Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Celta 1868. - 1871.g.

Viļakas pareizticīgo draudzes vēsture sīki aprakstīta draudzes hronikā, ko ar lielu mīlestību un centību veidoja Viļakas draudzes mācītājs Kirils Zaics (1899.-1911.).

Baznīca celta uzkalnā folvarkā „Eržepole”, tādēļ sākotnēji draudze saucās Eržepoles. Eržepole atrodās 1,5 km attālumā no Marienhauzenas muižas, tagad šajā vietā palielā (137 ha) Viļakas ezera krastā izveidojusies Viļakas pilsēta. Uz Viļakas ezera salas kādreiz atradās Livonijas ordeņa pils, to 1293. gadā dibināja Rīgas arhibīskaps Jānis fon Fehte.

Marienhauzenas muižu 1806. gadā nopirka krievu muižnieks Semjons Gorožanskis. Tolaik muižā jau bijusi pareizticīgo baznīca, taču par tās celšanu ziņas nav saglabājušās. Gorožanskis, pēc ticības pareizticīgais, bija Marienhauzenas muižas īpašnieks līdz 1824. gadam. 1824. gada 5. martā Gorožanskis muižu pārdeva polim Ignātijam de Lippe – Lipskim. Gorožanskis atstāja sev tiesības darboties pareizticīgo baznīcā un rīkoties ar tās īpašumiem. Tika noteikts, ka no muižas īpašumiem baznīcai jāatvēl 36 ha zemes un jādibina pareizticīgo draudze. Tā kā muižnieks Lipskis bija katolis, pareizticīgo draudzi šeit nodibināt nevarēja un 1834. gadā baznīcu no Marienhauzenas pārcēla uz 30 km attālajiem Balviem. Pareizticīgo skaits Viļakas apkārtnē saruka. Eržepoles draudze atjaunojās tikai 19 gs. sešdesmitajos gados, kad notika strauja latviešu pāriešana pareizticībā.    

1863. gadā Balvu draudzē sāka kalpot mācītājs Aleksejs Popovs no Vidzemes, uzsākdams plašu misionāra darbību latviešu iedzīvotāju vidū ne tikai Balvos, bet arī Viļakā. 1864. gadā daudzas katoļu dzimtas pievērsās pareizticībai; 1866. gadā vien pareizticībai pievienojās 882 cilvēki.

1867. gada 1. jūlijā no Balviem uz Viļaku misijā nosūtīja mācītāju Alekseju Popovu, kurš tūdaļ Eržepolē ierīkoja pagaidu baznīcu. Pareizticīgo skaits auga un 1868. gadā nodibinājās Eržepoles draudze. Par Sinodes piešķirtajiem 15 180 rubļiem uzsākās mūra baznīcas (21 x 17 m) celtniecība, kas tika pabeigta un iesvētīta 1871. gada 6. jūnijā Dievmātes Patvēruma godam. Iesvētīšanu veica Polockas un Vitebskas bīskaps Savva un tajā piedalījās ap 10 000 cilvēku. No tā laika pareizticība Viļakas pusē auga un nostiprinājās.       

Eržepoles draudzi 1875. gada 11. maijā apmeklēja Vitebskas bīskaps Viktorīns. Vietējie latviešu zemnieki sagaidīja bīskapu ar garīgiem dziedājumiem latviešu valodā. Bīskapa Viktorīna uzmundrinošā, iejūtīgā uzruna atstāja uz draudzi lielu iespaidu. Bīskapu Viktorīnu apciemoja arī vietējais katoļu priesteris Staņislavs Lupeiko. Atceļā, kad bīskaps Viktorīns devās uz Vitebsku, tas brauca garām katoļu baznīcai, kur viņu, dziedot baznīcas dziesmas un skanot baznīcas zvaniem, sagaidīja katoļu draudze un priesteris pilnā amata tērpā ar krustu rokās. Bīskaps izkāpa no karietes un, iegājis baznīcā, noturēja īsu lūgšanu.  Atgriezies Vitebskā, bīskaps Viktorīns nosūtīja Viļakas pareizticīgo draudzei pateicības vēstuli par silto uzņemšanu, izteica prieku, ka pareizticīgie latvieši lūdz Dievu savā dzimtajā valodā un sniedza skaidrojumu par pareizās ticības nozīmi.

    1893. gada 13. maijā Eržepoles draudzi apmeklēja bīskaps Antonīns, bet 1895. gada maijā bīskaps Aleksandrs (Zaķis).  

    1898. gada rudenī mācītājs Aleksejs Popovs devās pelnītā atpūtā. 1907. gada 10. septembrī A. Popovs mira 85 gadu vecumā un tika apglabāts blakus viņa celtajai Viļakas baznīcai. Marmora kapa piemineklī iekalts mācītāja Alekseja Popova vēlējums krievu valodā: ”Garīgie bērni! Lūdzu Jūs, turiet stipri pareizo ticību un lūdziet Dievu par mani!”

    1899. gada 4. janvārī par Viļakas baznīcas mācītāju kļuva Kirils Zaics, kurš turpināja aktīvi iesākto darbību. 1900. gadā tika atvērta draudzes sieviešu skola, iegādāts 448 kg smags baznīcas zvans. 1902. gadā nodibināja Eržepoles Pokrova pareizticīgo brālību. 1903.-1904. gadā baznīcā notika liels remonts, tam Sinode piešķīra 2300 rubļus. Kirils Zaics pasniedza katehēzes stundas draudzes pieaugušajām sievietēm un meitenēm, organizēja kori. Tika uzcelts baznīcas žogs.

   1911. gada 1. augustā Kirils Zaics atstāja Viļakas draudzi, jo tika pārcelts uz Vitebsku. Pēc K. Zaica Viļakas baznīcā kalpoja: mācītājs Jānis Dāle (1911.-1922. g.), virspriesteris Ādams Vītols (1922.-1935. g.), no 1935. gada 1. marta Fjodors Jagodkins, kurš bija beidzis Rīgas Garīgo semināru un Parīzes garīgo akadēmiju.

    Ādama Vītola (vēlākā Jersikas bīskapa Aleksandra) kalpošanas laikā veica lielu baznīcas ārpuses un iekšpuses remontu, ap blakus esošo kapsētu ierīkoja egļu dzīvžogu divās rindās, uzcēla baznīcas sarga mājiņu. Turpinājās jaunatnes katehizācijas darbs, jauniešiem mācīja kora dziedājumus. Daudz pūļu Ādamam Vītolam prasīja baznīcas nekustamo īpašumu un zemes jautājumu sakārtošana.

    Mācītājs Fjodors Jagodkins turpināja Ā. Vitola iesākto darbu, pulcināja jaunatni, nodarbojās ar baznīcas labiekārtošanu. 1938. gadā ar dāmu komitejas palīdzību tika veikts baznīcas remonts un papildināta svētkalpotāju tērpu noliktava.

    Viļakas draudzes locekļu skaits dažādos laikos bija šāds: 1867. g.-1624, 1875. g.-1381, 1896. g.-1612, 1908. g.-1291, uz 1938. gada 1. janvāri Viļakas draudzē bija 1670 cilvēku. Pēc tautības: latvieši – 4/5, krievi – 1/5 (bijušie Pleskavas guberņas iedzīvotāji). Draudzei piederēja 52 ha zemes, draudzes ēkas. No 1937. gada draudzes vecākais bija Jāzeps Kokorevičs, ilgus gadus par psalmotāju no 1895. gada 16. augusta kalpoja Jānis Austrics. Viļakas draudzes apkaimē atradās Viļakas ģimnāzija, Viļakas un Priežukalna sešklasīgā skola un trīs četrklasīgās skolas, kur mācījās 268 pareizticīgie bērni.