Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Gersika pirms 725 gadiem un tagad
Mums, Latvijas pareizticīgās Baznīcas bērniem šis ir jubilejas gads, šogad paiet 100 gadi no tā brīža, kad Rīgā tika dibināts bīskapa sēdeklis un līdz ar to Latvijas pareizticīgā baznīca sākuse vairāk vai mazāk pastāvīgu dzīvi. Līdz ar to šis ir arī prieka gads, jo mūsu draudze šogad ir atguvusi savu pilnību, ko bija zaudējusi ar arhibīskapa Jāņa nāvi. Šogad Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir pacēlusies vēl ne-piedzīvotā augstumā, jo dabūjusi mitropolijas tiesības. Tādos apstākļos negribot skats vēršas atpakaļ uz pagājušiem laikiem, uz pārdzīvotām grūtībām, no kurām Dievs mūs tik brīnišķā kārtā izvedis un paaugstinājis pat augstāk nekā varējām sapņot un gaidīt… «Es pieminu senajos laikus» - saka Dāvids, un arī mums nāk prātā sirmā senatne, mūsu skats aizsniedz pat tos laikus, kad Rīga vēl nebija dibināta, kad mūsu sencī vēl bija brīva tauta. Jau tad pareizticības gaisma, kā to nepārprotami liecina vēsture, spīdēja mūsu zemē, un dažos novados spīdēja jo spoži. Mūsu senči apliecināja svēto pareizticību, pulcējās pareizticīgo baznīcās, uz kurieni tos aicināja baznīcu zvanu skaņas, un pielūdza Dievu un slavēja Viņu svēto altāru un svētbilžu priekšā. Galvenie centri, kur vislabāk bija izplatīta pareizticība, bija Tālava, Koknese un Gersika. Bet Visuvarenajam Dievam Savā neizdibināmā prātā bija labpaticis sūtīt Latviju tautai smagus jo smagus un ilgus jo ilgus pārbaudījumus, lai tad izgājusi šīm šķīstīšanas ugunīm cauri, tā varētu atdzimt, saņemt politisku, saimnieciski un garīgu neatkarību un veidotu to dzīvi, kādu tā pašlaik veido ģeniālā tautas Vadoņa Dr. Kārļa Ulmaņa vadībā. Daugavas grīvā ienāca sveša tauta, kas ar krustu vienā rokā un ar zobenu otrā, sāka apspiest latvju tautu, ar varu kristot to jaunā, līdz šim nepazīstamā ticībā, un līdz ar to iznīcinot pareizticību starp latviešiem. Latvju tauta ilgi cīnījās, bet beidzot bija spiesta padoties pārspēkam un nokļuva garīgā un laicīgā verdzībā, kas turpinājās gandrīz 700 gadus…
Šogad ir vēl
viena jubileja: pagājuši 725 gadi kopš tā laika, kad vācu krustneši
izpostīja un nodedzināja lielāko pareizticības centru Latvijā – Gersiku. Tas
notika 1211.gadā. Vācieši ar lielu karaspēku uzbruka Gersikai, kur tanī
laikā valdīja latvju virsaitis Visvaldis, ieņēma to un izlaupīja, bet pēc
tam nodedzināja. Labākajā un pareizākajā senvēstures dokumentā – Indriķa
Latvieša kronikā par Gersikas izpostīšanu ir teikts, ka vācieši no Gersikas
baznīcām (tā tad Gersikā ir bijušas vairākas baznīcas) paņēmuši zvanus,
svētbildes un daudz zelta un sudraba lietas, ko visu aizveduši uz Rīgu.
Tas notika
1211.gadā. Un tagad, šogad, no tā laika ir pagājuši 725 gadi. Tā ir bēdīga
jubileja, bet - «Cik brīnišķīgi ir Tavi darbi, ak Kungs, cik dziļas Tavas
domas!» - tieši pēc 725 gadiem,
«Uz senās Gersikas drupām spīd jauna gaisma. Virsaiša Visvalda gars var nožāvēt savas asaras, jo viņa mīļā pilsēta atjaunojas, atdzimst kā Fenikss no trūdiem.» Mūsu arheologi gatavojas nākošajā (gadā) vasarā izdarīt senajā Gersikā izrakumus, un nav nekādu šaubu, ka šie izrakumi stipri papildinās līdz šim diezgan trūcīgās ziņas par senās Gersikas materiālo un garīgo kultūru.
Virspriesteris P.Gredzens«Ticība un Dzīve» Nr.11 Novembris 1936.
|
«Es pieminu
senajos laikus, es pārdomāju visus Tavus darbus, es runāju pie sevis par to,
ko Tava roka darījusi» (Dāv.dz.143.,5.) un atkal nāku pie pārliecības, ka
tiešām, brīnišķīgs ir Dievs Savos darbos, un atkal saucu kopā ar Dāvidu:
«Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs, cik ļoti dziļas Tavas domas» (92.,6.).
Virsaiša Visvalža sieva arī nokļuva gūstā, bet pašam Visvaldim izdevies
glābties otrā Daugavas krastā. No turienes viņš, skatīdamies uz savas
pilsētas degšanu, stipri vaimanājis: «Ak, Gersika, mana mīļā pilsēta! Ak,
manu tēvu mantojums! Labāk man būtu nedzimt pasaulē, nekā redzēt manas
pilsētas degšanu un manas tautas izpostīšanu! …»