Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

1990. gada 25. maijā metropolīts Leonīds norīkoja mani apkalpot Zaubes Sv. Nikolaja pareizticīgo latviešu draudzi. Zaubes apkārtne mani pārsteidza ar savu daudzveidību un daiļumu. Te atradās senas pilsdrupas. Vēsture liecina, ka šo vietu iekāroja Livonijas ordenis un 1257. gadā uzcēla šeit vienu no savām pilīm. Varbūt tāpēc Zaubes senais nosaukums bija Jaunpils. Svešzemnieki prata novērtēt Vidzemes skaistumu. Pils izpostīšanas gads nav zināms, bet domājams, ka tas noticis 17. gs. zviedru - poļu savstarpējo cīņu laikā.

Zaubes centrā atradās neliels uzpludināts ezers. Aiz ezera nelielā uzkalniņā varēja manīt ļoti vienkāršas baznīciņas zvanu torni. Baznīcas baltais apmetums bija stipri padzisis, arī jumts viet vietām atlobījies, izrūsējušās jumta skārda plāksnes bija savu laiku nodzīvojušas. Tā bija Sv. Nikolaja baznīca. No ezera  mazā straumītē iztecēja upīte, kura nedaudz zemāk pārvērtās vēl vienā mazā ezeriņā, kas savukārt plūda caur vecām dzirnavām un līkločiem ievijās meža biezoknī. Parks starp abiem ezeriņiem, lai gan ļoti neliels, pievilka ar savu senatni. Te atradās arī viens no resnākajiem ozoliem Latvijā. Klīda nostāsti, ka zviedri šeit apslēpuši un atstājuši mantu. Viens otrs bija mēģinājis parakties, taču neveiksmīgi. Turpat centrā nedaudz augstāk uz Nītaures pusi atradās luterāņu baznīca. Tā bija daudz varenāka un krāšņāka par pareizticīgo. Par lielu nožēlu tik skaista baznīca kalpoja par kaut kādu preču noliktavu. Viena detaļa šajā baznīcā mani piesaistīja sevišķi. Tas bija masīvs, no ķieģeļveidīgi šķeltiem granītakmeņiem būvēts baznīcas zvanu tornis, kura galā miniatūrā bija uzbūvēta neliela sarkana ķieģeļu mājiņa ­ tieši kā mūkam celle.  Šī mājiņa turpinājās ar nelielu tornīti, kura asā smaile it kā iedūrās debesīs. Neko tādu Latvijā netiku redzējis.

Cik nopratu luterāņu baznīca par noliktavu tika pārvērsta jau sen, taču Zaubes pareizticīgo draudze darbojās par spīti visiem šausmīgajiem padomju gadiem. Bez šaubām, tas lielā mērā bija atkarīgs no pašiem ticīgajiem, kuri neskatoties uz dažādām netaisnībām turpināja karot par savām tiesībām. Lai neaizvērtu baznīcu cilvēki ziedoja savus iekrājumus ­ maksāja valstij nodokļus. Valsts politikas rezultātā 1964. gadā Latvijā palika tikai 13 draudzes. Turpmākajos gados šis skaitlis saruka vēl vairāk.

***

Tajā laikā sevišķi pārdzīvoju, ka latviešu draudzēm trūkst priesteru. Apbraukāju visu Vidzemi un redzēju vienu vienīgu postu. Tomēr Pareizticība par spīti visam te vēl bija dzīva un to sargāja tādi cilvēki kā Marija Kalniņa Zaubē.

Par cik man bija jāapkalpo vēl Aderkašu Marijas Madaļas latviešu draudze un nedaudz vēlāk arī Limbažu un dažreiz arī Kolkas draudzes, dievkalpojumu Zaubē noturēju  vienu reizi mēnesī, vienu no svētdienām. Parasti kalpoju liturģiju.

Pirms dievkalpojuma vienmēr iegriezos pie Marijas tantes, pie kuras atradās visas liturģijai nepieciešamās lietas ­ antiminss, biķeris, diskoss, altāra evaņģēlijs utt., kas glabājās lielā čemodānā. Pie viņas atradās arī baznīcas atslēgas. Pēc izskata Marijas tantei varēja būt ne vairāk par 75, taču vēlāk uzzināju, ka viņai ir pāri par 90 gadiem, kaut kur 93 vai 94. Dziļa interese par Marijas Kalniņas personu spieda mani uzdot viņai dažādus, varbūt pat nekorektus, jautājumus. Uz daudziem  viņa izvairījās atbildēt, klusi pasmējās. Cik nopratu visu dzīvi viņa nodzīvoja kā mūķene pasaulē. Ne reizi netiku dzirdējis viņu stāstam par radiem ­ vai viņai bija brāļi, māsas; taču arī tie, ja bija, laikam jau sen bija viņsaulē. Marijas tante bija īsts Zaubes baznīcas sargeņģelis. Šo stafeti viņa pārņēma no saviem priekšgājējiem. Draudzes dokumenti liecināja, ka pirms viņas par draudzes vecāko bijusi M. Hincenberga. Taču Marijas krusts bija daudz smagāks, jo viņai bija jāatbild par visu vienai pašai,  nebija palīgu. Nodzīvojusi tik garu mūžu un tik daudz pieredzējusi, viņa saprata lietas daudz dziļāk. Bez ilūzijām viņa sagaidīja tautas atmodas laikus, lai gan daudzi it kā pievērsās Baznīcai. Viņa mēdza teikt, ka cilvēkiem Baznīca vairs neesot vajadzīga, ka šie laiki būšot vēl šausmīgāki, cilvēki esot atraduši no Baznīcas un dzīves jēgu meklē tikai izklaidēs un sadzīves rūpēs; drīz varēšot baznīcas vispār taisīt ciet, jo Dievu neviens vairs nemeklēs. Es gan mēģināju iebilst, bet tad viņa apklusa. Neskatoties uz visu Marijas tante saglabāja gara možumu un nezūdījās. Dažreiz likās, ka viņa dzīvo tikai pienākuma apziņas dēļ Dieva priekšā, jo ar prātu un sirdi jau sen bija Dieva valstībā. Šādā vecumā ticīgs cilvēks vairs nesapņo par pasaules labumiem.

Uz liturģiju parasti salasījās 10 ­ 15 dažāda vecuma sieviņas, no kurām vecākā bija Marija. Šīs sieviņas atmodas laikos apmeklēja arī no jauna atsākušos luterāņu dievkalpojumus, kas notika arī reizi mēnesī. Marijai nepatika iet citur, kā tikai savā Pareizticīgo Baznīcā. Agrāk, kad bija jaunāka, viņa mēdza apmeklēt Rīgas Debesbraukšanas latviešu draudzi, taču tagad parasti viņa iztika ar dievkalpojumiem, kurus dzirdēja pa radio. Arī par M. Luteru viņai bija savs viedoklis. Kādu reizi viņa izteicās: "No Vācijas nāca daudzi slikti cilvēki ­ Markss, Hitlers un Luters." Viens otrs "nezinītis" pārmeta viņai arī krievu ticību,  uzsverot, ka latviešu nacionālā ticība esot luterticība. Uz to Marijas tante atbidēja: "Es nezinu nekādu "krievu" ticību; man ir nevis "krievu", bet apustuļu ticība, bet jums gan ir "vācu."" Šķiet, bērnībā un agrā jaunībā viņa bija paspējusi izbaudīt uz savas ādas vācu muižnieku bardzību.

Nezinu kāpēc, bet kalpojot Zaubē vienmēr izjutu sevišķu pacēlumu ­ bija tik labi ap sirdi, izzuda visādi kārdinājumi, nevajadzīgas domas, iedomas un aizdomas. Gribējās palikt te uz visiem laikiem, baudīt Dieva klātbūtnes svētlaimi. Pats to izskaidroju ar Marijas tantes klātbūtni, viņas patiesajām lūgšanām un dziļo Dieva atziņu.

Stundu dievkalpojumu parasti lasīju pats vai kāds palīgs, kurš pieteicās braukt līdz. Liturģijā māsa Marija bija galvenā dziedātāja, balss par spīti vecumam bija saglabājusi savu skanīgumu, pārējie parasti pieskaņojās viņai. Dažreiz pieteicās braukt līdz arī dziedātāji no Rīgas, taču visiem nācās samierināties ar Zaubes tradicionālo meldiņu variantu. Zaubēnieši arī gribēja dziedāt Dievam par godu. Marija stāstīja, ka agrāk, brīvās Latvijas laikos, draudzes ticīgo skaits sasniedzis trīs tūkstošus. Svētkos baznīca bijusi sevišķi pārpildīta, nevarēja uzņemt visus dievlūdzējus un viņi bija spiesti stāvēt ārpus baznīcas. Baznīcā dziedājuši pat divi kori - viens pa kreisi, viens pa labi. Visa Zaubes inteliģence esot bijusi pareizticīgā. Marija ļoti pārdzīvoja, ka tauta ir zaudējusi Dievu, agrākos laikus viņa atcerējās ar sāpēm sirdī.

Pēc liturģijas, kā parasti, mani un manus palīgus no Rīgas gaidīja lieliskas pusdienas Marijas tantes dzīvoklītī, kas atradās kādus 200 metrus no baznīcas. Uzņemt priesteri mājās pēc dievkalpojuma bija sena draudzes tradīcija. Pie galda mēs parasti pārrunājām dažādas garīgas tēmas un problēmas. Marijas tante skubināja paēst kārtīgi. Nezinu kāpēc, bet pie viņas pats vienkāršākais ēdiens bija sevišķi gards. Tas viss likās piepildīts ar īpašu saturu. Varbūt viņai bija savas sevišķas gatavošanas receptes? Taču, šķiet, iemesls tam bija cits ­ viss bija  gatavots ar lūgšanām un mīlestību.

Gavēnī Marijas tante varēja lieku reizi ieēst to, ko it kā nedrīkstēja. Viņa teica: "Vai tad cilvēku var apgānīt tas, kas viņā ieiet? Cilvēku taču apgāna tas, kas no viņa iziet." Taču salīdzināt Mariju ar "īstajiem" pareizticīgajiem, kuri pildīja visus noteikumus, bet tai pat laikā atļāvās sodīt, nevarēja. Viņa bija neizsakāmi dziļāka un patiesāka gan savā ticībā, gan attieksmē pret cilvēkiem. Jo sevišķi viņa necieta liekulību visās tās niansēs. Tā bija īpaša Pareizticības garša, ko sajutu pie viņas un pie daudziem pareizticīgiem latviešiem. Ticība, mīlestība savienota ar sevišķu atturību jūtās. Kas mani vēl pārsteidza pie "senajiem" pareizticīgajiem latviešiem? Tas bija viņu garīgais un fiziskais sīkstums. Šajā gadījumā  varētu teikt ­ garīgais sīkstums radīja fizisko.

Nekad netiku redzējis viņu valkājam brilles. Netiku arī dzirdējis, ka viņa ar kaut ko slimotu. Viņas enerģiju varēja tikai apbrīnot. Izrādās viņai netrūka neviena zoba un tie bija pat labā stāvoklī. Tas priekš manis bija tiešām liels brīnums, jo biju pilnīgi pārliecināts, ka tik lielā vecumā būtu laiks staigāt ar protēzēm. Marijas tante nekad netika dzērusi kafiju, bet lietoja parastu zāļu tējiņu. Uzturā viņa nekad nelietoja tomātus. Varbūt tā bija viņas organisma īpatnība? Savā laikā Marija bija laba audēja. Viņas darinātās segas varēja redzēt istabā uz gultas, dažas atradās salocītas lielā koka skapī, taču viena sega atradās sevišķā goda vietā ­ baznīcā. Šī sega maigi apsedza Marijas tantes jau laicīgi sarūpēto zārku. Tas atradās dievnama kreisā puses aizmugurējā  stūrī. Kaut ko tādu redzēju pirmo reizi. Arī tā bija laikam sena tradīcija. Blakus viņas zārkam atradās vēl kādi divi.  Domas par nāvi daudzus dzen izmisumā. Taču svētie tēvi māca, ka nāvi vajag atcerēties vienmēr, tādā veidā cilvēks baidās sagrēkot arī domās un sargā savu dvēseli no ļauna.

Bez rūpēm par draudzi Marijas tantei bija arī citi pienākumi; viņa uzkopa vietējos pareizticīgo kapiņus, aizlūdza par tuvajiem.

1995. gada 17. martā Arhibīskaps Aleksandrs izdeva rīkojumu atbrīvot mani no priestera pienākumu pildīšanas Zaubes Svētā Nikolaja draudzē. Lieta tāda, ka 1995. gada sākumā avīzes "Svētdienas Rīts" un "Neatkarīgā Cīņa" nopublicēja manis sagatavoto rakstu sēriju, kas skāra Pareizticības vēsturi Latvijā. Rakstu nosaukumi atspoguļoja to saturu ­ "Arī čeka sludināja un svētīja", "Čekas intervence Krievijas Pareizticīgo Baznīcā un tās iespaids uz Latviju" u.c. Sevišķu reakciju izsauca 4. marta raksts "Vai Latvijas pilsonis drīkst būt lojāls divām valstīm?" Arhibīskaps Aleksandrs sasauca speciālu garīdznieku sapulci, kur tiku apvainots aģitācijā par pāreju Konstantinopoles Patriarha jurisdikcijā. Nelīdzēja mana taisnošanās, ka visus materiālus publikācijām smēlos no 1934. gada mocekļa nāvē mirušā Arhibīskapa Jāņa Pommera arhīviem. Drošības pēc tiku atcelts no priestera pienākumu pildīšanas visās lauku draudzēs, tai skaitā arī no Zaubes. Tika palaistas baumas, ka šīs draudzes varot atstāt Maskavas Patriarhiju.

***

Grūti bija atvadīties no Marijas tantes. Kopā taču nokalpoti pieci gadi. Bijām pieraduši viens pie otra. Nodevu Marijas klātbūtnē baznīcas lietas nākošajam draudzes ganam ­ priesterim Aleksandram Naglam. Viņa ļoti izjuta manu noskaņojumu un vēlāk nevienam neredzot klusi pajautāja: "Tā skumīgi ir ap sirdi?" "Jā." Redzēju, ka arī viņai ir skumji, bet ko varēja darīt?  Kā īsta mūķene, viņa savām jūtām nedeva vaļu, toties es viņas klātbūtnē jutos kā mazs puišelis, kuru nepieciešams mierināt.

Vēlāk man gadījās Marijas tanti apciemot vēl dažas reizes. Viņa izskatījās tikai nedaudz vairāk salīkusi un kā vienmēr pārsteidza ar savu skaidro prātu un enerģiju.

"Šķiet, arī man būs drīz jāiet prom", viņa atkārtoja. Nedaudz vēlāk uzzināju, ka Marijas tante tiešām aizgājusi, izdegusi kā svecīte līdz galam, neviens to nebija nelaikā nopūtis.

Līdz ar Marijas Kalniņas nāvi Zaubes pareizticīgo latviešu draudze faktiski pārstāja eksistēt. Jau labu laiku atpakaļ uzzināju, ka diekalpojumi Sv. Nikolaja baznīcā vairs nenotiek. Skumji, ka draudzei, kas pārcietusi visus padomijas moku gadus, pietrūka spēka jaunai nopietnai dzīvei.

Nesenā vēsture liecina, ka 60 gados šeit bija izveidojies pat tāds kā Pareizticības centrs, jo tuvējās draudzes pārstāja eksistēt vai tik tikko vairs elpoja. Šķita, ka Baznīca jau tā ir pietiekoši daudz izmocīta, kur nu vēl vairāk. Taču ciešanu biķeris vēl nebija izdzerts līdz galam. Sākās Hrusčova laiki. Biedrs Ņikita paziņoja, ka komunisms tiks uzcelts jau esošajā paaudzē un ķērās pie darba ar prieku, ar neatslābstošu entuziasmu. Arī viņš, tāpat kā visi iepriekšējie komunistu “svētie” un “cilvēces progresa veicinātāji” uzskatīja, ka lielākais šķērslis ceļā uz “saulaino nākotni” ir Baznīca, sevišķi Pareizticīgā. Ērgļos ar valdības svētību baznīca tika uzspridzināta, Bānūžos un Suntažos nezināmi ļaundari dievnamus nodedzināja, Ežu un Nītaures baznīcas tika pārvēstas par noliktavām, Kosas un Aderkašu dievnami palika dzīvi šķiet tikai tāpēc, ka nebija vērts “tērēt lodi”, arī Vecpiebalgas baznīca pārvērtās drupās. Bet Zaubes pareizticīgā baznīca bija kā asaka kaklā. Tā laika fotogrāfijas apliecina, ka padomju laikos Zaubē notika dievkalpojumi pat ar bīskapu piedalīšanos.

***

Centos izpētīt Zaubes draudzes vēsturi vēl dziļāk, vēl pamatīgāk - kopš tās rašanās, taču pat man pieejamajos pirmās neatkarīgās Latvijas laika pareizticīgajos “Ticība un dzīve” žurnālos nekādu informāciju neatradu. Salīdzinot ar citām Latvijas draudzēm zaubēnieši bija it kā nomaskējusies, šur tur tikai nelielas atsauces. Esošo materiālu pa kripatiņām salasīju no dažādiem avotiem. Viens no pirmajiem pastāvīgajiem draudzes priesteriem bija Jānis Bogonoscevs, kurš beidza Rīgas Garīgo semināru un 1875. gadā tika nozīmēts uz Zaubi. Draudzes skola tika atvērta 1847. gadā un šeit mācījās 48 pareizticīgie un 12 luterāņi. Mācības tika pasniegtas latviešu un krievu valodās. Par pastāvīgiem psalmotājiem un skolotājiem šeit kalpoja Andrejs Tomsons un Pēteris Vītols. Uz 1936. gadu par draudzes priesteri figurēja K. Kaņepa tēvs. 1937. gada “Ticībā un dzīvē” Nr. 1 bija aprakstīta metropolīta Augustīna viesošanās Nītaurē, Kosā, Zaubē, Ežos un Bānūžos. Zaubes Svētā Nikolaja baznīcā Virsganu ar uzrunu sagaidīja draudzes pārzinis priesteris Jānis Liepiņš. Pēc īsa aizlūguma un parastās ilgu gadu uzsaukšanas, metropolīts vērsās ar pamācību pie baznīcu pārpildījušiem draudzes locekļiem. Viņa viesošanās Zaubes draudzē neilga vairāk par 2 stundām, jo pēc plānotā grafika bija jābrauc tālāk.

Taču īstu dārgumu uzgāju vācu okupācijas laikā 1943. gadā ar Rīgas bīskapa Jāņa Garklāva svētību izdotajā žurnālā “Dzīvības vārds” Nr. 3. Šī žurnāla sadaļā “No draudžu dzīves” bija aprakstīts bīskapa Jāņa Garklāva Zaubes draudzes apmeklējums. Savā ziņā tas ir unikāls, jo pēc visa spriežot, tas ir vienīgais šāda veida apraksts:

“Zaubes draudzes virspriesteris K. Vītola tēvs savā un draudzes vārdā ielūdza Augstisvētīto Virsganu dievkalpojumu noturēšanai Zaubes Sv. Nikolaja baznīcā šā gada 31. jūlija vakarā un 1. augusta rītā.

Zaubes draudze ir viena no vecākajām draudzēm Latvijā. Tā ir dibināta 1846. gadā bīskapa Filareta I laikā, kad latvieši nelabvēlīgo sadzīves un saimniecisko apstākļu dēļ meklēja mieru un iepriecinājumu Baznīcā.

Svēta Pareizticīgā Baznīca, rūpēdamās par Savu bērnu pestīšanu, vienmēr ņēma savā aizgādībā visus grūtdieņus, apbēdinātos un noskumušos, kas pēc Dieva žēlastības un palīdzības ilgojas. Viņa atklāj Dieva gādības noslēpumus, viņa atgādina, ka cilvēks aicināts mūžīgai svētlaimīgai dzīvei Debesu Valstībā, ka šīs pasaules ciešanas tikai palīdz mums Debesu Valstību iemantot, bet cilvēka vājo spēku stiprināšanai viņa izdala Dieva žēlastības dāvanas. To zināja un redzēja mūsu tēvi un mātes, un tādēļ grūtajos laikos ilgojas pēc Pareizticības, meklēja Pareizticības sludinātājus priesterus, mācījās ticības būtību un izteica sirsnīgo vēlēšanos kļūt par pareizticīgiem. Masveidīga pāriešana pareizticībā bija par cēloni vairāku latviešu draudžu dibināšanai un tai skaitā arī Zaubē.

Kaut arī Zaubes draudze pastāv jau gandrīz 100 gadus, svinīgie bīskapa Visas Nakts dievkalpojumi un liturģija tur netika noturēti kopš tās dibināšanas. Tādēļ ir pilnīgi saprotama tā centība, kuru parādīja zaubēnieši sagaidot savu Virsganu. Čaklās rokas izdaiļoja dievnamu ar jauniegādātam svētbildēm, izpušķoja ar ziediem un meijām un dievnama apkārtni saveda priekšzīmīgā kārtībā. Draudzes psalmotājs un kara diriģents Konstantīns Vieglais savu plaši pazīstamo baznīcas kori pienācīgi sagatavoja bīskapa liturģijai, bet dziedāšanai Visas nakts dievkalpojumā aicināja Torņakalna baznīcas kori no Rīgas.

Baznīcā iekārtota elektriskā apgaismošana. Priestera dzīvokļa telpas, kuras pagaidām izīrē skolas internāta vajadzībām, sagatavoja viesu uzņemšanai, un te ne vienu stundu risinājās draudzīgas pārrunas viesu un draudzes locekļu starpā par baznīcas un draudzes dzīves izkopšanas iespējam.

Visas nakts dievkalpojums noritēja svētsvinīgi saskaņā ar vispārpieņemto kārtību. Lielākā dievlūdzēju daļa šādā dievkalpojumā piedalījās pirmo reizi. Iespaids bija neaprakstāms. Trīs ar pus stundu garais dievkalpojums ne mazākā mērā neapgrūtināja dievlūdzējus. Tie vēl ar lielu garīgu prieku noklausījās Augstisvetītā Virsgana pamācību par Dieva mīlestību un gādību un varēja manīt, ka ļoti pie sirds tiem gāja Apustuļu vārdi: “Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!”(Lk 24, 29), kurus Virsgans pieminēja savā pamācībā. Tiešām, negribējās šķirties no dievnama, jo tik patīkami bija izmanīt Dieva žēlastības plūsmu, kas nāca pār ticīgo sirdīm.

Nākošā rītā dievlūdzēji pulcējās uz dievišķo liturģiju. Liturģija bija sevišķi svinīga, jo tās gaitā iesvētīja divus priesterības kandidātus - vienu par priesteri, otru par diakonu. Šie priesterības kandidāti ieradās no atbrīvotajiem Krievijas apgabaliem, lai šeit iesvētītos par garīdzniekiem un lai pēc tam dotos atpakaļ savā zemē sludināt Dieva Vārdu un izdalīt Svētā Gara dāvanas saviem tautas brāļiem, kuriem ilgāku laiku bija liegta iespēja pildīt kristīgu cilvēku pienākumus un noklausīties Dieva vārdu sludināšanu.

Svinīgs dvēseles aizlūgums draudzes kapsētā noslēdza svētku svinības, un tādā kārtā arī mirušie draudzes locekļi ņēma dalību šajos svētkos.

Lai Dievs palīdz zaubēniešiem iet to ceļu, kuru mums ir rādījis mūsu Kungs un Pestītājs. Pareizticība Zaubē atspīdēja grūtos laikos. Grūtus kara laikus mēs tagad pārdzīvojam. Atjaunosimies garā, stiprināsimies ticībā, paļausimies uz Dieva gādību un pierādīsim ar saviem mīlestības darbiem, ka mēs esam īsti Svētās Pareizticības bērni. Augstisvētītā Virsgana apmeklējuma diena lai ir par šīs garīgās atjaunošanās sākumu.”

Kā redzams, visos okupācijas laikos - gan vācu, gan padomju, Zaubes draudze turējās, pat vairāk nekā turējās, cīnījās ne tikai par eksistenci, bet arī par kristīgo ideālu īstenošanu dzīvē. Tagad ir citi laiki - ja kaut kas vispār ir iespējams, viss jāsāk no nulles.

***

Marijas tante bija tas labais gariņš, ap kuru apvienojās vēl pāri palikušie latvieši. Kurš tagad pārņems Marijas tantes stafeti? Velti mēs ceram un sapņojam, ka mūsu vietā atnāks kāds ticīgāks, gudrāks un spēcīgāks un paveiks to, kas tiek prasīts no pašiem.

Tie, kam Pareizticība ir svēta, sapratīs un novērtēs Marijas un daudzu citu varoņdarbu. 

Cik daudz tomēr ir atkarīgs tikai no viena Dievam uzticīga cilvēka, cik daudz gan var paveikt viens līdz nāvei uzticams Dieva kalps! Ar svētiem dod dusu savas kalpones Marijas dvēselei, Kristus, kur nav slimības, ne noskumšanas, ne nopūšanās, bet nebeidzama dzīve!

***

Pēc Marijas tantes nāves nu jau pagājuši gadi pieci. Dievkalpojumi jau sen te netiek noturēti. Nesen uzzināju, ka pamesto Zaubes Svētā Nikolaja baznīcu atkal apmeklējuši “ciemiņi” - zagļi. Aiznesuši pēdējo, kas vēl bija palicis baznīcā - altāra ikonas. Palikusi pēdējā virs ķēniņa vārtiem - ceļos nometies Pestītājs lūdzas pirms lielajām ciešanām, pirms krusta nāves.

Tiku lasījis daudzu ticības censoņu - priesteru dzīves aprakstus padomijas laikā, kuri savu pienākumu pildījuši neskatoties uz acīmredzamo postu, kalpojuši tukšās, neapkurinātās, nepiemērotās telpās, baznīcu graustos, cenšoties saglābt no cilvēciskā viedokļa nesaglābjamo, un Dievs bija ar viņiem. Par spīti visam draudzes atdzima, dievnami atjaunojās un piepildījās ar dievlūdzējiem. Tāda pati aina taču bija vērojama arī nedaudz vairāk par gadsimtu atpakaļ Latvijā. Pareizticīgie priesteri savus dievkalpojumus sākotnēji vadīja pat šķūņos, smēdēs, klajā laukā. Palasiet seno latviešu priesteru atmiņas, par piemēru virspriesteri Jāni Jansonu:

“Mitrā, netīrā purvā, kurā nokļūt pavasarī un rudenī ne tikai jātniekam, bet arī kājniekam ļoti grūti, atrodas zems, novecojis un sašķiebies šķūnis. Šinī šķūnī kādreiz izgatavoja iesalu. Tā salmu jumts bija pārbaudījis daudz negaisu un vētru­ viss palicis melns un vietām apaudzis ar zaļganu švammveidīgu sūnu. Pussabrukušie stūri vāji turējās. Sienas vietvietām bija cauri satrunējušas. Šķirbas un divi ­ trīs nelieli lodziņi caurlaida tik gaismas, cik bija vajadzīgs, lai varētu saredzēt visu tā nepievilcīgo iekārtojumu. Griestu nebija. Augšā nekārtīgi karājās vecu salmu šķipsnas un apputējušie zirnekļu tīkli. Pelējumi vispār apklāja sienas.

Bet, tuvāk ieskatoties, jāapbrīno bija nevis šis nožēlojamais šķūnīša stāvoklis, bet gan tā augstais aicinājums. Šai šķūnī pagaidām bija ierīkots pareizticīgo dievnams. Divi galdiņi ­ viens vidū, otrs kaktā ­ noderēja par dievgalda un upura altāri. Divas ­ trīs vienādas, vecas svētbildes, izkārtas pie sienas, bija par ikonastasu, derēja kā par izgreznošanu, tā par pamācību... Vecs skapis ar diviem apburzītiem priestera apģērbiem un taburete ar baznīcas grāmatām papildināja vienkāršā dievnama iekārtojumu. Tika noturēts dievkalpojums. Caur tumšiem lodziņiem nemitīgi raudzījās asarainā rudens diena. Baznīcā ­ šķūnī valdīja pustumsa, kurā vāji mirdzēja divas vaska svecītes ­ uz dievgalda un uz upura altāra.

Ass vējiņš neganti trakoja ap vientuļo ēku. Viņa svilpieni pa satrūdējušām šķirbām apslāpēja pareizticīgo latviešu baznīcas kalpa drebošo balsi, kas vēl ne visai pieraduši pie pareizticīgas draudzes dziedāšanas.

Ap divdesmit dievlūdzēju ­ vietējo zemnieku ar pieliektām galvām stāvēja aiz mācītāja. Šķita, ka viņi vēl tikai novēroja, kas ap viņiem notiek, mācījās vēl tikai pašu jauno, līdz šim neredzēto dievnama iekārtu. Reti kāds no viņiem atminējās apzīmēt sevi ar krusta zīmi un izrādīt vēl nepierasto palocīšanos...

Toties priesteris karsti lūdza Dievu. Viņa dvēsele ar lūgšanas vārdiem neredzami pacēlās pie augstā godības krēsla...

Piepeši nikns vēja grūdiens sagāza satrunējušo šķūņa stūri taisni tai vietā, kur stāvēja upura galds. Caur plato caurumu nemanot ielauzās vējš un mitrums. Nodrebēja mācītājs un pārtrauca lūgšanu. Viņa skats pavērās uz atvērušos caurumu, paslīdēja pa satrunējušām sienām un apstājās pie viņa priekšā stāvošām svētām Dāvanām. Sāpīgi sažņaudzās dieva kalpa sirds. Viņam tapa žēl un bail par Pareizticības svētumu, iesviestu tādā nožēlojamā, izpostītā alā...

Bet ar tādām alām, kas noderēja par Pareizticības svētnīcām, bija apsēta visa Baltija.

Pareizticīgo Kristus upurim pirmā laikmetā Baltijā nebija citu vietu kā tikai šķūņi, tumšas istabas vai krogi. Tā laikam patika Tam, kura pirmais patvērums virs zemes bija lopu silīte, bet pēdējā ­ kauna krusts; kuram labpatikās izsmelt visu lēnprātības un pazemošanās dziļumu, kurš pazemošanos padarīja par pirmo galveno savas uzturēšanās zīmi virs grēcīgās zemes, starp grēcīgiem, lepniem un uzpūtīgiem cilvēkiem.”

Kas noticis tagad?

***

Zaubes Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca patreiz izskatās kā mirējs uz gultas - altārī tek jumts, salijuši un pelē pat priestera tērpi, birst apmetums, draud iegāzties griesti. Vēl tikai nedaudz, tikai nedaudz, vēl pēdējais elpas vilciens un ...

Lai cik tas savādi neliktos, taču prāvesta virspriestera Nikolaja Tihomirova izmeklēšanas versijā kā pirmais iespējamais potenciālais ikonu zaglis figurēju es ar saviem rokaspuišiem. Kāds esot mani sazīmējis!? Man nācās skaidroties, ka kopš Marijas tantes nāves neesmu tur tuvumā rādījies. Vai tad drīkstu maisīties nu jau svešas draudzes dzīvē, ja par to ar metropolīta svētību jau rūpējas cits priesteris.

2002. gada 14. jūnijs

Raksts ar saīsinājumiem nopublicēts avīzē “Pērle” Nr. 1, 1999. gada 28. oktobrī un ar vēl lielākiem saīsinājumiem avīzē “Vinogradnaja loza” 2002, Nr 7 (50)