Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

ENG

Par Pareizticību

Kontakti un info

Ikonogrāfija

Kristīgā tēla rašanās

Vārds “ikona” cēlies no grieķu vārda “eikon” un nozīmē “tēls”, “portrets”. Kristīgās mākslas rašanās periodā Bizantijā ar šo vārdu apzīmēja jebkuru Pestītāja, Dievmātes, svētā, eņģeļa vai Svētā Stāsta notikumu attēlojumu neatkarīgi no tā vai tas bija skulpturāls, monumentālglezniecības vai gleznots, un neskatoties uz to, kādā tehnikā tas bija izpildīts. Tagad vārds “ikona” tiek lietots galvenokārt ar krāsām gleznotai ikonai, grebtai, mozaīkā veidotai, freskai, utt..

Tieši šajā nozīmē tas tiek lietots arheoloģijā un mākslas vēsturē. Baznīcā mēs tāpat atšķiram sienu zīmējumus no ikonas, kas zīmēta uz dēļa, tāpēc, ka sienu zīmējums, freska vai mozaīka, nav priekšmets pats no sevis, bet ir viens vesels ar sienu, ietilpst tempļa arhitektūrā, kamēr ikona, gleznota uz dēļa, - ir priekšmets pats par sevi. Taču atšķirību mēs redzam tikai viena un otra pielietojumā un tajā, kam tas paredzēts.

Zinātniskās hipotēzes par kristīgā tēla rašanos ir ļoti daudzas, dažādas un pretrunīgas; bieži tās runā pretī arī Baznīcas uzskatiem. Turpretī Baznīcas skatījums uz šo tēlu un tā rašanos – viens-vienīgs un nemainīgs no paša sākuma un līdz mūsu dienām. Pareizticīgā Baznīca apgalvo un māca, ka svētais tēls ir Dieva iemiesošanās sekas, uz tās balstās un ir piemītošs pašai kristietības būtībai, no kuras tā nav atdalāma.

Pretrunas šim Baznīcas uzskatam izplatījās zinātnē no XVIII gadsimta. Viens no pretrunu izplatītājiem bija pazīstamais angļu zinātnieks Gibbons (1737 – 1791). Viņaprāt pirmajiem kristiešiem bija nepārvarams riebums pret attēliem, kam par pamatu bija viņu ebrejiskā izcelsme un pirmās ikonas esot parādījušās tikai IV gs. sākumā. Diemžēl viņa uzskats tādā vai citā formā dzīvo vēl šodien.

Protams, bija kristieši, īpaši no jūdaisma atnākušie, kas, balstoties uz VD tēla aizliegumu, noliedza tēla iespējamību kristietībā, īpaši jau tāpēc, ka kristīgās kopienas no visām pusēm bija elkdievības un pagānisma ielenktas. Redzot apkārt notiekošo elku pielūgsmi, šie kristieši centās novērst Baznīcas saslimšanu ar šo sērgu, kas varētu iekļūt tajā caur mākslas darbiem. Ikonoklasms, iespējams, ir tik pat vecs kā ikonostass. Tas ir saprotams, bet izšķirošu nozīmi Baznīcā tas nevarēja atstāt.

Neskatoties uz to, ka arī Baznīcā pastāvēja vairākas plūsmas, kas noliedzoši attiecās pret attēliem, eksistēja arī tās pamatlīnija, kas apstiprināja tēlu, un tā bez jebkāda ārēja formulējuma arvien vairāk un vairāk dominēja. Šīs Baznīcas pamatlīnijas izpausme ir tās tradīcijā, kas apstiprina Pestītāja ikonas pastāvēšanu vēl Viņa dzīves laikā un Dievmātes ikonu pastāvēšanu, kas parādījās pēc Vasarsvētkiem. Šī tradīcija liecina par to, ka Baznīcā jau no paša sākuma bija skaidra saprašana par tēla jēgu un nozīmi, ka Baznīcas attieksme pret tēlu paliek nemainīga, ka šī attieksme izriet no tās mācības par Dieva iemiesošanos. Saskaņā ar šo mācību, tēls ir klātesošs jau pašā kristietības būtībā, jo kristietība nav tikai Dieva Vārda Atklāsme, bet arī Dievcilvēka Jēzus Kristus parādītā Tēla Atklāsme.