 |
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|||||
|
|
Dievmātes Patvēruma Pareizticīgo draudze Veclaicenē izveidojās 19. gadsimta vidū. Par to liecina 1845.-1868. gadā izdotas dievkalpojumu grāmatas uz vienas, no kurām ir saglabājies 1868. gada ieraksts. Tajā laikā draudzi sauca par Opekalna Pareizticīgo draudzi (Valkas rajonā). Līdz 1918. gadam tā ietilpa Verrovas prāvesta iecirknī, tagad Viru pilsēta Igaunijā. Draudzes locekļi pamatā bija igauņi, tāpat arī latvieši un krievi. Par draudzes priesteri no 1868. gada kalpoja virspriesteris tēvs Marks Daukšs. Dievkalpojumus viņš kalpoja igauņu, latviešu un baznīcslāvu valodās. Pēc vietējās iedzīvotājas Elfrīdas Krastas atmiņām, tēvs Marks arī ārstēja ļaudis kā ārsts, deva zāles. Bez tam priesteris pasniedza draudzes skolā, mācīja lasīt un rakstīt prasmi vietējiem bērniem, kā pareizticīgajiem tā arī luterāņiem. Draudzes locekļi saudzīgi glabā latviešu valodas mācību grāmatu izdotu 1906. gadā. Nomira šis brīnišķīgais priesteris 1918. gadā, nokalpojis Veclaicenē 50. gadus.
19. gs. beigās
tika uzcelta jauna akmens baznīca. Pie ieejas baznīcā uz misiņa plāksnes
rakstīts: „Imperatora Aleksandra III valdīšanas laikā,
Galvenie labdari Opekalna baznīcas celšanai un izgreznošanai bija Anna Stepanova Nikiforova, Mihails Aleksandrovičs Ermolajevs, Mihails Feodorovičs Fedorovs un daudzi citi...
Ir zināms, ka
Pēterburgas tirgotājs M.F.Fedotovs 1894. gadā uzdāvināja baznīcai vienu no
sešiem zvaniem, pašu lielāko. Bet ziedotājs M.A.Ermolajevs savāca naudu
otram. Diemžēl pārējie zvani tornī nav saglabājušies. Pats brīnišķīgākais ir
tas, ka zeme zem baznīcas ir pirkta par lielā svētā taisnā Kronštates Jāņa
dotajiem līdzekļiem. Viņa svētās lūgšanas dievnamu, kas atrodas
Pēc tēva Marka Daukša nāves dievnamā kalpojošie priesteri vairs pie baznīcas nedzīvoja, bet brauca no citām vietām. Pārsvarā no Alūksnes. 20-40. gados Veclaicenē kalpoja tēvs Andrejs Jansons no Alūksnes Sv. Trijādības baznīcas. Kā atceras vecākais Veclaicenes iedzīvotājs Arvīds Krauklis – „tēvs Andrejs Jansons bieži uz dievkalpojumiem no Alūksnes nāca kājām, jo sabiedriskais transports tad nebija. Grāmatas zem apģērba un apmēram 20 km pār laukiem. Tas bija kara laikā un pēc tā.” Padomju laikos līdz 80. gadiem kalpoja no Rīgas, Jūrmalas un Viļakas atbraukušie priesteri. Pēc tam no Alūksnes Sv. Trijādības baznīcas – tēvs Vladimirs Rubčihins, tēvs Vladimirs Kovtuns, tēvs Nikolajs Boiško. Dievkalpojumi parasti notika vienu reizi gadā – uz Dievmātes Patvēruma svētkiem. Ar Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību no 2003. gada maija par draudzes priesteri kļuva tēvs Marks Blanfelds, Madonas iecirkņa prāvests. Pašlaik dievkalpojumi notiek reizi mēnesī, jo tēvs Marks bez Veclaicenes kalpo vēl četrās draudzēs – Viļakā, Balvos, Stāmerienē un Liepnā. Dievkalpojumi notiek latviešu un baznīcslāvu valodās. Par lielu šīs draudzes notikumu kļuva dažu latviešu ģimeņu kristības, pavisam kopā 12 cilvēki. Pašlaik tāpat kā simts gadus atpakaļ, dažādu tautību draudzes locekļi – latvieši, krievi, igauņi lūdz Dievu „ar vienu sirdi un vienu muti” šajā apbrīnojamajā baznīcā. Nedaudz vārdus gribu teikt par kalpotājiem un draudzes locekļiem. Viens no pirmajiem stārasts bija Pēteris Uspers, pēc viņa ilgus gadus par stārastu kalpoja Jūlijs Nurks – no 30. gadiem līdz 1966. gadam, viņš lielu uzmanību veltīja dievnama saglabāšanai un remontam. 1971. gadā viņš tika apbalvots ar sv. Vladimira ordeni par kalpošanu Baznīcai. Šis augstais apbalvojums paslaiks glabājas Veclaicenes sākumskolas muzejā. No 1966. līdz 1978. gadam stārasta uzdevumus pildīja Mihails Prostjakovs kurš kopā ar savu sievu Valentīnu daudz darīja dievnama labā. Ar savām rokām veica baznīcas kosmētisko remontu. No 1978. līdz 1998. gadam stārasta bija Zinaīda Ivanova Belousova. Viņa dzīvoja 25. km attālumā no Veclaicenes Apē. Neskatoties uz to, viņa agri brauca uz Veclaiceni, kurināja, izgreznoja, sakopa baznīcu. Bet dievkalpojuma laikā dziedāja un lasīja. Organizēja remontu un jumta krāsošanu, sagatavoja malku. Dievnams, kas pārdzīvojis nevienu vien kara situāciju, miera laikā tika vairākkārt apzagts. Pēdējoreiz 80. gados. Tad tika uzlauzti kioti un aiznestas visas vērtīgās ikonas, visi dievkalpojumu piederumi un grāmatas no altāra. Zinaīda Belousova, tad viņa bija 76 gadi, kopā ar Olgu Pētersooni – līmēja un laboja salauztos kiotus, lika iekšā parastas papīra ikonas. Altārgalda Evaņģēliju Zinaīda Ivanova ar grūtībām nopirka Pleskavas-Pečoru klosterī. Šī vienkāršā sieviete – ir paraugs pašaizliedzībai un varonībai. Līdz 82 gadu vecumam viņa strādāja par vienkāršu sanitāri Apes slimnīcā, un līdz 87 gadu vecumam par stārasti Veclaicenes Dievmātes Patvēruma baznīcā. Vēl gribas pieminēt draudzes locekli Ivanu Kuļikovu. Hruščova Baznīcas vajāšanu laikā viņš ziedoja savu vienīgo govi, lai samaksātu nodokli un ar to izglāba dievnamu no slēgšanas. Pēdējā laikā ir pasliktinājies dievnama jumta stāvoklis, tur kur grūta piekļūšana. Tas ir zvanu tornis un kupoliņi, kuri pēdējo reizi tika klāti 1929. gadā. No tā laika rūsa ir izēdusi caurumus un mitrums nokļūst zem kupoliem, no kā ir bojāts kupola apmetums. Draudze par saviem līdzekļiem jumta restaurāciju veikt nevar, jo līdzekļi pietiek tikai dievkalpojumiem un nelieliem remontiem. Pēteris Kuzņecovs „Vinogradnaja Loza” Nr. 3, 2005. gada marts
Ziedojumiem: Latvijas Hipotēku un Zemes banka, Alūksnes nodaļa
LV 96LHZB
Veclaicenes pareizticīgo draudze
Reģ. Nr.
Baznīcas adrese: Veclaicenes pag.,"Purmaļi-1", LV-4335 Kontakttelefons: 4323516
|
