Kanons [gr. kanōn “paraugs, mēraukla, norma”] – 1. tas, kas ir obligāts; tas, kas ir vispārpieņemts. 2.rel. – dogma, noteikums vai rits, ko ieviesusi un sankcionējusi baznīca. 3.mākslā – vispārpieņemtu stingru likumu kopums, kas reglamentē mākslas darba kompozīciju, kolorītu u.c.

Ikonoklasma laikā (VIII – IX gs.) tika smalki izstrādāta attēlojošā tēla – ikonas teorija. Cīņas ar kulta attēliem vilnis, tolaik sagrābušais visu Bizantiju, aktivizēja ikonoklastu teorētisko domu, kuru vidū bija arī tādi lieli domātāji kā Jānis Damaskietis, Teodors Studits, patriarhs Nikofors, patriarhs Germans. Pateicoties viņiem tika radīta savā jomā unikāla, smalki izstrādāta attēla teorija, kas kalpoja par pamatu viduslaiku Austrumu kristietības mākslai; tika izstrādāts estētikas kopīgo problēmu kopums (tēla un arhitipa attiecība, “attēla izturēšanās”, simbolisko un attēlojošo attēlu nozīme, utt.).

Jānis Damaskietis sistematizēja daudzu Baznīctēvu domas un idejas, sakārtojot kopēju tēla teoriju, mākslinieciskā attēla un ikonas (sakrālā tēla) teoriju; viņš izstrādāja tēlu klasifikāciju, atrodot tajā vietu arī mākslas tēliem, darīja saprotamu attēla funkciju viduslaiku garīgajā kultūrā.

Nīkē (Nīkajā) 787.gadā notikušais ikonas godināšanas jautājumiem veltītais VII Vispasaules Koncils, ar veselu virkni lēmumu noformulēja pareizticīgo attēlu saprašanu. Koncila tēvi akceptēja simboliski-reālistisko attēla manieri, izvirzot priekšplānā trīs, viņuprāt, galvenos aspektus: didaktisko, psiholoģisko un dogmatisko. Ikonai ir jābūt kā grāmatai analfabētiem; tā ir aicināta izraisīt skatītājos žēlumu, līdzcietību, godbijību, u.c. emocijas. Tai jākalpo kā “dokumentālai” liecībai par realitāti, tajā attēloto notikumu patiesumu.

Īpaši Kristus ikonas ikonoklastiem šķita kā viens no galvenajiem pierādījumiem Viņa iecilvēciskošanās notikumam. Tādā veidā ikona tika aicināta izpildīt dokumentālas fotogrāfijas funkciju: ja ir fotogrāfija, tātad bija arī pats materiālais oriģināls. Tieši tāpēc kristīgā tradīcija uzsāk neskaitāmu Kristus attēlu rindu no Viņa “ne rokām darītiem attēliem”, ko darinājis, kā vēsta leģenda, pats Kristus “mehāniskā” veidā – pieliekot pie sejas drēbes gabalu. Vēlākā ikonu gleznošanas tradīcija tikai pavairoja šo tiešo “dokumentālo” attēlu. Tāpēc arī ikonas ikonoklastu acīs kalpoja par svarīgu pierādījumu Dieva Dēla iemiesošanās notikumam. Nav nejauši, ka galīgā ikonoklasta uzvara Bizantijā tiek Baznīcā svinēta kā “pareizticības triumfs”.

Teodors Studits ienesa attēla teorijā neoplatonisko “iekšējā eidosa” ideju. Viņš arī uzskatīja, ka ikona ir nospiedums, taču ne oriģināla acumirklīgā ārējā izskata, bet viņa ideālā “redzamā veidola”, kurā viņš bija Radītāja iecerēts, Viņa ontoloģiskā veidola attēls, kas praktiski nav ticis nekādā veidā izmainīts. Tieši šādu tēlu radīšanas virzienā attīstījās nobriedusī Bizantijas māksla. Ar savu teoriju Teodors faktiski pamatoja mākslas ikonogrāfiskā kanonisma principu.

Patriarhs Nikofors daudz uzmanības veltīja tēla un arhitipa attiecības problēmai, ieviešot jēdzienu “attēla izturēšanās”, deva klasisko Bizantijas estētikai mākslinieciskā attēla vai mimetiskā tēla noteikšanu, kura būtība noteikta tajā, ka “tas ir mākslas darbs, radīts pirmstēla līdzībā. Un atšķiras no pirmtēla pēc būtības un pēc materiāla”. Viņš pacentās pierādīt mimetiskā tēla priekšrocību simboliskā priekšā, mākslinieciskā tēla – vārdiskā priekšā. Viņš arī pamatoja tradicionālisma principus kultūrā, nerakstīto tradīciju un mācību likumību.