Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Jūlija beigās no Jeruzalemes uz Maskavu tika atvestas svētās kņazienes Elizabetes un mūķenes Barbaras mirstīgās atliekas, pēc 5. augusta šis svētums apceļo Maskavas Patriarhāta eparhijas, sākot no Tālajiem Austrumiem, cauri Sibīrijai, tālāk uz Ukrainu, Moldovu, Kaļiņingradu. Iecerēts, ka pusgada laikā, kamēr šķirsts ar svēto pīšļiem dosies atceļā uz Svēto zemi, arī Baltijas valstu pareizticīgajiem būs iespēja godināt šo svētumu.

Kņazieni Elizabeti un viņas garīgo klostermāsu mūķeni Barbaru 1981. gadā svēto kārtā kanonizēja Krievu Aizrobežu Pareizticīgā Baznīca, 1992. gadā arī Maskavas patriarhāts. Abas svētās kopā ar kņaziem Romanoviem 1918. gadā mira mocekļu nāvē Alapajevskā Urālos. Tagad tur izveidots klosteris par godu Krievijas Jaunmocekļiem, interesanti, ka klostera dibinātājs un igumens ir no Latvijas – tēvs Mozus (Pilāts). Pēdējo gadu klostera brāļiem pievienojies arī Georgijs (Jostiņš), ar viņa  palīdzību varam izsekot Krievijas kņazu mocekļu gaitām un nedaudz iepazīties ar klostera dzīvi.

Kņazu Romanovu moku ceļš Alapajevskā

Lielais notikums Pareizticīgās Baznīcas dzīvē – svētās Elizabetes un Barbaras mirstīgo atlieku atvešana no Jeruzalemes – notiek par godu kņazienes 140. jubilejai, šogad arī aprit 95 gadi, kopš abas svēto kārtā kanonizētās mocekles Maskavā izveidoja Martas - Marijas sieviešu klosteri. Kņazienes Elizabetes un mūķenes Barbaras zemes dzīve bija piepildīta ar nesavtīgu kalpošanu, godbijību, savā mokpilnajā ciešanu ceļā viņas nepārtraukti lūdzās un līdz pēdējam elpas vilcienam saglabāja nelokāmu ticību un samiernieciskumu.

Elizabete Fjodorovna, pēc izcelsmes vāciete, bija cara Nikolaja II sievas Aleksandras māsa, – abas Hesenes princeses, Anglijas karalienes Viktorijas mazmeitas. Ar Dieva svētību Elizabete salaulājās ar cara Nikolaja II brālēnu kņazu Sergeju Aļeksandroviču Romanovu, kuru 1905. gadā nežēlīgi nogalināja. Elizabete Fjodorovna pēc vīra nāves uzvilka melnu sēru tērpu un savu turpmāko dzīvi veltīja labdarībai. Viņa atstāja laicīgo pasauli, augsto stāvokli sabiedrībā un spožo slavu, lai nodotos lūgšanām un nesavtīgam darbam trūcīgo un cietušo labā. Daudzi Krievijā to nesaprata, taču kņaziene ar savu augsto inteliģenci un ticību mācēja ļaudis pārliecināt, to viņa darīja nevis ar vārdiem, bet darbiem. Elizabete Fjodorovna Maskavā izveidoja Martas - Marijas māsu ordeni, tur mūķenes atvēra slimnīcu, patversmi, Kremļa pilī iekārtoja šūšanas darbnīcas, Pirmā pasaules kara laikā uz fronti sūtīja medikamentus.

1918. gadā Elizabeti Fjodorovnu, kņazus Romanovus apcietināja un aizveda uz Alapajevsku, kas atrodas 160 km uz ziemeļiem no Jekaterinburgas. Tur viņus pirms zvērīgās nogalināšanas nožēlojamos apstākļos turēja Napoļnajas skolā. Viņi gulēja vienā istabā uz kailas grīdas: kņaziene Elizabete, lielkņazs Sergejs Mihailovičs imperatora Aleksandra II brāļadēls, lielkņaza Konstantīna Konstantinoviča trīs dēli Joans (Jānis), Konstantīns un Igors Romanovi, kņazs Vladimirs Pavlovičs Paļejs, kā arī viņiem uzticamie ļaudis – mūķene Barbara (Jakovļeva), kņazienes Elizabetes celles māsa, kņaza Sergeja sekretārs Fjodors Remezs un brāļiem Konstantinovičiem uzticamais Ivans Kaļins.

Napoļnajas skolā Romanovus turēja divus mēnešus, atstājot tikai visnepieciešamākās mantas, visu laiku viņus uzmanīja sardze. Ar ļaunām nojausmām vadīdami savas dzīves pēdējās dienas, viņi turpināja daudz lasīt un skaitīt lūgšanas, sākumā vēl tika atļauts doties uz Alapajevskas baznīcu, strādāt dārzā pie skolas, doties nelielās pastaigās. Klasē, kur vēl nesen bija skanējušas bērnu balsis, kņaziene Elizabete gandrīz nepārtraukti lūdzās. Viņiem visiem deva spēkus dzīvot vienīgi ticība un lūgšanas. 13. jūnijs bija pēdējie kņazu Romanovu piedzīvotie Tā Kunga Augšāmcelšanās svētki, 23. jūnijā, Svētās Trijādības svētkos, viņi vairs varēja tikai klausīties baznīcas zvanu skaņās, jo bija ieviests īpaši stingrais režīms, skolu pārvēršot par kņazu ieslodzījuma vietu – no tās viņi vairs neizgāja līdz savai nāves naktij no 17. uz 18. jūliju. (Cara Nikolaja II ģimene tika nošauta iepriekšējā dienā Jekaterinburgā, Ipatjevu mājā, kuras vietā pagājušā gada vasarā iesvētīta milzīga katedrāle – līdzīga Kristus Pestītāja baznīcai Maskavā un otra lielākā Krievijā. Labais altāris baznīcā uzcelts tieši virs tās vietas, kur atradusies istaba, kurā cara ģimene tika nogalināta.)

Juzdami neizbēgamas nāves stundas tuvošanos, gūstekņi lūdza Dievu stiprināt viņus šajās ciešanās. Liktenīgajā pusnaktī, kad pilsēta bija devusies pie miera, pie skolas piebrauca Alapajevskas komisāri. Gūstekņus veda uz jau agrāk izraudzītu nonāvēšanas vietu – vecu pamestu akmeņogļu šahtu, kas atradās 12 kilometrus no Alapajevskas. Pie šahtas malas viņus pieveda pa vienam, tad no mugurpuses ar cirvi iesita pa pakausi un dzīvus iemeta šahtā. Slepkavām pretojies bija vienīgi lielkņazs Sergejs – viņu nošāva. Upuru ķermeņi, krītot dziļajā šahtā, atsitās pret stiprinājuma baļķiem. Komisāri viņiem virsū vēl sameta granātas, bluķus, zarus un uzbēra zemi.

Atgriezušies Alapajevskā, komisāri no rīta inscenēja trauksmi – ieslodzītie kņazi esot aizbēguši. Taču ļaudis komisāriem nenoticēja un noprata, ka patiesībā Romanovi ir nogalināti. Liecības vēsta, ka viņi tikuši dzīvi iemesti šahtā un ļaudis vēl ilgi dzirdējuši kņazienes dziedātās nerimstošās lūgšanas.

Tā paša gada septembra beigās Alapajevskā ienāca Kurgānas strēlnieku pulks, formējās milicijas vienības, kurām drīz vien rajona milicijas vadība uzdeva sameklēt nogalināto kņazu līķus. Jau 7. oktobrī, apsekojot vecās šahtas vietu, tika atrasta cepure, kura bija piederējusi vienam no kņaziem. Pēc dažām dienām no šahtas izcēla nogalināto mirstīgās atliekas, un 19. oktobrī mocekļi tika apglabāti pilsētas Sv. Trijādības baznīcā. 

Gadu vēlāk kļuva skaidrs, ka Alapajevsku atkal ieņems sarkanarmieši, tāpēc BelogorskasSerafima klostera  mūku vientuļnieku igumens Serafims (Kuzņecovs) mocekļu mirstīgās atliekas izveda vispirms uz Čitu, pēc tam uz Pekinu, kur šķirstus sagaidīja Krievu garīgās misijas arhibīskaps Inokentijs, lai ar godbijību novietotu Sarovas Serafima dievnamā. Drīz vien pēc kņazienes Elizabetes māsas Viktorijas Batenbergskas vēlēšanās kņazienes un mūķenes Barbaras pīšļus caur Šanhaju, tālāk caur Ēģipti pārveda uz Jeruzalemi un apglabāja Marijas Magdalēnas baznīcā līdzās Ģetzemanes dārzam. 1981. gadā kņazieni Elizabeti un mūķeni Barbaru svēto kārtā kanonizēja Pareizticīgā Krievu Aizrobežu Baznīca, bet 1992. gadā – Maskavas patriarhāts.

Piemiņas vieta Krievijas Jaunmocekļiem

Līdzās šahtai, kurā tika iemesti kņazi mocekļi, pirms vairāk nekā desmit gadiem uzstādīts krusts, turpat netālu ir arī piemiņas kapela. Jau daudzus gadus tā ir ievērojama svētceļojumu vieta. 1995. gada 22. februārī Krievijas Pareizticīgās Baznīcas svētā sinode deva svētību šeit izveidot klosteri par godu Krievijas Jaunmocekļiem un visas Krievijas ticības apliecinājumam. Par celtniecības darbu vadītāju tika nozīmēts latviešu mūks Mozus (Pilāts), kurš arī kļuva par klostera igumenu.

Igumens tēvs Mozus pirms 12 gadiem aizbrauca no Latvijas ar sava garīgā tēva arhimandrīta Kirila svētību (viņš Dieva priekšā stādījās 1998. gadā), kurš toreiz teicis: „Tu tur esi Dievam vajadzīgs.” Pirmos divus gadus tēvs Mozus kalpoja kā priesteris Ņižņijtagilā un Bogdanovičā. Saņēmis svētību klostera celtniecībai, viņš klajā laukā uz bijušās sovhoza zemes sāka celt klosteri. Pirmajā gadā tapa klostera vārti ar zvanu torni, pēc tam tēvs Mozus ar palīgiem uzbūvēja lielu klostera celtni, kuras pirmajā stāvā izvietojās mūku celles un saimniecības telpas, bet otrajā stāvā – baznīca. Būvniecības darbi joprojām nav galā, vēl esot jāpabeidz klostera sēta. Celtniecība notikusi līdzīgi kā sendienās, izlīdzoties vienīgi ar ziedojumiem un brīvprātīgu ļaužu darbu, no kuriem daudzi pēc tam turpinājuši paklausības darbus klosterī. Tagad klosterī dzīvo ap 30 mūku, viņi iztiek no sava darba augļiem, iekopj dārzu, sakņu laukus un veic visus nepieciešamos saimnieciskos darbus.

Tēvs Georgijs stāsta, ka klosterī valdot patiesi svētīgs lūgšanu gars, paklausība mūkiem nākot no visas sirds, aiz neizsmeļamas mīlestību uz Dievu. Igumens par katru lūdzot Dievu, un, redzot lielu pazemību igumenā, arī mūki un paklausībnieki no viņa mācās. Pie tēva Mozus pēc padoma braucot ļoti daudz cilvēku, īpaši no Jekaterinburgas. Tur izveidota klostera filiāle, ar vietējo uzņēmēju palīdzību darbojas zupas virtuve, lai paēdinātu trūkumcietējus. Ar tēva Mozus gādību Alapajevskā izveidots neliels žēlsirdības māsu klosteris, tajā dzīvo 12  mūķenes, no kurām divas dara paklausības darbus skolā un patversmē.

Napoļnajas skolā, kurā savas dzīves pēdējos mēnešus vadīja Krievijas Jaunmocekļi, tagad iekārtota memoriālā istaba – to apmeklē svētceļnieki no visas pasaules (pat no Austrālijas). Tēvs Georgijs stāsta, ka te ieradies Dienvidamerikas arhibīskaps Platons, Melnkalnes metropolīts Anfilohijs, Krievu Aizrobežu Baznīcas metropolīts Lavrs ar 30 cilvēku lielu delegāciju (metropolīts bijis klāt arī dievkalpojumā klosterī). 2000. gadā svētceļojumu uz Alapajevsku veicis arī Maskavas un visas Krievijas patriarhs Aleksejs II.

Napoļnajas svētdienas skola nesen atzīmēja 10 gadu jubileju. Tēva Georgija paklausības darbs ir to vadīt. Šogad viņam bijis uzdevums sagatavot bērnus teoloģijas konferencei Jekaterinburgā, kur skolēni uzstājās ar referātiem par ikonogrāfiju, novadpētniecību, Staļina represijās cietušajiem Urālos. Konferences beigās bērnus uzrunāja un svētību deva Jekaterinburgas un Verhaturjes arhibīskaps Vikentijs, kurš ļoti daudz dara svētdienas skolu un jaunatnes reliģiskās dzīves atbalstam, saprotot, ka baznīcā drīz nāks jauna paaudze – mūsu nākotne. Viņš arī Gaišajā nedēļā Jekaterinburgas katedrālē Uz Asinīm (celta uz cara ģimenes moku vietas) svētīja īpašu bērnu liturģiju, kurā dziedāja un altārī piekalpoja tikai svētdienas skolas audzēkņi, pēc tam Krusta gājienā skolēni gāja ar pašu gatavotiem miniatūriem horugviem. Ar Dieva svētību arī Napoļnajas skolas bērni ar Alapajevskas autobusu parka piešķirtu autobusu varēja aizbraukt uz šo svētku liturģiju, bet vakarā apmeklēja klosteri, kur tika sadedzinātas cara ģimenes mirstīgās atliekas. Tur bērniem Lieldienu prieku sagādāja iespēja zvanu tornī ieskandināt zvanus. Klostera igumens Sergijs, kurš nācis no Alapajevskas un bijis tēva Mozus paklausībā, uzdāvināja svētdienas skolai Dievmātes un cara ģimenes ikonas.