Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Pirmā Limbažu pareizticīgā baznīca bijusi būvēta 1828. gadā, taču drīz vien izrādījās, ka neprecīzu aprēķinu dēļ ēkas mūžs būs neilgs. Bija jādomā par jauna Dievnama celtniecību. Tā 1900. gadā Apustuļa Toma svētdienā tika noturēts pēdējais dievkalpojums vecajā baznīcā un līdz jaunās baznīcas izbūvei dievkalpojumus noturēja Aleksandra Lismaņa mājā. 1903. gadā jaunās baznīcas būvdarbi bija pabeigti, dievnamu iesvētīja par godu Svētajam Aleksandram Ņevskim, bet brīvās Latvijas laikā, 1937. gadā, pārdēvēja par Kristus Apskaidrošanās baznīcu.

Kā radās un attīstījās Limbaži

Limbaži - lībiešu vārds sastāv no vārdiem “Limb” - purvs un “aži” - ciems, tātad ciems purvā. Skatoties kartē, redzi to tiešām kā ezeros ieskautu. Senos laikos te atradusies līvu pils “Levisselle”. No jūras caur Svētupi un Dūņezeru līdz Limbažiem esot nākuši pat kuģi un enkurojušies Svētezerā, tagadējā Lielezerā. Tagad par to vairs nekas neliecina. Līdz ar vācu krustnešu ienākšanu senā līvu pils pārgāja ordeņa rokās. 1223. gadā katoļu bīskaps Alberts šeit uzbūvēja mūra pili, notika līvu tautas varmācīga pārvācošana un pakļaušana.

Reformācija Limbažus skāra ļoti ātri. 1542. gadā minēts pirmais sludinātājs, bet no 1622. gada šeit ir pastāvīgs luterāņu mācītājs. Limbaži skaitījās viena no senākām katoļu arhibīskapa rezidencēm, viņš katru gadu te ieradās ar savu galmu, kareivju pulku un vasaļiem, kopā ap 800 - 900 cilvēku un 17 nedēļas palika tiesādams un kārtodams lietas. Te bija pat augustīņu un franciskāņu klosteri. Pašreiz Limbažos no jauna uzcelta katoļu baznīca.

No 1550. gada Vidzemē sākās jukas un posts. Latvija daudziem vienmēr skaitījusies “gards kumosiņš”. Jau pats pāvests Inocents III to nosauca par Māras zemi un svētīja iekarot ar uguni un zobenu. Par šo zemi cīnījās Zviedrija, Krievija, Polija, Dānija, arī pats katoļu ordenis ar arhibīskapu. 1558. gadā Limbažus nodedzināja krievu karaspēks, aizbēgt izdevās tikai nelielai iedzīvotāju saujiņai, pārējos nokāva. Pilsētu nepaspēja pat atjaunot, kad zviedrs Kursels to atkal 1567. gadā izlaupīja un nodedzināja. Poļu laikos limbažnieki atkal sāka būvēties, bet 1575. gadā uzliesmoja karš. Krievi ieņēma Limbažus, bet šoreiz par brīnumu to neizpostīja. 1579. gadā poļi no jauna atkaroja Limbažus. Taču, šķiet, Limbažnieku ciešanām vēl nebija gala! 1600. gadā sākās zviedru - poļu karš. Limbaži gāja no rokas rokā, līdz beidzot zviedri to atkal nopostīja un iznīcināja pat pilsētas apcietinājuma vaļņus. Šajos šausmu laikos šī senā tirdzniecības un Hansas savienības pilsēta ar 6000 lielu iedzīvotāju skaitu nonāca līdz galējai robežai - būt vai nebūt. Ceļš uz jūru bija galīgi izpostīts un aizsērējis, 1621. gadā visā lielajā pilsētā bija palikuši vairs tikai 12 iedzīvotāji, bet 1630. gadā iedzīvotāju skaits samazinājās pat līdz 8. Tad zviedru karalis Gustavs Ādolfs atsavināja Limbažu pilsētu Rīgai. 1648. gadā, nedaudz atkopusies, pilsēta atkal nodega.

1690. gadā hronika pirmo reizi min Limbažu skolas: kāds vācu tautības skolotājs Šepers neesot gribējis pieņemt latviešu bērnus. Tad, 1693. gadā, mācītājs Andrejs Rīzners pieaicināja latviešu skolotāju Jāni Viliņu un nodeva tam apmācībai visus latviešu bērnus.

1701. gadā zviedru garnizons saņēma pavēli gatavoties karam ar Krieviju. Krievu karapulki slepkavoja un dedzina Vidzemē, bet ne bez Dieva ziņas Šeremetjeva pulkam piemetās “vadātājs”, tas apmaldījās un nekādi nespēja atrast Limbažus, lai gan atradās tikai 3 km no pilsētas. 1710. gadā Pēteris Lielais atkal nodeva Limbažus Rīgai, kas rīkojās nesaudzīgi. Iedzīvotāju nepārtrauktās sūdzības nonāca līdz Pēterpilij, līdz beidzot ķeizariene Katrīna II pavēlēja lietu izmeklēt. 1783. gadā Limbaži no jauna uzsāka savu patstāvīgu dzīvi.

Limbažu pareizticīgās draudzes vēsturisks apskats

1822. gadā šajā senajā, daudzkārt augšāmcelšanos pieredzējušajā pilsētā tika nodibināta pareizticīgo draudze ar 55 baznīcas locekļu skaitu. Tajā laikā visā Baltijā bija tikai 18 pareizticīgo baznīcas. Līdz 1824. gadam priesteri uz Limbažiem brauca no Rīgas. 1822. gadā te kalpoja priesteris Jānis Ņikiforovskis no Sv. Alekseja klostera un priesteris Mihails Dragocennijs no Pārdaugavas baznīcas. 1823. gadā uz Limbažiem tika komandēts priesteris Terentijs Ustinskis no Pētera - Pāvila katedrāles. Pirmie pastāvīgie draudzes gani bija Nevdačins Pāvils - no 1824. līdz 1834. gadam - un Pečerskis Teodors - no 1834. līdz 1844. gadam. 1841. gadā sākās masveida pāriešana pareizticībā. 1845. gadā Baznīcai triju mēnešu - oktobra, novembra un decembra - laikā pievienojās 1054 luterticīgie. Kustība turpināja pieņemties. Latviešiem pirmo reizi vēsturē pavērās iespēja organizēties tīri latviski nacionālās draudzēs. Dibinājās latviešu draudzes arī Limbažu apkārtnē - Pociemā, Lēdurgā, Ainažos, Alojā, Viļķenē u.c. 1850. gados Vidzemē kopā ar Igauniju bija nodibinājušās 87 draudzes. Pareizticīgie latvieši savus dievkalpojumus sākotnēji noturēja gan šķūņos, gan smēdēs, pat kūtīs. Vēlāk jaunuzcelto mazo koka baznīciņu vietās pacēlās mūra ēkas. Par vietējās varas attieksmi pret latviešu apzināto izvēli liecina hronika. Vietējiem varasvīriem - vācu muižniecības pārstāvjiem slīdēja vara no rokām - kā gan lai neuztraucas? Vakarējais vergs un darba lops ceļ galvu augšā. Lai aprakstītu visu netaisnību pret pareizticīgajiem, vajadzētu daudz papīra un laika. Arī tā laika priesterim Stefanam Meņšikovam, kurš Limbažos kalpoja no 1844. līdz 1877. gadam, nebija viegli, to apliecina viņa ziņojumi bīskapam Filaretam. Viens gadījums bija sevišķi raksturīgs. Kādas pareizticīgas atraitnes mirušam dēlam laikā no 2. oktobra līdz 29. decembrim bija jāpaliek neapglabātam, jo, lūk, luterāņu garīdznieks neļāva viņu aprakt “latviešu” kapsētā, jo visi pareizticīgie, no kuriem tajā laikā lielākā daļa bija latvieši, automātiski saņēma “krievu” statusu. 1859. gada 1. janvārī priesteris Stefans atvēra draudzes skolu, kuru uzturēja Sinode un kura nesa ticības gaismu plašā apkārtnē. Par priesteri Stefanu Meņšikovu vecie limbažnieki atceras daudzus interesantus nostāstus ar humoristisku pieskaņu. Viņš bieži konfliktējis ar vietējo luterāņu mācītāju, bijis nasks uz visādiem stiķiem un niķiem. Savulaik viņš no Viļķenes muižas esot iegādājies lielgabalus un gaišajā Lieldienu nedēļā licis šaut gaisā tieši tad, kad luterāņu mācītājs uzsācis sprediķi kancelē. Pērkonam līdzīgie grāvieni esot bijuši tik skaļi, ka blakus esošajā luterāņu baznīcā mācītāja sprediķus nav bijis iespējams dzirdēt. Mācītājs savukārt nav palaidis garām izdevību uzrakstīt sūdzību konsistorijai. Lai apmierinātu sūdzību, Limbažu laicīgā vara likusi aizvākt lielgabalus no pareizticīgai baznīcai piederošās zemes. Tad priesteris Meņšikovs pārcēlis lielgabalus dažus desmitus metrus tālāk, uz savas privātās zemes, jo baznīcas zeme robežojās ar viņa privāto zemi un rāvis vaļā tikpat skaļi kā pirms tam, sakot, ka svētkos cilvēkam jāpriecājas pa īstam un ka viņš uz sava zemes gabala var darīt, ko grib.

Kādu reizi tēvu Meņšikovu apmeklējis kāds no draudzes locekļiem. Priesteris tajā brīdī metis no kūts ārā mēslus. “Vai mācītājs mājās nav?” jautājis viesis. Kāds jautājums, tāda atbilde. “Mājā nav”, atbildējis priesteris, jo tajā brīdī atradies kūtī. “Tad es atnākšu citureiz”, sacījis ciemiņš. “Nu, ja jau tu esi tik rets Baznīcā gājējs, ka pat priesteri nepazīsti, tad ej vien ar,” noteicis Meņšikovs un turpinājis cilāt mēslu pilnās dakšas.

Tajā laikā liela problēma bijušas jauktās laulības. Jaunais pāris bijis jāuzsauc gan pareizticīgo, gan luterāņu baznīcā. Parasti sieva pieslējusies vīra ticībai, taču bijuši arī citi gadījumi. Kāda pareizticīga sieva nekādi nav gribējusi laulāties luterāņu baznīcā, vīram savukārt nelabi meties no domas vien, ka būšot jāskūpsta krievu popam roka. Tā viņi dzīvojuši, līdz sieva kļuvusi grūta. Vīram nepatikšanas, jāskaidrojas laicīgās varas priekšā, jāmaksā soda nauda par nelegālu kopdzīvi. Tajos laikos likumi bija pavisam savādāki, kā tagad. Samaksājis sodu vienreiz, otrreiz, cik tad ilgi maksāsi, jāiet runāt ar popu. Ieņēmis kādu mēriņu dūšai un devies pie tēva Meņšikova. Šķiet, vīrs bijis nedaudz pāršāvis pār strīpu, jo tieši dievkalpojuma vidū stūrējis taisni pie priestera, vilcis viņu aiz rokas kādā klusākā stūrī izrunāties. Rezultātā sanāca šmuce. Par dievkalpojuma kārtības graušanu vīrs dabūjis atkal maksāt sodanaudu.  Sieva pēc laika atkal stāvoklī, laiks iet, bērni dzimst, bet vīrs tik maksā un maksā. Kurā baznīcā un kā beigu beigās šis pāris salaulājās, vecie limbažnieki neatcerējās.

Pēc Meņšikova tēva no 1877. gada līdz 1881. gadam Limbažos kalpoja priesteris Jānis Pjatnickis, tad vienu gadu līdz 1882. gadam priesteris Mārtiņš Miķelsons, no 1883. gada līdz 1897. gadam priesteris Vladimirs Znamenskis, tad līdz 1913. gadam Georgijs Auziņš, kura laikā draudzes locekļu skaits sasniedz savu apogeju - 1798 cilvēki. Viņš arī atstāja Limbažu draudzes vēsturisku apskatu rokrakstā krievu valodā. No 1913. gada līdz 1930. gada augustam draudzi apkalpo priesteris Aleksejs Kolosovs, pēc viņa uz Limbažiem tika nozīmēts priesteris Jānis Baumanis.

Tēva Borisa piemiņai

Ar Borisu Garklāvu pirmo reizi iepazinos Salacgrīvā pirms 15 gadiem. Bija kādi Baznīcas svētki, bet pēc dievkalpojuma draudze sarīkoja tuvējā kafejnīcā ciemiņu uzņemšanu. Toreiz Boriss Garklāvs vēl nebija diakons, bet mani paņēma līdz kā dziedātāju.

Manā atmiņā Boriss saglabājies kā 60 gadu vecs sīksts vīrs ar tā saukto zviedru bārdu bez ūsām. Pats par sevi viņš zināja teikt, ka esot cēlies no zviedriem. Boriss tik fanātiski bija pieķēries savai dzimtajai Limbažu pareizticīgajai draudzei, ka šķita - viņš piedzimis Limbažu baznīcā, ka tas ir viss viņa dzīves saturs un nekas cits viņu neinteresē. Viņa mērķtiecība un neatlaidība bija apskaužama. Boriss rūpējās gan par draudzes garīgo dzīvi, gan par baznīcas izskatu - meklēja sponsorus jumta un citu baznīcas novecojušo daļu remontam.

Dzīve mūs saveda tieši latviešu Pareizticības sakarā. Boriss bija kā īsta vēstures lappuse. Izrādījās, ka viņa tēva brālis bija tas pats Rīgas bīskaps Jānis Garklāvs, kuru vācieši 1945. gadā izveda no Latvijas. Boriss ļoti lepojās ar savu onkuli, stāstīja dažādus jaunumus: kā bīskaps Jānis bija spiests emigrēt uz ASV, kur uzņēmās būt par diezgan panīkušas bīskapijas galvu, jo pasaules karš atstāja iestekmi arī uz Amerikas Pareizticīgo Baznīcu. Ņemot vērā bīskapa Jāņa nopelnus, Baznīcas vadība paaugstināja latviešu bīskapu par Čikāgas un Mineapoles arhibīskapu. Bīskaps Jānis svešumā pieņēma audžudēlu no Latvijas ar līdzīgu likteni, kurš arī tika izvests un vēlāk kļuva par priesteri. Audžudēls Sergejs Garklāvs bieži ciemojas Latvijā pie saviem radiem - Borisa un viņa māsas Annas. Arī dēls Aleksandrs ir priesteris. Tātad vesela svētkalpotāju  dinastija. Lai gan Sergejs pēc izcelsmes ir krievs, dzīve svešumā pēc arhibīskapa Jāņa Garklāva nāves nav izdzēsusi viņa latviešu valodas prasmi. Savu audžutēvu viņš atcerējās ar dziļu cieņu, pat svētbijību.

Savukārt Annai Garklāvai, kura joprojām vēl dzīvo gan dzimtas, gan baznīcas mājā turpat blakus dievnamam, saglabājies albums ar senām vēsturiskām fotogrāfijām. Anna visu savu dzīvi pavadījusi šajā koku ieskautajā oāzē - baznīcas tuvumā un paspārnē. Viņas ģimenes vēsture šajā vietā aizsākās ar jau pieminēto Jāni Garklāvu - Borisa tēva brāli - vēlāko arhibīskapu Amerikā, kurš kā Rīgas Garīgā Semināra audzēknis 1920. gadu sākumā tika nozīmēts par psalmotāju Limbažu draudzē. Baznīcai bija nepieciešamas darba rokas un uzticami cilvēki, tāpēc pēc kāda laiciņa uz šejieni pārcēlās arī Jāņa Garklāva brālis Pēteris. Te viņš apprecējās, un Garklāvu atvases faktiski piedzima baznīcā - mazajā psalmotāju mājiņā. Pēc dažiem gadiem Jāni Garklāvu iesvētīja par priesteri pie Dundagas draudzes, un viņš kā Kristus karavīrs devās uz Kurzemi, bet Pēteris Garklāvs palika Jāņa vietā.

Mazie bērni kā savu pirmo garīdznieku atceras priesteri Jāni Baumani. Viņš esot bijis ļoti sabiedrisks cilvēks, sapraties ar visiem. Uzticams un sevišķi noderīgs palīgs garīgajā darbā bija viņa sieva, kura kā bitīte čakli un maigi aplidoja katru atnācēju. Viņa bija arī dāmu komitejas priekšniece. Tajā laikā par tradīciju bija kļuvusi Baznīcas svētku atzīmēšana, uzaicinot tuvējos draudžu ganus. Neizpalika arī ciemiņi no Rīgas. 1937. gadā Baznīcas vadība Baumaņa tēvu pārcēla uz Kārzdabas draudzi. Sava mūža nogali priesteris Jānis Baumanis bija spiests pavadīt svešumā, Dienvidamerikā, jo 1945. gadā kopā ar bīskapu  Jāni Garklāvu tika izvests no Latvijas. Venecuēlā viņš uzcēla baznīcu un līdz mūža beigām bija iemantojis lielu cieņu ticīgo vidū.

Limbažos Baumaņa tēva vietā tika nozīmēts Dimitrijs Okolovičs, kurš daudzus gadus te kalpoja kā psalmotājs. Viņš bija ļoti labs dziedātājs, beidis Teoloģijas institūtu, atstāja ļoti labu iespaidu uz visiem cilvēkiem. Dimitriju Okoloviču iesvētīja un te, Limbažos, bija šī jaunā priestera pirmā draudze. Tēvs Dimitrijs savus Dieva dotos talantus tajā laikā izmantoja pilnībā un bija teicams kormeistars (tajā laikā bija pat bērnu koris!). Taču tālāk priestera Dimitrija Okoloviča dzīve izvērtās smaga un traģiska.

Ienākot padomju karaspēkam 1940. gadā, tēvu Dimitriju apcietināja, iemeta pagrabā kopā ar apcietinātajiem čigāniem un ebrejiem, taču brīnumainā kārtā nenošāva. Kad vara bija vācu rokās, viņš gāja aizlikt labu vārdu par pusaudžiem un jauniešiem, kuri bija iestājušies pionieros un komjauniešos. Tēvs Dimitrijs ļoti labi runāja vāciski un panāca, ka šos naivos bērnus, kuri gribēja būt "sarkani", atbrīvoja.

1942. gadā Dimitrijs Okolovičs pārcēlās uz Salacgrīvas draudzi un tika paaugstināts par Valmieras apriņķa prāvestu. Viņš papildus kalpoja Rūjienā, Ainažos, Intenē. Dzīve nebija viegla, ienākumu nekādu, tāpēc priestera ģimenei nācās iztikt, kā nu varēja – apstrādāt zemīti, kopt lopiņus.

1949. gada 9. augustā tēvu Dimitriju apcietināja, inkriminējot vissmagākos noziegumus pret padomju valsti. Kā padomju tautas ienaidnieks viņš "saņēma" 25 gadus  tālajos ziemeļos.  No sākuma viņu aizveda uz Novaja Zemļa, tad Vorkutu. 1955. gadā tika pasludināta vispārējā politiskā amnestija, un pēc gada tēvu Dimitriju atbrīvoja. 1958. augustā viņš atgriezās, fiziski izmocīts, taču garīgi nesalauzts un ciešanās norūdīts.

Pēc lēģerī pavadītajiem gadiem viņš kalpoja Krustpils Sv. Nikolaja baznīcā, pēc tam Kuldīgas un Saldus draudzēs, tad tika nozīmēts par priesteri Valmierā. Te notika neticamais. Kādu dienu avīzē “Sovetskaja Latvija” parādījās tēva Dimitrija “grēksūdze” – raksts, kurā publicētais izraisīja šoku. No šī “smērējuma” negribas pat citēt nevienu rindiņu. Līdz pat šim laikam cilvēki, kuri bija labi pazinuši tēvu Dimitriju, netic, ka raksta autors bijis viņš. Taču ir arī tādi, kuru attieksme pret tēvu Dimitriju kā garīdznieku pēc publicētā krasi mainījās – viņu acīs Okolovičs bija nodevējs. Jādomā, ka tagad visiem ir skaidrs, ka tādu rakstu tēvs Dimitrijs nekad nebūtu spējīgs uzrakstīt un to arī nedarīja. Jautājums tikai – vai viņš to parakstīja, vai ne. Šajā jautājumā domas dalās. Man kā nesen publicētās Limbažu vēstures autoram jāatvainojas pirmāmkārtām tēva Dimitrija tuviniekiem, sievai un bērniem par vienpusīgo šī ticības censoņa dzīves atspoguļojumu. Tik vienkārši pasludināt cilvēkam spriedumu nedrīkst un nevar. Padomju laiki bija sarežģīti un smagi, īpaši jau nu Baznīcas kalpotājiem. Gribas citēt dažas rindiņas no kādas vēstules: “...arhīva dokumentos izlasīju, ka 1961. gadā viņš "atteicās" no priesterības. Ziniet, es neticu, ka viņš to darīja brīvprātīgi, jo kādā no dokumentiem reliģijas lietu pilnvarotais A. Saharovs, atskaitoties Maskavai par 1962. gadu, rakstīja, ka individuālajā darbībā ar D. Okoloviču ir izdevies krietni samazināt viņa reliģisko aktivitāti. Ar viņu čeka strādāja īpaši, tāpēc D. Okolovičs “atteicās”. Mani nezin kāpēc nepamet domas, ka uz viņu izdarīja spiedienu ģimenes dēļ, kas figurēja dokumentos. Ja viņš neatteiktos, ciestu ģimene. Un vēlāk pat tika publicēti D. Okoloviča “atteikšanās” raksti “Sovetskaja Latvija”. Es vēl līdz šim neticu, ka viņš tos rakstīja... Es ticu, ka Dievs jūsu tēvu ceļ no aizmirstības gaismā, viņam ir jāieiet vēsturē kā vienam no tiem Dieva kalpiem, pret kuriem arī vērsās bezdievīgais komunisms.”

Skaidrs, ka liktenīgās publikācijas bija VDK pasūtījums, bija sākušies tā sauktie Hruščova laiki, kad cīņa pret Baznīcu ieguva “otro elpu”. Šķita, ka Baznīca jau tā ir pietiekami daudz izmocīta, kur nu vēl vairāk. Biedrs Ņikita paziņoja, ka komunisms tiks uzcelts jau esošās paaudzes laikā, un tāpat kā visi komunistu "svētie" un "cilvēces progresa veicinātāji" uzskatīja, ka lielākais šķērslis ceļā uz “saulaino nākotni” ir Baznīca. Tēva Dimitrija tuvinieki apliecina, ka viņu šantažēja, draudēja, vārdu sakot, izmantoja visu iespējamo VDK arsenālu, lai cilvēku padarītu "nekaitīgu". Pat bērni saņēma savu daļu, jo viņi taču bija "tautas ienaidnieka" atvases, pret kuriem attieksme bija īpaša – tādus bija jāuzmana un tādi uz augstāko izglītību varēja necerēt.

Līdz 1969. gadam Dimitrijs Okolovičs un viņa sieva strādāja VEFā, taču labā alga nedeva sirdij un dvēselei mieru. Īstam priesterim lielākās mocības ir nekalpot. Šāda iespēja viņam beidzot pavērās Krievijas ziemeļos. Neskatoties uz visiem sarežģījumiem gan savā, gan ģimenes dzīvē, tēvs Dimitrijs devās ceļā. Viņš kalpoja Kirovskā, pēc tam Arhangeļskā, visapkārt bija lēģeri, taču šeit dzīvoja ļoti jauki un labi cilvēki. Uz dievkalpojumiem nāca arī tur dzīvojošie latvieši. Liels atbalsts dzīves grūtībās tēvam Dimitrijam bija ģimene, kas pastāvīgi sūtīja paciņas, vēstules un brauca ciemos.

Pagāja astoņi grūti gadi. 1977. gadā Dimitrijs Okolovičs atgriezās Latvijā ar pilnīgi sabeigtu veselību – nebrīve, garīgās mokas un pārdzīvojumi, sūrais klimats un bads savu bija darījuši. Dzīves pēdējos gadus tēvs Dimitrijs kalpoja Salacgrīvā, apkalpoja arī Limbažus un Aloju. Darbīgs, enerģisks un rūpīgs viņš palika līdz mūža galam, vienīgi pēdējais gads bija ļoti smags – pārslimotie insulti un infarkti nežēlīgi grāva veselību. Zāles viņš nelietoja un pie dzīves ar "zobiem un nagiem" neturējās, bet vienmēr teica, ka ir gatavs iet, kad Tas, kas "tur augšā", sauks... Neilgi pirms savas aiziešanas, pusnemaņā viņš atkārtoja: "Es esmu gatavs iet... pieņem mani..." Tēva Dimitrija dzīve aprāvās 1986. gada 8. jūlijā. Viņa vēlēšanās – tikt apglabātam blakus savam bērnības draugam, studiju biedram un svainim, priesterim Leonīdam Kostko (no 1937. līdz 1961. gadam kalpoja Jelgavā) – arī tika izpildīta. Viņa atdusas vieta ir tā sauktie “Krievu kapi” Jelgavā.

***

 No 1943. līdz 1945. gadam Limbažos kalpoja Pāvils Bormeisters, tad līdz 1950. gadam priesteris Vladimirs Merkuļjevs. Šajā laikā tika nacionalizēta draudzes māja, priesteri vairs nevarēja dzīvot uz vietas. Draudzi turpināja apkalpot Viļķenes priesteris Boriss Bērziņs. Viņš bija vīrs jau labi gados, viņa veselības stāvoklis neatļāva kalpot aukstajos ziemas periodos, tāpēc eparhija sūtīja palīgā priesterus no Rīgas. Tā tas turpinājās līdz 1979. gadam, kad atgriezās priesteris Dimitrijs Okolovičs, kurš nokalpoja šeit līdz 1982. gada jūlijam. Tad stafeti pārņēma hieromūks Serafims Čuikovs, kurš nenokalpoja pat gadu, jo 1983. gada aprīlī, Gaišās nedēļas ceturtdienā negaidīti nomira. Šajā laikā tika iesākts baznīcas remonts. Viņu nomainīja priesteris Igors Maļcevs no Cēsu draudzes, kurš nokalpoja tikai līdz tā paša gada oktobrim, bet pēc tam, neinformējot ne Cēsu, ne Limbažu draudzes, aizbēga. Limbažu draudzei pazuda nelaiķa priestera Borisa Bērziņa dāvātā Dievmātes svētbilde ar ļoti retu un skaitu apdari. Draudzei pietrūka naudas remontam. Trūkstošos līdzekļus - apmēram 2000 rubļu - personīgi ziedoja metropolīts Leonīds. Arī draudzes nākošais priesteris Benjamiņš (Uldis Ošiņš), pārceļotājs no luterāņiem, līdz pat sava mūža galam nekādi nevarēja ielāgot dievkalpojumu kārtību, vienīgais, ko viņš daudz maz zināja, bija liturģija. Taču arī tad, piemēram, aizmirsdams paņemt līdzi prosforas, viņš atļāvās svētkalpot uz veikalā steidzīgi iegādātas baltmaizes. Arī biķera atlikušo saturu viņš dažkārt atļāvās vienkārši izliet aiz baznīcas stūra, nobiedējot jau tā šokēto piekalpotāju Borisu Garklāvu. Priesteris Benjamiņš tā iesvētīja ūdeni, ka to neviens neņēma, bet slimniekam vakarēdiena vietā viņš pasniedza sakaltušu maizes garoziņu. Ne bez draudzes lūguma 1985. gada jūlijā tēvs Benjamiņš tika nomainīts pret priesteri Grigoriju Kasatkinu, kurš brauca no Cēsīm. Tēvs Grigorijs te kalpoja līdz 1988. gada decembrim, līdz viņu pārcēla uz Rīgu. Viņa vietā nozīmēja hieromūku Danielu, kura draudze bija Cēsīs. Limbažos viņš kalpoja līdz 1989. gada jūnijam, līdz viņa vietā tika nosūtīts jauniesvētītais hieromūks Ambrozijs Kļaviņš. Tēvs Ambrozijs šeit kalpoja līdz 1991. gada jūlijam un, šķiet, būtu kalpojis vēl ilgāk, ja neuzsāktu šķeltniecisku darbību Baznīcā, pārejot Krievu Aizrobežu Baznīcas paspārnē. Viņš bija nepastāvīgs cilvēks, pēc laika viņš nožēloja savu rīcību, atgriezās atpakaļ, bet pēc tam atkal pazuda. No 1991. gada jūlija līdz 1992. gada martam Limbažos kalpoja jauniesvētīts priesteris Igors Kovaļčuks, kurš aizbrauca uz Krieviju. Tad uz Limbažiem tiku nosūtīts es, taču 1993. gada martā tiku atstādināts. Manā vietā arhibīskaps Aleksandrs nosūtīja Rīgas sieviešu klostera priesteri Andreju Ērgli, kurš te kalpo vēl šobaltdien un kura vadībā pašreiz notiek lielākais baznīcas remonts kopš padomju laikiem.

***

 Tuvāk ar Borisu Garklāvu iepazinos, kad arhibīskaps Aleksandrs viņu iesvētīja par diakonu un kad ne bez viņa lūguma Baznīcas vadībai 1992. gada martā tiku nozīmēts apkalpot Limbažu draudzi. Tēvs Boriss tāpat kā es vēlējās un sapņoja par nopietnu draudzes dzīvi, kuru īstenot bija gandrīz neiespējami. Pirmais iemesls bija tas, ka priesterim tādā gadījumā jādzīvo uz vietas. Ar vienu dievkalpojumu mēnesī bija stipri par maz. Latviešu priesteru trūka, un es tajā laikā apkalpoju vēl 3 draudzes.

Lai gan draudzē bija 90% krievu, visus vadošos amatus ieņēma latvieši. Draudzes pamatkodols bija Boriss ar savu māsu Annu un brāli Aleksandru. Dziedātāji arī bija latvieši. Te valdīja un valda patiesi kristīga atmosfēra. Nekad ne no viena krieva netiku dzirdējis neviena pārmetoša vārda, ka krievi būtu apspiesti. Visi vienmēr bija apmierināti ar dziedāšanu latvju mēlē. Savukārt es kristīgi centos dublēt apustuli un evaņģēliju, daļu ektēniju arī sacīju slāvu valodā, lai gan visi krievi mācēja runāt latviski. Tā bija cieņas izrādīšana pret draudzes krievu daļu, un viņi to saprata.

Parasti Limbažos kalpojām reizi mēnesī. Lielajos svētkos bija grūtāk, jo man bija jāapkalpo ne tikai Limbaži, bet arī Aderkaši, Zaube un Kolka. Tad bija jāizlien kā caur adatas aci.

Sevišķi daudz tautas sanāca uz Lielo ūdens iesvētīšanu un Kristus Augšāmcelšanās svētkiem. Atceros kādu no pēdējām Lieldienām kopā ar tēvu Borisu. Kā jau tas pieņemts, dievkalpojums sākās neilgi pirms pusnakts. Dziedot svētku dziesmas, apgājām apkārt baznīcai, tad ar skaļu “Kristus ir augšāmcēlies” iegājām dievnamā. Kalpojām visu kā pienākas, neko nesaīsinot - pēc rīta dievkalpojuma sākām liturģiju. Parasti uz liturģiju palika tie, kas vēlējās saņemt Svēto Vakarēdienu. Dievnamu parasti neapkurināja, un, lai gan zem baznīcas drēbēm - talāra pavilku pašu siltāko džemperi, aukstums tomēr spiedās cauri. Svētku dievkalpojums beidzās kādos 3.30 no rīta. Tēvs Boriss vienu brīdi mēģināja pateikt ektēniju, bet galu galā tikai vārstīja muti kā zivs. Balss saites vairs neklausīja. Neaprakstāmā svētku izjūta bija noteicošā. Pēc svētku liturģijas kā parasti iesvētījām brāļu un māsu sanesto ēdienu - visu to, no kā gavēņa laikā atturējāmies - olas, gaļu, zivis, sviestu utt. Tad sākās svinēšana. Cilvēki aizgāja gulēt tikai ap 6, 7 no rīta. Sēžot pie galda, sākās dzīvas sarunas. Parastā tēma - latviešu Pareizticība. Kāpēc tagad ir tā, kā ir?

Sevišķi satraukusies pēc tādiem dievkalpojumiem bija Borisa sieva, vienmēr teica, ka pēdējo reizi ļaujot savam vīram tā nodzīties, ka pēc tam viņš veselu nedēļu guļot slims. Taču Boris bez emocijām mierīgi pārcieta “vētru”. Dzīvība un nāve taču Dieva rokās. Tikai retajam ir lemts zināt savu stundu.

***

Kādu reizi ar tēvu Borisu gribējām sākt liturģiju, bet kaut kas notika ar veco, palielo seifu, kur tika glabātas dievkalpojumam nepieciešamās svētlietas - biķeris, diskoss, pārsegi, dievkalpojumu grāmatas utt. Noņēmāmies abi krietnu laiku - nekādu rezultātu, atslēga ieēdusies. Drīz jau jāsākas dievkalpojumam, ierodas pirmie dievlūdzēji, bet mēs abi tikai plātām rokas. Kaut kas ar steigu jādara. Borisam prātā iešāvās doma, ka jāpasauc palīgā vecs kramplauzis - seiflauzis, profesionālis, kurš par attiecīgiem grēkiem nosēdējis savā laikā ne vienu vien gadiņu. Domāts darīts. Kad mēs piebraucām, bijušais zeks mierīgi kašājās savā ģimenes dārziņā, uz mūsu uzstājīgo lūgumu braukt līdzi reaģēja pa savam - deva padomu, bet pats kategoriski atteicās likt klāt savas rokas. Nevarēja saprast, vai negribēja lieki tērēt laiku, vai kas cits. Padoms bija tik vienkāršs, ka pirmajā mirklī negribējās ticēt, ka līdzēs. Ar cirvja pietu diezgan stipri bija vairākas reizes jāiesit pa atslēgas vietu. Paldies Dievam, “speciālistam” bija taisnība. Pēc dažiem truliem sitieniem mehānisms izkustējās no nulles punkta. Atslēga sāka griezties. Lai gan ar nokavēšanos, bet dievkalpojumu todien tomēr noturējām. Aizlūdzām arī par mūsu labdari.

***

Tēvs Boriss nomira ļoti pēkšņi, neizturēja sirds. Tas bija 1993. gads. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš kalpoja. Ne par velti saka: vecā kaluma cilvēks. Neteikšu, ka mūsdienu svētkalpotāji kalpotu slikti, bet tēvs Boriss dievkalpojumā Dievu godināja kaut kā īpaši, taisni vai gribējās teikt: “Mācaties, lūk, tā ir jākalpo!”

Uz tēva Borisa izvadīšanu ieradās arī pats arhibīskaps Aleksandrs. No dzimtās Limbažu baznīcas pavadījām viņu uz dzimtas kapiem. Dievs, sava kalpa diakona Borisa dvēselei dusu, kur nav ne slimību, ne noskumšanas, bet nebeidzama dzīvība!

Pēc Borisa nāves ir pagājuši daudzi gadi. Kā bieži gadās, šad un tad kaut kas aizmirstas. Vajadzīgs, lai kāds atgādinātu. Vienu brīdi es liturģijā aizmirsu pieminēt savu diakonu, tēvu Borisu, neizņēmu par viņu vairs daļiņu no prosforas. Šīs daļiņas par dzīvajiem un mirušajiem liturģijas beigās ieber biķerī ar vārdiem: “Ak, Kungs, nomazgā ar savām dārgām asinīm grēkus tiem, kas šeit top pieminēti”. Reiz, gatavojoties kārtējai liturģijai, veicot proskomīdiju es neviļus sāku domāt par Borisu, domas it kā materializējās un vienu brīdi man šķita, ka pats diakons Boriss piedalās dievkalpojumā. Kā izrādījās, tā bija viņa piemiņas diena, 7. maijs, diena, kad viņš aizmiga cerībā uz Debesu valstību. Kopš tās reizes diakonu Borisu pieminu vienmēr, neaizmirstu.

2002. gads

Liela daļa materiālu sagatavoti pēc Annas un diakona Borisa Garklāvu stāstītā