmetusi ratu pārsegu, svētlaimīgā Apollinārija redzēja, ka abi kalpotāji, einuhs un kučieris, iesnaudušies. Tad viņa novilka pasaulīgās drānas un apvilka mūka vīrieša apģērbu. Pārģērbdamās viņa vērsās pie Dieva ar šādiem vārdiem:

- Tu, Kungs, iedīglī devi man līdzību ar savu tēlu, palīdzi pēc Savas Svētās gribas to iznest līdz galam!

Pēc tam, pārmetusi sev krusta zīmi, viņa klusi, kamēr kalpi gulēja, izkāpa no ratiem un, iegājusi purvā, slēpās tajā, kamēr rati nebija aizbraukuši tālāk. Svētā apmetās šajā vientulīgajā, purvainajā vietā un dzīvoja tikai Vienīgajam Dievam, Kuru bija iemīlējusi. Bet Dievs, redzēdams viņas sirsnīgo tiekšanos uz sevi, sedza viņu ar Savu gaismu, palīdzēdams cīņā ar neredzamajiem ienaidniekiem un dodams barību viņas miesai no vīģes koka.

Kad rati, no kuriem slepeni bija izkāpusi svētā, devās tālāk, kalpi, einuhs un sirmgalvis, pamodās un, dienas gaismā ieraudzījuši, ka rati ir tukši, ļoti izbijās. Viņi atrada tikai savas kundzes drānas, bet viņu pašu nekur neredzēja. Viņi apjukuši nezināja ne, kad viņa izkāpusi, ne kurp devusies un ar kādu mērķi, turklāt novilkusi visas drānas. Kalpi ilgi meklēja Apollināriju, saukdami viņu skaļā balsī, bet neatraduši un cita padoma nezinādami, nolēma griezties atpakaļ. Un tā, atgriezušies Aleksandrijā, viņi visu izstāstīja Aleksandrijas prokonsulam, un tas, ļoti pārsteigts par šādu vēsti, tūdaļ pat uzrakstīja sīku vēstuli antipātam Antēmijam, Apollinārijas tēvam un lika einuham un sirmgalvim aizvest viņam ratos palikušās Apollinārijas drēbes. Antēmijs, izlasījis prokonsula vēstuli, ilgi un neremdināmi lēja asaras kopā ar savu laulāto draudzeni, Apollinārijas māti, pārcilādami mīļotās meitas apģērbu, un kopā ar viņiem raudāja visi dižciltīgie augstmaņi. Beigu beigās Antēmijs žēlabaini izsaucās:

- Dievs! Tu viņu izraudzīji, tu arī uzliec viņai savus pārbaudījumus!

To dzirdot, visi atkal sāka vaimanāt, bet daži augstmaņi sāka ķēniņu mierināt šādiem vārdiem:

- Lūk, īsta tikumīga tēva meita, lūk, dievbijīga tēva īstena sekotāja! Valdniek, tas ir tavas tikumības apliecinājums, par kuru Dievs tevi svētījis ar tādu meitu!

Tā runādami, viņi nedaudz remdināja ķēniņa dziļās bēdas. Un visi lūdza Dievu par Apollināriju, lai viņš to stiprinātu izraudzītajā dzīvē, jo visi saprata, ka meitene uzņēmusies vientuļnieces dzīvi, kā tas patiesībā arī bija noticis.

Svētā jaunava vairākus gadus nodzīvoja tajā vietā, kur bija izkāpusi no ratiem, dzīvodama viena pati blakus purvam, virs kura pacēlās veseli odu mākoņi. Tur viņa cīnījās ar sātanu un savu miesu, kas sākotnēji bija maiga, kā jau meitenei, kas uzaugusi ķēnišķā greznībā, bet vēlāk sāka atgādināt bruņurupuča bruņas, jo viņa to vārdzināja ar darbiem, gavēni un negulēšanu, un deva odiem par barību, kā arī neslēpa no dedzinošajiem saules stariem. Taču, kad tas Kungs iegribēja, lai viņa sev pajumti atrastu starp svētajiem vīriem vientuļniekiem un lai par viņu uzzinātu ļaudis un gūtu no tā labumu, Viņš izveda Apollināriju no purva. Viņai sapnī parādījās eņģelis un pavēlēja doties ceļā un saukties par Doroteju. Un viņai, iznākot no savas slēptuves, bija tāds izskats, ka neviens nespētu droši pateikt, vai viņa priekšā stāv vīrietis vai sieviete. Reiz viņa agri no rīta gāja pa tuksnesi un ceļā sastapa svēto vientuļnieku Makāriju, kurš viņu uzrunāja:

- Svētī, tēvs!

Arī viņa tam lūdza svētību un, svētījuši viens otru, abi turpināja ceļu kopīgi. Uz svētās jautājumu:

- Kas tu esi, tēvs?

Viņš atbildēja:

- Es esmu Makārijs.

Tad viņa tam sacīja:

- Esi tik labs, tēvs, atļauj man palikt kopā ar taviem brāļiem!

Mūks atvedis Apollināriju klosterī, ierādīja viņai celli, nezinot, ka viņa ir sieviete, un noturēdams par kastrātu. Dievs viņam šo noslēpumu neatklāja, lai vēlāk visi no tā gūtu lielu labumu un Savam svētajam vārdam par slavu. Uz Makārija jautājumu: kā viņu saucot? Apollinārija atbildēja:

- Mans vārds ir Dorotejs. Izdzirdis par šejienes svētajiem tēviem, es atnācu, lai padzīvotu viņu tuvumā, ja vien izrādīšos šī goda cienīgs.

Tad mūks viņai jautāja:

- Ko tu varētu darīt, brāli?

Un Dorotejs atbildēja, ka viņš esot ar mieru darīt visu, ko vien viņam likšot. Tad mūks viņai ierādīja, kā no meldriem darināmi paklājiņi. Un svētā jaunava sāka dzīvot kā vīrs, atsevišķā cellē, starp vīriem, kā dzīvo tēvi vientuļnieki: Dievs nevienam neļāva atklāt viņas noslēpumu. Dienas un naktis viņa pavadīja nepārtrauktās lūgšanās un roku darbā. Ar laiku viņa sāka izcelties starp tēviem ar dzīvesveida stingrību; vēl vairāk, viņai no Dieva bija dota spēja dziedēt vainas, un Doroteja vārds bija visiem uz lūpām, jo visi mīlēja šo šķietamo Doroteju un godāja par dižu tēvu.

Pagāja diezgan daudz laika un ļaunais gars, kas bija apsēdis ķēniņa Anfēmija jaunāko meitu, Apollinārijas māsu, sāka vēl nežēlīgāk viņu mocīt un kliedza:

- Ja jūs mani neaizvedīsiet klosterī, es no viņas neatkāpšos.

Pie šīs viltības sātans bija ķēries, lai atklātos, ka Apollinārija dzīvo starp vīriešiem un lai padzītu viņu no klostera. Bet tā kā Dievs neļāva sātanam neko runāt par Apollināriju, viņš mocīja tās māsu, lai viņu nosūtītu uz klosteri. Augstmaņi ieteica ķēniņam sūtīt meitu pie svētajiem tēviem, lai tie par viņu palūgtos. Ķēniņš tā arī izdarīja un aizsūtīja pie tēviem vientuļniekiem savu sātana apsēsto meitu kopā ar daudziem jo daudziem kalpiem.

Kad visi nonāca klosterī, viņiem pretī iznāca svētais Makārijs un vaicāja:

- Kādēļ, bērni, esat šurp nākuši?

Viņi atbildēja:

- Mūsu dievbijīgais valdnieks Antēmijs atsūtījis savu meitu, lai jūs, palūgušies Dievu, izdziedētu viņu no slimības.

Mūks, saņēmis meitu no ķēniņa ierēdņa rokām, aizveda viņu pie avvas Doroteja jeb, citiem vārdiem, pie Apollinārijas, un sacīja:

- Lūk, ķēniņa meita, kurai vajadzīgas šejienes tēvu un tavas lūgšanas. Palūdzies par viņu un izdziedini viņu, jo tev tas Kungs piešķīris dziednieka spējas.

To dzirdot, Apollinārija sāka raudāt un sacīja:

- Kas es, grēcinieks, esmu, ka jūs piedēvējat man spējas izdzīt sātanu?

Un, nometusies ceļos, lūdza mūku šādiem vārdiem:

- Ļaujiet man, tēvs, apraudāt savus daudzos grēkus; esmu pārāk nespēcīgs, lai kaut ko darītu šajā lietā.

Bet Makārijs viņai atteica:

- Vai tad citi tēvi ar Dieva palīgu nepaveic brīnumus? un tev arī nāksies to darīt.

Tad Apollinārija sacīja:

- Lai notiek tā Kunga prāts!

Un, apžēlojusies par sātana apsēsto, aizveda viņu uz savu celli. Pazinusi meitenē savu māsu, svētā ar prieka asarām acīs viņu apskāva un teica:

- Labi, ka tu atnāci šurp, māsa!

Dievs aizliedza nelabajam ziņot par Apollināriju, kura turpināja slēpt savu dzimumu, izskatīdamās pēc vīrieša un saukdamās vīrieša vārdā, un svētā cīnījās pret sātanu ar lūgšanu. Reiz, kad nelabais sāka īpaši stipri mocīt jaunavu, svētlaimīgā Apollinārija, izstiepusi rokas pret debesīm ar asarām acīs lūdzās par savu māsu. Tad velns, nespēdams turēties pretī lūgšanas spēkam, skaļi iebrēcās:

- Posts man! mani dzen no šejienes projām un es aizeju!

Un, nogrūdis jaunavu zemē, izgāja no viņas. Svētā Apollinārija aizveda izveseļojušos māsu uz baznīcu un nokrita pie kājām svētajiem tēviem, sacīdama:

- Piedodiet man, grēciniekam! Es daudz grēkoju, dzīvodams starp jums.

Bet viņi, atsaukuši ķēniņa sūtņus, atdeva tiem atveseļojušos ķēniņa meitu un, pavadījuši viņu ar lūgšanām un svētību, atlaida pie ķēniņa. Ieraudzījuši, ka meita vesela, vecāki ļoti nopriecājās, un arī visi augstmaņi priecājās par sava valdnieka laimi un slavēja Dievu, ka tas izrādījis tik lielu žēlsirdību, jo redzēja, ka jaunava kļuvusi vesela, skaista no vaiga un klusa. Bet svētā Apollinārija vēl vairāk sevi iegrožoja, dzīvodama starp tēviem un uzņemdamās arvien jaunus un jaunus varoņdarbus.

Pēc tam nelabais ķērās pie jaunas viltības, lai apbēdinātu ķēniņu un liktu kaunā viņa namu, kā arī atņemtu godu un nodarītu ļaunumu šķietamajam Dorotejam. Viņš no jauna iegāja ķēniņa meitā, taču nemocīja vis viņu kā agrāk, bet piešķīra viņai grūtas sievietes izskatu. Pamanījuši, ka viņa ir tādā stāvoklī, vecāki stipri apjuka un sāka viņu izprašņāt, ar ko viņa sagrēkojusi. Jaunava, būdama šķīsta gan miesā, gan garā, atbildēja, ka pati nemaz nezinot, kā tas viņai gadījies. Kad vecāki ar sišanu gribēja piespiest, lai viņa izstāsta, kas bijis viņas krišanas vaininieks, sātans ar viņas lūpām sacīja:

- Tas melnsvārcis, kura cellē es klosterī dzīvoju, vainīgs pie manas krišanas.

Ķēniņš ļoti sadusmojās un pavēlēja klosteri sagraut. Ķēniņa karavadoņi ar kareivjiem atnāca uz klosteri un nikni pieprasīja, lai viņiem izdodot melnsvārci, kas tik nežēlīgi apgānījis ķēniņa meitu, bet pretošanās gadījumā piedraudēja iznīcināt visus klostera iemītniekus. To dzirdot, visus tēvus pārņēma neizsakāms satraukums, bet svētlaimīgais Dorotejs, iznācis pie ķēniņa kalpiem, sacīja:

- Es esmu tas, kuru jūs meklējat; ņemiet mani vienu kā vainīgo, bet pārējos tēvus kā nevainīgus lieciet mierā.

Tēvus, to dzirdot, pārņēma sarūgtinājums, un viņi sacīja Dorotejam: "mēs arī iesim tev līdz!" ­ jo viņi neticēja, ka Dorotejs vainojams šai grēkā. Bet svētlaimīgais Dorotejs tiem atteica:

- Mani kungi! jūs tikai lūdziet par mani, bet es paļaujos uz Dievu un uz jūsu lūgšanām un, domājams, drīz laimīgi atgriezīšos pie jums atpakaļ.

Tad viņi visi pulkā aizveda Doroteju uz baznīcu, un aizlūguši par viņu un uzticējuši viņu Dievam, nodeva Doroteju Antēmija sūtņiem. Avva Makārijs un visi pārējie tēvi kā viens ticēja, ka Dorotejs ne pie kā nav vainīgs. Kad Doroteju atveda pie Antēmija, viņš nokrita tam pie kājām un teica:

- Lūdzu tevi, augsti tikumīgais valdniek, pacietīgi un klusējot uzklausīt to, ko es teikšu par tavu meitu, bet es teikšu tikai tad, kad būšu vienatnē ar jums. Bet jaunava ir šķīsta, un pie viņas nekādi varas darbi nav pastrādāti.

Tad ķēniņš un ķēniņiene palika vienatnē ar Doroteju, un viņš tiem sacīja:

- Lūdzu jūs Dieva vārdā, ­ apsoliet, ka, uzzinājuši patiesību, jūs atlaidīsiet mani atpakaļ klosterī.

Kad viņi deva tam savu ķēniņu goda vārdu, ka izpildīs prasīto, svētlaimīgā Apollinārija tiem teica:

- Es, necienīgais, ar Dieva palīdzību un ar svēto tēvu lūgšanu spēku izārstēju jūsu meitu.

Ķēniņš un ķēniņiene likās no pārsteiguma zaudējuši valodu un uzmanīgi klausījās tālāk.

- Es jums atklāšu, ­ turpināja svētlaimīgā, ­ lielu noslēpumu, ko līdz šim rūpīgi glabāju, lai atstātu kaunā sātanu, kas apmelo nevainīgos.

To teikusi viņa noņēma no krūtīm apmetni, un ķēniņš un ķēniņiene ieraudzīja, ka viņu priekšā atrodas nevis vīrietis, bet sieviete.

- Tēvs, - tad sacīja svētlaimīgā, - es esmu tava meita - Apollinārija!

To dzirdēdami, vecāki sākumā sastinga no šausmām un pārsteiguma, bet atpazinuši viņā savu meitu, neizsakāmi nopriecājās un noraudāja todien ne mazums prieka asaru. Pēc tam viņi atveda pie svētlaimīgās Apollinārijas arī viņas māsu, kuru uzskatīja par grūtu, un tai vaicāja:

- Saki, vai tu pazīsti šo melnsvārci?

Viņa atbildēja:

- Jā, tas ir tas pats cilvēks, kurš ar Dieva spēku mani izdziedēja.

Un, nokritusi svētajai pie kājām, jaunava lūdzās, lai izdziedējot viņas klēpi. Apollinārija, piecēlusi māsu kājās, uzlika tai uz vēdera roku, un nelabais tūdaļ pat aizbēga, bet jaunava kļuva kā agrāk vesela. To redzēdami, vecāki slavēja Dievu un sacīja:

- Patiesi, tā ir mūsu meita Apollinārija!

Nu ķēniņa namā sāka līt prieka asaras gan par to, ka negaidīti atradusies vecākā meita Apollinārija, par kuru līdz šim nekas nebija dzirdēts, gan par to, ka otra meita atbrīvojusies no nepelnīta kauna. Svētā Apollinārija nodzīvoja pie vecākiem vairākas dienas un sīki izstāstīja tiem visu par sevi, un vecāki nevarēja vien beigt slavināt Dievu par Viņa brīnišķīgo ieceri.

Taču, kad svētā izteica vēlēšanos doties atpakaļ uz savu klosteri, vecāki sāka lūgties, lai tā paliekot pie viņiem. Tomēr Apollinārija nebija pierunājama, un viņi arī negribēja lauzt savu ķēnišķo solījumu, ka palaidīs viņu atpakaļ klosterī, ko bija viņai devuši pirms noslēpuma atklāšanas. Un tā, viņi paši pret savu gribu atlaida mīļoto meitu, gan raudādami un vaimanādami, bet tajā pašā laikā klusībā priecādamies par tādu tikumīgu meitu, kas atdevusi sevi Dieva kalpībā. Svētlaimīgā Apollinārija lūdza, lai vecāki skaita par viņu lūgšanas, un viņi tai atbildēja:

- Lai Dievs, par kura līgavu tu esi kļuvusi stiprina tavu dedzību un mīlestību pret Viņu, un lai apņem tevi Viņa žēlastība; bet tu, mīļotā meita, piemini mūs savās svētajās lūgšanās.

Viņi gribēja tai dot līdzi daudz zelta, ko aiznest uz klosteri svēto tēvu vajadzībām, bet viņa negribēja to pieņemt.

- Maniem tēviem, - sacīja Apollinārija, - nav vajadzīgas šīs pasaules bagātības: mēs rūpējamies tikai par to, lai nezaudētu debesu labumus.

Un tā, noskaitījuši lūgšanu, labu laiku paraudājuši, apskaudami un glāstīdami mīļoto meitu, ķēniņš un ķēniņiene atlaida viņu uz klosteri. Bet svētlaimīgā priecāties priecājās par to Kungu.

Kad viņa atgriezās klosterī, tēvi un brāļi bija laimīgi, ka viņu brālis Dorotejs, sveiks un vesels atgriezies pie viņiem atpakaļ, un sarīkoja šajā dienā svinības, lai pateiktos tam Kungam. Neviens tā arī neuzzināja, kas ar viņu atgadījies pie ķēniņa, un tāpat palika apslēpts arī tas, ka Dorotejs ir sieviete. Un svētā Apollinārija, šis šķietamais Dorotejs, turpināja dzīvot tāpat kā agrāk starp brāļiem savā cellē. Pēc kāda laika, paredzēdama savu aiziešanu pie Dieva, viņa sacīja avvam Makārijam:

- Izdari man pakalpojumu, tēvs: kad pienāks mans laiks aiziet citā dzīvē, lai brāļi neapmazgā manu miesu un neuzpoš to.

Mūks atteica:

- Kā tad tas iespējams?

Kad viņa aizgāja pie tā Kunga[11], brāļi ieradās apmazgāt viņas ķermeni un, ieraudzījuši, ka viņu priekšā atrodas sieviete, skaļā balsī izsaucās:

- Esi slavēts, Dievs Kristus, kam tik daudz nezināmu svēto!

Bet svētais Makārijs nobrīnījās, ka viņam nebija atklāts šis noslēpums. Bet sapnī viņš ieraudzīja kādu cilvēku, kurš viņam teica:

- Nebēdājies, ka tev neatklājās šis noslēpums, jo arī tev pienākas nēsāt vainagu kopā ar svētajiem tēviem, kas dzīvojuši senos laikos.

Šis cilvēks pavēstīja arī par svētlaimīgās Apollinārijas izcelšanos un dzīvi, kā arī nosauca viņas vārdu. Pamodies, vecais mūks sasauca brāļus un pastāstīja viņiem par redzēto, un visi brīnījās un slavēja Dievu, kura brīnumainā daba izpaužas caur Viņa svētajiem. Uzposuši svētās miesas, brāļi ar godu apglabāja tās dievnama austrumu pusē, svētā Makārija kapenēs. Viņas svētie pīšļi daudzus izdziedēja, un tas notika ar mūsu Kunga Jēzus Kristus svētību, lai Viņš slavēts mūžīgi mūžos, āmen.