Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Ludzas Dievmātes Aizmigšanas baznīca

 

 

Ludza, LV-5701.

Baznīca Ludzā atklāta 1833. gada 17. decembrī. Savu mājvietu tas bija atradis kādas divstāvu mūra ēkas otrajā stāvā. Tur līdz pat 1938. gada lielajam ugunsgrēkam atradās arī apriņķa priekšnieka sēdeklis. Par pirmo garīdznieku nozīmēts tēvs Panteleimons Usovskis.

1843. gadā uzsākta mūra baznīcas celtniecība. 1845. gada 19. augustā šis nams iesvētīts Vissvētās Dievmātes aizmigšanas godam. Tas atrodas pilsētas vecajā centrā, galvenajā krustojumā Latgales ielā, kur tā met strauju līkumu. Ēka celta pēc arhitekta A. Zaharova projekta vēlā klasicisma stilā kā Kronštates Jāņa katedrāles modifikācija, kas tolaik bija atzīta par tipveida projektu. Majestātiskajā dievnamā tika ievietotas vērtīgas senās svētbildes jeb ikonas. Par katedrāli baznīca pārdēvēta 1878. gadā.

Savulaik (1896 - 1911) par pārzini te strādāja izcils krievu garīdznieks, sabiedriskais un valsts darbinieks Fjodors Nikonovičs. 1907. gadā viņš ievēlēts par Krievijas III Valsts domes locekli. 1900.- 1901. gadā par Sinodes līdzekļiem un ar virspriestera tēva F. Nikonoviča rūpēm tika veikts dievnama kapitālremonts un pārbūve. Kupols pacelts par 8 m, zvanu tornis - par 4 m augstāk, iekšpusē uzstādīts triju stāvu ikonostass. 1906. gada 30. septembrī par draudzes locekļu, pirmām kārtām Vasīlija Akaševa, izcilā lidotāja Konstantīna Akaševa tēva, saziedotajiem līdzekļiem tornī novietoja lielo, 1667 kilogramus smago zvanu. Tā skaņas arī tagad dzirdamas plašā apkaimē.

F. Nikonovičs ludzāniešu vidū, neraugoties uz ticīgā piederību citai konfesijai, bija iemantojis patiesu autoritāti. Par savu darbību viņš ir uzrakstījis interesantu dienasgrāmatu, kas 20. gadsimta sākumā izdota atsevišķā sējumā.

F. Nikonoviču nomainīja un gandrīz līdz pat Otrā pasaules kara sākumam te nostrādāja vitspriesteris tēvs F. Borisovičs. 1930. gadā pēc viņa ierosmes tika uzbūvēts draudzes nams, bet 1934. gadā veikts baznīcas kapitālremonts. 1938. gada 11. jūnija ugunsgrēkā aizdegās katedrāles kupols un no tā nogāzās zvans. Nelaimes sekas likvidēja jau līdz dievnama svētku dienai 15. augustam.

Ik gadu no šejienes sākas svētceļnieku Krusta gājiens uz Brigu pagasta Opoļu kapelu pie dziednieciskā ūdens avota.