|
|
Pirmajā
grāmatā, Teofil, esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis un mācījis no
paša sākuma līdz tai dienai, kad, caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem,
ko bija izredzējis, Viņš tika uzņemts debesīs. Tiem Viņš arī pēc Savām
ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas
viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību. Un, tos sapulcinājis, Viņš
tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs,
tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar
ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. Tad tie,
kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi
Israēlam valstību?" Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai
brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais
Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā
Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam." To sacījis, Viņš, tiem
redzot, tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm. Kad tie,
Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri
baltās drēbēs. Tie sacīja: "Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz
debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs
Viņu esat redzējuši debesīs aizejam." Tad viņi griezās atpakaļ uz Jeruzālemi
no kalna, ko sauc Eļļas kalns, kas ir tuvu pie Jeruzālemes, vienu sabata
gājumu. Un, tur nonākuši, viņi uzkāpa augšistabā, kur mēdza uzturēties
Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs,
Jēkabs, Alfeja dēls, un Zēlots Sīmanis un Jūda, Jēkaba dēls. Tie visi
vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar
Viņa brāļiem. (Ap.d. 1:1-14)
|