Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Daugavpilī, LV-5400

Kādreiz nelielās Daugavpils Aleksandra Ņevska kapelas vietā stāvēja majestātiska mūra katedrāle (25 x 17 x 16 m) ar pieciem kupoliem. Katedrāles pamatakmeni ielika 1856. gadā, celtniecību par valsts līdzekļiem beidza 1864. gadā. Baznīcas celšanai 440 rubļus ziedoja grāfs M. Muravjovs. Kopumā katedrāles celtniecība izmaksāja 37 816 rubļus, 18 kapeikas. Apkārt katedrālei pacēlās ķieģeļu sēta ar skārda pārklājumu. Katedrāles svētbilžu sienu veidoja baroka stilā pēc Mākslas akadēmijas projekta. Sešas galvenās svētbildes gleznoja akadēmiķis  Višņeveckis. 1864. gada 30. augustā katedrāli sv. Aleksandra Ņevska vārdā svinīgi iesvētīja Polockas un Vitebskas arhibīskaps Vasilijs. Līdz ar to iepriekšējā baznīca 1865. gadā tika aizvērta. 

No 1875. gada 25. novembra dievkalpojumi notika katru dienu; katedrālē tika iekārtots sānu altāris par godu Dievmātes Ievešanai dievnamā. Katedrāles draudzes locekļu skaits pamazām mainījās. 1873. gadā draudzē bija 1228 cilvēki, 1887. gadā-  1864, 1893. gadā – 2462, 1906. gadā jau 4965 cilvēki. Pēc pirmā pasaules kara, kurā Daugavpils tika stipri izpostīta, draudzes locekļu skaits samazinājās par 1000 cilvēkiem. Taču jau 1925. gadā, draudzē bija 1500 locekļu, bet 1938. gada 1. janvārī jau 1630 cilvēku.   

Katedrālei piederēja 7,5 ha aramzemes Naujenes pagastā, bijušajā Hoftenbergas muižā, kā arī dārzi 4,274 ha platībā Čerepovas folvarkā, divstāvu mūra draudzes nams (uzcelts 1908.-1910. gadā, pateicoties darbīgā katedrāles virspriestera Pētera Belavina pūlēm) un mūra sarga mājiņa, uzbūvēta 1934. gadā vecās sarga mājas vietā. Tās celtniecībā daudz palīdzēja baznīcas vecākais M. Tumanovs.        

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas Aleksandra Ņevska katedrālē kalpoja šādi mācītāji: virspriesteris I. Odeļskis (1919.-1924.), virspriesteris J. Svincovs (1924.-1930.), virspriesteris M. Pētersons (1930.-1937.), no 1938. gada 12. jūlija – Leonīds Ladinskis.

Katedrāles labiekārtošanā daudz pūļu ieguldīja ne tikai draudzes padome, bet arī māsu draudze (dibināta 1924. gadā). 1938. gadā tā tika pārdēvēta par dāmu komiteju, to vadīja katedrāles mācītāja sieva S. Ladinska. Katedrālē darbojās arī jauniešu „Pareizticīgo sadraudze”, tajā bija pārstāvji no visām Daugavpils draudzēm. Jaunieši katedrāles mācītāja vadībā organizēja vakarus, kuros notika garīgas pārrunas, gatavoja referātus, aktīvi iesaistījās dievkalpojumos – dziedāja korī un lasīja. Daži „Pareizticīgo sadraudzes” jaunieši vēlāk kļuva par Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes studentiem: 1937. gadā fakultātē iestājās Rīgas katedrāles diakons G. Beniksons, 1938. gadā – K. Kravčenoks un L. Načis. Aleksandra Ņevska katedrālē organizēja arī „Bērnu stūrīti”, kur darbojās ap 80 pamatskolas bērnu. Svētdienās bērniem notika nodarbības, ko vadīja pensionētas skolotājas V. Smaginas vadībā. 

Tolaik bija jūtama liela draudzes locekļu mīlestība pret savu dievnamu un baznīcas reliģiozo dzīvi vispār, dievkalpojumi un garīgas pārrunas, kas parasti notika ziemā, vienmēr bija plaši apmeklētas.

1938. gada februārī ilggadējā baznīcas vecākā M. Tumanova vietā, kurš slimības dēļ atteicās no amata, par draudzes vecāko ievēlēja K. Teterski. Katedrālē tolaik kalpoja diakons Genādijs Čapļa, psalmotājs un reģents bija I. Kotovskis, kura vadībā izveidojās lielisks baznīcas koris.

 Iestājoties komunistu laikiem, kad Latvijā valdīja karojošais ateisms, ar pilsētas izpildkomitejas lēmumu 1961. gada 21. septembrī skaisto Daugavpils Aleksandra Ņevska katedrāli slēdza, neskatoties uz daudzajiem ticīgo un toreizējā Rīgas arhibīskapa Nikona (Fomičeva) protestiem. Katedrālē iekārtoja izstāžu zāli, taču drīzumā dievnamu uzspridzināja. Tas notika naktī. Pirms sprādziena apkārtējos iedzīvotājus evakuēja no mājām. Draudzes namu un sarga mājiņu nojauca.

Ilgu laiku katedrāles laukums stāvēja tukšs un pamests. Atgūt baznīcai piederošo zemi izrādījās sarežģīts uzdevums, līdz 1998. gadā zemi atdeva baznīcai un ticīgie sāka vākt ziedojums svētvietas atjaunošanai. Draudze saņēma pilsētas domes atļauju atjaunot baznīcu, taču ne tik lielu kā bijušā katedrāle, bet gan dievnama – kapelas veidā. Kapelas projektu izstrādāja arhitekte L. Kļešņina. Kapela tika veidota kā agrākās katedrāles piemineklis un ietver sevī pareizticīgās arhitektūras elementus: tai ir viens kupols,  neliels zvanu tornis ar kupolu, apzeltītos kupolus rotā astoņstūru krusti. Kapelai apkārt ierīkotas uzspridzinātās katedrāles pamatu kontūras, tādējādi dodot priekšstatu par bijušās katedrāles izmēriem.        

Pateicoties Daugavpils iecirkņa prāvesta Georgija Popova pūlēm, kā arī daudzo ziedotāju un Daugavpils pilsētas domes atbalstam, kapelas celtniecību uzsāka 1998. gadā un pabeidza 2003. gadā. Vislielāko ieguldījumu kapelas celtniecībā veica firmas „Dinaz” direktors N. Jermolajevs. Kapelās iekšpusi rotā gleznojumi, uzstādīta trīsstāvu svētbilžu siena, bet ārpusē dievnamu apjož kalts metāla žogs.