Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Romas imperatori-pagāni centās pilnīgi iznīcināt cilvēku atmiņas par svētajām vietām, kur par cilvēkiem cieta un augšāmcēlās mūsu Kungs Jēzus Kristus. Imperators Adriāns (117-138) pavēlēja apbērt ar zemi Golgātu un Kunga Kapu un uz mākslīgā uzkalna uzcelt templi pagānu dievietei Venērai un Jupitera statuju. Šajā vietā kopā sanāca pagāni un veica upurēšanas elkiem. Bet pēc apmēram 300 gadiem ar Dieva Nodomu lielos kristiešu svētumus – Kunga Kapu un Dzīvudarošo Krustu no jauna atguva kristieši un atklāja godināšanai. Tas notika apustuļiemlīdzīgā imperatora Konstantīna Lielā (piemiņa 21. maijā), pirmā Romas imperatora, kas pārtrauca kristiešu vajāšanas, valdīšanas laikā. Svētais apustuļiemlīdzīgais Konstantīns Lielais (306-337) pēc uzvaras 312. gadā pār Maksentiju, kurš pārvaldīja Romas impērijas Rietumu daļu, un pār Likiniju, Austrumu daļas pārvaldītāju, 323. gadā kļuva par vienīgo valdnieku visā milzīgajā Romas impērijā. 313. gadā viņš izdeva tā saukto Milānas ediktu, saskaņā ar kuru, kristīgā reliģija kļuva likumīga un kristiešu vajāšanas impērijas Rietumu daļā tika pārtrauktas. Valdnieks Likinijs, kaut arī parakstīja Milānas ediktu izdabājot Konstantīnam, bet faktiski turpināja kristiešu vajāšanas. Tikai pēc viņa pilnīgas sakāves arī impērijas Rietumu daļā izplatījās 313. gada likums par iecietību ticības lietās. Apusuļiemlīdzīgais imperators Konstantīns, ar Dieva palīdzību uzvarēja trīs kaujās pār ienaidniekiem, pirms tām viņš redzēja debesīs Dieva zīmi – Krustu ar uzrakstu „Ar šo tu uzvarēsi”. Karsti vēloties uzmeklēt Krustu, kurā tika piesists mūsu Kungs Jēzus Kristus, apustuļiemlīdzīgais Konstantīns nosūtīja uz Jeruzalemi savu māti, dievbijīgo ķēniņieni Helēnu (piemiņa 21. maijā), dodot viņai līdzi vēstuli Jeruzalemes Patriarham Makārijam. Kaut svētā ķēniņiene Helēna šajā laikā bija jau gados, viņa ar aizrautību ķērās pie uzdevuma izpildīšanas. Elku tempļus un statujas, kas piepildīja Jeruzalemi, ķēniņiene pavēlēja iznīcināt. Meklējot Dzīvudarošo Krustu, viņa izjautāja kristiešus un jūdus, bet ilgu laiku viņas meklējumi palika nesekmīgi. Beidzot, viņai norādīja uz kādu vecu ebreju vārdā Jūda, kurš paziņoja, ka Krusts, ir aprakts tur, kur stāv Venēras templis. Templi nojauca un pēc lūgšanas sāka rakt zemi. Drīz tika atrasts Kunga Kaps un netālu no tā trīs krusti, dēlītis ar uzraktu, kas tika taisīts pēc Pilāta pavēles, un četras naglas, kuras caururba Kunga Miesu. Lai uzzinātu, kurā no krustiem tika sists Glābējs, Patriarhs Makārijs pēc kārtas uzlika krustus mirušajam. Kad tika uzlikts Kunga Krusts, mirušais atdzīvojās. Ieraudzījuši augšāmcelto, visi pārliecinājās, ka atrasts Dzīvudarošais Krusts. Kristieši, kas lielā skaitā nāca paklanīties Svētajam Krustam, lūdza svētītājam Makārijam pacelt Krustu, lai visi varētu, kaut no tālienes, to godbijīgi skatīt. Tad Patriarhs un citas garīgas personas sāka augstu pacelt Svēto Krustu, bet tauta, saucot „Kungs, apžēlojies”, godbijīgi paklanījās Kunga Krusta priekšā. Šis svinīgais notikums notika 326. gadā. Dzīvudarošā Krusta atrašanas laikā notika vēl kāds brīnums: smagi slima sieviete, Svētā Krusta apēnota, uzreiz tapa vesela. Vecais Jūda un citi ebreji sāka ticēt Kristum un pieņēma svēto Kristību. Jūda saņēma vārdu Kiriaks un vēlāk tika iesvētīts par Jeruzalemes bīskapu. Juliāna Atkritēja (361-363) valdīšanas laikā viņš pieņēma mocekļa nāvi par Kristu (svētmocekļa Kiriaka piemiņa 28. oktobrī). Svētā ķēniņiene Helēna svinīgai atzīmēja vietas, kas saistītas ar Glābēja zemes dzīvi, ar vairāk kā 80 baznīcām, kas tika uzceltas Betlēmē – Kristus Dzimšanas vietā, Eļļas kalnā, kur Kungs tika pacelts debesīs, Ģedzemenē, kur Kungs lūdzās pirms savām ciešanām un kur tika paglabāta Dievmāte. Uz Konstantinopoli svētā Helēna sev līdz atveda daļu Dzīvudarošā Krusta un naglas. Apustuļiemlīdzīgais imperators Konstantīns pavēlēja uzcelt Jeruzalemē majestātisku un plašu baznīcu par godu Kunga Augšamcelšanās svētkiem, kas sevī ietvēra Kunga Kapu un Golgātu. Baznīca tika celta apmēram 10 gadus. Svētā Helēna nenodzīvoja līdz baznīcas iesvētīšanai, viņa nomira 327. gadā. Baznīca tika iesvētīta 335. gada 13. septembrī. Nākamajā dienā, 14. septembrī, tika noteikts svinēt Dzīvudarošā Krusta pacelšanas svētkus.

Šajā dienā piemin vēl kādus svētkus, saistītus ar Kunga Krustu, - tā atgriešanās Jeruzalemē pēc 14 gadu ilga gūsta Persijā. Bizantijas imperatora Toka (Foka) (602-610) valdīšanas laikā Persijas ķēniņš Hozrojs II karā pret grieķiem sakāva grieķu karaspēku, izlaupīja Jeruzalemi un aizveda gūstā Dzīvudarošo Kunga Krustu un svēto Patriarhu Zahariju (609-633). Krusts bija Persijā 14 gadus un tikai imperatora Iraklija (610-641) laikā, kurš ar Dieva palīdzību uzvarēja Hozroju un noslēdza mieru ar viņa dēlu Siroesu, kristiešiem tika atgriezts viņu svētums – Kunga Krusts. Ar lielu prieku Dzīvudarošais Krusts tika pārnests uz Jeruzalemi. Imperators Iraklijs ar ķēniņa vainagu un porfīrā nesa Kunga Krustu uz Augšāmcelšanās baznīcu. Blakus ķēniņam gāja Patriarhs Zaharija. Pie vārtiem, pa kuriem varēja uziet Golgātā, imperators pēkšņi apstājās un nevarēja pakustēties. Svētais Patriarhs paskaidroja ķēniņam, ka viņam ceļu aizšķērso Kunga Eņģelis, jo Tas, Kurš nesa uz Golgātu Krustu pasaules izpirkšanai no grēkiem, veica savu Krusta ceļu nicinātā izskatā. Tad Iraklijs, noņēmis vainagu un porfīru, uzvilka vienkāršu apģērbu un bez šķēršļiem aiznesa Kunga Krustu uz baznīcu.

Vārdā uz Kunga Krusta Pacelšanas svētkiem svētais Krētas Andrejs (piemiņa 4. jūlijā) saka: „Krusts tiek pacelts un visi ticīgie saplūst, Krusts tiek pacelts un pilsēta priecājas, un tautas svin svētkus”.

Krusta zīmes spēks

Imperatora Diokletiāna valdīšanas laikā Itālijā dzīvoja puisēns Vits. viņa tēvs bija pagāns (elku kalps) un ļoti cienīts vietējo augstmaņu vidū. Puisēns bija slepens kristietis (tajā laikā kristīgā ticība bija aizliegta). Par to uzzināja vietējais pilsētas galva. Viņš izsauca Vita tēvu un bargi viņam teica: "Atrunā no neprātīgās ticības savu dēlu, ja gribi, lai viņš paliktu dzīvs."

Tēvs nobijās no piedraudējuma un sāka pārliecināt dēlu atteikties no ticības Kristum. "Es nevaru, tēt, atteikties no mana Glābēja", atbildēja mazais Vits. Puikas atbilde tika nodota pašam imperatoram Diokletiānam. Imperators izsauca Vitu pie sevis. Nepārliecinājis ar vārdiem atteikties no Kristus, viņš nolēma to izdarīt ar spēku. "Ja rīt šis mazais spītnieks neatteiksies no savas stūrgalvības, tad nododiet viņu mocībā," paziņoja cietsirdīgais imperators.

Nākamajā dienā Vitu un kopā ar viņu arī citus kristiešus, aizveda uz īpašu celtni uz saplosīšanu zvēriem. Kristiešiem virsū palaida izbadējušos lauvu. Vits un citi mocekļi stāvēja un lūdzās. Lauva sāka tuvoties kristiešiem un jau gatavojās briesmīgam lēcienam. Vits paskatījās uz zvēru un pārkrustījās. Un tad notika brīnums: lauva pazemīgi pielīda pie viņa, nogūlās pie viņa kājām un sāka tās laizīt.