Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Pašu pirmo ikonu "uzgleznoja" pats Kristus atstājot savas sejas nospiedumu uz audekla.  Baznīcas Mantojumā par to tiek vēstīts šādi:

"Edesas ķēniņš Abgars, slims ar spitālību, aizsūtīja pie Kristus savu rakstvedi Ananiju ar vēstuli, kurā lūdza Kristu atnākt uz Edesu un viņu izdziedināt. Ananija bija mākslinieks, un Abgars uzdeva viņam uzgleznot Glābēja tēlu, ja gadījumā Viņš nevarēs atnākt, un atnest to viņam. Ananija atrada Kristu, liela ļaužu pūļa ielenktu; viņš pakāpās uz akmens, no kura varēja labāk redzēt, un mēģināja uzgleznot Glābēju. Redzot, ka Ananija grib uzgleznot Viņa portretu, Kristus pavēlēja atnest ūdeni, nomazgājās, noslaucīja savu vaigu audeklā un uz šī audekla palika Viņa attēls. Kristus deva šo audeklu Ananijam, pavēlot to aiznes ar atbildes vēsti tam, kurš viņu sūtījis. Šajā vēstī Kristus atsakās iet uz Edesu pats, sakot, ka Viņam jāpiepilda tas, kā dēļ Viņš ir sūtīts. Pēc sava darba piepildījuma Viņš apsolīja nosūtīt pie Abagara vienu no saviem mācekļiem. Saņēmis portretu, Abgars kļuva vesels no savas slimības, taču viņa seja joprojām bija sakropļota. Pēc Svētā gara izliešanās svētais apustulis Tadejs, viens no septiņdesmit, devās uz Edesu, pabeidza Abgara izdziedināšanu un pievērsa viņu kristietībai. Abgars piestiprināja Kristus tēlu pie dēļa un novietoja to nišā virs pilsētas vārtiem, noņemot tur iepriekš novietoto elku..." (Pirmās dokumentālās ziņas par šo ikonu ir Septītā Vispasaules koncila materiālos).

Pirmo Dievmātes ikonu pēc svētā Baznīcas Mantojuma uzgleznoja evaņģēlists Lūka. Viņš, tuvu pazīdams svēto Jaunavu Mariju, pierakstīja no Viņas vārdiem dažus svarīgus notikumus , kas attiecas uz viņas dzīves agrākajiem gadiem (Lūkas Evaņģēlija sākums). Esot ārsts un mākslinieks, uzzīmēja arī Viņas portretu – ikonu, no kuras vēlākie ikonu mākslinieki zīmēja kopijas.

Kad kristietība vairs netika vajāta un sāka celt pirmās lielās baznīcas (4.gs.) sāka attīstīties ikonu veidošana mozaīkās. Tās bija grandioza izmēra mozaīku kompozīcijas uz iekšējām sienām un griestiem. Mozaīku tehniku mantoja no romiešiem un grieķiem, taču nomainot akmens materiālu pret stiklu, arī zeltījumam pa virsu tika pārklātas stikla plāksnītes. Gaisma, kas ieplūda dievnamā atstarojās stiklā un radīja pārpasaulīgu noskaņu. Kristīgie mākslinieki savā mozaīku praksē pārspēja antīkās mozaīkas.

Attīstījās arī fresku glezniecība - tā ir tehnika, kad mākslinieks glezno uz mitra apmetuma uzreiz ar visām oriģinālajām krāsām, jāstrādā ļoti ātri, jo citādi krāsa nobirst no apmetuma tiklīdz tas kļūst sausāks.

Vaska glezniecība - bija ļoti izplatīta Ēģiptes un Sīrijas reģionos, arī Romā. Tagad to izmanto ļoti reti. Šajā gadījumā krāsu ar sakarsētu metāla otu uztriepa uz dēlīša, mozaīkai līdzīgus vaska krāsas triepienus. Tad iegūtā vaska virsma tika apstrādāta ar karsta gaisa plūsmu, kas sakausēja atsevišķos triepienus vienmērīgā masā.

Mūsdienās visizplatītākā ikonu gleznošanas metode ir uz koka dēlīša (īpaši sagatavota) ar olas temperu (olas dzeltenums+etiķis+pigments). Tā kā dabiskie pigmenti ir ļoti dārgi (it sevišķi zelts un zilais), tie tiek reti izmantoti vai aizstāti ar ķīmiskajiem pigmentiem.