Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Jēkabpilī netālu no Daugavas krastiem redzam debesīs slejamies Svētā Gara dievnama torņus. Turpat augstā akmens mūra ieskauta arī Svētā Nikolaja brīnumdarītāja baznīca, bet pilsētas centrā Pareizticīgā Baznīca pavisam nesen, Dievmātes Piedzimšanas svētkos, atguvusi īpašumā Jēkabpils Dievmātes Patvēruma dievnamu.

16. un 17. gs. daudzi toreizējās Lietuvas vajātie pareizticīgie no Smoļenskas un Vitebskas guberņām bēga pa Daugavu uz Kurzemes hercogisti, viena daļa patvērumu atrada Daugavpils krastos, kur tagad atrodas Jēkabpils. Te apmetās arī strūdzinieki un caurceļojošie tirgotāji, un iedzīvotāju skaitam pieaugot, ar Kurzemes hercoga Jēkaba aktu 1670. gadā miestam piešķīra pilsētas tiesības, nodēvējot par Jākobštati. Hercogs vēlēja celt baznīcas, skolas un turēt godā savu ticību.

Sākotnēji Jēkabpilī bijusi Svētā Georgija baznīca, no kuras saglabājies tikai altārgalds, par ko vēsta piemiņas zīme pie ieejas klosterī. Pēc tam 1660. gadā tika uzcelts arī Svētā Nikolaja dievnams (1774. gadā sākotnējās koka ēkas vietā tika uzbūvēta mūra baznīca). Savukārt turpat, kur kādreiz bija stāvējis Svētā lielmocekļa Georgija dievnams, vietējie iedzīvotāji uzcēla koka Svētā Gara baznīcu. Drīz vien te, pateicoties tirgotāja Radkeviča ziedojumiem, izveidojās arī klosteris, kuram apkārt tika apjozts akmens mūris, kas saglabājies līdz pat mūsdienām.

Jēkabpils dievnamos galvenokārt lūdzās tirgotāji un plostnieki, kuri devās pa Daugavu. Starp citu Sv. Gara baznīcā par uzvaru, karojot ar zviedriem, Dievam pateicies arī Pētera I feldmaršals Šeremetjevs un uzdāvinājis dievnamam Dievmātes ikonu, kā arī 80 hektārus zemes.

Drīz vien Pareizticīgo Baznīcu Polijas valdības uzdevumā sāka vajāt baziliāņu ordenis, kurš dievnamus vēlējās padarīt uniātiskus. Kad 1795. gadā beidza pastāvēt Kurzemes hercogiste, Sv. Gara klosteris iekļāvās Pleskavas guberņas sastāvā un atguva uniātu atņemtās tiesības. Uniāti turpināja cīnīties par klostera sagraušanu, bet drīz vien pēc kara ar frančiem 1812. gadā klosteris tika slēgts, zemi un īpašumus atdodot Sv. Gara draudzes dievnamam.

Ar laiku Sv. Gara baznīcas koka būve sāka bojāties un ar Rīgas garīgās konsistorijas lēmumu 1853. gadā tika slēgta, tās brīnumdarošā Jēkabpils Dievmātes ikona pārnesta uz līdzās esošo Sv. Nikolaja baznīcu, savukārt draudze tika apvienota ar Sv. Gara Patvēruma baznīcas draudzi. Jāpiebilst gan, ka savas darbības laikā Sv. Gara dievnams bija nesis Pareizticības gaismu arī latviešiem, kuri bieži nāca uz dievkalpojumiem. Tieši ar to mēdz skaidrot pareizticīgo latviešu kustību 1840. gados Vidzemē (Ļaudonā, Koknesē, Lazdonā u. c.), no kurienes ticīgie brauca apmeklēt dievkalpojumus Jēkabpilī.

1848. gadā Jēkabpilī plosījās ugunsnelaime, taču Sv. Gara baznīca palika neskarta, lai gan liesmas bija pietuvojušās mūrim, līdzīgi notika arī 1881. gadā, tāpēc pareizticīgie to uzskatīja par īpašu Dieva žēlastību, sāka atjaunot dievnamu un pārbūvēt zvanu torni, pateicoties Baltijas pareizticīgo brālības savāktajiem ziedojumiem. 1884. gadā saposto baznīcu iesvētīja Kijevas metropolīts Platons un Rīgas bīskaps Donāts. Diemžēl nākamajā gadā dievnams tika ļaunprātīgi nodedzināts. Atkal Baltijas pareizticīgo brālība vāca līdzekļus nelaimē cietušā dievnama atjaunošanai. Ziedojumu bija tik daudz, ka drīz vien tā paša gada rudenī tika iesvētīti pamati jaunajai baznīcai, kas tika uzcelta ar pieciem kupoliem, greznu ozolkoka ikonostasu un bizantiešu stila ikonām. Līdzās dievnamam tika uzsliets jauns skaits zvanu tornis, bet vecā koka torņa vietā izveidota Sv. Georgija kapela (agrākās Sv. Georgija baznīcas vietā). Ar Baltijas pareizticīgo brālības palīdzību tika uzcelta arī akmens mūra ēka draudzes skolai, kurā mācījās 200 bērnu. Pie Sv. Nikolaja baznīcas darbojās brālība, kas palīdzēja atraitnēm, bāreņiem un strādāt nespējīgiem draudzes locekļiem.

Tad nāca I pasaules karš, nesot postu un nelaimes. Baznīcas zvani kopā ar dievnama svētumiem tika aizvesti uz Krieviju, no kurienes tā arī neatgriezās. Draudzes locekļi tika izkaisīti pa visu pasauli, bet ēkas palika likteņa varā. Atgriezušies no bēgļu gaitām, draudzes ļaudis Sv. Gara un Sv. Nikolaja baznīcas atrada ar cauršautiem jumtiem, izsistiem logiem, sabojātām durvīm un krāsnīm. Visu vajadzēja atjaunot, taču līdzekļu tam nebija. Ar neatlaidīgu darbu 20 gadu laikā dievnami tika savesti pilnīgā kārtībā. Uz dievkalpojumiem nāca daudz latviešu, izveidojot arī savu draudzi.

Pēc bezdievīgajiem padomju gadiem, kad daudzas baznīcas un draudzes tika slēgtas, Jēkabpils Sv. Gara dievnams ir atdzimis, pirms astoņiem gadiem atjaunots arī klosteris. Sākumā rūpes par tā atjaunošanu uzņēmās tēvs Teofans, reizi mēnesī atbraukdams no Jelgavas. Pēc gada te tika norīkots tēvs Aleksejs, kurš bija labs audzinātājs un garīgais vadītājs daudziem paklausībniekiem un mūkiem, kuru skaits bijis no 3 līdz 20, pašlaik Sv. Gara klosterī ir 10 mūki. Viņi dara paklausības darbus baznīcā, iekārtojuši galdniecību un nu arī strādā klosterim piešķirtajā palīgsaimniecībā, kas atrodas 20 km attālumā no pilsētas. Klosteris dod patvērumu daudziem nelaimē nonākušajiem, kā arī darbu Jēkabpils bezdarbniekiem, viņi var nopelnīt iztiku. Svētceļotāju klosterī netrūkst, īpaši viņi nāk lūgties pie Dievmātes ikonas, kas ir kopija savulaik bija Jēkabpils brīnumdarošā ikonai, kura  Pirmā pasaules kara laikā tika aizvesta. Pirms trīs gadiem atjaunota arī latviešu draudze, un katra mēneša pirmajā svētdienā notiek dievkalpojumi latviešu valodā.

Pavisam nesen pareizticīgie atguvuši Jēkabpils Dievmātes Patvēruma baznīcu, kuru 1783. gadā cēla uniāti (nodegušā baziliāņu ordeņa klostera vietā). Pēc atdalīšanās no uniātiem dievnams piederēja pareizticīgajiem un tika pieskaitīts Ilūkstes klosterim, vēlāk draudzi apvienoja ar Sv. Gara baznīcas draudzi, pēc tam tās katra kļuva patstāvīga. Dievmātes Patvēruma draudzē 1938. gadā bija 530 cilvēku, trešā daļa no tiem bija latvieši. Padomju gados dievnams tika slēgts un tajā ierīkoja noliktavu. Šogad Dievmātes Piedzimšanas svētkos šis valsts neapsaimniekotais kultūras un vēstures piemineklis tika likumīgi atdots Pareizticīgajai Baznīcai. Šajos lielajos svētkos Sv. Gara klostera svētkalpotāji, mūki un ticīgie devās Krusta gājienā uz atgūto dievnamu, tas bijis skaists un neaizmirstams skats.

Tagad klostera brāļiem un Jēkabpils pareizticīgajiem jānovēl uzņēmību un izturību atjaunot un iekārtot tukšo un daudzcietušo Dievmātes Patvēruma baznīcu, gribētos aicināt arī jebkuru, kuram rūp dievnama atdzimšana, ziedot, dāvināt ikonas vai kā citādi palīdzēt jēkabpiliešiem.