Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Varbūt nekad dzīvē es neuzzinātu par sava laika vienu no lielākajiem ticības censoņiem, ja metropolīts Leonīds nebūtu mani, jauniesvētīto priesteri, nosūtījis uz Aderkašiem, uz vienu no senākajām latviešu draudzēm. Virspriesteris Jānis Līcis - par viņu es nebiju neko pat dzirdējis. Domāju, ka arī tagad lielai daļai pareizticīgo latviešu tas būtu liels pārsteigums, uzzinot, ka nupat kanonizētais arhibīskaps Jānis Pommers nav vienīgais latviešu ticības moceklis, kas savu dzīvību atdevis par saviem brāļiem. Līdzīgu ceļu ir gājis arī šis Aderkašu Marijas Madaļas draudzes gans. Varbūt mana nelielā, necilā liecība, sastapšanās ar viņa atmiņu tēlu un līdz šim nepiedzīvotas izjūtas viņa paša uzceltajā baznīcā, kā arī visā šajā apkārtnē, kas svētīta ar viņa dzīvi un mocekļa nāvi, palīdzēs kādam neaizmirst šo izcilo personību - Kristus mocekli. Iespējams, paies kāds laiks un Latvijas Pareizticīgā Baznīca viņu pagodinās tāpat kā Svēto Rīgas Jāni - arhibīskapu Jāni Pommeru. Svētais mocekli Jāni Līci, lūdz Dievu par mums! ***
Jānis Līcis
dzimis 1830. gadā Bebros. 1857. gadā beidzis Rīgas Garīgo Semināru un tā
paša gada
Te atradu
vienu no unikālākajām tā laika vēstures liecībām - pierakstus virspriestera
Jāņa Līča svētrunai, kas sacīta
Daži to lamā par elku namu. Tā kā šeit neviena elka nav un neviens prātīgs cilvēks - Svētās Bildes netur par Dievu jeb elku, es ticu, ka šodien šeit nav neviena tāda ģeķa un bezdievīga cilvēka. Šis Sv. Dievnams nav krieviem, krievu zemes iedzīvotājiem, krievu tautai taisīts, bet mums, latviešiem. No gruntīgās krievu tautas šeit ir maz. Ja mēs pēc tautas nosauksim baznīcu jeb Dievnamu, tad mums vajadzētu katrai tautai savu baznīcu: krieviem vienu, poļiem vienu, latviešiem vienu, igauņiem vienu, vāciešiem vienu, turkiem vienu utt. Citādāk vārdus “krievu baznīca” nevar saprast un iztulkot. Tādēļ šis Sv. Dievnams nav “krievu baznīca”, bet tās Svētās draudzes, kura apliecināja to ticību bez kādas pārgrozīšanas tādu, kādu sludināja pravieši, kādu iecēla Pats Dieva Dēls miesā nācis, kādu pasludināja viņa mācekļi, Sv. Apustuļi... Tādēļ šis Dievnams nav “krievu baznīca” vien, bet visu īstenu Ābrama bērnu, kuri Ābrama darbus dara, kuri grib vienīgo nepārgrozīto ticību piepildīt, kas ir sākusies pie pasaules iesākuma un paliks līdz pasaules galam. Ar daudzām vecām un svētām piemiņām visa mūsu tauta rādījusi, ka te jau sen, sen gadus atpakaļ bija svēta Pareizticība, ko iznīdēja vācu bruņinieki. Bet domāju, ka nosaukums “krievu baznīca”, “krievu ticība”, “krievinieki” vēl bija kā pravietojums jeb priekšsludināšanas vārdi, kurus mēs jau sen dzirdam no saviem vecākiem un vecvecākiem - ka būs cita ticība, svēta un veca, nepaliks tā, kas mums tagad ir, bet nāks viena veca un svēta ticība, un nāks no ziemeļu zemēm, no krievu zemes.” Kā par daudziem priesteriem, kuru darbība nesniedzās pāri draudzes robežām, par Jāņa Līča dzīvi liecinātu vienīgi kapakmens, baznīcas arhīvs un laikabiedru atmiņas. Ja vien viņš savu vārdu vēsturē nebūtu ierakstījis ar apcerējumu “Pareizticīgā latvieša piezīmes”, kurā viņš apraksta latviešu tautas cīņu par materiālo un garīgo izdzīvošanu 19. gs. vidū un to, kādas represijas latvieši cietuši, pieņemot Pareizticību. Īpatnējo apstākļu dēļ, kas 19. gs. valdīja Latvijā, virspriestera Jāņa Līča raksti latviešu valodā varēja parādīties tikai pēc viņa nāves. Pirmoreiz latviski tie tika iespiesti “Rīgas Garīgā vēstnesī”, ar 1906. gadu - “Pareizticīgo latviešu vēstnesī”. 1906. gadā Rīgas Pētera un Pāvila brālība tos izdeva atsevišķā grāmatā ar nosaukumu “Pareizticība pie latviešiem. Indriķa Straumīša raksti (1840. - 1845.)”. Acīmredzot, latviešu priesterim nebija viegli, ja jau viņš bija spiests slēpties aiz pseidonīmiem. Pirmo reizi J. Līča piezīmes parādījās krievu valodā 1865. gadā laikrakstā “Djeņ” ar pseidonīmu Josts Viesulis. Otro reizi tās bija lasāmas 1868. gadā krievu rakstnieka Jura Samarina rakstu krājumā “Krievijas nomales” ar pseidonīmu “Indriķis Straumītis”. Materiāls bija tik šokējošs, ka Samarins saņēma Krievijas cara rājienu, J. Līcis - piedraudējumu, bet bīskaps Benjamins - brīdinājumu. Priesterim Līcim bijuši arī vēl labāki materiāli, taču viņš bijis spiests tos iznīcināt. Cik žēl! Virspriesteris Jānis Līcis bijis priekšzīmīgs garīdznieks, kurš savas tautas labā darbojies kā fanātiķis. Tas arī ir viņa mocekļa nāves patiesais izskaidrojums. Pat 75 gadu vecumā šis vīrs bija bīstams vietējai vācu varai. Aderkašu iedzīvotāji un tāpat J. Līča piederīgie par vainīgu uzskatīja Aderkašu muižas sargu, pēc tautības prūšu vācieti. Lieta tā arī palika neatklāta. Kas bijis slepkava, pasūtījuma izpildītājs, konkrēti nebija zināms, taču Krapes priesterim Kolosovam kāds uz nāvi notiesāts 1905. gada revolucionārs - latvietis drēbnieks Bitīte bija izteicies, ka it kā viņš to esot izdarījis. Sakarā ar to tika ierosināta nāves soda atlikšana papildu ziņu vākšanai, taču soda ekspedīcija pasteigusies Bitīti nošaut. Tā šī slepkavība palikusi bez tuvākas izmeklēšanas. Nabaga latviešu pareizticīgo garīdzniekiem bija jāizlien kā caur adatas aci. No vienas puses - vietējā vācu vara, kas ienīda visu, kas smaržoja pēc krieviem, tai skaitā Pareizticību, no otras puses - bezmugurkaulinieki tautas brāļi, bet no trešās puses - Krievijas cara pozīcija, jo, būdams Krievijas Pareizticīgās Baznīcas galva, viņš ne tikai neatbalstīja, bet visādi kavēja latviešu pāreju Pareizticībā, lai gan Latvija tajā laikā skaitījās Krievijas sastāvdaļa. Te arī slēpjas J. Līča un daudzu latviešu priesteru likteņu traģika. Domāju, ka virspriesteri Jāni Līci bieži vien pārņēma tāda pati vientulības un nolemtības izjūta kā svēto Rīgas arhibīskapu Jāni (Pommeru). *** Aderkašu Marijas Madaļas dievnams
Aderkašu pareizticīgo latviešu draudze bija mana pirmā patstāvīgās kalpošanas vieta. Braucot pirmo reizi uz turieni pa ceļu no Taurupes uz Meņģeli un tuvojoties liktenīgajam tikšanās brīdim ar baznīcu, nemierīgi vēroju katru ceļa līkumu. Pabraucām garām Suntažu pareizticīgās baznīcas graustam ar salīkušo torni, kurš šķita teju teju sagāzīsies. Sāpīgi iesmeldzās sirds - cik gan daudz ļauna nodarīts. Izkāpām no žiguļa, apgājām apkārt šim vēstures piemineklim, kas līdzinājās slīcējam, kurš pieķēries pie salmiņa. Kāpēc tā? Kāpēc cilvēkos ir tāda nežēlība un tieksme uz vardarbību? Kāpēc tik daudzos slēpjas šis sadistiskais prieks darīt sāpes un postīt, noskatoties, kā citi raud un pārdzīvo. Izrādās, baznīca nopostīta samērā nesen - kādi vandāļi sev par prieku bija sakūruši altārī ugunskuru, it kā citur nebūtu piemērotākas vietas. Taču tad nebūtu nekādas baudas, uzjautrināšanās … Katru baznīcu esmu uztvēris kā kaut ko dzīvu, kā cilvēku, kura miesā mājo dzīva dvēsele un gars. Satikšanās ar Aderkašu baznīcu bija kā tikšanās ar tev lemtu daiļu jaunavu, kurai pat baidies pietuvoties – tāda tīruma un svētuma izjūta. Viņa sagaidīja pašā ceļmalā, metrus 30 no ceļa. Ne tik grezna un krāšņa kā Rīgas baznīcas, bet vienkārša un balta māja starp lielajām liepām. Satrauktu sirdi iegāju iekšā - cik daudz te saules staru un gaismas. Viss tik mīlīgs, arī altāris neliels. Palūkojos uz kora telpām, kāpnītēm uz otro stāvu. Bet kas tas? Visa otrā stāva siena pilna ar smalki veidotiem, krāsotiem metāla vainadziņiem. Kas tā par nedzirdētu tradīciju?
Atrakām ceļu uz baznīcas zvanu. Atvērām visus torņa vērtņus - atklājās skaists skats, īpaši lejā tekošās Ogres upes virzienā. Taisni vai gribējās izriezt krūtis, izstaipīt rokas un ievilkt dziļi, dziļi elpu. Žēl tikai, ka oriģinālais zvans bija pazudis. Tā vietā karājās neliels un salīdzinoši ar citiem diezgan neskanīgs zvans. Bet, paldies Dievam, ka vēl tāds. Diemžēl dažus gadus pirms mūsu ierašanās bija nodegusi priestera māja ar piebūvēm - dedzinot kūlu, uguns bija pārsviedusies uz ēkām. Tagad tur centās saimniekot kāds ateistiski noskaņots jaunsaimnieks. Viņš bija paspējis ar buldozeru nogreiderēt ēku drupas, izrakt tur nelielu dīķi. Žēl cilvēka, plāni viņam bija lieli, bet “nelaikā” beidzās padomju vara, un Baznīcai bija jāatgriež atņemtie īpašumi. Es pie sevis nodomāju, vai tiešām jābūvē sava fazenda tieši blakus baznīcas sienām? Vai tiešām nav bail no Dieva?
Tagad no visas to laiku godības pāri palikusi tikai ugunsgrēkā nenodegusī baznīcas skola, kura vēlāk ar padomju valsts gādību tika sadalīta dzīvokļos - pirmajā stāvā četri, otrajā - divi. Paldies Dievam, viens no pirmā stāva dzīvokļiem izrādījās brīvs, to žēlīgi atvēlēja mums - priesterim ar viņa komandu. Neatsverami un neaizvietojami draudzes locekļi no vietējiem bija Deiču ģimene. Pie viņiem vienmēr tikām gaidīti un uzņemti kā pašu radi un ģimenes locekļi. Tikām paēdināti, apsildīti, arī atceļam uz Rīgu dabūjām palielu saini ar lauku labumiem - piena produktiem, pašceptu maizīti, gaļas gabaliņu. Centāmies palīdzēt arī viņiem, jo siena laiks vienmēr ir karsts. Vietējie draudzes locekļi stāstīja, ka savulaik šeit kādu brīdi kalpojis viens no vēlākajiem Latvijas laiku bīskapiem - Jēkabs Karps, cilvēks ar dziļu un patiesu ticību. Kādos Baznīcas svētkos saradies ļoti daudz tautas, zirgus ar pajūgiem nācies piesiet pat labu gabalu no baznīcas. Pēc dievkalpojuma izrādījās, ka kādam draudzes loceklim nozagts zirgs. Nelaimīgais piegājis pie garīdznieka un ar asarām acīs lūdzis palīdzēt. Priesteris Jēkabs tūlīt pasaucis zvaniķi un licis tā spēcīgāk pazvanīt, sakot: “Tūlīt, tūlīt atskries.” Un visiem par lielu brīnumu nebijis ilgi jāgaida - zirgs auļiem vien ar visu pajūgu bijis klāt kā likts. Par šo priesteri dzirdēju daudz brīnumu, diemžēl atceros tikai šo vienu gadījumu (ļoti nožēloju, ka savulaik neiegrāmatoju atmiņas).
*** Aderkašos centos kalpot pēc iespējas biežāk, dažreiz izdevās pat divas reizes mēnesī. Līdzi brauca palīgi no Rīgas, dziedāja un lasīja stundas. Uzticamākie bija Plinču ģimenes galva Jānis, kuru iesaucām par Bārdu viņa neparasti biezās bārdas dēļ, un viņa bērni - Dāvids, Jēkabs un Estere. Parasti dievkalpojumu apmeklēja 10 - 15 dievlūdzēji, taču dažkārt apmeklētāju skaits saruka vēl vairāk, jo baznīca atradās 5 - 6 km no Taurupes, kur dzīvoja draudzes lielākā daļa, bet satiksmes nekādas nebija. Uz svētkiem saradās krietni vairāk dievlūdzēju, sevišķi daudz – kapu svētkos un Jordānas dienā - Kristus Kristīšanas svētkos. Draudzes locekļi stāstīja, ka vecos laikos Jordānas dienā visa draudze devusies krusta gājienā uz tuvējo Ogres upi. Tur izcirtuši āliņģi krusta formā, noturējuši attiecīgas lūgšanas, upē gremdējuši krustu un tad ticīgie ar pateicību smēluši iesvētīto ūdeni. Daļu no sava tā sauktā atvaļinājuma pavadīju Aderkašos, tad gan centos kalpot katru dienu. Līdzi parasti brauca mana sieva un daļa Rīgas latviešu draudzes locekļu, kuri varēja atļauties izrauties no straujā ikdienas dzīves virpuļa. Tur varēja atpūsties, pēc sirds patikas izpeldēties Ogres upē un pastrādāt Baznīcas labā - uzkopt apkārtni u. tml. Taču visvairāk Aderkaši kalpoja par vietu, kur cilvēki iepazina viens otru tuvāk. Viena lieta ir sanākt reizi nedēļā uz dievkalpojumu un pēc tam izklīst līdz nākošajai reizei, bet otra - ikdienā dzīvot blakus viens otram un paciest otra trūkumus kā normālā ģimenē pienākas. Un pēc būtības draudze jau ir tā pati ģimene, ja pats Kristus mūs sauc par brāļiem un māsām. Tad arī atklājās visas savstarpējo attiecību nianses, simpātijas un antipātijas. Tikai, dzīvojot tādā ģimenē, katrs varēja izprast savu patieso Dieva atziņu un ātri vien pārliecināties, kas ir kas. Jāatzīst, ka šādā veidā ļoti veselīgi noraut vienam otram ilūziju masku. Ne velti svētie tēvi - stareci jaunajiem dedzīgajiem garīgās dzīves iesācējiem nekad nesvētīja (vai arī svētīja ļoti retos gadījumos) dzīvot vientulībā, nošķirtībā no cilvēkiem. Pirmās nopietnās garīgās dzīves stundas bija jāpavada klosterī kāda pieredzējuša brāļa uzraudzībā. Kāda tik grēku gamma tad atklājās, kādas kaislības, viss, uz ko vien cilvēks ir spējīgs! Un tikai tad, kad cilvēks bija ieguvis zināmu tikumības līmeni, tikai tad, kad bija cerība neiekrist lepnībā, viņš saņēma svētību vientulībai, ja vēl viņš pats to vēlējās. Pretējā gadījumā cilvēks itin viegli varēja iekrist viltus priekšstatu un ilūziju gūstā, iedomādamies sevi lielu esam. Žēl, ka kristieši faktiski ir zaudējuši šo ģimenes izjūtu. Bieži vien tur, kur tieši tas tiek uzsvērts, vēlāk izrādās tikai teātris. Neviļus nāk prātā Apustuļu darbi, jaundibinātā Kristus Baznīca, pirmā draudze, neviltotās attiecības, kur ticīgie atteicās no saviem īpašumiem, šīs pasaules labumiem vienota, kopēja mērķa labad, Debesu valstības dēļ. Un visiem visa kā pietika. “Viņu starpā nebija neviena, kam kā trūktu, jo tie, kam bija tīrumi vai nami, tos pārdeva un atnesa maksu par pārdoto un nolika apustuļiem pie kājām, un katram tika izdalīts, kā kuram vajadzēja. (Ap.d. 4, 34) Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs. (Ap.d. 4, 32)” Rodas skaudība un sāpes, lasot šīs rindas. Sevišķi tad, ja uz grēksūdzi ierodas kristietis - mietpilsonis, kurš gribētu savākt kapā līdzi visus sakrātos šīs pasaules labumus, ja vien būtu tāda iespēja. Viņam jau nāve stāv blakus, var sajust tās auksto elpu, bet viņš vēl sapņo, ko saraust. Kam viņam manta? Cik daudz gan laba mūsdienu kristieši spētu paveikt gan sevis, gan citu labā, ja spētu savu vētras aukās mētāto ticības kuģi atbrīvot no liekā svara - no liekas mantas, no nevajadzīgas pieķeršanās pasaulīgajām lietām. Vai tad Dievs tā vietā mums nedotu daudz vairāk un krietni vajadzīgākas lietas par šīm? Vai tiešām esam kļuvuši mantas vergi? Nu jau nevis manta kalpo mums, bet mēs mantai. Mēs esam zaudējuši kaut ļoti svarīgu un būtisku. Ja neesam uzticīgi mazās lietās, vai tad tiešām varam domāt, ka mums uzticēs ko svarīgu. Ja mēs neesam spējīgi paciest viens otra trūkumus un vājības, tad arī nebūsim spējīgi uz kaut ko daudz augstāku - uz nopietnu draudzes dzīvi, ne vien vārdos un uz papīra, bet arī dzīvē un darbos. Skatoties uz mūsdienu dzīvi, šķiet pilnīgi neiespējama šī Svēto Rakstu liecība, ka “visi ticīgie turējās kopā un ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele” un tas sāpina. Skaidrs, ka vienība iespējama tikai dziļumā, tikai Svētajā Garā. Formālisms nepestī. *** Viena no Aderkašu baznīcas apkārtnes raksturīgākām iezīmēm ir daždažādiem ziediem bagātās pļavas, kuru vērtību novērtējām pa īstam tikai tad, kad manis iegādātajos stropos ielidoja bišu spieti. Viena saime apgādāja ar medu ne tikai manu ģimeni, gandrīz katram draudzes loceklim tika pa burciņai īsta dabīgā lauku medus. Kad manta tika sadalīta, veiktie aprēķini liecināja, ka saime bija ienesusi kādus 60 kilogramus. Droši vien bija likumsakarīgi, ka regulāri, vairākus gadus pēc kārtas kā Dieva svētība bišu spieti atlidoja tieši uz Marijas - Madaļas dienu, baznīcas altāra svētkiem. Spieti bija spēcīgi un veselīgi. Aderkašos ar laiku varētu izvērst veselu saimniecību, tikai ar noteikumu, ka būtu jādzīvo uz vietas. Lielākie speciālisti biškopībā bija Plinču ģimene - pats ģimenes galva Jānis un viņa dēli Dāvids un Jēkabs. Katrā praktiskā darbā viņi bija neaizstājami, īsti darba rūķi. Jānis stāstīja, ka savā laikā viņam kāds bija pielaidis “bišu slimību”, kura kļuva hroniska un ar kuru viņš noslimoja līdz mūža beigām. Jutu, ka arī man no šīs kaites kaut kas pielipis. Gadījās arī kuriozi, piemēram, kad kārtējais spiets par savu dzīves vietu izvēlējās baznīcas skursteni. Sākumā nespēju saprast, no kurienes altārī parādās bites - krāsns mute atradās altāra kreisajos sānos, to kurinājām tikai ziemā. Skaidrs, ka nevarējām bitēm ļaut šādu rosību, krāsns dūmi nedrīkst velties atpakaļ uz altāri.
Medum bija ļoti specifiska dūmu un kvēpu smaka un piegarša. No sākuma šķobījām mutes, jo nezinājām, ko lai dara ar tādu medu - ir ēstas žāvētas zivis, gaļa, bet te - īsta žāvēta medus garša. Taču vēlāk, ziemā, man tas garšoja pat labāk par pārējiem. Reiz Deiču saimnieks Jānis mums pavēstīja, ka izcirtumā uzdūries kādam nogāztam paresnam bērzam, kurā esot bites. Meža cirtēji nogāzto koku nebija riskējuši savākt. Nolēmām rīkoties. Pievakarē Deiču saimnieka zirga pajūgs apstājās netālu no kārotā stumbra. Aizbāzām ar lupatām bērzā visus caurumus. Jānis Deičs nobrīdināja, ka bišu dzēlienus nevarot panest, jau pēc viena liekoties slīpi. Atceros, ka arī man iesākumā katrs bišu dzēliens radīja lielu sapampumu. Reiz dabūju tieši starp acīm, kreisā acs piepampa un aizvērās pilnīgi, ar labo aci vēros pasaulē kā caur šauru spraudziņu, vairākas dienas nevarēju rādīties cilvēkos - izskatījos līdzīgs piedauzītam aziātam, mani pat miesīga māte nepazītu. Kauns arī no cilvēkiem, kāds var pārprast. Taču ar gadiem pierod arī pie bišu indes, rodas imunitāte. Tagad man no bišu dzēlieniem vairs nepampst. Toreiz, paldies Dievam, viss beidzās labi. Jānim Deičam neiedzēla. Lielākās problēmas radīja mūsu izzāģētais bērza klucis. Tas bija kā ar svinu pieliets - medus taču ir smagāks par ūdeni. Četratā teju, teju tikām galā. Katra vieta, lai to apgūtu, prasa laiku. Arī īstās sēņu vietas uzzinājām tikai ar laiku, kad kļuvām kā vietējie. Tik daudz apšu beku es savā dzīvē nekad netiku lasījis! Spaiņiem. Aderkaši devuši daudz labu, skaistu atmiņu. *** Žēl, ka mīļo labo Marijas - Madaļas baznīcu, draudzes cilvēkus man nācās atstāt. Bīskapa pavēle ir negrozāma un neapstrīdama. Labi, ka tajā laikā Kosā tiku pie mājas, vecās baznīcas skolas, kas atradās dažu metru attālumā no Svētā Nikolaja baznīcas. Uz turieni pārvedu daļu no savas sarūpētās sadzīves, arī bišu stropus. Diemžēl ar bitēm man Kosā neveicās. Iesākumā šķita, ka te nu būs īstās bišu ganības, jo bija pļavas lielākas nekā Aderkašos. Taču nekā, pļavām nebija vajadzīgā valguma, un no medus gandrīz ne smakas. *** Garīgā dzīvē parasti notiek tā - ja vēlies Dievam par godu kaut ko patiesi izdarīt, tev no kaut kā jāatsakās, kaut kas jāziedo, jāatsakās no savas labklājības, materiālajiem labumiem, stāvokļa. Kaut gan pats atteikšanās process ir sāpīgs, jo esi kaut kam pieķēries, pie kaut kā pieradis, Dievs tomēr pēc tam tā vietā dod vēl ko labāku. Un beigu beigās nonāc pie slēdziena, ka lielākā dāvana, lielākais ieguvums dzīvē ir uzticams cilvēks.
|
Senajos
baznīcas aprakstos minēti nevis Aderkaši, bet Sisegāla. Vēstures grāmatās tā
minēta jau 1346. gadā kā latgaļu apdzīvots novads. Iespējams, Sisegāla ir
kāds seno latgaļu vārds, par kura nozīmi var tikai minēt. Savukārt par
Aderkašiem gan zināms kas vairāk. 1357. gadā vācu krustneši atņēma lībiešu
cilts vecākā Jēkaba Līva muižu Kaikteveri (Katvari) un nodeva to Aderkašiem.
Cik noprotams, Aderkasis bijis viens no vācu baroniem, seno latviešu
verdzinātājiem. Arī Sisegāla ar laiku kļuva par Aderkašu dzimtas īpašumu.
Trīs kilometrus uz ziemeļiem no Aderkašiem, pie Rīgas - Ērgļu lielceļa,
atrodas apdzīvota vieta - Taurupe. Vēstures avotos tā minēta jau 1595. gadā,
taču kā apdzīvota vieta pastāvējusi jau agrāk. Vietas nosaukums cēlies no
nelielas Ogres pietekas - Taurupītes.
