Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svētā lielmocekle Anastasija († ap 304), dzimusi romiete, cieta par Kristu Romas imperatora Diokletiāna vajāšanu laikā (248-203). Viņas tēvs senators Pretekstats bija pagāns, māte Fausta – slepena kristiete. Svētās Anastasijas skolotājs jaunībā bija dievbijīgs un izglītots kristietis Krisogons ( † ap 304; piemiņa 22. dec.). Krisogons mācīja Anastasijai Svētos Rakstus un Dieva baušļu pildīšanu. Pēc mācību beigām par Anastasiju runāja kā par gudru un skaistu jaunavu. Pēc sievas nāves, nerēķinoties ar meitas vēlmēm, tēvs apprecināja svēto Anastasiju ar pagānu Pompliju, bet aizbildinoties ar iedomātu nedziedināmu slimību viņa saglabāja jaunavību, kuras solījumu bija devusi.

Pārģērbusies par nabadzīgu sievieti, tikai vienas kalpones pavadībā, viņa apciemoja cietumus: baroja un mazgāja slimos, pārsēja brūces, ārstēja, mierināja un bieži arī izpirka cietumniekus, kas cieta par ticību Kristum. Viņas skolotājs divus gadus atradās cietumā. Satiekoties ar viņu, viņa mācījās viņa pacietību un padevību Glābējam. Kad kalpone par to visu izstāstīja Pomplijam, viņš nežēlīgi piekāva sievu un ieslēdza mājā. Svētā ļoti skuma, ka zaudējusi iespēju kalpot kristiešiem. Pēc Anastasijas tēva nāves Pomplijs, lai iegūtu bagāto mantojumu, pastāvīgi spīdzināja sievu. Tad svētā Anastasija sāka slepeni sarakstīties ar Hrisogonu, kurš aicināja svēto bruņoties ar pacietību, pieķerties ar visu prātu Kristus Krustam, gatavojot sevi kalpošanai Kungam, un paredzēja drīzu Pomplija nāvi jūrā. Pēc kāda laika, Pompliju nozīmēja par vēstnesi pie Persijas ķēniņa. Dodoties uz Persiju, Pomplijs tiešām noslīka pēkšņi uznākušajā vētrā. Pēc vīra nāves svētā Anastasija sāka dāsni izdāvāt savu mantojumu nabagajiem un cietējiem, viņa pirka apģērbu, pārtiku un zāles slimajiem.

Diokletiānam pienesa ziņas, ka kristieši, ar kuriem ir piepildīti Romas cietumi, nelokāmi pārcieš visas mocības. Tad viņš pavēlēja vienā naktī viņus visus nogalināt, bet Krisogonu atsūtīt pie viņa uz Akvileju (pilsēta Itālijas ziemeļos). Svētā Anastasija no tālienes sekoja savam skolotājam.

Imperators personīgi nopratināja Krisogonu, bet nespējot pierunāt viņu noliegt Kristu, pavēlēja nocirst viņam galvu un iemest jūrā. Svētā mocekļa miesu un nocirsto galvu jūras viļņi izskaloja krastā. Tās pēc Dieva atklāsmes atrada kāds presbiters Zoils un ielicis šķirstā, paslēpa savā mājā. Pēc 30 dienām svētais Krisogons parādījās Zoilam un atklāja viņam, ka tuvojas mocības Agapijai, Hionijai un Irīnai († 304; piemiņa 16. apr.) – jaunām kristietēm, kas dzīvoja netālu, un pavēlēja aizsūtīt pie viņām svēto Anastasiju. Svētajam Zoilam Krisogons paredzēja drīzu mierīgu nāvi. Arī svētajai Anastasijai Krisogons redzējumā parādīja ceļu pie Zoila. Atnākot pie presbitera, viņa lūdza Dievu pie svētā Krisogona mirstīgajām atliekām, tad garīgi stiprināja trīs jaunavas pirms mocībām. Kad mocekles atdeva dvēseles Kungam, viņa pati tās apglabāja.

Izpildījusi skolotāja novēlēto, svētā sāka ceļot, lai kalpotu kristiešiem cietumos, kur vien iespējams. Apguvusi pa to laiku ārsta mākslu/dziedināšanas dāvanu, viņa visur ar dedzību kalpoja cietumniekiem. Sakarā ar savu varoņdarbu svētā Anastasija ieguva sev vārdu Važuraisītāja, jo ar saviem daudzajām pūlēm raisīja no grūtajām un ilgstošajām mocību važām daudzus Kristus Vārda apliecinātājus.

Kādu reizi Maķedonijā viņa iepazinās ar jaunu dievbijīgu atraitni Teodotiju un atrada viņā uzticamu palīdzi. Drīz abas tika pakļautas vajāšanai. Svēto Anastasiju notvēra, kad viņa atradās Ilirijā. Pēc tam, kad pēc Diokletiāna pavēles vienas nakts laikā tika nogalināti visi cietumnieki-kristieši, svētā Anastasija atnāca uz vienu no cietumiem un nevienu tur neatradusi sāka skaļi raudāt. Cietumsargi saprata, ka viņa ir kristiete, un aizveda viņu pie apgabala valdnieka, kurš centās pierunāt svēto atteikties no Kristus, draudot ar mocībām, bet pēc tam nodeva viņu Kapitolija pagānu priestera Ulpiāna rokās. Viltīgais priesteris piedāvāja svētajai Anastasijai izvēlēties starp greznību, bagātību un nežēlīgām mocībām, noliekot viņas priekšā vienā pusē zeltu, dārgakmeņus un tērpus, bet otrā pusē – briesmīgus moku rīkus. Kristus līgava – svētā Anastasija apkaunoja pagānu viltību, viņa atteicās no bagātības un izvēlējās moku rīkus. Bet Kungs pagarināja svētās zemes dzīves varoņdarbu. Anastasijas skaistuma apburts, pagānu priesteris nolēma apgānīt viņas šķīstību, bet mēģinot viņai pieskarties uzreiz palika akls.  No sāpēm kā bez prāta palicis viņš metās bēgt uz pagānu templi, saucot elkus pēc palīdzības, bet pa ceļam pakrita un nomira. Svētā Anastasija izgāja brīvībā un kopā ar Teodotiju atkal kalpoja cietējiem kristiešiem. Drīz svētā Teodotija un trīs viņas dēli pieņēma mocekļu nāvi, kuru viņiem piesprieda apgabala valdnieks Nikitijs Nīkajas pilsētā († ap 304; piemiņa 29. jūl. un 22. dec.). Viņas vecākais dēls Evods drosmīgi stāvēja soģa priekšā un pazemīgi panesa sišanu. Pēc ilgām mocībām viņus visus iemeta nokaitētā krāsnī.

Svētā Anastasija tika notverta otro reizi un notiesāta ar bada nāvi. Viņa pavadīja cietumā bez ēdiena 60 dienas. Pie mocekles katru nakti ieradās svētā Teodotija un stiprināja viņu. Redzot, ka bads nenodara svētajai Anastasijai nekādu ļaunumu, soģis pavēlēja noslīcināt viņu kopā ar notiesātajiem noziedzniekiem. Starp šiem ļaudīm bija arī par ticību Kristum vajātais Eutihiāns († ap 304; piemiņa 22. dec.).

Kad kuģis izgāja atklātā jūrā, kareivji izurba tajā atveres, lai tas noslīgtu, bet paši pārsēdās laivā. Cietumniekiem parādījās svētā Teodotija un aizveda kuģi līdz krastam. Izejot uz sauszemes, brīnumaini izglābtie 120 cilvēki sāka ticēt Kristum un svētie Anastasija un Eutihiāns viņus kristīja. Uzzinājis par notikušo igemons pavēlēja notvert un nodot mokpilnai nāvei visus jaunkristītos. Svēto Anastasiju krustveidīgi izstiepa starp četriem stabiem virs ugunskura. Viņas miesu, uguns neskartu, kāda dievbijīga sieviete Apolonārija apglabāja dārzā. V gadsimtā svētās Anastasijas mirstīgās atliekas tika pārnestas uz Konstantinopoli, kur tika uzcelta baznīca un nosaukta viņas vārdā. Vēlāk lielmocekles galvu un labo roku pārnesa uz netālu no Svētā Atona Kalna izveidoto svētās Anastasijas Važuraisītājas klosteri.