Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Svētais pravietis Miha, Hemalaja dēls[1], bijis Dieva pravieša Īlijas laikabiedrs un dzīvojis Ahaba, Izraēlas ķēniņa[2] un Jošafata[3] laikā. Miha pravietojis mutisko un paredzējis Ahaba kaunpilno sakāvi karā ar Sīriju. Reiz Jošafats ieradās Samarijā[4] pie Ahaba. Atcerējies, ka sīriešiem piederošā galādiešu pilsēta Ramota[5], agrāk piederējusi Izraēlas ķēniņvalstij, Ahabs prasīja kopējiem spēkiem uzsākt karagājienu pret Sīriju[6]. Jūdejas dievbijīgais ķēniņš tam piekrita, bet pirms došanās karagājienā no praviešu mutes vēlējās uzzināt Dieva gribu. Tad Ahabs atsauca pie sevis Bāla[7] praviešus. Šie viltus pravieši, nostājušies abu ķēniņu priekšā, kas lieliskos troņos sēdēja Samarijas vārtos, pareģoja Ahabam uzvaru pār sīriešiem. Taču Jošafats uzprasīja, vai tuvumā neesot arī tā Kunga pravieša, lai caur viņu uzzinātu tā Kunga gribu, - Ir vēl viens cilvēks, caur kuru var pavaicāt Kunga gribu, atbildēja Ahabs, bet man viņš nepatīk, jo viņš man neko labu nekad nepareģo, bet vienmēr pareģo ko sliktu. Tas ir Miha, Hemalaja dēls. - Tā nerunā, ķēniņ, iebilda Jošafats. Ahabs tūdaļ pat lika pasaukt Mihu. Ķēniņš viņam vaicāja: - Miha, vai mums uzbrukt Galadijas Rāmotai vai atturēties? Miha atbildēja: - Es redzēju visus Izraēlas dēlus, izkliedētus kalnos kā avis, kurām trūkst gana, un tas Kungs sacīja: nav viņiem priekšnieka, lai atgriežas savās mājās. Tad Ahabs pavēlēja aizvest pravieti Mihu uz cietumu un dot viņam tikai mazlietiņ maizes un ūdens, kamēr viņš (Ahabs) nebūs atgriezies ar uzvaru. Uz to Miha atteica: - Ja atgriezīsies ar uzvaru, tad tas nebūs bijis tas Kungs, kas runājis ar manu muti. Ahabs neuzklausīja svētā Mihas pravietiskos vārdus un uzsāka karu ar sīriešiem, bet pašā pirmajā kaujā guva nāvējošu ievainojumu[8], bet Jošafats ar savu karaspēku atgriezās Jūdejā.
[1] Šis pravietis Miha nepieder pie tā saucamo 12 "mazāko apustuļu" kopas un dzīvojis IX gadsimtā. Svētais pravietis Miha no "mazāko apustuļu kopas" dzīvojis un pravietojis kādus 130 gadus vēlāk. [2] Ahabs, Amrija dēls, Izraēlas ķēniņš; viņš salaulājies ar bezdievi Jezabeli, Sidonas ķēniņa meitu, un kopīgi ar viņu ieviesis jaunu elkdievību Izraēlas valstī kalpošanu Bālam un Astartei Sidonas dievībām. Viņa laikā dzīvojis un viņa bezdievību bargi nosodījis Dieva pravietis Īlija. [3] Jošafats, Asas dēls, dievbijīgs Jūdejas ķēniņš, valdījis no 914. līdz 889. gadam p. K. [4] Samarija galvenā Izraēlas valsts pilsēta. Šo pilsētu uzcēlis Amrijs, Izraēlas ķēniņš, Ahaba tēvs 925. gadus pirms Kristus dzimšanas, un tā līdz pat brīdim, kad to izpostīja Salmanassars, Asīrijas ķēniņš, bijusi Izraēlas ķēniņu galvenā pilsēta un rezidence. [5] Rāmota Galadijas pilsēta, tagad Salta, atradās Galadas kalna pakājē. Galada Aizjordānas valsts. [6] Sīrija plašākā nozīmē plašu teritoriju starp Vidusjūru un Eifratu. Savas patstāvības laikā tā sastāvēja no daudzām ķēniņvalstīm, no kurām pati varenākā bija Damaskas ķēniņvalsts, kura domāta šajā dzīvesstāstā. Izraēlas ķēniņu Vāsas un Amrija valdīšanas laikā Sīrijas ķēniņš Venadads ieguva vairākas Izraēlas pilsētas. Amrija dēla Ahaba valdīšanas laikā, Venadads II, iepriekšējā dēls, aplenca pašu Samariju, bet nokļuva gūstā un bija spiests noslēgt mieru un atdot Ahabam tēva iekarotās pilsētas, tomēr Galadijas Rāmata palika sīriešu rokās. [7] Bāls galvenais feniķiešu dievs, tēls, ar kura starpniecību viņi pielūdza galvenokārt sauli. Ieviesis ar Jezabeli Izraēlā Bāla un Astartes kultus, Ahabs īpaši atbalstīja Bāla viltus praviešus, un kādu tūkstoti šo praviešu uz sava rēķina turēja savā tuvumā. [8] Tas notika ap 878. gadu p. K.
|
