====Kyrie eleison==== Dievnami

Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

ENG

Sākumlapa

Nītaures dievnamam atdzimšana

Dievkalpojumi Nītaures Kristus piedzimšanas baznīcā atsākušies kopš 1998. gada, taču pirms tam draudzes locekļi vairāk nekā desmit gadus tīrīja, remontēja, atjaunoja...

Agrāk pareizticīgo dievnami Latvijā bijuši cits aiz cita, īpaši Vidzemē, kur ik pēc 10 – 20 kilometriem varēja skatīt greznus vai pieticīgākus baznīcas torņus. Daudzus no tiem piemeklējis skarbs liktenis: Koknesē, Ērgļos baznīcas uzspridzināja, Bānūžos, Suntažos nodedzināja... Padomju gados daudzos dievnamos ierīkoja graudu, minerālmēslu un būvmateriālu noliktavas, kā tas bija arī Nītaures pareizticīgo baznīcā.

Nītaures baznīca celta 19. gadsimta otrajā pusē (apbrīnojami, ka tik iespaidīga celtne tapusi divu gadu laikā – no 1875. līdz 1877. gadam) Mores, Ķēču un Nītaures pagasta ļaudīm. Par to laiku godību vēl liecina pamatīgā dēļu grīda, kura izturējusi visu, arī kolhozu laiku smago tehniku. Tāpat baznīcas zvans kopš 1934. gada vēl atrodas savā vietā. Kamēr dievnams kalpoja par noliktavu, nopietni bija cietušas tā sienas, apmetumā izsisti robi, logu rūtis izdauzītas, aizsistas ar dēļiem, rigipsa gabaliem. Altāris nojaukts, nez kur pazudušas 30 svētbildes, paglābta un nogādāta Rīgas Jāņa Kristītāja baznīcā vienīgi četrus metrus augstā altārglezna.

Velta Balode (pa labi) draudzes vecākās organizatoriskos pienākumus tagad nodevusi jaunākai nītaurietei – Hildai Pugacēvičai. Atceroties agrāko gadu postažu, bijusī draudzes vecākā Velta Balode teic: “Man bija tāds aicinājums, ka baznīca jādabū uz kājām.” Un tā, viņas rosināti, pirms 13 gadiem vietējie iedzīvotāji nolēmuši baznīcu savest kārtībā tiktāl, lai tā izskatītos atkal kā vecos laikos, kad te kūsāja spraiga draudzes dzīve. Sanāca talcinieki un no dievnama izveda daudzas būvgružu un atkritumu kaudzes, ievilka elektrību, remontēja, krāsoja. Velta Balode atceras, ka galdnieks Arnolds Urjāns no savām mājām atvedis durvis baznīcai, viņš arī palīdzējis ielikt logus, ēkas priekštelpā rūpīgi citu pie cita skujiņveidā licis ķieģeļus, lai atjaunotu oriģinālo grīdas klājumu. Tad kā Dieva saukts palīgā nācis Pēteris Ķauķītis – viņš, neskatoties uz saviem 80 gadiem, pa stalažām lēkājis kā jauns puika, lai atjaunotu sienu apmetumu. Pēterim Ķauķītim bijusi bagāta pieredze baznīcu restaurācijā, padomju gados viņš bija pielicis roku daudzu pareizticīgo dievnamu remontā. Lai gan pēc amata daiļkrāsotājs, meistars pratis visus darbus. Viņš bija iecerējis katrā baznīcas krustu velvē iezīmēt pa zvaigznei un ornamentam, taču šo sapni viņš diemžēl paņēma līdzi uz Dieva valstību.

Kopš 1996. gada, kad savākti nepieciešamie 20 paraksti, atjaunota Nītaures Kristus piedzimšanas baznīcas draudze (dievkalpojumi gan atsākušies nedaudz vēlāk). Pēdējos gados draudzei piebiedrojušies arī mālpilieši – viņi katra mēneša pirmajā svētdienā brauc šurp speciālu autobusa reisu (to finansē uzņēmuma “Mālpils maize” direktore Nadežda Savina, kura uzdāvinājusi arī lustru). Mālpilieši esot gados jaunāki, viņi arī spēj vairāk finansiāli palīdzēt draudzes dzīvei

Velta Balode atgādina, ka daudz palīdzējis priesteris Aleksandrs Nagla, viņš ar savu automašīnu vedis citu baznīcu veco logu pārpalikušos stiklus. Tā, pa rūtiņai vien, lielie logi nu ir iestikloti, vajadzētu vēl ielikt arī iekšējos logus. Arī jumts jāremontē, tāpēc tiek meklēti prasmīgi meistari.

Olafs Muižnieks no saviem radiem Nītaurē dabūjis fotogrāfiju, kurā redzams agrākais altāris. Topošais, pēc mākslinieka teiktā, gan nebūšot tik barokāls, bet gan raksturīgāks pareizticīgo baznīcām Centrālā ikonostasa svētbilde “Svētais vakarēdiens" mākslinieka darbnīcā top vairāk nekā pusgadu. Par pamatu ņemta Simona Ušakova 1685. gada svētbilde. Īpašu svētsvinīgu noskaņu Nītaures baznīcā rada mākslinieka Olafa Muižnieka ikonas. Olafam Muižniekam ikonu gleznošana ir mīlestības darbs, kas sniedz iekšēju mieru. Viņa māte esot kristīta Nītaurē, un 1999. gadā, viņas 100. jubilejai par godu, mākslinieks uzgleznojis Kristus ikonu un uzdāvinājis Baznīcai. Šī ikona tagad atrodas pie altāra sienas, bet pie dievnama sienām redzamas jau vairāk nekā desmit Olafa Muižnieka ikonas. Mākslinieks ķēries arī kokgriezēja darba, izgatavojot ikonostasu.

Pats būdams pareizticīgais, viņš, protams, zinājis, ka, gleznojot svētbildes, jāievēro zināmi krāsu, formu likumi, tāpēc arī rūpīgi meklējis literatūru, braucis uz Pečoru klosteri un citām Krievijas baznīcām skatīties, kā gleznotas svētbildes. Jāteic gan, ka uzgleznot svētbildi ir dārgs prieks, taču mākslinieks teic, ka šāda darba vērtību nerēķina latos, ja nu vienīgi, cik daudz pie tā pavadīts laiks. Turklāt glezna par svētbildi taču top tikai tad, kad to iesvēta!