Pirmkristīgās Baznīcas māksla uzrunā cilvēku savdabīgā valodā. "Māksla vienmēr pauž pasaules uzskatu. Pirmkārt, tā ir valoda, proti, augsti attīstīta. Lai to saprastu ir jāiemācās vārdu krājums un gramatika." Šī iemesla dēļ mākslas valoda šodien daudziem vairs nav saprotama, un liturģiskās mākslas balss ir pieklususi. Baznīcas māksla bieži tiek vērtēta kā blakusesošs estētisks rotājums, kā elements, kam nav konkrēta uzdevuma dievnama liturģiskajā telpā. Sakrālās glezniecības mērķi šķiet izplūduši un nenopietni, pazaudējuši teoloģiju. Māksla arvien biežāk apmulsina, nevis sniedz skaidru liecību. Šāda situācija nereti kārdina atteikties no liturģiskās mākslas vispār. Tomēr Baznīcas dzīvā pieredze liecina par Dieva tēla nepieciešamību, dievnami, kuri bijuši kailām sienām un griestiem, pakāpeniski atkal pieprasa mākslas krāsaino gaismu. Tās nav vienīgi ilgas pēc estētiskā baudījuma. V gs. sākumā svētā Jāņa Zeltamutes māceklim svētajam Sinajas Nilam tika uzdots jautājums par to, kā apgleznot dievnama iekšpusi. "Lai brīnišķīgā gleznotāja roka piepilda svētnīcu abās pusēs ar Vecās un Jaunās Derības attēliem, lai tie, kuri nepazīst burtus un nevar lasīt dievišķos Rakstus, uzlūkojot gleznotos attēlus, atsauktu savā atmiņā Kristus patieso sekotāju vīrišķīgos varoņdarbus un tiktu pamudināti censties pēc cienījamām un neizsīkstošām balvām, kuru dēļ zemi apmainījuši pret debesīm, dodot priekšroku neredzamajam redzamā vietā." Tāda bija svētā Nila atbilde.

Pareizticīgai Bacnīcai ir milzīgi dārgumi ne tikai dievkalpošanas un svēto tēvu darbu jomā, bet arī Baznīcas mākslas jomā. Kā zināms, svēto ikonu godināšanai Baznīcā ir liela nozīme; jo ikona ir kaut kas daudz vairāk kā tikai tēls: tā ir ne tikai dievnama rotājums vai Svēto Rakstu ilustrācija: tai ir pilnīga atbilstība Sv. Rakstiem, priekšmets, kas organiski ietilpst dievkalpošanas dzīvē. Ar to izskaidrojas tā nozīme, ko Baznīca piedēvē ikonai, t.i., ne vispār katram attēlam, bet tam specifiskajam tēlam, ko tā pati izvēlējusies savas vēstures gaitā, cīnoties ar pagānismu un ķecerībām, tam tēlam, par kuru tā ikonoklasma (ikonu grautiņu) periodā samaksāja ar daudzu mocekļu un ticības apliecinātāju asinīm – pareizticīgai ikonai.

Ikonā Baznīca redz ne tikai kaut kādu vienu pareizticīgo ticības aspektu, bet pareizticības izpausmi tā veselumā, pareizticības kā tādas. Tāpēc ne saprast, ne izskaidrot Baznīcas mākslu ārpus Baznīcas un tās dzīves nav iespējams. Ikona, kā svētīgs tēls, ir viena no Baznīcas tradīcijas izpausmēm, vienlīdz ar rakstīto un mutisko tradīciju. Pestītāja, Dievmātes, eņģeļu un svēto ikonu godināšana ir kristīgās ticības dogmatika, ko formulējis Septītais Koncils, - dogmāts, kas izriet no Baznīcas pamatmācības – Dieva Dēla iemiesošanās. Viņa ikona ir ir apliecinājums Viņa reālam nevis rēgainam iemiesošanās notikumam. Tāpēc ikonas bieži tiek visai pelnīti sauktas par “Dieva Vārdu krāsās”. No šejienes arī izriet, ka ikonas satura un jēgas izpētīšana ir dievvārda lieta, tāpat kā Sv. Raksti.

Pareizticīgā Baznīca vienmēr ir cīnījusies pret Baznīcas mākslas atmiršanu.

Svētbildes, kuram redzam dievnamos, nav tikai attēli vai gleznas; ikona – tā ir reālas klātbūtnes centrs. Sv. Jānis Zeltamute iesaka mums pirms lūgšanas nostāties svētbildes priekšā un aizvērt acis. Viņš saka: “aizver savas acis”, jo ne jau no ikonas apskatīšanas, ne no tās izmantošanas par uzskatāmu līdzekli, tiek sniegta palīdzība lūgšanai. Tā nav substancionāla klātbūtne tai ziņā, kā maize un vīns kļūst par Kristus Miesu un Asinīm. Šai nozīmē ikona nav Kristus; bet starp Viņu un svētbildi pastāv noslēpumaina saikne. Ar Dieva svētības spēku ikona piedalās īpaša veida procesā, kuru vislabāk raksturo Palamas Grigorija vārdi, dēvējot to par Kristus enerģiju, par Kristus dabīgo spēku, kas darbojas mūsu pestīšanai.

Ikonas gleznošana – tas ir Dieva pielūgsmes akts. Speciāli tiek izvēlēts un iesvētīts materiāls, krāsas; cilvēks, kas gleznos ikonu, gatavojas gavējot, izsūdzot grēkus, baudot Svēto Vakarēdienu. Darba laikā viņš piekopj īpaši atturīgu dzīves veidu. Gatavu ikonu iesvēta ar svēto ūdeni un svaida ar mirrēm. (Šī pēdējā iesvētīšanas daļa diemžēl bieži tiek izlaista.) Tā ar Svētā Gara spēku ikona kļūst kaut kas vairāk nekā glezna. Tā ir Gara klātbūtnes piesātināta, Gara svētības veldzēta un svētajā vienotībā saistīta ar to svēto, kas uz tās attēlots. Svētā piederību ikonai nedrīkst identificēt vai salīdzināt ar Kristus klātbūtni Svētajās Dāvanās; un tomēr ikona ir reālās klātbūtnes viduspunkts, kā māca Baznīca. Ikona – tā nav līdzība, bet simbols. Ar Dieva spēku un augstāko gudrību dažas svētbildes kļuvušas par brīnumdarītājām. Stāvot to priekšā, jūti, kā tās vēršas pie tevis.

Ir radītas lietas un ir darinātas lietas, kurām paklanos nevis kā Dievam, bet kā Dieva svētības un Dieva darbības nesējam. Vai tad nav svēts tā Kunga Krusta koks, vai tad nav svēta dzīvudaroša klints, vai tad nav svēts tā Kunga kaps – mūsu augšāmcelšanās avots? Vai tad svēto Vakarēdienu – Dzīvības maizi – mēs nesaņemam darinātu lietu izskatā? Tātad tas ir viens un tas pats – vai nu atsacīties no visu šo svēto lietu godāšanas, vai atsacīties godāt (ignorēt Baznīcas liecības) svētās ikonas, kuras ir iesvētītas Dieva un Viņa izredzēto (t.i. svēto) vārdā un tādā kārtā kļuvušas par Dievišķā Gara nesējiem.

Sirdsskaidrais Jānis Damaskietis